Pazudušās dvēseles. Vecā muiža
Pazudu?as dveseles. Veca muiza
Edgars Auzin?
Veca muiza netalu no ciemata, kas ir nomaldijies Anglijas mezos, pamostas Launais. Vietejais priesteris cen?as glabt savu ganampulku no dveselem, kas nekad nav atradu?as mieru. Vinam paliga nak vecs draugs Tadeu?s Moravskis, teologijas profesors un eksperts cina ar demoniskam butnem.
Edgars Auzin?
Pazudu?as dveseles. Veca muiza
1. nodala. Kungs
Kungs sedeja pie loga un ?upojas antika kresla. Vina klepi guleja silta vilnas sega ar sarkanbrunam svitram. Un, lai gan kamina sprak?keja malka un istaba bija silta, Kungs turpinaja ietities sega, cie?i satveris rokas smago divstobru ieroci. Ierocis atgadinaja tos, ko var redzet tikai antikvariatos vai muzejos: diezgan tum?s sarkankoka krajums, kas inkrustets ar zelta ieliktniem, mitiskas juras cuskas forma izgatavots bronzas spruds, stobra, kas caursita ar daudzam skaidam. Bet, neskatoties uz savu cienijamo vecumu, lielgabals iedvesmoja cienas, speka un speka sajutu.
Lords paskatijas ara pa logu ar skatu uz darzu. Pla?o zalo zalienu ieskava zemi, gliti apgriezti krumi. No zaliena pretejos virzienos ?kiras ar baltu akmeni brugeti celini. Bet tie jau sen zaudeju?i savu baltumu, aptum?oju?ies un vietam klati ar sunam. Takas ierameja akmens zogs, uz kura staveja masivas gip?a vazes, kuras auga violeti ziedi. Viens celin? veda uz sarkano kiegelu darznieka maju. Majas jumts bija klats ar pelekiem dakstiniem. Eka bija aprakta dzeltenas rozes, meginot izspiest to katus pa logu.
Otrs cel? veda uz ovalas formas diki. Tas udeni atspoguloja tum?as debesis. Un ?aja atspulga ka zvaigznes atdzivojas, oranzas, sarkanas un zelta zivtinas lenam skraidija apkart. Aiz dika, nedaudz uz dienvidiem, bija zal? labirints divu cilveku augstumu augstuma. Ari labirintam bija gruti laiki: darznieka ?keres tam pieskaras parak reti. Tas bija manams pec aizaugu?iem zariem, kas ka uz saniem izstieptas dzivnieku kepas ?ur tur uzputas.
Taja bija izveicigas rokas kalti solini. Meistara darbs, kas tos radija, bija valdzino?s: roku balstu graciozie izliekumi, mugura atgadinaja gulbja kaklu, jus vienkar?i gribejat apsesties uz viena no tiem un apceret apkartejo skaistumu. Skaistums, kas jau ir sacis izbalet. Sakotneja sajusmas parnemtais skatiens saka pamanit skaidras pamestibas pedas. Solinus klaja bieza puteklu karta, zala labirinta virsotne nevaldami auga, un ziemelu puse diki saka klat pile. Un ?ur tur akmens celini padevas augstai zalei.
Labirinta centra atradas neliela divstavu struklaka: udens taja nebija ?lakstijies ilgu laiku. Un apak?a guleja tikai nokaltu?as lapas un zemes gabali, kas bija naku?i no Dievs zina, no kurienes.
Ja kadam izdotos parvaret labirintu un iziet tam cauri, vin? iznaktu auglu darza. Kadreiz ta bija burviga vieta: viena sturi pat abelu, bumbieru, plumju, kir?u rindas, otra – krumi, kas valdzina ar savu auglu gatavu krasu. Erk?kogas, upenes un sarkanas janogas, kazenes – tas viss tagad ir aizaudzis ar augstu zali un sajaucies kopa. Kadreiz iekopta vieta parvertas mezoniga meza.
Bet, ja kadam, neaptveramas kaprizes vaditam, izdotos parvaret auglaino, tad galu gala vin? uzdurtos citai sienai. Savrupmaju ieskauj augsts zogs – nopietns ?kerslis jebkuram nemiera celajam. Vienkar?i nebija iespejams iespiesties starp masivajiem palisades stieniem, kas atgadina ?kepus. Un ir arkartigi gruti parlekt bez kapnem, bez pertika veiklibas.
Kungu tagad maz intereseja vina pa?a ipa?uma skaistums. Vin? nenoversa acis no parak agri iedegtajam laternam: saule tikko saka kristies preti horizontam. Vin? parvietoja purnu no viena gaismas avota uz otru, it ka meginatu kadu izsekot. Tacu zaliena majas priek?a valdija miers ramo ainu.
Pats nemanot, virietis kresla aizsnauda. Varbut tas bija vina cienijamais vecums, varbut tas bija nogurums no iepriek?ejas nakts modribas. Neatlaidis pistoli, vin? nolaida galvu uz krutim un saka klusi krakt.
Saule ir devusies pie miera, metot pedejos starus uz zaliena smaragda zalo. Darznieka maja loga iedegas svece. Blavs laternu mirdzums apgaismoja muizas fasadi.
Pulkstenis viesistaba sita vienu nakti. Kungs nodrebeja, bet nepamodas, tikai cie?ak apskava ieroci. Asa plisto?a stikla skana un ilgsto?a suna gaudo?ana paveica to, ko neizdevas pulkstena zvani?ana. Virietis atri uzleca, atri paskatijas uz darzu un metas uz izeju. Steidzoties pa garu koridoru, vin? sasniedza kapnes, nokapa leja, atvera ardurvis un izleca ara. Vin? metas preti saplisu?ajai nodzisu?ajai laternai, no kurienes bija dzirdama suna zeliga vaimana, un ?ausmas sastinga…
Kungs kaut ko redzeja tumsa: kaut kadu siluetu. Vin? paversa pret vinu ieroci un iz?ava no abiem stobriem. Suna gaudo?ana apstajas. Ar trico?am rokam virietis salauza divstobru bisi un parladeja to. Tad vin?, cik vien atri vareja, steidzas uz darznieka maju. Vin? pieleca pie ardurvim un dauzija tam ar zabaku.
– Montija! – vin? iesaucas, – Montijs. Atblokejiet to man!
– Skolotaj, vai tas esi tu? – no iek?puses atskaneja tikko dzirdama balss.
– Protams, tas esmu es! Kur? vel? Varbut tava miru?a sieva, sasodits! Atveriet, vai es iz?au?u sledzeni!
"Man ?eit ir skruve," atbildeja darznieks, "es nesen to pielagoju, tapec tas jums nepalidzes, ?aujiet." Bet ?kiet, ka tas noteikti esi tu, mans kungs.
Durvis atveras ar cikste?anu: atveruma paradijas virietis ar izlobitiem matiem un laternu roka.
"Pasteidzieties, mans kungs, steidzieties, naciet iek?a, es aizsleg?u durvis," vin? atri sacija.
Kungs ieslideja iek?a un, smagi elpodams, nogazas uz veca kresla, no kura atskaneja zelojo?a skana.
Darznieks steig?us aizvera durvis, noklik?kinaja sledzene un paspieda aizbidni. Tad vin? ?kersoja vinu un ieleja sals tacinu ieejas priek?a. Virietis ar ieroci, noverojot ?is darbibas, skeptiski pakratija galvu un sacija:
– Priek? kam tas viss? Manticiba jus neglabs no arpuse eso?ajiem nelie?iem. Vai esat vinus redzeju?i Montiju? Vai jus redzejat, ko vini izdarija ar Arciju? Brutes, es ar viniem samierina?os par ?o un par visu parejo.
– Skolotaj, es tev vairakkart teicu: ?is ipa?ums ir noladets, ?eit dzivo launums…
– Ak Dievs, Montij! Es neesmu religiozs, es neticu ?im mulkibam, bet ar savu keceribu jus spiezat mani veltigi pienemt Dieva vardu. Vai jus kaut ko redzejat?
– Es naktis ara neskatos.
– Bet velti! Ta ir tava atbildiba…
– Lai pieskatitu darzu, ser, bet ne lai pasargatu no spokiem. Es tev ne reizi vien esmu teicis, mans kungs, uzaicini priesteri, lai vin? visu ?eit aplej ar dievi?ko udeni un lasi lug?anas, redzi, un nomierinies bra?i.
Montijs piegaja pie loga, iztaisnoja aizkaru un uzleja uz palodzes otro rindu sals. Lords piecelas un devas uz izeju:
– Panem savu lukturiti, iesim un paskatisimies velreiz.
Darznieks piesteidzas pie durvim un, izpletijis rokas, tas noblokeja:
"Mans kungs, es jus nelaidi?u ara un pats neie?u ara." Ja gribi, no?auj mani. Bet es joprojam to neatbrivo?u.
– Kads tu esi mulkis, Montij, – Lords paraustija plecus un atgriezas sava kresla. Gandriz uzreiz vin? piecelas un apgulas nesaklataja gulta, nenovilcis zabakus. Vin? atbalstija ieroci pret gultu un pievilka segu lidz zodam.
– Tatad, gaidisim ritu. "Pamodiniet mani, ja vel kaut kas notiek," vin? nomurminaja un, neskatoties uz visu notiku?o, pec briza aizmiga.
Saules stari ielukojas maja ar pelekam flizem. Sakuma piesardzigi un bazigi, tad arvien neatlaidigak. Vini nolaidas uz lielas melnas mu?inas, kas ar vispretigako dukonu nolaidas uz gulo?a Kunga deguna. Vin? vinai iesita ar neapzinatu kustibu un tadejadi pamodas. Vin? izstaipijas, saldi zavajas un tad nipri satvera ieroci. Vin? paskatijas apkart istaba: aizkari bija aizvilkti, uz galda staveja tejkanna bez vaka, virs kuras virpuloja tvaiki. Un ne minas no Montija. Kungs atkal izstaipijas, kaut ko nomurminaja zem deguna, piecelas un izgaja no majas.
"Montij," vin? klusi sauca darzniekam, bet nesanema atbildi.
Vin? gaja pa brugeto taku, uzmanigi apskatidamies apkart. Ara neviena nebija. Vin? izgaja zaliena savrupmajas priek?a un samazinaja atrumu. Vin? devas uz saplisu?as laternas pusi, palukojoties uz vartiem, kas bija atverti. Vin? pienaca tuvak.
"Mans nabaga Arcijs," Lords skumji sacija, pakratidams galvu. – Ko ?ie nelie?i tev nodarija… Vini nogalinaja nevainigu dzivnieku, lai mani iebiedetu. Vini nogalinaja draugu… Ak, Arcij, kapec tu atgriezies…
Kungs dzirdeja kada balsi un pagrieza galvu pret vartiem: pa zemes celu cilveki tuvojas savrupmajai. Virietis samiedza acis, bet nepazina sve?iniekus. Turejis ieroci gataviba, vin? piegaja pie vartiem un saka tos aizvert, tacu vinu aptureja kluss zvans:
– Kungs, pagaidiet, neaizsledziet to!
Kungs beidzot ieraudzija tuvojo?os pari: tas bija pazudu?ais darznieks un virietis melna sutana.
– Montij, kapec tu vinu atvedi? Es tev teicu, ka nevelos vinu ?eit redzet.
– Nomierinieties, Karpentera kungs. Esmu ieradies pec jusu darznieka ieluguma. Vin? ir ticigs un vinam ir visas tiesibas uz manu palidzibu. Tomer tapat ka jus.
"Tatad ielieciet to sava baznica, nevis mana ipa?uma," Kungs nomurminaja un turpinaja slegt vartus.
Priesteris iesmejas un paskatijas uz Montiju, daridams darzniekam, ka vin? tur neko nevar darit. Vin? uzreiz visu saprata un, satveris restes, kliedza:
– Mans kungs, apzelojies! Jus pats varat redzet, kas ?eit notiek: ?alkonas, silueti, beigti putni un tagad jusu suns. ?o problemu nevar atrisinat ar ?avienu no pistoles. Tikai baznica ir spejiga uzveikt ?o launumu. Es ludzu jus, laujiet tevam Jakovam apskatit ipa?umu un iesvetit vismaz manu maju. Citadi es dodu vardu, mans kungs, es ?eit vairs neatgriezi?os!
Visa ?i sasteigta tirade ne mazaka mera neietekmeja Karpentera viedokli, kur? metodiski turpinaja vicinat vartus aizsledzo?o kedi. Tomer pedeja fraze vina izraisija patiesu izbrinu.
– Ko tu saki, Montij? Vai esmu bijis slikts saimnieks? Vai man par tevi vienalga? Vai mes tomer neesam veci draugi? Bez jusu rokam darzs pilniba sabruks, jus zinat. Es nevaru laut tam notikt. Musu pienakums ir rupeties par ipa?umu.
"Tad paklaujieties manam lugumam." Tas neaiznem daudz laika. Vai ta nav, tev Jakov?
– Tev taisniba, Montij, es varu tikt gala pirms pusdienlaika.
Kungs, sakodis zobus un no zem uzacim skatidamies uz viru sutana, negribigi ar roku izdarija viesmiligu zestu:
"Nac iek?a, svetais tevs," vin? nomurminaja caur zobiem, "un es domaju, ka pagaidam palik?u maja."
* * *
Saule jau sen bija atstajusi savu zenitu, kad Karpenters pameta savrupmaju un devas uz darznieka maju. Pieejot pie durvim, virietis grasijas tas stumt, tacu tas ka uz burvju majienu atveras pa?as no sevis. Uz sliek?na staveja priesteris.
"Un es tikko atnacu jums jau sen atgadinat, ka pusdienlaiks jau ir pagajis un jums ir laiks atstat ipa?umu, tev Jakov."
– Es tagad dodos prom, Karpentera kungs. Montijs bija pietiekami laipns un neatlaida mani, lidz vin? man iedeva ?o neticamo teju, kas pagatavota no Sudanas rozu ziedlapinam. Esmu ?eit pabeidzis. Es domaju, ka tumsa vairs netrauces jums vai jusu darzniekam.
– Montijs ir analfabets un neizglitots cilveks, vin? medz ticet visadam nejedzibam. Bet man vienmer ?kita, ka tu esi gudraks, tev Jakov. Vini tikpat labi varetu but godigi pret mani. Bet, ja visi ?ie rituali nomierinas Montiju, es bu?u tev pateicigs – Kungs vienkar?i izspieda pedejos vardus.
Priesteris divaini paskatijas uz vinu un sacija:
– Ceru, ka kadreiz mainisi savus uzskatus. Man ir jaiet. Monti, – tevs Jakovs atskatijas, – nav vajadzibas mani pavadit. Domaju, ka namdara kungs ar lielu prieku pats aiz manis aizslegs vartus.
– Skolotaj, vai tu esi ?eit? – tevam Jakovam aiz muguras paradijas izspuru?a darznieka galva.
"Priesterim ir taisniba, es pats vinu atlaidi?u." Un tu, Montij, rupejies par darzu: tam baltajam lilijam, par kuram es tev stastiju, ir vajadziga aprupe.
– Ka tu paveli, mans kungs.
Pa celam uz muizas izeju Kunga kalps neteica ne varda, un tikai tad, kad Karpters noklik?kinaja uz masivas kedes sledzenes, vin? pagriezas un sacija:
– Uzmaniet Montiju, Karpentera kungs. Vin? ir loti nobijies. Un lai Tas Kungs jus visus sveti.
Kungs tikai nomurminaja un steidzas atpakal maja: pusdienas laiks jau bija pagajis, un vin? joprojam nebija edis, pa logu verodams priestera ricibu. Tapec es biju loti izsalcis un dusmigs. Par tevu Jakovu un vinu pa?u.
* * *
Uzcelis pavarda uguni, Karpters nogaja pagraba un atnesa speki. Es iemetu to panna un paris olas otra panna. Pagaidiju, kamer bekons apbruninas un kopa ar olam noliku uz ?kivja. Vin? no sienas skapja iznema maizes gabalu un parziez to ar zemenu ievarijumu. Es uzvariju teju no rozu ziedlapinam, par kuram priesteris tik glaimojo?i runaja, un saku vakarinas. Lenam sako?ladams savu vienkar?o edienu, vin? domaja. Un vina domas bija skumju pilnas. Pec pusdienam vinam vajadzeja nosnausties un atpusties pirms nakts modribas, tacu vel viens uzdevums bija nepabeigts. Arciju vajadzeja apglabat.
* * *
Smagi elpodams, ar plaukstu noslaucijis sviedrus no pieres, Kungs nosvieda maisu zeme. Es paskatijos apkart: apkart neviena nebija. Un kur? gan ?eit varetu but, iznemot darznieku, kur?, iespejams, tagad apgrieza krumus. Kungs nolema suni apglabat pa?a sturi sava domena dienvidrietumu dala: netalu no dika, gandriz tuvu kaltajam zogam, aiz kura auga varens ozols.
Brunojies ar lapstu, vin? uzmanigi atvera kudras kartu un saka rakties zeme. Tomer Kungs nebija jauns, un tapec kapa rak?ana prasija daudz laika. Kad bedre bija izrakta ceturtdala cilveka auguma, saule jau rieteja. Virietis apsedas uz malas un meginaja atvilkt elpu.
– Mans nabaga Arcij, tu esi pelnijis labaku galigo patverumu… Bet ko man darit? Piedod, vecais draugs. Varbut, lai jus cienitu, es izrak?u dzilaku kapu.
Kungs noputies panema lapstu rokas. Vin? raka vienreiz, raka divas reizes, ar uzplaukumu iegruda galu zeme, pret kaut ko atduras un noladejas. Vin? noliecas, ?kieldams pusaklas acis, un ar rokam graba zemi. Un vin? no zemes izvilka nodzelteju?u, pussapuvu?u kaulu.
– Kas par miskasti! – vin? iesaucas un parmeta atradumu pari zogam. Kauls ar trulu blik?ki atsitas pret veca ozola stumbru un iekrita biezoknos. – Eh, Arcij, man vairs nav speka.
Ar ?iem vardiem vin? satvera somu, kura atradas suna likis, un aizvilka to bedres apak?a. Vin? stenedams izkapa un saka stumt zemes kaudzi atpakal. Debesu kermenis jau bija pazudis aiz horizonta, kad Kungs atgrieza zaliena gabalus savas vietas, notriekdams tos ar instrumentu. Atspiedies uz to, vin? paris minutes staveja, pirms teica:
– Ardievu, Arcij.
Tad, atspiedies uz lapstas ka kruki, vin? devas uz maju pusi. Pirms nakts dezuras vajadzeja nomazgaties, pavakarinot un mazliet atpusties. Kungam bija nojausma, ka tie, kas uzbruka sunim, atgriezisies. Vin? uz minuti apstajas, paskatijas apkart, uzmeta skatienu ozolam, kura resnie zari karajas pari zogam. Cik reizes Montijs viniem ir teicis, ka tie ir janocert, vin? domaja. Un viss koks. Un vin? izies ara, staves ka elks, skatisies uz ozolu un neko nedaris. Varbut nekartibu celeji izmanto ?os zarus, lai ielistu ipa?uma.
Atgriezies vin? redzeja, ka darznieks nesa kapnes, pielago tas laternai un mainija saplisu?o abazuru. Vin? pamaja ar roku un noguris ieskreja maja.
* * *
Nomazgajis rokas udens spaini, kas staveja ieejas priek?a, Kungs iegaja iek?a. Vin? novilka kurpes, uzkapa uz savu gulamistabu otraja stava, iznema no velas skapja tiras bikses un baltu kreklu un nokapa leja. Vin? devas uz savas savrupmajas labo sparnu. Tur pirmaja stava bija virtuve, pagrabs un vannas istaba. Virietis pavilka rokturi un iegaja iek?a. Vairakas ellas lampas dega spozi: to gaismas pietika, lai redzetu tvaiku virpulojam virs bronzas vannas.
Gridu klaja brunas keramikas flizes ar koka slana rakstu. Uz sienam bija tum?i smil?krasas tapetes. Rota uz tiem bija lidziga tai, kas bija uz gridas. Likas, ka no vannas izplust dzinumi, kas rapas pa flizem un tad virzas uz sienam. Ellas lampu mirgojo?as liesmas tikai pastiprinaja ?o sajutu, liekot ?kist, ka raksts kustas. Galdniekam ?i kompozicija likas loti divaina, tacu tada bija biju?a kunga izvele.
"Montij, lai gan tu esi mulkis, tu esi nevainojams mulkis," vin? nomurminaja, lukodamies uz dumaku virs udens, un novilka savas netiras drebes. Vin? novilka cibas un paspera soli uz priek?u. Vin? nolika tiro velu uz neliela skapi?a sturi, devas uz vannas pusi un pek?ni sajuta kaut ko mikstu zem kajas. Vin? noliecas, pacela to un pielika pie acim, lai to parbauditu. Vina rokas bija melnas un taukainas zemes gabals, kura, ?kiet, spieto slieka. Kungs riebuma atrava roku no sejas un nosvieda kamolu uz gridas.
"Montij, netira cuka," vin? nomurminaja, "jus vienkar?i nevarat pieradinat pie tiribas un kartibas." Sasodits nezinatajs.
Vel paris minutes kurnejis, Kungs uzmanigi noslaucija kaju uz paklaja, kas guleja uz gridas, un ienira karsta udeni. Es atslabinajos un uz bridi aizmirsu par visam savam raizem. Udens deva siltumu, mieru un saldu aizmirstibu. Un virietis aizsnauda. Rokas, kas tureja vannas malas, atslaba un vin? noslideja leja. Pamostoties, vin? ka applaucets izleca no udens, kratija galvu un vienlaikus splava un lamajas. Atkapjoties, vin? piegaja pie vienas no ellas lampam, panema to rokas un izgaja ara. Kungs pat nepieversa uzmanibu neveiksmigajam zemes gabalam, uz kura vin? atkal uzkapa. Paskatijos ara pa durvim: tur neviena nebija. Vin? atviegloti noputas, nolika lampu vieta, uzvilka tiru velu, izsledza lampas un izgaja no istabas.
Pulkstenis sita vienpadsmit. Ara jau sen bija kluvis tum?s. Kungs, turedams sveci rokas, uzkapa pa kapnem uz savu istabu. Ar sveci aizdedzu sausu alk?na malku un, izbaudot uguns speli kamina, apsedos sava milakaja ?upulkresla. Vin? salauza ieroci, parbaudija, vai tas ir pieladets, un skatijas uz zalienu. Laternas dega vienmerigi dzeltena gaisma. Gandriz tads pats ka darznieka majas logi.
2. nodala. Zvers
Kungs pamodas no neatlaidigas klauve?anas pie durvim. Kads gandriz bez apstajas bungoja ar rokam un kajam. Virietis paskatijas pulksteni: bija piecas minutes pari desmitiem. Izstiepjot un iztaisnojot stivas locitavas, kas radija raksturigu gurkste?anu, vin? ar gatavu ieroci devas uz izeju.
"Ja, es naku, es naku, sasodits," vin? nomurminaja, nokapjot leja. – Un ko velns tur atveda? Es skaidri pateicu Montijam, lai vin? nevienu nelaiz iek?a.
"Meistar, skolotaj," aiz durvim atskaneja priecigs izsauciens, "es tev teicu, es tev teicu." Montijam bija taisniba, Montijs nav tik stulbs!
Kungs nospieda sledzeni, nonema kedi un, nolicis pistoli pie durvim, sacija:
– Kapec tu klauve, Montij? Kas noticis?
"Es tev teicu, es tev teicu," darznieks turpinaja iesaukties un ar prieku dejot uz sliek?na, "mums palidzeja tevs Jakovs, mums palidzeja baznica, mums palidzeja Dievs Kungs!" Es tev ta teicu.
– Nomierinies, Montij. Ej uz savu vietu, es atnak?u tagad, un tu man visu izstastisi. Un pagatavojiet to piparmetru teju, kas man tik loti gar?o.
– Ka tu saki, meistar. "Bet es jums to teicu," Montijs turpinaja atkartot, klida atpakal.
"Nemierigs," Kungs nomurminaja pec vina, aizcirta durvis un devas uz virtuvi. Vin? iznema no skapja audekla maisinu ar cepumiem, paskatijas uz pistoli, mirkli vilcinajas, bet nolema to atstat savrupmaja. Vin? izgaja ara: paskatijas, paskatijas saule, tad paskatijas apkart, aizsledza durvis un devas uz sarkano kiegelu maju.
* * *
Darznieks iznema no majas divus kreslus un nolika tos puku dobes priek?a. Tad vin? atgriezas pie maza galdina. Kungs, sededams uz ta, kas izskatijas uzticamaks, skatijas, ka vina kalps rosijas. Beidzot vin? iznesa vara tejkannu un divas apak?tasites, uz kuram staveja kruzes. Ar loku vin? piepildija saimnieka, tad savejo. Un vin? apsedas uz tuk?a kresla. Kungs atvera maisu un uzleja cepumus uz galda.
– Kads brini?kigs laiks ?odien, Montij. Un nakts pagaja mierigi. Un, ja tas nebutu mans nabaga suns un ?ie nelie?i, kuri ieradu?ies pie mums iezagties, es varetu teikt, ka esmu laimigs. Ko tad tu man gribeji pateikt?
Vin? iedzera malku smarzigas tejas un turpinaja:
– Un tik neatlaidigi, ka gandriz uzlauza mana ipa?uma durvis?
"Tevs Jakovs svetija ipa?umu no arpuses un manu maju no iek?puses," darznieks atri nomurminaja, ko?lajot cepumus, "un iedeva man krucifiksu no tira sudraba." Ar to neviens launais gars nav biedejo?s.
Kungs vinu partrauca ar valdzino?u rokas kustibu:
– Neruna ar pilnu muti, Montij. Kad tu iemacisies labas manieres? – vin? noputas.
Darznieks steig?us norija gardumu, noskaloja ar teju un turpinaja:
"Tapec es saku: Dieva aizlugums palidzeja, vina nakti parstaja staigat zem logiem." ?odien guleju ka mazulis, neviens netrauceja.
– Atkal tu runa par gariem un citam pasaules spejam, Montij, – Kungs pakratija galvu, – un vai tev tas nav apnicis?
– Es nerunaju par smarzam, mans kungs. Un par vinu. Tikai par vinu.
– Par tavu sievu?
– Nu, protams, mans kungs, kas gan cits, ja ne vina sieva? Ka tagad atceros: gara auguma, pilnam krutim un garu bizi. Bet vina bija citiga stradniece, kas vinai stradaja. Un vina skali smejas ka zvans un tik ipa?i smaidija. Dievs, tu neticesi, mans kungs, ka vina man uzsmaidija.
Kungs, turedams labo roku uz pieres, ar kreiso roku maisija teju ar biskvitu. ?o stastu vin? bija dzirdejis tuksto? reizu, varbut vairak. Vina vinu vairs nekaitinaja, bet drizak atgadinaja kaitino?o odu dukonu, ko nevar noslaucit: tiklidz jus vinu padzinat, vin? joprojam cen?as atgriezties. Visbeidzot, noguris dzirdet par ?is sievietes nopelniem, vin? partrauca darznieku:
"Ja, ja, vina bija brini?kiga, Montij, es par to ne?aubos." Bet, cik atceros, vina nebija tava sieva. Vai ari svetais jus slepeni appreceja? Tatad, ja mana atmina mani nevil, vin? taja laika pat nebija Aldvida.
– Tu mani aizvaino, mans kungs. Protams, vina bija mana sieva. Ka nebija? Visi vinu pazina, visi mani apskauda un teica: "Ak, kada sieviete vinam ir." Bet es pats toreiz vel biju wow. Ja, es biju. Vai atceries, mans kungs?
Kungs steig?us piekrito?i pamaja ar galvu, iedzera malku tejas un skatijas uz rozu krumu, par kuru duca bite.
"Tatad, ka es jums jau teicu: nakti ?eit notiek kaut kas slikts, vina saka nakt pie manis."
– Ja, ja, tu man teici, es atceros. Es pat izgaju no savrupmajas tavu stulbo stastu del un nak?noju ?eit. Un es nevienu neredzeju, lai gan tu zvereji un zvereji, ka tevi vaja tavas “sievas” spoks.
– Pile, acimredzot tu vinu aizbiedeji. Iespejams, ari pec naves parastajiem cilvekiem joprojam ir ciena pret saviem saimniekiem. Bet es vinu redzeju vel vairakas reizes. Reiz, kad devos uz ciemu pec krajumiem un aizkavejos. Bija jau tum?s, aizsledzu vartus un jutu, ka ir auksts ka ziema. Pagriezos un ieraudziju: vina gaja no dika, pastiepdama pret mani rokas. Izmetu somu un metos uz maju, knapi paspeju aizvert durvis, kad vina paskatijas pa logu. Bet es neuzdro?inajos iet iek?a: man tur bija ieberta sals, un pie sienas karajas krucifikss. Es visu nakti neguleju, klausijos, ka vina klist apkart. Jus dro?i vien neatceraties to nakti, mans kungs?
"Es atceros, Montij, es joprojam atceros." Un es atceros saplisu?o piena kruzi un tela galas gabalu, ko tu meti pie vartiem. Peles vai kadi citi dzivnieki vinu sako?laja ta, ka nekas cits ka kauli nepalika pari. Ka jus varat to aizmirst?
Montijs nepieversa ?iem vardiem nekadu uzmanibu un sacija:
– Un kop? ta laika vina saka paradities arvien biezak. Pedejo nedelu katru dienu.
"Tatad tas nozime, ka vina ir ta, kas nogalina putnus, salauz laternas un nogalinaja manu suni?"
– Nu kur? vel? Protams, ka vina ir. Jus pats esat daudzkart parliecinats: varti ir aizverti, jus nevarat vienkar?i tikt pie mums. Un nekadu pedu. Tas ir spoka darbs. Ar Dievu.
Kungs neatbildeja, pabeidza teju un kadu laiku sedeja klusedams, skatidamies uz dzelteno rozi, kas taja rita bija uzziedejusi. Vinam ?kita, ka vin? uztvera vinas brini?kigo aromatu, bet, iespejams, ta bija vina izteles viltiba: apkart bija daudz ziedu, un katrs no tiem izdalija aromatu. Montijs piepildija kruzi un gaidija, kad ipa?nieks piekritis vinu uzrunat. Vin? izgaja no savam domam un teica:
– Pienemsim, ka es tev ticeju. Tad rodas jauni jautajumi. Pirmkart, ka vina ?eit nokluva? Otrkart, ko vina velas? Kapec vin? izposta ipa?umu un dara launu?
– Ja, ja es butu zinajis, es uzreiz pateiktu. ?is sievietes, noskaidrojiet, kas viniem ir prata. Un ari manejais ir miris. Vin? nevar rast mieru nakamaja pasaule, ka man paskaidroja tevs Jakovs. Varbut vina mani tik loti mileja, ka nevareja mani palaist. Vai varbut tapec, ka vina nomira nevis kristiga veida. Tevs Jakovs ta teica, vini saka, visticamak.
Kungs zinkarigi paskatijas uz Montiju, it ka redzetu vinu pirmo reizi.
– Bet tu nekad par to nerunaji. Tas ir kaut kas jauns. Ka tas gadijas, ka palikat bez milotas sievas? Un kapec tu nolemi man to pastastit ?odien? Cik atceros, vina vienkar?i aizbega no ?ejienes. Tapat ka parejie. Es domaju, ka vina ir dziva un vesela, vina jau sen atrada sev citu viru, bet vina pat neatceras tevi.
– Par ko jus runajat, mans kungs! Ja, vina nekad nemirs! Vina nav tada! Vina mani mileja. Un vin? kluseja, jo baidijas sadusmot spoku ar neuzmanigu vardu. Un tagad sirdi jutu, ka vina ir aizgajusi, nomierinajusies un mus vairs netrauces. Tas smagi nospieda manu dveseli, tapec es nolemu jums pastastit. Vina ir pa?navniece. Nogalinaja sevi. To aizliedz gan dievi?kie, gan cilveciskie likumi. Tapec nemieriga dvesele klida, nevareja tikt atbrivota no ?is nastas. Un tagad svetais tevs vinu ir licis miera.
Kungs ?kindedams nolika tuk?o kruzi uz apak?tasites, kaut ko domadams. Tad vin? noputas un pagriezas pret darznieku:
– Ka tas notika, Montij?
– Nu, tagad mes varam par to runat, tagad, iespejams, nav bail vinu sadusmot. Vina pakaras, mans kungs. Vina noznaudza sevi, mana nabaga maza sieva. Vina nenomira ka cilveks, ak, ne ka cilveks. Ieraugot vinu, zilu, izspiedu?am acim, notraipita balta kleita, no skumjam nokritu zeme. Un ?kita, ka vina tik parmeto?i skatijas uz mani un ?upojas uz priek?u un atpakal. Un vina bija visa zila, vina tur karajas visu nakti.
Kungs, kas tobrid mazgaja cepumu ar smarzigu dzerienu, riebuma saviebas. Vin? nolika kruzi uz galda un piecelas.
– Man jaiet, Montij. Saglabajiet cepumus, ta ir davana. Sakopiet ?eit, – vin? noradija uz galdu, – es tikmer apbrauk?u un paskati?os, vai viss ir kartiba. Un netrauce mani vairs ar saviem stastiem par spokiem, gobliniem, lauminam un citam blenam.
Nogajis piecdesmit pedas un sasniedzis brugeto taku, Kungs pagriezas un pamaja ar roku darzniekam:
"Es gandriz aizmirsu, Montij," vin? teica stingra toni, "es tev teicu novilkt kurpes, kad ieiesit maja." Ipa?uma jabut nevainojama kartiba un tiriba, bet netirumu gabali uz gridas ir nepienemami! Novac to no krutim un neliec man par to velreiz atgadinat!
Darznieks bija parsteigts, neizpratne saskrapeja pinkaino galvu un izpleta rokas, no kuram viena bija tejkanna, bet otra kresls:
– Ka paveli, meistar, ka pasuti.
* * *
Dienas vilkas vienmeriga, nesteidziga seciba. Ipa?uma valdija miers: netika atrasti beigti dzivnieki vai putni, izraveti krumi, asins pelkes vai citas “pazimes”, ka tas sauca Montijs. Nomierinajies, Kungs saka biezak sutit darznieku uz ciemu: papildinat krajumus un tikai uzzinat jaunumus, ja vinam paveicas.
West Hantershire ir vieta, kas atrodas talu no civilizetas pasaules: tikai blivi mezi, lauki un mazi ciemati, kas izkaisiti ?ur un tur. Tuvaka pilseta Densforta atrodas 100 judzes bezcela attaluma, zirga mugura, un ir gandriz neiespejami dabut rokas pat pagaju?a gada laikrakstu, nemaz nerunajot par jaunako presi. Viram pietruka tie laiki, kad biju?ais kungs atgriezas no saviem celojumiem, nesot uz savrupmaju izsmalcinatus vinus, aizjuras edienus, ka ari ipa?u garu, civilizacijas garu, kura obligatais atributs bija avizes.
Celojo?ie tirgotaji ?ajos apgabalos iemaldijas reti, un, ja tas notika, tas kluva par istu notikumu un svetkiem Oldwidge iedzivotajiem. Un tie tirgotaji, kas zinaja par ipa?umu un Kunga gaumi, meginaja nemt lidzi drukatus izdevumus, zinot, ka ?ajas vietas ?ada veida preces bus pieprasitas. Parasti vini pa?i ieradas pie muizas vartiem, tacu bija pagaju?i vairak neka divi gadi, kop? neviens no viniem ?ajas dalas neparadijas. Iespejams, vinus nobiedeja baumas, ko aizsaka nekaunigi kalnu sparni. Un varbut pats Montijs pieleja ellu ugunij, runajot par savam blenam ciemata. Vietejie iedzivotaji butu skeptiski pret visu nopietnu, kas nak no vina mutes, bet stasti par spokiem no sveta mulka, ja, tas viniem patik. Bet tam nevajadzeja atbaidit tirgotajus. Dzenoties pec sudraba, ?adi cilveki ir gatavi doties uz elli, nemaz nerunajot par manam durvim. Tas ir divaini. Un tas nav kartiba.
* * *
Ir pagajusi tie?i nedela kop? pedeja incidenta, un satraukums ir gandriz pametis Kunga domas. Montijs joprojam bija igns un runigs, bet tagad tas ne?kita tik slikti. Vin? turpinaja kopt darzu, un tas ar pateicibu atbildeja uz vina rupem: uzziedeja jaunas pukes, auglu kokiem paradijas olnicas, gliti noplautaja zale civinaja sienazi, bet diki priecigi pluncajas iepriek?eja saimnieka atnestas zelta zivtinas. . Ta Kunga dvesele visa ?aja kra?numa atrada ilgi gaidito mieru un klusumu. Septitaja diena, kad ipa?umu apnema tumsa un spozi spido?as ugunspukes-laternas izleja apkart siltu dzeltenu gaismu, vin? beidzot izladeja ieroci, piekara to pie sienas un atstaja savu posteni loga priek?a. Vin? aizvera aizkarus, izsledza ellas lampu, novilka cibas un devas gulet. Es apsedos ar segu un domaju: "Varbut tomer japateicas tevam Jakovam?"
* * *
Ogles kamina jau sen bija satumsu?as un tikai reizem uz mirkli uzliesmoja un tad atkal nodzisa. Kaut kur taluma iespera zibens, un pec minutes savrupmaju sasniedza apslapets perkona klak?kis. Saka lit: sakuma bikli, tad arvien stiprak. Lietusgaze ar caurspidigiem pirkstiem klauveja pie muizas logiem. Bet tas ne mazakaja mera netrauceja gulet tas vienigajam iemitniekam.
Kungs mierigi atputas gulta, un tikai Dievs zinaja, kadus sapnus vin? redz. Dzivojamas istabas pulkstenis sita vienpadsmit, divpadsmit un pec tam stundu pec pusnakts. Virietis izdvesa skanu, kas skaneja ka starp skalu ?nukstu un krak?anu, un apgriezas uz otru pusi. Vetra kluva arvien specigaka. Zibens iespera loti tuvu, apgaismojot visu apkartni ar spilgti baltu zibspuldzi. Perkons bija tik specigs, ka muizas logi grabeja. Kungs nodrebeja un pamodas: ar refleksivu kustibu vin? sniedzas pec pistoles, bet neatrada. Atjedzis, vin? atviegloti noputas, noslaucija sviedrus no pieres un… dzirdeja no arpuses nakam draudigu suna gaudo?anu.
?i gaudo?ana lika virie?a asinim sastingt venas: vinpus kapa bija kaut kas citads, it ka pati nave izsauktu no atverta kapa. Vin? nonema ieroci no sienas un atrava aizkaru. Uz zaliena majas priek?a baltuma makoni staveja melns suns, kura acis dega indigi zala uguni. Un, lai gan istaba bija pilnigi tum?s, un cilveku vienkar?i nebija iespejams redzet, suns pagrieza galvu vina virziena, atvera muti un atkal auroja. Un tad vin? metas uz priek?u, lecot pari galveno kapnu pakapieniem. Kungs dzirdeja specigu triecienu pa durvim, kas satricinaja visu maju.
Nokapis leja, apak?vela, nespedams neko izmest par pleciem, trico?am rokam pieladeja ieroci, nometot paris patronas uz gridas. Dzirdeju, ka zvers gaja durvju priek?a, ar nagiem skrapeja akmeni un ruc ka velns. Noradijis mucu pret ieeju, Kungs gaidija. Uz bridi viss norima un klusumu partrauca tikai lietus skana. Un tad maju satricinaja vel viens sitiens.
– Ta tas ir, necilveks! – Kungs iesaucas, skatidamies uz ?upojo?o lustru virs galvas, – ?is zvers te visu iznicinas!
Vin? pieskreja pie durvim, atvera visas sledzenes, atrava tas vala, negaidot no sevis tadu veiklibu, un zibens atruma atgriezas atpakal, paversdams pistoles uzpurni uz izeju.
– Nac, radijums, nac ?urp, es aicinu tevi maja.
Suns paradijas no baltas miglas makona zaliena: vin? panema skrie?anas startu, ?ausmigi klik?kinot ilknus, no kuriem pluda ta pati migla. Kungs, zobus sakodis, iznaca vinam preti un nostajas durvis: dzivnieks ar neticamu atrumu parvareja kapnes un uzleca virietim.
Virietis nospieda abus sprudus, un tumsa plosijas ?autenes salvete. Zvers, izdarijis kuleni, nokrita uz kapnem, noasinojot kaut ko lidzigu zalganam asinim. Ipa?uma ipa?nieks steiga parladeja ieroci, domadams izbeigt elles narstu. Tomer tam nebija lemts notikt: miglas makonis pacelas augstak lidz pakapieniem un apnema radijumu. Pec nejau?ibas principa iz?avis tumsa, Kungs steidzigi atgriezas maja un, to nemanot, trico?am rokam sakrustoja. Tad vin? parladeja ieroci, apsedas uz gridas iepretim ieejai, pavera temekli tur un, nenoversdams skatienu no durvim, turpinaja gaidit.
* * *
Kad pirmie saules stari pieskaras ozola galotnei, kiegelu majas durvis nedaudz paveras un paveras Montija nekopta galva. Darznieks piesardzigi paskatijas apkart, tad izgaja ara un klejoja uz savrupmaju. Savas rokas vin? satvera teva Jakova davinato krucifiksu. Uzkapis pa kapnem, vin? uzmanigi paskatijas ara pa logu un ieraudzija neparastu ainu: saimnieks guleja ?upulkresla, stavot preti ieejai. Zem segas, ar kuru vin? bija apsegts, vareja saskatit pistoles konturas.
Montijs klusi pieklauveja pie loga. Bet pat ar ?o kluso skanu pietika, lai Kungs lektu un verstu pret vinu ieroci. Sapratis, ka tas nav spoks, bet dzivs cilveks, vin? piegaja pie durvim, atsledza tas un nomurminaja:
– Nac iek?a, Montij, atri.
Vin? atri aizvera durvis un atgriezas sava vieta. Vin? uzmanigi paskatijas uz darznieku, kur?, skatidamies uz Skolotaju, klusi kustinaja lupas, it ka lasitu lug?anu.
–Vai tu esi to redzejis, Montij?
"Es neuzdro?inajos skatities, mans kungs." Bet es dzirdeju visu. Atvainojiet! Man bija bail pec ?avieniem iziet ara un uzzinat, kas ar tevi noticis.
Montijs nokrita uz celiem un, izpludis asaras, aizrapas lidz kreslam, lai apskautu Kunga kajas. Vin? maigi pacela vinu no gridas:
– Nu, Montij, viss ir kartiba. Pat bezbailigakais cilveks no kaut ka ?ada baiditos, nemaz nerunajot par tevi. Vai jus zinat, kas tas bija?
Darznieks paklausigi pamaja ar galvu.
– Un kas?
"Ta bija Nave, mans kungs."
"Tu neesi tik talu no patiesibas," vin? domigi sacija. "Man jums ir steidzams uzdevums." Ej uz ciemu un atved ?o sveto ?urp. Pastastiet vinam, ka lieta ir nopietna, laujiet vinam panemt lidzi visus instrumentus no templa. Viss, kas var palidzet cina pret Launumu. Un saki vinam, ka Tas Kungs vinam simtkartigi atmaksas par visiem vina puliniem. Pasteidzies, Montij!
"Es negribetu jus atstat vienu, mans kungs."
"Ipa?uma vienmer ir jabut kadam." Turklat dienas laika man nekas nedraud. Pasteidzies!
Darznieks rik?oja uz vartiem, Kungs vinam sekoja. Vin? sekoja vinam ar savu skatienu, lidz vin? vairs nebija redzams, un tikai tad norava vartiem kedi. Un tad, ka bija ierasts, vin? devas apskatit savu ipa?umu. Tapat ka es to dariju katru dienu.
3. nodala. Tevs Jakovs
Pulkstenis viesistaba noskaneja piecas reizes, kad kads paradijas uz lauku cela starp koku rindam. Ipa?uma ipa?nieks ar blavam acim nevareja saskatit, kas ir ?ie tuvojo?ie cilveki. Bet vin? noteikti zinaja, ka tas ir Montijs un priesteris. Un es nekludijos. Nakot leja pa kapnem, lai sagaiditu viesus, es redzeju, ka darznieks ripinaja sev priek?a ratus, virsu parklatus ar audeklu. Vin? vareja tikai nojaust par ta saturu. Tevs Jakovs gaja aiz muguras. Un, ja Montijs neizskatijas pec virie?a, kur? bija gajis paris judzes bez apstajas, tad priesteris izskatijas pec dzita zirga.
– Esi sveicinats, svetais tevs. "Es priecajos, ka jus atsaucaties uz manu lugumu," Kungs izspieda.
Smagi elpodams, Kunga kalps ar abam rokam satvera vartu dzelzs restes, ievilka elpu un sacija:
– Vairak ka Montija lugums. Vin? bija loti neatlaidigs. Jus varat but pilnigi atklats pret mani, Karpentera kungs. Mums nevajag liekulibu. Es dari?u savu darbu, jo tas patik Dievam un manai sirdij. Bet ne jusu, bet Montija un ciema iedzivotaju del.
Galdnieks neapmierinati saviebas un noradija uz ipa?umu:
– Ja ta, tad iesim maja, driz klus tum?s. Mums ?aja laika nevajadzetu but ara. Monty, tu ari. No ?is dienas jus gulat iek?a, kalpu nama. Tada veida bus dro?ak. Visiem.
* * *
Darznieks ieveda priestera lietas maja, viesu istaba. Ta atradas muizas kreisa sparna pirmaja stava tie?i zem bibliotekas. Ipa?uma ipa?nieks aizsledza visas sledzenes, parbaudija visas durvis, bet neaizvera aizkarus: butu vieglak uzraudzit, kas notiek zaliena. Es iededzu virtuve sveces un ellas lampas. Tad vin? iznema tiru baltu galdautu un parklaja ar to virtuves galdu. Vin? uzlika trauku ar kupo?iem varitiem kartupeliem, ceptu vistu un divas glazes. Vin? nokapa vina pagraba un atnesa puteklainu tum?zala stikla pudeli. Es noslauciju etiketi ar plaukstu. Ch?teau Margaux 1787, ists dargakmens, vin? domaja. Celi vienaudzi no pa?as Londonas tadu lietu nenoniecinatu. Un tagad es vinus paciena?u… Vin? rezigneti pamaja ar roku, bet negaja pec cita vina. Vin? piepildija glazes un, neizejot no virtuves, sauca darznieku:
– Montij, pasaki viesim, ka galds ir klats. Laujiet vinam pievienoties jums vakarinas. Un tu ari.
Darznieks taja laika atradas viesistaba un skatijas uz bildi, kas karajas pie sienas. Taja bija attelots 27–30 gadus vecs jauns virietis ar nedabiski balu adu, gariem bruniem matiem lidz pleciem un tum?am acim. Vin? bija gerbies melna uzvalka, kas bija iz?uts ar sudrabu. Ar vienu roku virietis atbalstijas uz spieka ar kloki galvaskausa forma, bet ar otru glastija savu suni, zelta retriveru.
"Tikai minuti, mans kungs," vin? atbildeja, izdzirdot saimnieku, un devas uz viesu istabu. Vin? klusi pieklauveja, tad atkal un atkal. Beidzot durvis atveras, un darznieka skatiena priek?a paradijas priesteris.
– Kas noticis, Montij? Esmu noguris no brauciena un velos atpusties, pirms ir nepiecie?ami mani pakalpojumi.
– Piedod, svetais tevs. Saimnieks aicina uz vakarinam.
– Hmm, pasaki vinam, ka es tulit bu?u klat.
* * *
Kad tevs Jekabs ienaca virtuve, vin? ieraudzija Karpenteru sezam pie galda. Vin?, nepieceloties, ar imperativu zestu noradija uz kreslu, kas staveja galda otra gala. Priesteris pamaja ar galvu un apsedas. Vina priek?a bija ?kivis ar vistas stilbiniem un kartupeliem, dasni parkaisits ar zalumiem, ka ari glaze vina.
– Montij, atnes no viesistabas kreslu un apsedies blakus tevam Jakovam. ?is ir tavs ediens,” Kungs noradija ar pirkstu.
– Vai tas tie?am ir iespejams? Pie meistara galda? Tas ir neciena, mans kungs.
– Tas nav saimnieka galds. ?eit kalpi vakarinoja, kad muiza vel bija kalpi,” vin? noputas. "Tapec es atvainojos par trucigajam vakarinam, svetais tevs." Man nav pavara, man jatiek gala pa?am.
"Nekas, nekas, Karpentera kungs, man ari nav kalpu, un es kop? bernibas esmu pieradis pie pieticiga ediena." Tikai es neredzu maizi uz galda.
"Ja jus to nepanemat sev lidzi, es baidos, ka ipa?uma nav ne kripatinas."
– Tas ir zel.
"Es ceru, ka jums patik viss parejais, svetais tevs, ipa?i vins." Tas ir pa?a karala cienigs.
Montijs atgriezas ar nepatikamu, griezigu skanu, pakustinaja kreslu un grasijas sakt est, bet priesteris vinu aptureja.
„Vispirms pateiksimies Tam Kungam par vina dasnumu.
Tevs Jakovs lasija lug?anu, Montijs paklausigi gaidija, nervozi norijot siekalas. Muizas ipa?nieks uz ?o darbibu skatijas skeptiski, tacu neuzdro?inajas to partraukt: tagad vinam priesteris bija vajadzigs vairak neka jebkad agrak.
Visbeidzot, izdzirdot loloto “Amen”, darznieks uzbruka edienam ka izsalcis vilks. Vin? ar rokam saplesa vistas galu un iebaza to mute. Tadas pa?as manipulacijas vin? veica ar kartupeliem, tikai pildija tos veselus, mazgajot ar udeni. Kungs nepulejas ieliet kalpam vinu.
To verojot, savrupmajas ipa?nieks neapmierinati saviebas, bet kluseja. Vin? ari klusiba panema galda piederumus un saka est. Priesteris sekoja piemeram. Kadu bridi valdija klusums, ko partrauca porcelana dak?inu klabina?ana un darznieka ?laksto?as skanas. Paedis, Karpenters atliecas kresla un paskatijas uz priesteri. Vin? lenam iedzera malku vina un, palukojies uz galda pretejo pusi, sacija:
– Lielisks dzeriens.
– Ta ir patiesiba. Es uzskatu, ka visa Rietumhanter?ira neviens, iznemot mus, to nekad nav gar?ojis un nekad vairs nebaudis.
– Tads gods man! Bet pietiek ar prieku, Karpentera kungs. Kapec es esmu ?eit? Ka man teica priek?nieks, Montijs, ?ausmigi nobijies, ieskreja ciemata, meklejot mani. Tobrid es biju Rivervuda, kad ieraudziju veco Dzonu vina pedeja celojuma, vin? nomira vakar ap pusnakti vai nedaudz velak. ?kiet, ka tas ir no salauztas sirds, bet mums ?eit nav arsta, kas to apstiprinatu.
Un tavs kalps stundam ilgi staigaja pa kapelu, gaididams manu atgrie?anos. Man atlika tikai ieskatities vinam acis, lai saprastu, ka ir noticis kaut kas ?ausmigs. Es uzreiz devos uz ?ejieni ar vinu. Lai gan Montijs isti neko nevareja izskaidrot. Vin? tikai murminaja par kadu zveru vai spoku, bet jus viniem neticat, vai ne, Karpentera kungs? Ka musu Dieva un vina dela Jezu Kristu?
– Ta ir taisniba, tev Jakov. Es neticu daudzam lietam. Ipa?i tas, ko nevar redzet, dzirdet vai sajust ka citadi…
– Kungs vienmer ir patiesi ticigo dveseles un sirdis. Un katru mirkli mes jutam vina zelsirdigas rokas pieskarienu,” priesteris vinu partrauca.
"Varbut, varbut," Karpenters nervozi atbildeja, "bet es neesmu ticigs, un acimredzot vina roka man nekad nepieskarsies." Bet pagaju?aja nakti es redzeju un sajutu kaut ko tadu, kas neradija ?aubas par notieko?a realitati. Klausies mani, svetais tevs…
* * *
Kad Lords pabeidza savu stastu, pulkstenis viesistaba nosita desmit sitienus. Priesteris, kur? visu ?o laiku nebija nolaidis acis no vina, nolaida acis uz vina glazi. Vin? iedzera vienu lielu malku un teica:
– Neparasts stasts. Tam patie?am ir gruti noticet. Bet ka Dieva kalps es loti labi zinu, ka Velnam var but dazadas formas un izskats. Un es atradi?u kaut ko preti Tumsas kalpiem. Tagad mes iesvetisim visu savrupmaju, lai spoks neuzdro?inas ienakt, un pec tam atkartosim ritualu arpuse.
"Pirmo reizi tas nepalidzeja," noradija Kungs.
"Bet tas kadu laiku aiztureja spoku," tevs Jakovs atcirta, "mes nezinam, kas tas ir par demonu un kads tam ir speks." Turklat pedejo reizi tu mani nelaidi savrupmaja. Nemelo?u: man nav pieredzes rikoties ar kaut ko lidzigu, ?i ir pirma reize, kad sastopos ar tik acimredzamu demonisku speku izpausmi. Jums ir izvele, Karpentera kungs, pienemt manu palidzibu un sadarboties manos centienos. Vai ari turpiniet ?aubities un vinus izsmiet. Un ?aubas ir velna iecienitaka nepilniba. Caur tiem Melu princis ieklust dveseles un iegust varu par tam,” vin? pabeidza.
– Labi. Tev taisniba, svetais tevs. Tas ir manas intereses. Ludzu, piedod man, ja es tevi kaut ka aizvainoju. Saksim darbu, pirms pienak pusnakts un ?i butne atgriezas.
Priesteris pamaja ar galvu, piekritot vina vardiem:
– Sagatavojiet man ellas lampas, Karpentera kungs, mums vajadzes daudz gaismas. Pievienosim viniem sveto ellu, ta mums palidzes. Saksim no ?ejienes.
Tevs Jakovs devas uz viesu istabu un iznaca ara ar divam somam rokas: vienu mazu – tur kaut kas dzinksteja, vin? patureja sev, otro – lielo, kas izdvesa grabo?u skanu – iedeva darznieks:
– Svetais udens, esi uzmanigs, nelauz to. Sekojiet man.
Lasot lug?anu latinu valoda, tevs Jakovs virtuve uztaisija krusta zimi, iznema no somas pudeli, kuru Montijs izpalidzigi vinam pasniedza, un apsmidzinaja sienas ar svetu udeni. Ari krusta forma.
– Galdnieka kungs, man vajag blodu, blodu, ?kivi vai vazi, vispar jebkuru trauku, kura var ietilpt udens.
Virietis gribeja uzdot jautajumu, bet priesteris paskatijas uz vinu tik loti, ka vin? pardomaja. Vin? iznema no skapja porcelana ?kivi un klusedams to pasniedza. Vin? izleja no pudeles atliku?o ?kidrumu un no maza audekla maisina iznema krustinu. Vin? pieskaras tai ar lupam un uzmanigi nolaida svetitaja udeni.
– ?os sudraba krustus iesvetijis pats biskaps Godeskalcs. Viniem ir ipa?as pilnvaras. Es tos atvedu uz ?im vietam ka davanu tiem draudzes locekliem, kuri ipa?i dedzigi kalpo Dievam. Starp citu, tadu ?eit nav daudz. Netirs cilveks nevares ieklut telpa, kur ir vismaz viens ?ads krusts. Ari jums tas bus janesa visu laiku, Karpentera kungs. Jus un jusu darznieks. Ar ?adu krustu palidzibu pat parasts cilveks var iesvetit udeni: vienkar?i nolaidiet taja relikviju un izlasiet lug?anu “Musu Tevs”.
"Es nedomaju, ka tas palidzes, es neticu Dievam," Kungs atbildeja pilnigi mierigi un pat pazemigi.
"Un es vairakkart esmu teicis savam saimniekam, ka ir liels greks atteikties no Dieva." Liels greks, liels greks,” darznieks noblava.
"Es neatteicu, Montij." Es vienkar?i nekad tam neticeju.
– Vai jus esat kristits, galdnieka kungs? – dialoga iejaucas priesteris.
– Tapat ka visas. Mana mate mani kristija dzim?anas bridi, tomer es nekad neesmu izcelusies ar dievbijibu. Pat berniba.
"Tomer tas ir labak neka tad, ja jums vispar nebutu nekada sakara ar baznicu." Tas Kungs ir zelsirdigs: Vin? piedos visus grekus, ja cilveks patiesi nozelo izdarito. Ielaidiet Raditaju sava dvesele. Tas palidzes padzit launumu, kas slepjas arpuse.
Galdnieks smagi noputas un nomurminaja:
– ES megina?u.
– Montij, iznem no somas zalo stikla pudeli. Ja, ja, tie?i vina.
"Smagi," nomurminaja darznieks.
Tevs Jakovs uzmanigi panema no vina trauku un atkorkeja vaku: gaiss smarzoja pec viraka, citrusaugliem un kaut ka cita. Kaut kas pazistams un taja pa?a laika netverams.
"Sveta ella no pa?as Jeruzalemes," vin? paskaidroja, "jums japievieno dazi pilieni katrai lampai." Un atkartojiet ?o darbibu katru vakaru nedelu. Velak tadas lampas karinasim darza. Ta ir uzticama aizsardziba pret launajiem gariem: neviens demons neuzdro?inas paradities ?adas lampas gaisma. Tagad ejam uz pagrabu, mums japasteidzas. Lidz pusnaktij atlicis pavisam maz laika.
Ta Kunga kalps iesvetija visas pirma stava telpas, ari vina pagrabu. Vin? tikai mirkli uzkavejas viesistaba, verigi skatidamies uz gleznu, kas karajas virs kamina. Tad vin? uzkapa labaja sparna, kur bija vairakas istabas, tostarp Galdnieka gulamistaba. Ipa?uma ipa?nieks negribigi ielaida iek?a Jakova tevu, atstajot Montiju aiz durvim.
Masiva melnkoka gulta, parklata ar spalvu gultam, atradas blakus milzigam drebju skapim, kura grebtie rokturi vien maksaja veselu bagatibu. Pie griestiem karajas kristala lustra, lidziga viesistaba eso?ajai, bet mazaka. Tualetes galds ar pilna auguma spoguli, persie?u paklajs ar religiskiem rakstiem, aizkari, kas iz?uti ar zelta pavedienu – priesteris ar zinkari apskatija situaciju. Pamaniju, ka uz vienas no sienam, ?kiet, trukst gleznas – ?aja vieta virsma bija nedaudz gai?aka.
Tas viss neizbega no Karpentera skatiena:
"Laiks negaida, tev Jakov," vin? nepacietigi nomurminaja.
Priesteris pamaja ar galvu, veica ceremoniju un izgaja no gulamistabas. Tad vini tris devas uz savrupmajas kreiso sparnu. Visur ?eit bija redzamas pamestibas pedas: bieza puteklu karta uz izbaleju?ajiem paklajiem, kuriem iepriek? bija spilgti sarkana krasa; kozu saesti aizkari uz logiem; apzalumoti bronzas durvju rokturi. To visu no tumsas izrava darznieka nesta lampas blava gaisma.
"Man nav pietiekami daudz speka, lai uzturetu ?eit kartibu," Karpenters nomakts noputas, pamanijis priestera apmulsu?o skatienu, "laiks dara savu."
– Kas te bija agrak? – vin? jautaja.
– Lorda Darkfilda biroji. Vin? bija kaisligs cilveks, izprata zinatni, lasija, macijas valodas. ?eit ir biblioteka, – Karpenters ar lielam grutibam atsledza sledzeni un atvera durvis, – vin? ?eit pavadija daudz laika.
Istabas vidu staveja masivs melnkoka rakstamgalds. Tevs Jakovs pienaca tuvak: uz galda guleja sabojati dzelteni papiri, kas klati ar mazu rokrakstu. Vin? atnesa lampu un bija parsteigts:
– Hmm, ?kiet, latinu valoda! Bet kaut kas neparasts! Es to nevaru saprast,” priesteris pacela kaudzi dzeltenu palagu un taja pa?a mirkli tie parvertas puteklos.
– Lordu Eliotu intereseja medicina, – Karpenters lieti?ki atbildeja, – un vin? brivi runaja latinu valoda. Gramatas bija vina elements.
Priesteris pamaja majas ipa?niekam un saka lasit lug?anu. Vin? visu saprata bez vardiem: vin? pievienoja lampai dazus pilienus svetas ellas un atstaja to uz galda. Liesma saka mirdzet ar daudzkrasainam nokrasam: zalu, zilu, tum?sarkanu. Priesteris, noskaitot lug?anu, pacela svetita udens pudeli, lai apkaisitu plauktus, bet Karpenters vinu piekava. Vin? izleca uz priek?u un, izpletijis rokas, kliedza:
– Tas ir aizliegts! Hoz… Lords Darkfilds aizliedza pieskarties gramatam, vel jo mazak liet uz tam udeni! – tad turpinaja mierigaka toni, – logs, galds, sienas, griesti, jebkas, bet ne gramatas. ?i ir atmina par vinu, ludzu, neaiztieciet tos.
Tevs Jakovs piekrita ?im lemumam, lai gan vina uzacis sacelas, ieraugot ?adu reakciju. Pabeidzis ritualu, vin? iemerca krustu pudele ar svetita udens paliekam un atstaja to uz galda.
Nakama istaba izradijas senlietu noliktava: daudzas kastes, lades, figurinas no keramikas, vara nikela un porcelana, bronzas piekarini, svecturi, smil?u pulksteni un udens pulksteni, senas gramatas, rotaslietas, ieroci, brunas un sen pazudu?i priek?meti. un aizmirstas civilizacijas, kuru merki priesteris vareju tikai nojaust, ka te pietruka.
“Kungs Eliots daudz celoja un atveda ?os… to visu no saviem celojumiem. Un man nekad nebija pietiekami daudz laika, lai sakartotu lietas.
– Zinkarigs. Loti interesanti.
Priesteris veica ritualu un, izgajis no pagaidu noliktavas, izgaja koridora. Vin? noradija ar roku uz ta talako galu:
– ?kiet, ka tur ir vel viena istaba.
"Diemzel man nav atslegas," Karpenters paraustija plecus, "mes nevaresim tikt iek?a."
– Kam tas ir?
– Palika pie kadreizeja savrupmajas ipa?nieka.
– Kas ir iek?a? – jautaja tevs Jakovs.
– Es nekad tur neesmu bijis. Lords Darkfilds nevienam nelava tur ienakt.
– Bet vai tu vispar zini, ko vin? tur darija?
– Noteikti. Tas nebija noslepums. Aiz ?im durvim ir laboratorija. Reagenti, skabes, sarmi, instrumenti – lords Eliots parupejas, lai neviens nejau?i netiktu ievainots. Tapec tika veikti piesardzibas pasakumi.
Priesteris klusedams devas uz durvim: melns metals, ar daziem rakstiem un uzrakstiem uz virsmas. Nepareizaja lampas gaisma to bija gruti saprast, bet tevs Jakovs bija gandriz parliecinats, ka ?i ir ta pati latinu valoda, ko vin? redzeja uz papira lapinam biblioteka. Vin? neatrada ari rokturi vai atslegas caurumu.
"Mums ir nepiecie?ams iesvetit visas savrupmajas telpas, preteja gadijuma Velns atradis robu musu aizsardziba," vin? spitigi atkartoja.
"Es neko nevaru darit, svetais tevs." ?i ir stura istaba, un tai nav logu. Nedomaju, ka radijums caur to tiks iek?a. Turklat ?is durvis ir ?eit.
– Tu esi ka naivs berns! – priesteris neiztureja, – tu runa par tadam lietam, saki, ka pats savam acim redzeji spoku un doma, ka kads metala gabals to notures? Tikai Dieva speks var vinu apturet! Un ?im nolukam man ir nepiecie?ama piekluve katrai telpai!
"Iesvetit durvis, iesvetit gaiteni, tevs Jakov," Karpenters mierigi atbildeja, "mes joprojam nevaresim tikt iek?a."
Uzmetis virietim neapmierinatu skatienu, priesteris paraustija plecus, it ka sacidams “lai ta butu”, un keras pie lietas. Montijs, kur? visu laiku bija klusejis, ar trico?u roku pasniedza vinam vel vienu trauku ar sveto udeni. Darznieks bija neparprotami nervozs, atrodoties pamestaja majas sparna.
Baznicas kalpotajs pie durvim pielika krusta zimi, un, tiklidz no vina lupam izkrita pirmie lug?anas vardi, no arpuses atskaneja gaudo?ana. Kauciens iespiedas iek?a, it ka savrupmaja nebutu logu: ar straumi, kas atdzeseja asinis, ta izplatijas pa istabam un gridam, izraisot stikla priek?metu grabe?anu. Darznieks parsteigts nometa pudelu maisu: atskaneja saplisu?u stikla skana. Priesteris parmeto?i paskatijas uz vinu, bet neko neteica, turpinaja lasit lug?anu.
Galdnieks satvera vina elkoni un atri sacija:
"Vin? ir ?eit, svetais tevs, atri ejam leja."
Priesteris neapmierinati paskatijas uz vinu un nokratija vinu no rokas ka kaitino?u kukaini:
"Man japabeidz rituals, netraucejiet man, Karpenter."
Vin? skreja pa koridoru, Montijs vinam sekoja. Tevs Jakovs pabeidza lasit lug?anu. Majas saimnieka atstato lampu vin? parvietojis uz durvim, iepilinot tajas paris ellas piles. Tad vin? devas uz kapnem. Kauka?ana jau ir pieklususi. Taja bridi viesistaba pulkstenis sita stundu pec pusnakts.
Priesteris atrada Karpenteru stavam ieejas priek?a: vin? ar ieroci temeja uz durvim. Montijs staveja vinam aiz muguras un, zobus klabedams, bailes tricedams.
Vin? piegaja pie viniem un izstiepa plaukstu: uz tas mirdzeja divi kru?u krusti uz stigam:
"Uzvelciet to un nekad nenovelciet," tevs Jakovs teica autoritativa toni. – Es pabeidzu savu darbu. Kas tev ir?
"Vin? ir tur, aiz durvim," Karpenters klusi atbildeja, "paslepies un gaida." Vai tu vinu dzirdi?
Priesteris lenam piegaja pie loga, paskatijas ara un atkapas: paklupa aiz sutanas malas, vin? nokrita atmuguriski. Loga paradijas zvers: liesmojo?i sarkanas acis ?kita cauri iek?a eso?o cilveku dveselem; No atkailinatiem baltajiem ilkniem pileja indigi zalas siekalas. Vin? pacela galvu un atkal auroja ar nedabisku navei lidzigu gaudo?anu. Ta noteikti gaudo pati Nave, domaja priesteris, kad kadam izdodas izbegt no vinas kaulaino roku apskavieniem.
"Montij, palidzi Svetajam tevam piecelties," Karpenters paveleja. "Un tu, necilveks," vin? pagriezas pret zveru, "nac!" Meginiet nakt iek?a, un es atkal izture?os pret jums!
Spoks nurdeja, vicinaja asti no vienas puses uz otru, gatavojas lekt, tacu pek?ni mainija nodomus un pazuda miglas makoni, kas piepildija zalienu. Tas bija tevs Jakovs, kur? piegaja pie loga, satveris rokas milzigu sudraba krustu un lasijis lug?anu. Kad vin? teica "Amen", vin? pagriezas pret Karpenteru un sacija:
"Vin? atkapas, kas pierada butnes demonisko dabu." Esmu dzirdejis legendas un pasakas par spokiem… bet lai pats to redzetu… Lai zelsirdigais Kungs glabj musu dveseles…
* * *
Kungs pamodas, sezot uz kapnu pakapieniem. Netalu guleja Montijs tik neerta poza, ka bija gruti iedomaties, ka cilveks varetu pat ta gulet. Galdnieks saka izmisigi taustities pec sava pistoles. Un tad es pamaniju pie loga stavam priesteri un vinam blakus vina ieroci.
"Es to noliku," vin? paskaidroja, "lai jus nejau?i nevienu neno?autu, kamer gulat." Zvers vairs neparadijas, migla noskaidrojas lidz ar pirmajiem saules stariem. Es visu nakti neesmu gulejis ne mirkli, Karpentera kungs, man vajag atpusties un atgut spekus. Pamodiniet mani pusdienlaika," tevs Jakovs pamaja ar galvu uz zaliena pusi, "mums vel ir daudz darama."
* * *
Pie durvim klusi klauveja. Tad atkal un atkal, skalak un uzstajigak. Priesteris atvera acis un saviebas no galvassapem. Specigais klauvejiens to tikai pastiprinaja.
"Es tagad iznak?u," vin? kliedza, un iestajas klusums.
Interesanti, cik ilgi es guleju, vin? domaja. Un kapec tik labi smarzo?
* * *
Kungs lika uz ?kivjiem olas un bekonu, kad tevs Jekabs ienaca virtuve. Smakas lika pedejam mute udeni.
– Ak, svetais tevs! Tatad Montijam tomer izdevas tevi pamodinat. Pulkstenis jau sen sita divpadsmit. Pabrokastoju, un, kamer es ie?u, es staiga?u pa teritoriju.
– Viens?
– Dienas laika nav no ka baidities. Turklat Montijs ir kaut kur ara: bez vina gadibas krumi pa?i neapcirps.
* * *
Pulkstenis bija divi pecpusdiena, kad Karpenters un Montijs atgriezas. Priesteris vinus gaidija netalu no galvenajam kapnem, nepacietigi staigadams no vienas puses uz otru. Tos ieraudzijis, vin? iesaucas:
– Seko man!
Ipa?uma ipa?nieks un vina kalps apmulsu?i vinam sekoja vannas istaba.
– Piepildiet to lidz malam, – tevs Jakovs paveleja, noradot uz vara fontu, – un jums vajag vairak gaismas. Kapec ?eit ir tik tum?s?
“Ja tu nolemi nomazgaties, svetais tevs, tad tagad tam nav istais laiks,” neapmierinatibu pauda Kungs. – Turklat tas nav paredzets viesiem. Vai ari jus velaties izspiest spoku, gulot karsta udeni un dzerot vinu?
Priesteris parsteigts paskatijas uz virieti un mierigi atbildeja:
"Man vajag svetito udeni, daudz svetudens, lai aizstatu to, ko Montijs salauza."
Darznieks skumji pamaja ar galvu un asaraina balsi teica:
– Montijs ir neuzmanigs, Montijs ir neveikls…
"Viss kartiba, mans dels," priesteris tevi?ki apskava darznieku. – Piepildi pilnu vannu ar udeni, un es to sveti?u. Ar to pietiek darzam un joprojam paliks rezerve. Atrodi man piemerotus traukus: pudeles, spainus, kaut kadus podus. Mes nevilksim vannu ara. Un pat ja mums tas izdotos, es negribetu to sabojat – izskatas pec makslas darba.
– Nav parsteidzo?i. Lords Darkfilds to atveda no kaut kur austrumiem. ?kiet, ka ta ir vieteja valdnieka atlidziba.
– Ja, interesants veids, ka izteikt pateicibu.
– Kungam loti patika iet vanna. Vin? pasmineja, sakot, ka tada veida nomazga no sevis laboratorijas netirumus.
"Bet mes tagad nesmejamies." Saksim pie lietas.
* * *
Priesteris aizvera durvis, uzlika lampu uz kumodes, mirkli vilcinajas, domadams, vai nevajadzetu aizdedzinat vel vienu – to, kura bija svetita ella, bet nolema to neteret. No halata krokam vin? iznema krustu, ar kuru vakar vakara bija izdzinajis regu, un, atrotijis sutanas piedurknes, uzmanigi nolaida to udeni. Tad vin? nometas celos vara vannas priek?a un, salicis plaukstas, gandriz klusi saka lugties.
Durvis nedaudz atveras, un iek?a ieskreja caurveja, kas nodzesa lampu. Pec melnraksta Montijs ieskreja iek?a ar apmierinatu smaidu seja un divus udens spainus rokas.
"Svetais tevs, udens," vin? teica.
Ta Kunga kalps smagi noputas, piecelas no celiem un atbildeja:
"Es tev teicu, lai netrauce mani, kamer neesmu pabeidzis." Teicu ari, ka udens jau ir gana. Noliec ?urp spainus un, dieva del, mani vairs netrauce. Un, Montij, – vin? teica pec tam, kad aizejo?ais darznieks, kura seja bija palicis smaids, – iededziet man lampu.
Tad vin? aizvera durvis no iek?puses, lai izvairitos no incidenta atkarto?anas, un atkal nometas celos. Dazas minutes apkopoju savas domas un nomierinaju dveseli, un tad saku skali lasit lug?anu.
Vin? piecelas, tris reizes ?kersoja udeni fonta un teica: "Amen." Taja pa?a mirkli no nekurienes nakusi caurveja atkal nodzesa lampu. Priesteris velreiz noputas, atrotija piedurknes un pieliecas pie vannas, lai nonemtu krustu. Tomer es to nevareju atrast.
"Kadas mulkibas," skaneja no vina lupam.
Vin? noliecas virs udens, gandriz pieskaroties tam ar seju, atkal nobrauca ar plaukstu pa dibenu un beidzot atrada truksto?o. Ar krustu roka vin? maziem soli?iem devas uz durvim, atvera tas un izgaja gaisma. Un vin? nodrebeja, kad pamanija, ka ap krusta aug?dalu bija aptits tarps. Ar riebumu vin? nometa to no svetnicas, noslaucija relikviju sutanas mala un kliedza:
– Montija!!!
* * *
Saule jau rieteja, kad tevs Jakovs pabeidza savu dievbijigo darbu. ?oreiz visa darza tika izvietotas improvizetas lampas: Montijs piekara tas kokos, novietoja uz soliniem, akmens zoga, vienu novietoja uz struklakas labirinta un vel vairakas piekara uz zoga kaltas dzelzs stieniem.
"Sak tumst, jus varat to aizdedzinat," Kungs vinam paveleja, "tikai raugies, lai nesaskartos ipa?ums."
Priesteris iznema no somas vel vienu krustu, uzlika to uz plaukstas un nolasija pari lug?anu. Vin? pamanija, ka Kungs verigi uz vinu skatas.
"?is ir pedejais," vin? paskaidroja un piegaja pie dika, kura draiskojas zivis, nepiever?ot uzmanibu cilvekiem un vinu rupem. Tad vin? it ka negribigi un skumji iemeta krustu udeni.
Zivis ?audijas dazados virzienos, pa udeni saka plust apli, un no apak?as pacelas milzigs burbulis, kas plisa ar nepatikamu ?lakstu.
"Es dariju visu, kas bija manos spekos," vin? noguris sacija. "Ja ta ir Vina griba, ?ausmas, kas moka ?o vietu, atgriezisies tur, no kurienes ta nakusi." Uz pazemi.
Kungs kluseja, nenoversdams acis no udens virsmas.
– Galdnieka kungs!
Vin? nodrebeja, pakratija galvu un steidzigi teica:
– Ja, ja, tev taisniba. Esmu jums loti pateicigs, tev Jakov. Jusu palidziba ir vienkar?i nenovertejama. Es velos atvainoties par savu iepriek?ejo uzvedibu. Es vienkar?i… es vienkar?i neticeju tam visam.
– Tas notiek biezi, Karpentera kungs. Cilveki sak ticet Dievam, tiklidz vini sastopas ar kaut ko tadu, kas Vinam pretojas. Jo Vin? vienigais spej mums palidzet. Un tad cilveki Vinu noliedz, tiklidz briesmas ir pargaju?as. Hmm, ?kiet, ka Montijs ir pabeidzis, atgriezisimies maja, pirms nav pilniba satumsis. Nekardinasim likteni.
* * *
Darznieks grauza burkanus, kas izaudzeti neliela saknu darzina aiz savas majas. Vinam blakus, uz kapnem, kas veda uz otro stavu, sedeja priesteris, mizoja varitu olu, ielika caumalu bloda un iemerca karumu sali. Mazliet talak no viniem, ar vina glazi viena roka un ieroci otra, staveja Kungs. Lenam malkojis dargu dzerienu, vin? paskatijas ara pa logu: zalienu tagad apgaismoja ne tikai laternas, bet ari lampas. Tiem pievienota ella pie?kira ugunij neparastas nokrasas, padarot arejo izskatu neparastu un zinama mera magisku.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70556689?lfrom=390579938) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
Edgars Auzin?
Veca muiza netalu no ciemata, kas ir nomaldijies Anglijas mezos, pamostas Launais. Vietejais priesteris cen?as glabt savu ganampulku no dveselem, kas nekad nav atradu?as mieru. Vinam paliga nak vecs draugs Tadeu?s Moravskis, teologijas profesors un eksperts cina ar demoniskam butnem.
Edgars Auzin?
Pazudu?as dveseles. Veca muiza
1. nodala. Kungs
Kungs sedeja pie loga un ?upojas antika kresla. Vina klepi guleja silta vilnas sega ar sarkanbrunam svitram. Un, lai gan kamina sprak?keja malka un istaba bija silta, Kungs turpinaja ietities sega, cie?i satveris rokas smago divstobru ieroci. Ierocis atgadinaja tos, ko var redzet tikai antikvariatos vai muzejos: diezgan tum?s sarkankoka krajums, kas inkrustets ar zelta ieliktniem, mitiskas juras cuskas forma izgatavots bronzas spruds, stobra, kas caursita ar daudzam skaidam. Bet, neskatoties uz savu cienijamo vecumu, lielgabals iedvesmoja cienas, speka un speka sajutu.
Lords paskatijas ara pa logu ar skatu uz darzu. Pla?o zalo zalienu ieskava zemi, gliti apgriezti krumi. No zaliena pretejos virzienos ?kiras ar baltu akmeni brugeti celini. Bet tie jau sen zaudeju?i savu baltumu, aptum?oju?ies un vietam klati ar sunam. Takas ierameja akmens zogs, uz kura staveja masivas gip?a vazes, kuras auga violeti ziedi. Viens celin? veda uz sarkano kiegelu darznieka maju. Majas jumts bija klats ar pelekiem dakstiniem. Eka bija aprakta dzeltenas rozes, meginot izspiest to katus pa logu.
Otrs cel? veda uz ovalas formas diki. Tas udeni atspoguloja tum?as debesis. Un ?aja atspulga ka zvaigznes atdzivojas, oranzas, sarkanas un zelta zivtinas lenam skraidija apkart. Aiz dika, nedaudz uz dienvidiem, bija zal? labirints divu cilveku augstumu augstuma. Ari labirintam bija gruti laiki: darznieka ?keres tam pieskaras parak reti. Tas bija manams pec aizaugu?iem zariem, kas ka uz saniem izstieptas dzivnieku kepas ?ur tur uzputas.
Taja bija izveicigas rokas kalti solini. Meistara darbs, kas tos radija, bija valdzino?s: roku balstu graciozie izliekumi, mugura atgadinaja gulbja kaklu, jus vienkar?i gribejat apsesties uz viena no tiem un apceret apkartejo skaistumu. Skaistums, kas jau ir sacis izbalet. Sakotneja sajusmas parnemtais skatiens saka pamanit skaidras pamestibas pedas. Solinus klaja bieza puteklu karta, zala labirinta virsotne nevaldami auga, un ziemelu puse diki saka klat pile. Un ?ur tur akmens celini padevas augstai zalei.
Labirinta centra atradas neliela divstavu struklaka: udens taja nebija ?lakstijies ilgu laiku. Un apak?a guleja tikai nokaltu?as lapas un zemes gabali, kas bija naku?i no Dievs zina, no kurienes.
Ja kadam izdotos parvaret labirintu un iziet tam cauri, vin? iznaktu auglu darza. Kadreiz ta bija burviga vieta: viena sturi pat abelu, bumbieru, plumju, kir?u rindas, otra – krumi, kas valdzina ar savu auglu gatavu krasu. Erk?kogas, upenes un sarkanas janogas, kazenes – tas viss tagad ir aizaudzis ar augstu zali un sajaucies kopa. Kadreiz iekopta vieta parvertas mezoniga meza.
Bet, ja kadam, neaptveramas kaprizes vaditam, izdotos parvaret auglaino, tad galu gala vin? uzdurtos citai sienai. Savrupmaju ieskauj augsts zogs – nopietns ?kerslis jebkuram nemiera celajam. Vienkar?i nebija iespejams iespiesties starp masivajiem palisades stieniem, kas atgadina ?kepus. Un ir arkartigi gruti parlekt bez kapnem, bez pertika veiklibas.
Kungu tagad maz intereseja vina pa?a ipa?uma skaistums. Vin? nenoversa acis no parak agri iedegtajam laternam: saule tikko saka kristies preti horizontam. Vin? parvietoja purnu no viena gaismas avota uz otru, it ka meginatu kadu izsekot. Tacu zaliena majas priek?a valdija miers ramo ainu.
Pats nemanot, virietis kresla aizsnauda. Varbut tas bija vina cienijamais vecums, varbut tas bija nogurums no iepriek?ejas nakts modribas. Neatlaidis pistoli, vin? nolaida galvu uz krutim un saka klusi krakt.
Saule ir devusies pie miera, metot pedejos starus uz zaliena smaragda zalo. Darznieka maja loga iedegas svece. Blavs laternu mirdzums apgaismoja muizas fasadi.
Pulkstenis viesistaba sita vienu nakti. Kungs nodrebeja, bet nepamodas, tikai cie?ak apskava ieroci. Asa plisto?a stikla skana un ilgsto?a suna gaudo?ana paveica to, ko neizdevas pulkstena zvani?ana. Virietis atri uzleca, atri paskatijas uz darzu un metas uz izeju. Steidzoties pa garu koridoru, vin? sasniedza kapnes, nokapa leja, atvera ardurvis un izleca ara. Vin? metas preti saplisu?ajai nodzisu?ajai laternai, no kurienes bija dzirdama suna zeliga vaimana, un ?ausmas sastinga…
Kungs kaut ko redzeja tumsa: kaut kadu siluetu. Vin? paversa pret vinu ieroci un iz?ava no abiem stobriem. Suna gaudo?ana apstajas. Ar trico?am rokam virietis salauza divstobru bisi un parladeja to. Tad vin?, cik vien atri vareja, steidzas uz darznieka maju. Vin? pieleca pie ardurvim un dauzija tam ar zabaku.
– Montija! – vin? iesaucas, – Montijs. Atblokejiet to man!
– Skolotaj, vai tas esi tu? – no iek?puses atskaneja tikko dzirdama balss.
– Protams, tas esmu es! Kur? vel? Varbut tava miru?a sieva, sasodits! Atveriet, vai es iz?au?u sledzeni!
"Man ?eit ir skruve," atbildeja darznieks, "es nesen to pielagoju, tapec tas jums nepalidzes, ?aujiet." Bet ?kiet, ka tas noteikti esi tu, mans kungs.
Durvis atveras ar cikste?anu: atveruma paradijas virietis ar izlobitiem matiem un laternu roka.
"Pasteidzieties, mans kungs, steidzieties, naciet iek?a, es aizsleg?u durvis," vin? atri sacija.
Kungs ieslideja iek?a un, smagi elpodams, nogazas uz veca kresla, no kura atskaneja zelojo?a skana.
Darznieks steig?us aizvera durvis, noklik?kinaja sledzene un paspieda aizbidni. Tad vin? ?kersoja vinu un ieleja sals tacinu ieejas priek?a. Virietis ar ieroci, noverojot ?is darbibas, skeptiski pakratija galvu un sacija:
– Priek? kam tas viss? Manticiba jus neglabs no arpuse eso?ajiem nelie?iem. Vai esat vinus redzeju?i Montiju? Vai jus redzejat, ko vini izdarija ar Arciju? Brutes, es ar viniem samierina?os par ?o un par visu parejo.
– Skolotaj, es tev vairakkart teicu: ?is ipa?ums ir noladets, ?eit dzivo launums…
– Ak Dievs, Montij! Es neesmu religiozs, es neticu ?im mulkibam, bet ar savu keceribu jus spiezat mani veltigi pienemt Dieva vardu. Vai jus kaut ko redzejat?
– Es naktis ara neskatos.
– Bet velti! Ta ir tava atbildiba…
– Lai pieskatitu darzu, ser, bet ne lai pasargatu no spokiem. Es tev ne reizi vien esmu teicis, mans kungs, uzaicini priesteri, lai vin? visu ?eit aplej ar dievi?ko udeni un lasi lug?anas, redzi, un nomierinies bra?i.
Montijs piegaja pie loga, iztaisnoja aizkaru un uzleja uz palodzes otro rindu sals. Lords piecelas un devas uz izeju:
– Panem savu lukturiti, iesim un paskatisimies velreiz.
Darznieks piesteidzas pie durvim un, izpletijis rokas, tas noblokeja:
"Mans kungs, es jus nelaidi?u ara un pats neie?u ara." Ja gribi, no?auj mani. Bet es joprojam to neatbrivo?u.
– Kads tu esi mulkis, Montij, – Lords paraustija plecus un atgriezas sava kresla. Gandriz uzreiz vin? piecelas un apgulas nesaklataja gulta, nenovilcis zabakus. Vin? atbalstija ieroci pret gultu un pievilka segu lidz zodam.
– Tatad, gaidisim ritu. "Pamodiniet mani, ja vel kaut kas notiek," vin? nomurminaja un, neskatoties uz visu notiku?o, pec briza aizmiga.
Saules stari ielukojas maja ar pelekam flizem. Sakuma piesardzigi un bazigi, tad arvien neatlaidigak. Vini nolaidas uz lielas melnas mu?inas, kas ar vispretigako dukonu nolaidas uz gulo?a Kunga deguna. Vin? vinai iesita ar neapzinatu kustibu un tadejadi pamodas. Vin? izstaipijas, saldi zavajas un tad nipri satvera ieroci. Vin? paskatijas apkart istaba: aizkari bija aizvilkti, uz galda staveja tejkanna bez vaka, virs kuras virpuloja tvaiki. Un ne minas no Montija. Kungs atkal izstaipijas, kaut ko nomurminaja zem deguna, piecelas un izgaja no majas.
"Montij," vin? klusi sauca darzniekam, bet nesanema atbildi.
Vin? gaja pa brugeto taku, uzmanigi apskatidamies apkart. Ara neviena nebija. Vin? izgaja zaliena savrupmajas priek?a un samazinaja atrumu. Vin? devas uz saplisu?as laternas pusi, palukojoties uz vartiem, kas bija atverti. Vin? pienaca tuvak.
"Mans nabaga Arcijs," Lords skumji sacija, pakratidams galvu. – Ko ?ie nelie?i tev nodarija… Vini nogalinaja nevainigu dzivnieku, lai mani iebiedetu. Vini nogalinaja draugu… Ak, Arcij, kapec tu atgriezies…
Kungs dzirdeja kada balsi un pagrieza galvu pret vartiem: pa zemes celu cilveki tuvojas savrupmajai. Virietis samiedza acis, bet nepazina sve?iniekus. Turejis ieroci gataviba, vin? piegaja pie vartiem un saka tos aizvert, tacu vinu aptureja kluss zvans:
– Kungs, pagaidiet, neaizsledziet to!
Kungs beidzot ieraudzija tuvojo?os pari: tas bija pazudu?ais darznieks un virietis melna sutana.
– Montij, kapec tu vinu atvedi? Es tev teicu, ka nevelos vinu ?eit redzet.
– Nomierinieties, Karpentera kungs. Esmu ieradies pec jusu darznieka ieluguma. Vin? ir ticigs un vinam ir visas tiesibas uz manu palidzibu. Tomer tapat ka jus.
"Tatad ielieciet to sava baznica, nevis mana ipa?uma," Kungs nomurminaja un turpinaja slegt vartus.
Priesteris iesmejas un paskatijas uz Montiju, daridams darzniekam, ka vin? tur neko nevar darit. Vin? uzreiz visu saprata un, satveris restes, kliedza:
– Mans kungs, apzelojies! Jus pats varat redzet, kas ?eit notiek: ?alkonas, silueti, beigti putni un tagad jusu suns. ?o problemu nevar atrisinat ar ?avienu no pistoles. Tikai baznica ir spejiga uzveikt ?o launumu. Es ludzu jus, laujiet tevam Jakovam apskatit ipa?umu un iesvetit vismaz manu maju. Citadi es dodu vardu, mans kungs, es ?eit vairs neatgriezi?os!
Visa ?i sasteigta tirade ne mazaka mera neietekmeja Karpentera viedokli, kur? metodiski turpinaja vicinat vartus aizsledzo?o kedi. Tomer pedeja fraze vina izraisija patiesu izbrinu.
– Ko tu saki, Montij? Vai esmu bijis slikts saimnieks? Vai man par tevi vienalga? Vai mes tomer neesam veci draugi? Bez jusu rokam darzs pilniba sabruks, jus zinat. Es nevaru laut tam notikt. Musu pienakums ir rupeties par ipa?umu.
"Tad paklaujieties manam lugumam." Tas neaiznem daudz laika. Vai ta nav, tev Jakov?
– Tev taisniba, Montij, es varu tikt gala pirms pusdienlaika.
Kungs, sakodis zobus un no zem uzacim skatidamies uz viru sutana, negribigi ar roku izdarija viesmiligu zestu:
"Nac iek?a, svetais tevs," vin? nomurminaja caur zobiem, "un es domaju, ka pagaidam palik?u maja."
* * *
Saule jau sen bija atstajusi savu zenitu, kad Karpenters pameta savrupmaju un devas uz darznieka maju. Pieejot pie durvim, virietis grasijas tas stumt, tacu tas ka uz burvju majienu atveras pa?as no sevis. Uz sliek?na staveja priesteris.
"Un es tikko atnacu jums jau sen atgadinat, ka pusdienlaiks jau ir pagajis un jums ir laiks atstat ipa?umu, tev Jakov."
– Es tagad dodos prom, Karpentera kungs. Montijs bija pietiekami laipns un neatlaida mani, lidz vin? man iedeva ?o neticamo teju, kas pagatavota no Sudanas rozu ziedlapinam. Esmu ?eit pabeidzis. Es domaju, ka tumsa vairs netrauces jums vai jusu darzniekam.
– Montijs ir analfabets un neizglitots cilveks, vin? medz ticet visadam nejedzibam. Bet man vienmer ?kita, ka tu esi gudraks, tev Jakov. Vini tikpat labi varetu but godigi pret mani. Bet, ja visi ?ie rituali nomierinas Montiju, es bu?u tev pateicigs – Kungs vienkar?i izspieda pedejos vardus.
Priesteris divaini paskatijas uz vinu un sacija:
– Ceru, ka kadreiz mainisi savus uzskatus. Man ir jaiet. Monti, – tevs Jakovs atskatijas, – nav vajadzibas mani pavadit. Domaju, ka namdara kungs ar lielu prieku pats aiz manis aizslegs vartus.
– Skolotaj, vai tu esi ?eit? – tevam Jakovam aiz muguras paradijas izspuru?a darznieka galva.
"Priesterim ir taisniba, es pats vinu atlaidi?u." Un tu, Montij, rupejies par darzu: tam baltajam lilijam, par kuram es tev stastiju, ir vajadziga aprupe.
– Ka tu paveli, mans kungs.
Pa celam uz muizas izeju Kunga kalps neteica ne varda, un tikai tad, kad Karpters noklik?kinaja uz masivas kedes sledzenes, vin? pagriezas un sacija:
– Uzmaniet Montiju, Karpentera kungs. Vin? ir loti nobijies. Un lai Tas Kungs jus visus sveti.
Kungs tikai nomurminaja un steidzas atpakal maja: pusdienas laiks jau bija pagajis, un vin? joprojam nebija edis, pa logu verodams priestera ricibu. Tapec es biju loti izsalcis un dusmigs. Par tevu Jakovu un vinu pa?u.
* * *
Uzcelis pavarda uguni, Karpters nogaja pagraba un atnesa speki. Es iemetu to panna un paris olas otra panna. Pagaidiju, kamer bekons apbruninas un kopa ar olam noliku uz ?kivja. Vin? no sienas skapja iznema maizes gabalu un parziez to ar zemenu ievarijumu. Es uzvariju teju no rozu ziedlapinam, par kuram priesteris tik glaimojo?i runaja, un saku vakarinas. Lenam sako?ladams savu vienkar?o edienu, vin? domaja. Un vina domas bija skumju pilnas. Pec pusdienam vinam vajadzeja nosnausties un atpusties pirms nakts modribas, tacu vel viens uzdevums bija nepabeigts. Arciju vajadzeja apglabat.
* * *
Smagi elpodams, ar plaukstu noslaucijis sviedrus no pieres, Kungs nosvieda maisu zeme. Es paskatijos apkart: apkart neviena nebija. Un kur? gan ?eit varetu but, iznemot darznieku, kur?, iespejams, tagad apgrieza krumus. Kungs nolema suni apglabat pa?a sturi sava domena dienvidrietumu dala: netalu no dika, gandriz tuvu kaltajam zogam, aiz kura auga varens ozols.
Brunojies ar lapstu, vin? uzmanigi atvera kudras kartu un saka rakties zeme. Tomer Kungs nebija jauns, un tapec kapa rak?ana prasija daudz laika. Kad bedre bija izrakta ceturtdala cilveka auguma, saule jau rieteja. Virietis apsedas uz malas un meginaja atvilkt elpu.
– Mans nabaga Arcij, tu esi pelnijis labaku galigo patverumu… Bet ko man darit? Piedod, vecais draugs. Varbut, lai jus cienitu, es izrak?u dzilaku kapu.
Kungs noputies panema lapstu rokas. Vin? raka vienreiz, raka divas reizes, ar uzplaukumu iegruda galu zeme, pret kaut ko atduras un noladejas. Vin? noliecas, ?kieldams pusaklas acis, un ar rokam graba zemi. Un vin? no zemes izvilka nodzelteju?u, pussapuvu?u kaulu.
– Kas par miskasti! – vin? iesaucas un parmeta atradumu pari zogam. Kauls ar trulu blik?ki atsitas pret veca ozola stumbru un iekrita biezoknos. – Eh, Arcij, man vairs nav speka.
Ar ?iem vardiem vin? satvera somu, kura atradas suna likis, un aizvilka to bedres apak?a. Vin? stenedams izkapa un saka stumt zemes kaudzi atpakal. Debesu kermenis jau bija pazudis aiz horizonta, kad Kungs atgrieza zaliena gabalus savas vietas, notriekdams tos ar instrumentu. Atspiedies uz to, vin? paris minutes staveja, pirms teica:
– Ardievu, Arcij.
Tad, atspiedies uz lapstas ka kruki, vin? devas uz maju pusi. Pirms nakts dezuras vajadzeja nomazgaties, pavakarinot un mazliet atpusties. Kungam bija nojausma, ka tie, kas uzbruka sunim, atgriezisies. Vin? uz minuti apstajas, paskatijas apkart, uzmeta skatienu ozolam, kura resnie zari karajas pari zogam. Cik reizes Montijs viniem ir teicis, ka tie ir janocert, vin? domaja. Un viss koks. Un vin? izies ara, staves ka elks, skatisies uz ozolu un neko nedaris. Varbut nekartibu celeji izmanto ?os zarus, lai ielistu ipa?uma.
Atgriezies vin? redzeja, ka darznieks nesa kapnes, pielago tas laternai un mainija saplisu?o abazuru. Vin? pamaja ar roku un noguris ieskreja maja.
* * *
Nomazgajis rokas udens spaini, kas staveja ieejas priek?a, Kungs iegaja iek?a. Vin? novilka kurpes, uzkapa uz savu gulamistabu otraja stava, iznema no velas skapja tiras bikses un baltu kreklu un nokapa leja. Vin? devas uz savas savrupmajas labo sparnu. Tur pirmaja stava bija virtuve, pagrabs un vannas istaba. Virietis pavilka rokturi un iegaja iek?a. Vairakas ellas lampas dega spozi: to gaismas pietika, lai redzetu tvaiku virpulojam virs bronzas vannas.
Gridu klaja brunas keramikas flizes ar koka slana rakstu. Uz sienam bija tum?i smil?krasas tapetes. Rota uz tiem bija lidziga tai, kas bija uz gridas. Likas, ka no vannas izplust dzinumi, kas rapas pa flizem un tad virzas uz sienam. Ellas lampu mirgojo?as liesmas tikai pastiprinaja ?o sajutu, liekot ?kist, ka raksts kustas. Galdniekam ?i kompozicija likas loti divaina, tacu tada bija biju?a kunga izvele.
"Montij, lai gan tu esi mulkis, tu esi nevainojams mulkis," vin? nomurminaja, lukodamies uz dumaku virs udens, un novilka savas netiras drebes. Vin? novilka cibas un paspera soli uz priek?u. Vin? nolika tiro velu uz neliela skapi?a sturi, devas uz vannas pusi un pek?ni sajuta kaut ko mikstu zem kajas. Vin? noliecas, pacela to un pielika pie acim, lai to parbauditu. Vina rokas bija melnas un taukainas zemes gabals, kura, ?kiet, spieto slieka. Kungs riebuma atrava roku no sejas un nosvieda kamolu uz gridas.
"Montij, netira cuka," vin? nomurminaja, "jus vienkar?i nevarat pieradinat pie tiribas un kartibas." Sasodits nezinatajs.
Vel paris minutes kurnejis, Kungs uzmanigi noslaucija kaju uz paklaja, kas guleja uz gridas, un ienira karsta udeni. Es atslabinajos un uz bridi aizmirsu par visam savam raizem. Udens deva siltumu, mieru un saldu aizmirstibu. Un virietis aizsnauda. Rokas, kas tureja vannas malas, atslaba un vin? noslideja leja. Pamostoties, vin? ka applaucets izleca no udens, kratija galvu un vienlaikus splava un lamajas. Atkapjoties, vin? piegaja pie vienas no ellas lampam, panema to rokas un izgaja ara. Kungs pat nepieversa uzmanibu neveiksmigajam zemes gabalam, uz kura vin? atkal uzkapa. Paskatijos ara pa durvim: tur neviena nebija. Vin? atviegloti noputas, nolika lampu vieta, uzvilka tiru velu, izsledza lampas un izgaja no istabas.
Pulkstenis sita vienpadsmit. Ara jau sen bija kluvis tum?s. Kungs, turedams sveci rokas, uzkapa pa kapnem uz savu istabu. Ar sveci aizdedzu sausu alk?na malku un, izbaudot uguns speli kamina, apsedos sava milakaja ?upulkresla. Vin? salauza ieroci, parbaudija, vai tas ir pieladets, un skatijas uz zalienu. Laternas dega vienmerigi dzeltena gaisma. Gandriz tads pats ka darznieka majas logi.
2. nodala. Zvers
Kungs pamodas no neatlaidigas klauve?anas pie durvim. Kads gandriz bez apstajas bungoja ar rokam un kajam. Virietis paskatijas pulksteni: bija piecas minutes pari desmitiem. Izstiepjot un iztaisnojot stivas locitavas, kas radija raksturigu gurkste?anu, vin? ar gatavu ieroci devas uz izeju.
"Ja, es naku, es naku, sasodits," vin? nomurminaja, nokapjot leja. – Un ko velns tur atveda? Es skaidri pateicu Montijam, lai vin? nevienu nelaiz iek?a.
"Meistar, skolotaj," aiz durvim atskaneja priecigs izsauciens, "es tev teicu, es tev teicu." Montijam bija taisniba, Montijs nav tik stulbs!
Kungs nospieda sledzeni, nonema kedi un, nolicis pistoli pie durvim, sacija:
– Kapec tu klauve, Montij? Kas noticis?
"Es tev teicu, es tev teicu," darznieks turpinaja iesaukties un ar prieku dejot uz sliek?na, "mums palidzeja tevs Jakovs, mums palidzeja baznica, mums palidzeja Dievs Kungs!" Es tev ta teicu.
– Nomierinies, Montij. Ej uz savu vietu, es atnak?u tagad, un tu man visu izstastisi. Un pagatavojiet to piparmetru teju, kas man tik loti gar?o.
– Ka tu saki, meistar. "Bet es jums to teicu," Montijs turpinaja atkartot, klida atpakal.
"Nemierigs," Kungs nomurminaja pec vina, aizcirta durvis un devas uz virtuvi. Vin? iznema no skapja audekla maisinu ar cepumiem, paskatijas uz pistoli, mirkli vilcinajas, bet nolema to atstat savrupmaja. Vin? izgaja ara: paskatijas, paskatijas saule, tad paskatijas apkart, aizsledza durvis un devas uz sarkano kiegelu maju.
* * *
Darznieks iznema no majas divus kreslus un nolika tos puku dobes priek?a. Tad vin? atgriezas pie maza galdina. Kungs, sededams uz ta, kas izskatijas uzticamaks, skatijas, ka vina kalps rosijas. Beidzot vin? iznesa vara tejkannu un divas apak?tasites, uz kuram staveja kruzes. Ar loku vin? piepildija saimnieka, tad savejo. Un vin? apsedas uz tuk?a kresla. Kungs atvera maisu un uzleja cepumus uz galda.
– Kads brini?kigs laiks ?odien, Montij. Un nakts pagaja mierigi. Un, ja tas nebutu mans nabaga suns un ?ie nelie?i, kuri ieradu?ies pie mums iezagties, es varetu teikt, ka esmu laimigs. Ko tad tu man gribeji pateikt?
Vin? iedzera malku smarzigas tejas un turpinaja:
– Un tik neatlaidigi, ka gandriz uzlauza mana ipa?uma durvis?
"Tevs Jakovs svetija ipa?umu no arpuses un manu maju no iek?puses," darznieks atri nomurminaja, ko?lajot cepumus, "un iedeva man krucifiksu no tira sudraba." Ar to neviens launais gars nav biedejo?s.
Kungs vinu partrauca ar valdzino?u rokas kustibu:
– Neruna ar pilnu muti, Montij. Kad tu iemacisies labas manieres? – vin? noputas.
Darznieks steig?us norija gardumu, noskaloja ar teju un turpinaja:
"Tapec es saku: Dieva aizlugums palidzeja, vina nakti parstaja staigat zem logiem." ?odien guleju ka mazulis, neviens netrauceja.
– Atkal tu runa par gariem un citam pasaules spejam, Montij, – Kungs pakratija galvu, – un vai tev tas nav apnicis?
– Es nerunaju par smarzam, mans kungs. Un par vinu. Tikai par vinu.
– Par tavu sievu?
– Nu, protams, mans kungs, kas gan cits, ja ne vina sieva? Ka tagad atceros: gara auguma, pilnam krutim un garu bizi. Bet vina bija citiga stradniece, kas vinai stradaja. Un vina skali smejas ka zvans un tik ipa?i smaidija. Dievs, tu neticesi, mans kungs, ka vina man uzsmaidija.
Kungs, turedams labo roku uz pieres, ar kreiso roku maisija teju ar biskvitu. ?o stastu vin? bija dzirdejis tuksto? reizu, varbut vairak. Vina vinu vairs nekaitinaja, bet drizak atgadinaja kaitino?o odu dukonu, ko nevar noslaucit: tiklidz jus vinu padzinat, vin? joprojam cen?as atgriezties. Visbeidzot, noguris dzirdet par ?is sievietes nopelniem, vin? partrauca darznieku:
"Ja, ja, vina bija brini?kiga, Montij, es par to ne?aubos." Bet, cik atceros, vina nebija tava sieva. Vai ari svetais jus slepeni appreceja? Tatad, ja mana atmina mani nevil, vin? taja laika pat nebija Aldvida.
– Tu mani aizvaino, mans kungs. Protams, vina bija mana sieva. Ka nebija? Visi vinu pazina, visi mani apskauda un teica: "Ak, kada sieviete vinam ir." Bet es pats toreiz vel biju wow. Ja, es biju. Vai atceries, mans kungs?
Kungs steig?us piekrito?i pamaja ar galvu, iedzera malku tejas un skatijas uz rozu krumu, par kuru duca bite.
"Tatad, ka es jums jau teicu: nakti ?eit notiek kaut kas slikts, vina saka nakt pie manis."
– Ja, ja, tu man teici, es atceros. Es pat izgaju no savrupmajas tavu stulbo stastu del un nak?noju ?eit. Un es nevienu neredzeju, lai gan tu zvereji un zvereji, ka tevi vaja tavas “sievas” spoks.
– Pile, acimredzot tu vinu aizbiedeji. Iespejams, ari pec naves parastajiem cilvekiem joprojam ir ciena pret saviem saimniekiem. Bet es vinu redzeju vel vairakas reizes. Reiz, kad devos uz ciemu pec krajumiem un aizkavejos. Bija jau tum?s, aizsledzu vartus un jutu, ka ir auksts ka ziema. Pagriezos un ieraudziju: vina gaja no dika, pastiepdama pret mani rokas. Izmetu somu un metos uz maju, knapi paspeju aizvert durvis, kad vina paskatijas pa logu. Bet es neuzdro?inajos iet iek?a: man tur bija ieberta sals, un pie sienas karajas krucifikss. Es visu nakti neguleju, klausijos, ka vina klist apkart. Jus dro?i vien neatceraties to nakti, mans kungs?
"Es atceros, Montij, es joprojam atceros." Un es atceros saplisu?o piena kruzi un tela galas gabalu, ko tu meti pie vartiem. Peles vai kadi citi dzivnieki vinu sako?laja ta, ka nekas cits ka kauli nepalika pari. Ka jus varat to aizmirst?
Montijs nepieversa ?iem vardiem nekadu uzmanibu un sacija:
– Un kop? ta laika vina saka paradities arvien biezak. Pedejo nedelu katru dienu.
"Tatad tas nozime, ka vina ir ta, kas nogalina putnus, salauz laternas un nogalinaja manu suni?"
– Nu kur? vel? Protams, ka vina ir. Jus pats esat daudzkart parliecinats: varti ir aizverti, jus nevarat vienkar?i tikt pie mums. Un nekadu pedu. Tas ir spoka darbs. Ar Dievu.
Kungs neatbildeja, pabeidza teju un kadu laiku sedeja klusedams, skatidamies uz dzelteno rozi, kas taja rita bija uzziedejusi. Vinam ?kita, ka vin? uztvera vinas brini?kigo aromatu, bet, iespejams, ta bija vina izteles viltiba: apkart bija daudz ziedu, un katrs no tiem izdalija aromatu. Montijs piepildija kruzi un gaidija, kad ipa?nieks piekritis vinu uzrunat. Vin? izgaja no savam domam un teica:
– Pienemsim, ka es tev ticeju. Tad rodas jauni jautajumi. Pirmkart, ka vina ?eit nokluva? Otrkart, ko vina velas? Kapec vin? izposta ipa?umu un dara launu?
– Ja, ja es butu zinajis, es uzreiz pateiktu. ?is sievietes, noskaidrojiet, kas viniem ir prata. Un ari manejais ir miris. Vin? nevar rast mieru nakamaja pasaule, ka man paskaidroja tevs Jakovs. Varbut vina mani tik loti mileja, ka nevareja mani palaist. Vai varbut tapec, ka vina nomira nevis kristiga veida. Tevs Jakovs ta teica, vini saka, visticamak.
Kungs zinkarigi paskatijas uz Montiju, it ka redzetu vinu pirmo reizi.
– Bet tu nekad par to nerunaji. Tas ir kaut kas jauns. Ka tas gadijas, ka palikat bez milotas sievas? Un kapec tu nolemi man to pastastit ?odien? Cik atceros, vina vienkar?i aizbega no ?ejienes. Tapat ka parejie. Es domaju, ka vina ir dziva un vesela, vina jau sen atrada sev citu viru, bet vina pat neatceras tevi.
– Par ko jus runajat, mans kungs! Ja, vina nekad nemirs! Vina nav tada! Vina mani mileja. Un vin? kluseja, jo baidijas sadusmot spoku ar neuzmanigu vardu. Un tagad sirdi jutu, ka vina ir aizgajusi, nomierinajusies un mus vairs netrauces. Tas smagi nospieda manu dveseli, tapec es nolemu jums pastastit. Vina ir pa?navniece. Nogalinaja sevi. To aizliedz gan dievi?kie, gan cilveciskie likumi. Tapec nemieriga dvesele klida, nevareja tikt atbrivota no ?is nastas. Un tagad svetais tevs vinu ir licis miera.
Kungs ?kindedams nolika tuk?o kruzi uz apak?tasites, kaut ko domadams. Tad vin? noputas un pagriezas pret darznieku:
– Ka tas notika, Montij?
– Nu, tagad mes varam par to runat, tagad, iespejams, nav bail vinu sadusmot. Vina pakaras, mans kungs. Vina noznaudza sevi, mana nabaga maza sieva. Vina nenomira ka cilveks, ak, ne ka cilveks. Ieraugot vinu, zilu, izspiedu?am acim, notraipita balta kleita, no skumjam nokritu zeme. Un ?kita, ka vina tik parmeto?i skatijas uz mani un ?upojas uz priek?u un atpakal. Un vina bija visa zila, vina tur karajas visu nakti.
Kungs, kas tobrid mazgaja cepumu ar smarzigu dzerienu, riebuma saviebas. Vin? nolika kruzi uz galda un piecelas.
– Man jaiet, Montij. Saglabajiet cepumus, ta ir davana. Sakopiet ?eit, – vin? noradija uz galdu, – es tikmer apbrauk?u un paskati?os, vai viss ir kartiba. Un netrauce mani vairs ar saviem stastiem par spokiem, gobliniem, lauminam un citam blenam.
Nogajis piecdesmit pedas un sasniedzis brugeto taku, Kungs pagriezas un pamaja ar roku darzniekam:
"Es gandriz aizmirsu, Montij," vin? teica stingra toni, "es tev teicu novilkt kurpes, kad ieiesit maja." Ipa?uma jabut nevainojama kartiba un tiriba, bet netirumu gabali uz gridas ir nepienemami! Novac to no krutim un neliec man par to velreiz atgadinat!
Darznieks bija parsteigts, neizpratne saskrapeja pinkaino galvu un izpleta rokas, no kuram viena bija tejkanna, bet otra kresls:
– Ka paveli, meistar, ka pasuti.
* * *
Dienas vilkas vienmeriga, nesteidziga seciba. Ipa?uma valdija miers: netika atrasti beigti dzivnieki vai putni, izraveti krumi, asins pelkes vai citas “pazimes”, ka tas sauca Montijs. Nomierinajies, Kungs saka biezak sutit darznieku uz ciemu: papildinat krajumus un tikai uzzinat jaunumus, ja vinam paveicas.
West Hantershire ir vieta, kas atrodas talu no civilizetas pasaules: tikai blivi mezi, lauki un mazi ciemati, kas izkaisiti ?ur un tur. Tuvaka pilseta Densforta atrodas 100 judzes bezcela attaluma, zirga mugura, un ir gandriz neiespejami dabut rokas pat pagaju?a gada laikrakstu, nemaz nerunajot par jaunako presi. Viram pietruka tie laiki, kad biju?ais kungs atgriezas no saviem celojumiem, nesot uz savrupmaju izsmalcinatus vinus, aizjuras edienus, ka ari ipa?u garu, civilizacijas garu, kura obligatais atributs bija avizes.
Celojo?ie tirgotaji ?ajos apgabalos iemaldijas reti, un, ja tas notika, tas kluva par istu notikumu un svetkiem Oldwidge iedzivotajiem. Un tie tirgotaji, kas zinaja par ipa?umu un Kunga gaumi, meginaja nemt lidzi drukatus izdevumus, zinot, ka ?ajas vietas ?ada veida preces bus pieprasitas. Parasti vini pa?i ieradas pie muizas vartiem, tacu bija pagaju?i vairak neka divi gadi, kop? neviens no viniem ?ajas dalas neparadijas. Iespejams, vinus nobiedeja baumas, ko aizsaka nekaunigi kalnu sparni. Un varbut pats Montijs pieleja ellu ugunij, runajot par savam blenam ciemata. Vietejie iedzivotaji butu skeptiski pret visu nopietnu, kas nak no vina mutes, bet stasti par spokiem no sveta mulka, ja, tas viniem patik. Bet tam nevajadzeja atbaidit tirgotajus. Dzenoties pec sudraba, ?adi cilveki ir gatavi doties uz elli, nemaz nerunajot par manam durvim. Tas ir divaini. Un tas nav kartiba.
* * *
Ir pagajusi tie?i nedela kop? pedeja incidenta, un satraukums ir gandriz pametis Kunga domas. Montijs joprojam bija igns un runigs, bet tagad tas ne?kita tik slikti. Vin? turpinaja kopt darzu, un tas ar pateicibu atbildeja uz vina rupem: uzziedeja jaunas pukes, auglu kokiem paradijas olnicas, gliti noplautaja zale civinaja sienazi, bet diki priecigi pluncajas iepriek?eja saimnieka atnestas zelta zivtinas. . Ta Kunga dvesele visa ?aja kra?numa atrada ilgi gaidito mieru un klusumu. Septitaja diena, kad ipa?umu apnema tumsa un spozi spido?as ugunspukes-laternas izleja apkart siltu dzeltenu gaismu, vin? beidzot izladeja ieroci, piekara to pie sienas un atstaja savu posteni loga priek?a. Vin? aizvera aizkarus, izsledza ellas lampu, novilka cibas un devas gulet. Es apsedos ar segu un domaju: "Varbut tomer japateicas tevam Jakovam?"
* * *
Ogles kamina jau sen bija satumsu?as un tikai reizem uz mirkli uzliesmoja un tad atkal nodzisa. Kaut kur taluma iespera zibens, un pec minutes savrupmaju sasniedza apslapets perkona klak?kis. Saka lit: sakuma bikli, tad arvien stiprak. Lietusgaze ar caurspidigiem pirkstiem klauveja pie muizas logiem. Bet tas ne mazakaja mera netrauceja gulet tas vienigajam iemitniekam.
Kungs mierigi atputas gulta, un tikai Dievs zinaja, kadus sapnus vin? redz. Dzivojamas istabas pulkstenis sita vienpadsmit, divpadsmit un pec tam stundu pec pusnakts. Virietis izdvesa skanu, kas skaneja ka starp skalu ?nukstu un krak?anu, un apgriezas uz otru pusi. Vetra kluva arvien specigaka. Zibens iespera loti tuvu, apgaismojot visu apkartni ar spilgti baltu zibspuldzi. Perkons bija tik specigs, ka muizas logi grabeja. Kungs nodrebeja un pamodas: ar refleksivu kustibu vin? sniedzas pec pistoles, bet neatrada. Atjedzis, vin? atviegloti noputas, noslaucija sviedrus no pieres un… dzirdeja no arpuses nakam draudigu suna gaudo?anu.
?i gaudo?ana lika virie?a asinim sastingt venas: vinpus kapa bija kaut kas citads, it ka pati nave izsauktu no atverta kapa. Vin? nonema ieroci no sienas un atrava aizkaru. Uz zaliena majas priek?a baltuma makoni staveja melns suns, kura acis dega indigi zala uguni. Un, lai gan istaba bija pilnigi tum?s, un cilveku vienkar?i nebija iespejams redzet, suns pagrieza galvu vina virziena, atvera muti un atkal auroja. Un tad vin? metas uz priek?u, lecot pari galveno kapnu pakapieniem. Kungs dzirdeja specigu triecienu pa durvim, kas satricinaja visu maju.
Nokapis leja, apak?vela, nespedams neko izmest par pleciem, trico?am rokam pieladeja ieroci, nometot paris patronas uz gridas. Dzirdeju, ka zvers gaja durvju priek?a, ar nagiem skrapeja akmeni un ruc ka velns. Noradijis mucu pret ieeju, Kungs gaidija. Uz bridi viss norima un klusumu partrauca tikai lietus skana. Un tad maju satricinaja vel viens sitiens.
– Ta tas ir, necilveks! – Kungs iesaucas, skatidamies uz ?upojo?o lustru virs galvas, – ?is zvers te visu iznicinas!
Vin? pieskreja pie durvim, atvera visas sledzenes, atrava tas vala, negaidot no sevis tadu veiklibu, un zibens atruma atgriezas atpakal, paversdams pistoles uzpurni uz izeju.
– Nac, radijums, nac ?urp, es aicinu tevi maja.
Suns paradijas no baltas miglas makona zaliena: vin? panema skrie?anas startu, ?ausmigi klik?kinot ilknus, no kuriem pluda ta pati migla. Kungs, zobus sakodis, iznaca vinam preti un nostajas durvis: dzivnieks ar neticamu atrumu parvareja kapnes un uzleca virietim.
Virietis nospieda abus sprudus, un tumsa plosijas ?autenes salvete. Zvers, izdarijis kuleni, nokrita uz kapnem, noasinojot kaut ko lidzigu zalganam asinim. Ipa?uma ipa?nieks steiga parladeja ieroci, domadams izbeigt elles narstu. Tomer tam nebija lemts notikt: miglas makonis pacelas augstak lidz pakapieniem un apnema radijumu. Pec nejau?ibas principa iz?avis tumsa, Kungs steidzigi atgriezas maja un, to nemanot, trico?am rokam sakrustoja. Tad vin? parladeja ieroci, apsedas uz gridas iepretim ieejai, pavera temekli tur un, nenoversdams skatienu no durvim, turpinaja gaidit.
* * *
Kad pirmie saules stari pieskaras ozola galotnei, kiegelu majas durvis nedaudz paveras un paveras Montija nekopta galva. Darznieks piesardzigi paskatijas apkart, tad izgaja ara un klejoja uz savrupmaju. Savas rokas vin? satvera teva Jakova davinato krucifiksu. Uzkapis pa kapnem, vin? uzmanigi paskatijas ara pa logu un ieraudzija neparastu ainu: saimnieks guleja ?upulkresla, stavot preti ieejai. Zem segas, ar kuru vin? bija apsegts, vareja saskatit pistoles konturas.
Montijs klusi pieklauveja pie loga. Bet pat ar ?o kluso skanu pietika, lai Kungs lektu un verstu pret vinu ieroci. Sapratis, ka tas nav spoks, bet dzivs cilveks, vin? piegaja pie durvim, atsledza tas un nomurminaja:
– Nac iek?a, Montij, atri.
Vin? atri aizvera durvis un atgriezas sava vieta. Vin? uzmanigi paskatijas uz darznieku, kur?, skatidamies uz Skolotaju, klusi kustinaja lupas, it ka lasitu lug?anu.
–Vai tu esi to redzejis, Montij?
"Es neuzdro?inajos skatities, mans kungs." Bet es dzirdeju visu. Atvainojiet! Man bija bail pec ?avieniem iziet ara un uzzinat, kas ar tevi noticis.
Montijs nokrita uz celiem un, izpludis asaras, aizrapas lidz kreslam, lai apskautu Kunga kajas. Vin? maigi pacela vinu no gridas:
– Nu, Montij, viss ir kartiba. Pat bezbailigakais cilveks no kaut ka ?ada baiditos, nemaz nerunajot par tevi. Vai jus zinat, kas tas bija?
Darznieks paklausigi pamaja ar galvu.
– Un kas?
"Ta bija Nave, mans kungs."
"Tu neesi tik talu no patiesibas," vin? domigi sacija. "Man jums ir steidzams uzdevums." Ej uz ciemu un atved ?o sveto ?urp. Pastastiet vinam, ka lieta ir nopietna, laujiet vinam panemt lidzi visus instrumentus no templa. Viss, kas var palidzet cina pret Launumu. Un saki vinam, ka Tas Kungs vinam simtkartigi atmaksas par visiem vina puliniem. Pasteidzies, Montij!
"Es negribetu jus atstat vienu, mans kungs."
"Ipa?uma vienmer ir jabut kadam." Turklat dienas laika man nekas nedraud. Pasteidzies!
Darznieks rik?oja uz vartiem, Kungs vinam sekoja. Vin? sekoja vinam ar savu skatienu, lidz vin? vairs nebija redzams, un tikai tad norava vartiem kedi. Un tad, ka bija ierasts, vin? devas apskatit savu ipa?umu. Tapat ka es to dariju katru dienu.
3. nodala. Tevs Jakovs
Pulkstenis viesistaba noskaneja piecas reizes, kad kads paradijas uz lauku cela starp koku rindam. Ipa?uma ipa?nieks ar blavam acim nevareja saskatit, kas ir ?ie tuvojo?ie cilveki. Bet vin? noteikti zinaja, ka tas ir Montijs un priesteris. Un es nekludijos. Nakot leja pa kapnem, lai sagaiditu viesus, es redzeju, ka darznieks ripinaja sev priek?a ratus, virsu parklatus ar audeklu. Vin? vareja tikai nojaust par ta saturu. Tevs Jakovs gaja aiz muguras. Un, ja Montijs neizskatijas pec virie?a, kur? bija gajis paris judzes bez apstajas, tad priesteris izskatijas pec dzita zirga.
– Esi sveicinats, svetais tevs. "Es priecajos, ka jus atsaucaties uz manu lugumu," Kungs izspieda.
Smagi elpodams, Kunga kalps ar abam rokam satvera vartu dzelzs restes, ievilka elpu un sacija:
– Vairak ka Montija lugums. Vin? bija loti neatlaidigs. Jus varat but pilnigi atklats pret mani, Karpentera kungs. Mums nevajag liekulibu. Es dari?u savu darbu, jo tas patik Dievam un manai sirdij. Bet ne jusu, bet Montija un ciema iedzivotaju del.
Galdnieks neapmierinati saviebas un noradija uz ipa?umu:
– Ja ta, tad iesim maja, driz klus tum?s. Mums ?aja laika nevajadzetu but ara. Monty, tu ari. No ?is dienas jus gulat iek?a, kalpu nama. Tada veida bus dro?ak. Visiem.
* * *
Darznieks ieveda priestera lietas maja, viesu istaba. Ta atradas muizas kreisa sparna pirmaja stava tie?i zem bibliotekas. Ipa?uma ipa?nieks aizsledza visas sledzenes, parbaudija visas durvis, bet neaizvera aizkarus: butu vieglak uzraudzit, kas notiek zaliena. Es iededzu virtuve sveces un ellas lampas. Tad vin? iznema tiru baltu galdautu un parklaja ar to virtuves galdu. Vin? uzlika trauku ar kupo?iem varitiem kartupeliem, ceptu vistu un divas glazes. Vin? nokapa vina pagraba un atnesa puteklainu tum?zala stikla pudeli. Es noslauciju etiketi ar plaukstu. Ch?teau Margaux 1787, ists dargakmens, vin? domaja. Celi vienaudzi no pa?as Londonas tadu lietu nenoniecinatu. Un tagad es vinus paciena?u… Vin? rezigneti pamaja ar roku, bet negaja pec cita vina. Vin? piepildija glazes un, neizejot no virtuves, sauca darznieku:
– Montij, pasaki viesim, ka galds ir klats. Laujiet vinam pievienoties jums vakarinas. Un tu ari.
Darznieks taja laika atradas viesistaba un skatijas uz bildi, kas karajas pie sienas. Taja bija attelots 27–30 gadus vecs jauns virietis ar nedabiski balu adu, gariem bruniem matiem lidz pleciem un tum?am acim. Vin? bija gerbies melna uzvalka, kas bija iz?uts ar sudrabu. Ar vienu roku virietis atbalstijas uz spieka ar kloki galvaskausa forma, bet ar otru glastija savu suni, zelta retriveru.
"Tikai minuti, mans kungs," vin? atbildeja, izdzirdot saimnieku, un devas uz viesu istabu. Vin? klusi pieklauveja, tad atkal un atkal. Beidzot durvis atveras, un darznieka skatiena priek?a paradijas priesteris.
– Kas noticis, Montij? Esmu noguris no brauciena un velos atpusties, pirms ir nepiecie?ami mani pakalpojumi.
– Piedod, svetais tevs. Saimnieks aicina uz vakarinam.
– Hmm, pasaki vinam, ka es tulit bu?u klat.
* * *
Kad tevs Jekabs ienaca virtuve, vin? ieraudzija Karpenteru sezam pie galda. Vin?, nepieceloties, ar imperativu zestu noradija uz kreslu, kas staveja galda otra gala. Priesteris pamaja ar galvu un apsedas. Vina priek?a bija ?kivis ar vistas stilbiniem un kartupeliem, dasni parkaisits ar zalumiem, ka ari glaze vina.
– Montij, atnes no viesistabas kreslu un apsedies blakus tevam Jakovam. ?is ir tavs ediens,” Kungs noradija ar pirkstu.
– Vai tas tie?am ir iespejams? Pie meistara galda? Tas ir neciena, mans kungs.
– Tas nav saimnieka galds. ?eit kalpi vakarinoja, kad muiza vel bija kalpi,” vin? noputas. "Tapec es atvainojos par trucigajam vakarinam, svetais tevs." Man nav pavara, man jatiek gala pa?am.
"Nekas, nekas, Karpentera kungs, man ari nav kalpu, un es kop? bernibas esmu pieradis pie pieticiga ediena." Tikai es neredzu maizi uz galda.
"Ja jus to nepanemat sev lidzi, es baidos, ka ipa?uma nav ne kripatinas."
– Tas ir zel.
"Es ceru, ka jums patik viss parejais, svetais tevs, ipa?i vins." Tas ir pa?a karala cienigs.
Montijs atgriezas ar nepatikamu, griezigu skanu, pakustinaja kreslu un grasijas sakt est, bet priesteris vinu aptureja.
„Vispirms pateiksimies Tam Kungam par vina dasnumu.
Tevs Jakovs lasija lug?anu, Montijs paklausigi gaidija, nervozi norijot siekalas. Muizas ipa?nieks uz ?o darbibu skatijas skeptiski, tacu neuzdro?inajas to partraukt: tagad vinam priesteris bija vajadzigs vairak neka jebkad agrak.
Visbeidzot, izdzirdot loloto “Amen”, darznieks uzbruka edienam ka izsalcis vilks. Vin? ar rokam saplesa vistas galu un iebaza to mute. Tadas pa?as manipulacijas vin? veica ar kartupeliem, tikai pildija tos veselus, mazgajot ar udeni. Kungs nepulejas ieliet kalpam vinu.
To verojot, savrupmajas ipa?nieks neapmierinati saviebas, bet kluseja. Vin? ari klusiba panema galda piederumus un saka est. Priesteris sekoja piemeram. Kadu bridi valdija klusums, ko partrauca porcelana dak?inu klabina?ana un darznieka ?laksto?as skanas. Paedis, Karpenters atliecas kresla un paskatijas uz priesteri. Vin? lenam iedzera malku vina un, palukojies uz galda pretejo pusi, sacija:
– Lielisks dzeriens.
– Ta ir patiesiba. Es uzskatu, ka visa Rietumhanter?ira neviens, iznemot mus, to nekad nav gar?ojis un nekad vairs nebaudis.
– Tads gods man! Bet pietiek ar prieku, Karpentera kungs. Kapec es esmu ?eit? Ka man teica priek?nieks, Montijs, ?ausmigi nobijies, ieskreja ciemata, meklejot mani. Tobrid es biju Rivervuda, kad ieraudziju veco Dzonu vina pedeja celojuma, vin? nomira vakar ap pusnakti vai nedaudz velak. ?kiet, ka tas ir no salauztas sirds, bet mums ?eit nav arsta, kas to apstiprinatu.
Un tavs kalps stundam ilgi staigaja pa kapelu, gaididams manu atgrie?anos. Man atlika tikai ieskatities vinam acis, lai saprastu, ka ir noticis kaut kas ?ausmigs. Es uzreiz devos uz ?ejieni ar vinu. Lai gan Montijs isti neko nevareja izskaidrot. Vin? tikai murminaja par kadu zveru vai spoku, bet jus viniem neticat, vai ne, Karpentera kungs? Ka musu Dieva un vina dela Jezu Kristu?
– Ta ir taisniba, tev Jakov. Es neticu daudzam lietam. Ipa?i tas, ko nevar redzet, dzirdet vai sajust ka citadi…
– Kungs vienmer ir patiesi ticigo dveseles un sirdis. Un katru mirkli mes jutam vina zelsirdigas rokas pieskarienu,” priesteris vinu partrauca.
"Varbut, varbut," Karpenters nervozi atbildeja, "bet es neesmu ticigs, un acimredzot vina roka man nekad nepieskarsies." Bet pagaju?aja nakti es redzeju un sajutu kaut ko tadu, kas neradija ?aubas par notieko?a realitati. Klausies mani, svetais tevs…
* * *
Kad Lords pabeidza savu stastu, pulkstenis viesistaba nosita desmit sitienus. Priesteris, kur? visu ?o laiku nebija nolaidis acis no vina, nolaida acis uz vina glazi. Vin? iedzera vienu lielu malku un teica:
– Neparasts stasts. Tam patie?am ir gruti noticet. Bet ka Dieva kalps es loti labi zinu, ka Velnam var but dazadas formas un izskats. Un es atradi?u kaut ko preti Tumsas kalpiem. Tagad mes iesvetisim visu savrupmaju, lai spoks neuzdro?inas ienakt, un pec tam atkartosim ritualu arpuse.
"Pirmo reizi tas nepalidzeja," noradija Kungs.
"Bet tas kadu laiku aiztureja spoku," tevs Jakovs atcirta, "mes nezinam, kas tas ir par demonu un kads tam ir speks." Turklat pedejo reizi tu mani nelaidi savrupmaja. Nemelo?u: man nav pieredzes rikoties ar kaut ko lidzigu, ?i ir pirma reize, kad sastopos ar tik acimredzamu demonisku speku izpausmi. Jums ir izvele, Karpentera kungs, pienemt manu palidzibu un sadarboties manos centienos. Vai ari turpiniet ?aubities un vinus izsmiet. Un ?aubas ir velna iecienitaka nepilniba. Caur tiem Melu princis ieklust dveseles un iegust varu par tam,” vin? pabeidza.
– Labi. Tev taisniba, svetais tevs. Tas ir manas intereses. Ludzu, piedod man, ja es tevi kaut ka aizvainoju. Saksim darbu, pirms pienak pusnakts un ?i butne atgriezas.
Priesteris pamaja ar galvu, piekritot vina vardiem:
– Sagatavojiet man ellas lampas, Karpentera kungs, mums vajadzes daudz gaismas. Pievienosim viniem sveto ellu, ta mums palidzes. Saksim no ?ejienes.
Tevs Jakovs devas uz viesu istabu un iznaca ara ar divam somam rokas: vienu mazu – tur kaut kas dzinksteja, vin? patureja sev, otro – lielo, kas izdvesa grabo?u skanu – iedeva darznieks:
– Svetais udens, esi uzmanigs, nelauz to. Sekojiet man.
Lasot lug?anu latinu valoda, tevs Jakovs virtuve uztaisija krusta zimi, iznema no somas pudeli, kuru Montijs izpalidzigi vinam pasniedza, un apsmidzinaja sienas ar svetu udeni. Ari krusta forma.
– Galdnieka kungs, man vajag blodu, blodu, ?kivi vai vazi, vispar jebkuru trauku, kura var ietilpt udens.
Virietis gribeja uzdot jautajumu, bet priesteris paskatijas uz vinu tik loti, ka vin? pardomaja. Vin? iznema no skapja porcelana ?kivi un klusedams to pasniedza. Vin? izleja no pudeles atliku?o ?kidrumu un no maza audekla maisina iznema krustinu. Vin? pieskaras tai ar lupam un uzmanigi nolaida svetitaja udeni.
– ?os sudraba krustus iesvetijis pats biskaps Godeskalcs. Viniem ir ipa?as pilnvaras. Es tos atvedu uz ?im vietam ka davanu tiem draudzes locekliem, kuri ipa?i dedzigi kalpo Dievam. Starp citu, tadu ?eit nav daudz. Netirs cilveks nevares ieklut telpa, kur ir vismaz viens ?ads krusts. Ari jums tas bus janesa visu laiku, Karpentera kungs. Jus un jusu darznieks. Ar ?adu krustu palidzibu pat parasts cilveks var iesvetit udeni: vienkar?i nolaidiet taja relikviju un izlasiet lug?anu “Musu Tevs”.
"Es nedomaju, ka tas palidzes, es neticu Dievam," Kungs atbildeja pilnigi mierigi un pat pazemigi.
"Un es vairakkart esmu teicis savam saimniekam, ka ir liels greks atteikties no Dieva." Liels greks, liels greks,” darznieks noblava.
"Es neatteicu, Montij." Es vienkar?i nekad tam neticeju.
– Vai jus esat kristits, galdnieka kungs? – dialoga iejaucas priesteris.
– Tapat ka visas. Mana mate mani kristija dzim?anas bridi, tomer es nekad neesmu izcelusies ar dievbijibu. Pat berniba.
"Tomer tas ir labak neka tad, ja jums vispar nebutu nekada sakara ar baznicu." Tas Kungs ir zelsirdigs: Vin? piedos visus grekus, ja cilveks patiesi nozelo izdarito. Ielaidiet Raditaju sava dvesele. Tas palidzes padzit launumu, kas slepjas arpuse.
Galdnieks smagi noputas un nomurminaja:
– ES megina?u.
– Montij, iznem no somas zalo stikla pudeli. Ja, ja, tie?i vina.
"Smagi," nomurminaja darznieks.
Tevs Jakovs uzmanigi panema no vina trauku un atkorkeja vaku: gaiss smarzoja pec viraka, citrusaugliem un kaut ka cita. Kaut kas pazistams un taja pa?a laika netverams.
"Sveta ella no pa?as Jeruzalemes," vin? paskaidroja, "jums japievieno dazi pilieni katrai lampai." Un atkartojiet ?o darbibu katru vakaru nedelu. Velak tadas lampas karinasim darza. Ta ir uzticama aizsardziba pret launajiem gariem: neviens demons neuzdro?inas paradities ?adas lampas gaisma. Tagad ejam uz pagrabu, mums japasteidzas. Lidz pusnaktij atlicis pavisam maz laika.
Ta Kunga kalps iesvetija visas pirma stava telpas, ari vina pagrabu. Vin? tikai mirkli uzkavejas viesistaba, verigi skatidamies uz gleznu, kas karajas virs kamina. Tad vin? uzkapa labaja sparna, kur bija vairakas istabas, tostarp Galdnieka gulamistaba. Ipa?uma ipa?nieks negribigi ielaida iek?a Jakova tevu, atstajot Montiju aiz durvim.
Masiva melnkoka gulta, parklata ar spalvu gultam, atradas blakus milzigam drebju skapim, kura grebtie rokturi vien maksaja veselu bagatibu. Pie griestiem karajas kristala lustra, lidziga viesistaba eso?ajai, bet mazaka. Tualetes galds ar pilna auguma spoguli, persie?u paklajs ar religiskiem rakstiem, aizkari, kas iz?uti ar zelta pavedienu – priesteris ar zinkari apskatija situaciju. Pamaniju, ka uz vienas no sienam, ?kiet, trukst gleznas – ?aja vieta virsma bija nedaudz gai?aka.
Tas viss neizbega no Karpentera skatiena:
"Laiks negaida, tev Jakov," vin? nepacietigi nomurminaja.
Priesteris pamaja ar galvu, veica ceremoniju un izgaja no gulamistabas. Tad vini tris devas uz savrupmajas kreiso sparnu. Visur ?eit bija redzamas pamestibas pedas: bieza puteklu karta uz izbaleju?ajiem paklajiem, kuriem iepriek? bija spilgti sarkana krasa; kozu saesti aizkari uz logiem; apzalumoti bronzas durvju rokturi. To visu no tumsas izrava darznieka nesta lampas blava gaisma.
"Man nav pietiekami daudz speka, lai uzturetu ?eit kartibu," Karpenters nomakts noputas, pamanijis priestera apmulsu?o skatienu, "laiks dara savu."
– Kas te bija agrak? – vin? jautaja.
– Lorda Darkfilda biroji. Vin? bija kaisligs cilveks, izprata zinatni, lasija, macijas valodas. ?eit ir biblioteka, – Karpenters ar lielam grutibam atsledza sledzeni un atvera durvis, – vin? ?eit pavadija daudz laika.
Istabas vidu staveja masivs melnkoka rakstamgalds. Tevs Jakovs pienaca tuvak: uz galda guleja sabojati dzelteni papiri, kas klati ar mazu rokrakstu. Vin? atnesa lampu un bija parsteigts:
– Hmm, ?kiet, latinu valoda! Bet kaut kas neparasts! Es to nevaru saprast,” priesteris pacela kaudzi dzeltenu palagu un taja pa?a mirkli tie parvertas puteklos.
– Lordu Eliotu intereseja medicina, – Karpenters lieti?ki atbildeja, – un vin? brivi runaja latinu valoda. Gramatas bija vina elements.
Priesteris pamaja majas ipa?niekam un saka lasit lug?anu. Vin? visu saprata bez vardiem: vin? pievienoja lampai dazus pilienus svetas ellas un atstaja to uz galda. Liesma saka mirdzet ar daudzkrasainam nokrasam: zalu, zilu, tum?sarkanu. Priesteris, noskaitot lug?anu, pacela svetita udens pudeli, lai apkaisitu plauktus, bet Karpenters vinu piekava. Vin? izleca uz priek?u un, izpletijis rokas, kliedza:
– Tas ir aizliegts! Hoz… Lords Darkfilds aizliedza pieskarties gramatam, vel jo mazak liet uz tam udeni! – tad turpinaja mierigaka toni, – logs, galds, sienas, griesti, jebkas, bet ne gramatas. ?i ir atmina par vinu, ludzu, neaiztieciet tos.
Tevs Jakovs piekrita ?im lemumam, lai gan vina uzacis sacelas, ieraugot ?adu reakciju. Pabeidzis ritualu, vin? iemerca krustu pudele ar svetita udens paliekam un atstaja to uz galda.
Nakama istaba izradijas senlietu noliktava: daudzas kastes, lades, figurinas no keramikas, vara nikela un porcelana, bronzas piekarini, svecturi, smil?u pulksteni un udens pulksteni, senas gramatas, rotaslietas, ieroci, brunas un sen pazudu?i priek?meti. un aizmirstas civilizacijas, kuru merki priesteris vareju tikai nojaust, ka te pietruka.
“Kungs Eliots daudz celoja un atveda ?os… to visu no saviem celojumiem. Un man nekad nebija pietiekami daudz laika, lai sakartotu lietas.
– Zinkarigs. Loti interesanti.
Priesteris veica ritualu un, izgajis no pagaidu noliktavas, izgaja koridora. Vin? noradija ar roku uz ta talako galu:
– ?kiet, ka tur ir vel viena istaba.
"Diemzel man nav atslegas," Karpenters paraustija plecus, "mes nevaresim tikt iek?a."
– Kam tas ir?
– Palika pie kadreizeja savrupmajas ipa?nieka.
– Kas ir iek?a? – jautaja tevs Jakovs.
– Es nekad tur neesmu bijis. Lords Darkfilds nevienam nelava tur ienakt.
– Bet vai tu vispar zini, ko vin? tur darija?
– Noteikti. Tas nebija noslepums. Aiz ?im durvim ir laboratorija. Reagenti, skabes, sarmi, instrumenti – lords Eliots parupejas, lai neviens nejau?i netiktu ievainots. Tapec tika veikti piesardzibas pasakumi.
Priesteris klusedams devas uz durvim: melns metals, ar daziem rakstiem un uzrakstiem uz virsmas. Nepareizaja lampas gaisma to bija gruti saprast, bet tevs Jakovs bija gandriz parliecinats, ka ?i ir ta pati latinu valoda, ko vin? redzeja uz papira lapinam biblioteka. Vin? neatrada ari rokturi vai atslegas caurumu.
"Mums ir nepiecie?ams iesvetit visas savrupmajas telpas, preteja gadijuma Velns atradis robu musu aizsardziba," vin? spitigi atkartoja.
"Es neko nevaru darit, svetais tevs." ?i ir stura istaba, un tai nav logu. Nedomaju, ka radijums caur to tiks iek?a. Turklat ?is durvis ir ?eit.
– Tu esi ka naivs berns! – priesteris neiztureja, – tu runa par tadam lietam, saki, ka pats savam acim redzeji spoku un doma, ka kads metala gabals to notures? Tikai Dieva speks var vinu apturet! Un ?im nolukam man ir nepiecie?ama piekluve katrai telpai!
"Iesvetit durvis, iesvetit gaiteni, tevs Jakov," Karpenters mierigi atbildeja, "mes joprojam nevaresim tikt iek?a."
Uzmetis virietim neapmierinatu skatienu, priesteris paraustija plecus, it ka sacidams “lai ta butu”, un keras pie lietas. Montijs, kur? visu laiku bija klusejis, ar trico?u roku pasniedza vinam vel vienu trauku ar sveto udeni. Darznieks bija neparprotami nervozs, atrodoties pamestaja majas sparna.
Baznicas kalpotajs pie durvim pielika krusta zimi, un, tiklidz no vina lupam izkrita pirmie lug?anas vardi, no arpuses atskaneja gaudo?ana. Kauciens iespiedas iek?a, it ka savrupmaja nebutu logu: ar straumi, kas atdzeseja asinis, ta izplatijas pa istabam un gridam, izraisot stikla priek?metu grabe?anu. Darznieks parsteigts nometa pudelu maisu: atskaneja saplisu?u stikla skana. Priesteris parmeto?i paskatijas uz vinu, bet neko neteica, turpinaja lasit lug?anu.
Galdnieks satvera vina elkoni un atri sacija:
"Vin? ir ?eit, svetais tevs, atri ejam leja."
Priesteris neapmierinati paskatijas uz vinu un nokratija vinu no rokas ka kaitino?u kukaini:
"Man japabeidz rituals, netraucejiet man, Karpenter."
Vin? skreja pa koridoru, Montijs vinam sekoja. Tevs Jakovs pabeidza lasit lug?anu. Majas saimnieka atstato lampu vin? parvietojis uz durvim, iepilinot tajas paris ellas piles. Tad vin? devas uz kapnem. Kauka?ana jau ir pieklususi. Taja bridi viesistaba pulkstenis sita stundu pec pusnakts.
Priesteris atrada Karpenteru stavam ieejas priek?a: vin? ar ieroci temeja uz durvim. Montijs staveja vinam aiz muguras un, zobus klabedams, bailes tricedams.
Vin? piegaja pie viniem un izstiepa plaukstu: uz tas mirdzeja divi kru?u krusti uz stigam:
"Uzvelciet to un nekad nenovelciet," tevs Jakovs teica autoritativa toni. – Es pabeidzu savu darbu. Kas tev ir?
"Vin? ir tur, aiz durvim," Karpenters klusi atbildeja, "paslepies un gaida." Vai tu vinu dzirdi?
Priesteris lenam piegaja pie loga, paskatijas ara un atkapas: paklupa aiz sutanas malas, vin? nokrita atmuguriski. Loga paradijas zvers: liesmojo?i sarkanas acis ?kita cauri iek?a eso?o cilveku dveselem; No atkailinatiem baltajiem ilkniem pileja indigi zalas siekalas. Vin? pacela galvu un atkal auroja ar nedabisku navei lidzigu gaudo?anu. Ta noteikti gaudo pati Nave, domaja priesteris, kad kadam izdodas izbegt no vinas kaulaino roku apskavieniem.
"Montij, palidzi Svetajam tevam piecelties," Karpenters paveleja. "Un tu, necilveks," vin? pagriezas pret zveru, "nac!" Meginiet nakt iek?a, un es atkal izture?os pret jums!
Spoks nurdeja, vicinaja asti no vienas puses uz otru, gatavojas lekt, tacu pek?ni mainija nodomus un pazuda miglas makoni, kas piepildija zalienu. Tas bija tevs Jakovs, kur? piegaja pie loga, satveris rokas milzigu sudraba krustu un lasijis lug?anu. Kad vin? teica "Amen", vin? pagriezas pret Karpenteru un sacija:
"Vin? atkapas, kas pierada butnes demonisko dabu." Esmu dzirdejis legendas un pasakas par spokiem… bet lai pats to redzetu… Lai zelsirdigais Kungs glabj musu dveseles…
* * *
Kungs pamodas, sezot uz kapnu pakapieniem. Netalu guleja Montijs tik neerta poza, ka bija gruti iedomaties, ka cilveks varetu pat ta gulet. Galdnieks saka izmisigi taustities pec sava pistoles. Un tad es pamaniju pie loga stavam priesteri un vinam blakus vina ieroci.
"Es to noliku," vin? paskaidroja, "lai jus nejau?i nevienu neno?autu, kamer gulat." Zvers vairs neparadijas, migla noskaidrojas lidz ar pirmajiem saules stariem. Es visu nakti neesmu gulejis ne mirkli, Karpentera kungs, man vajag atpusties un atgut spekus. Pamodiniet mani pusdienlaika," tevs Jakovs pamaja ar galvu uz zaliena pusi, "mums vel ir daudz darama."
* * *
Pie durvim klusi klauveja. Tad atkal un atkal, skalak un uzstajigak. Priesteris atvera acis un saviebas no galvassapem. Specigais klauvejiens to tikai pastiprinaja.
"Es tagad iznak?u," vin? kliedza, un iestajas klusums.
Interesanti, cik ilgi es guleju, vin? domaja. Un kapec tik labi smarzo?
* * *
Kungs lika uz ?kivjiem olas un bekonu, kad tevs Jekabs ienaca virtuve. Smakas lika pedejam mute udeni.
– Ak, svetais tevs! Tatad Montijam tomer izdevas tevi pamodinat. Pulkstenis jau sen sita divpadsmit. Pabrokastoju, un, kamer es ie?u, es staiga?u pa teritoriju.
– Viens?
– Dienas laika nav no ka baidities. Turklat Montijs ir kaut kur ara: bez vina gadibas krumi pa?i neapcirps.
* * *
Pulkstenis bija divi pecpusdiena, kad Karpenters un Montijs atgriezas. Priesteris vinus gaidija netalu no galvenajam kapnem, nepacietigi staigadams no vienas puses uz otru. Tos ieraudzijis, vin? iesaucas:
– Seko man!
Ipa?uma ipa?nieks un vina kalps apmulsu?i vinam sekoja vannas istaba.
– Piepildiet to lidz malam, – tevs Jakovs paveleja, noradot uz vara fontu, – un jums vajag vairak gaismas. Kapec ?eit ir tik tum?s?
“Ja tu nolemi nomazgaties, svetais tevs, tad tagad tam nav istais laiks,” neapmierinatibu pauda Kungs. – Turklat tas nav paredzets viesiem. Vai ari jus velaties izspiest spoku, gulot karsta udeni un dzerot vinu?
Priesteris parsteigts paskatijas uz virieti un mierigi atbildeja:
"Man vajag svetito udeni, daudz svetudens, lai aizstatu to, ko Montijs salauza."
Darznieks skumji pamaja ar galvu un asaraina balsi teica:
– Montijs ir neuzmanigs, Montijs ir neveikls…
"Viss kartiba, mans dels," priesteris tevi?ki apskava darznieku. – Piepildi pilnu vannu ar udeni, un es to sveti?u. Ar to pietiek darzam un joprojam paliks rezerve. Atrodi man piemerotus traukus: pudeles, spainus, kaut kadus podus. Mes nevilksim vannu ara. Un pat ja mums tas izdotos, es negribetu to sabojat – izskatas pec makslas darba.
– Nav parsteidzo?i. Lords Darkfilds to atveda no kaut kur austrumiem. ?kiet, ka ta ir vieteja valdnieka atlidziba.
– Ja, interesants veids, ka izteikt pateicibu.
– Kungam loti patika iet vanna. Vin? pasmineja, sakot, ka tada veida nomazga no sevis laboratorijas netirumus.
"Bet mes tagad nesmejamies." Saksim pie lietas.
* * *
Priesteris aizvera durvis, uzlika lampu uz kumodes, mirkli vilcinajas, domadams, vai nevajadzetu aizdedzinat vel vienu – to, kura bija svetita ella, bet nolema to neteret. No halata krokam vin? iznema krustu, ar kuru vakar vakara bija izdzinajis regu, un, atrotijis sutanas piedurknes, uzmanigi nolaida to udeni. Tad vin? nometas celos vara vannas priek?a un, salicis plaukstas, gandriz klusi saka lugties.
Durvis nedaudz atveras, un iek?a ieskreja caurveja, kas nodzesa lampu. Pec melnraksta Montijs ieskreja iek?a ar apmierinatu smaidu seja un divus udens spainus rokas.
"Svetais tevs, udens," vin? teica.
Ta Kunga kalps smagi noputas, piecelas no celiem un atbildeja:
"Es tev teicu, lai netrauce mani, kamer neesmu pabeidzis." Teicu ari, ka udens jau ir gana. Noliec ?urp spainus un, dieva del, mani vairs netrauce. Un, Montij, – vin? teica pec tam, kad aizejo?ais darznieks, kura seja bija palicis smaids, – iededziet man lampu.
Tad vin? aizvera durvis no iek?puses, lai izvairitos no incidenta atkarto?anas, un atkal nometas celos. Dazas minutes apkopoju savas domas un nomierinaju dveseli, un tad saku skali lasit lug?anu.
Vin? piecelas, tris reizes ?kersoja udeni fonta un teica: "Amen." Taja pa?a mirkli no nekurienes nakusi caurveja atkal nodzesa lampu. Priesteris velreiz noputas, atrotija piedurknes un pieliecas pie vannas, lai nonemtu krustu. Tomer es to nevareju atrast.
"Kadas mulkibas," skaneja no vina lupam.
Vin? noliecas virs udens, gandriz pieskaroties tam ar seju, atkal nobrauca ar plaukstu pa dibenu un beidzot atrada truksto?o. Ar krustu roka vin? maziem soli?iem devas uz durvim, atvera tas un izgaja gaisma. Un vin? nodrebeja, kad pamanija, ka ap krusta aug?dalu bija aptits tarps. Ar riebumu vin? nometa to no svetnicas, noslaucija relikviju sutanas mala un kliedza:
– Montija!!!
* * *
Saule jau rieteja, kad tevs Jakovs pabeidza savu dievbijigo darbu. ?oreiz visa darza tika izvietotas improvizetas lampas: Montijs piekara tas kokos, novietoja uz soliniem, akmens zoga, vienu novietoja uz struklakas labirinta un vel vairakas piekara uz zoga kaltas dzelzs stieniem.
"Sak tumst, jus varat to aizdedzinat," Kungs vinam paveleja, "tikai raugies, lai nesaskartos ipa?ums."
Priesteris iznema no somas vel vienu krustu, uzlika to uz plaukstas un nolasija pari lug?anu. Vin? pamanija, ka Kungs verigi uz vinu skatas.
"?is ir pedejais," vin? paskaidroja un piegaja pie dika, kura draiskojas zivis, nepiever?ot uzmanibu cilvekiem un vinu rupem. Tad vin? it ka negribigi un skumji iemeta krustu udeni.
Zivis ?audijas dazados virzienos, pa udeni saka plust apli, un no apak?as pacelas milzigs burbulis, kas plisa ar nepatikamu ?lakstu.
"Es dariju visu, kas bija manos spekos," vin? noguris sacija. "Ja ta ir Vina griba, ?ausmas, kas moka ?o vietu, atgriezisies tur, no kurienes ta nakusi." Uz pazemi.
Kungs kluseja, nenoversdams acis no udens virsmas.
– Galdnieka kungs!
Vin? nodrebeja, pakratija galvu un steidzigi teica:
– Ja, ja, tev taisniba. Esmu jums loti pateicigs, tev Jakov. Jusu palidziba ir vienkar?i nenovertejama. Es velos atvainoties par savu iepriek?ejo uzvedibu. Es vienkar?i… es vienkar?i neticeju tam visam.
– Tas notiek biezi, Karpentera kungs. Cilveki sak ticet Dievam, tiklidz vini sastopas ar kaut ko tadu, kas Vinam pretojas. Jo Vin? vienigais spej mums palidzet. Un tad cilveki Vinu noliedz, tiklidz briesmas ir pargaju?as. Hmm, ?kiet, ka Montijs ir pabeidzis, atgriezisimies maja, pirms nav pilniba satumsis. Nekardinasim likteni.
* * *
Darznieks grauza burkanus, kas izaudzeti neliela saknu darzina aiz savas majas. Vinam blakus, uz kapnem, kas veda uz otro stavu, sedeja priesteris, mizoja varitu olu, ielika caumalu bloda un iemerca karumu sali. Mazliet talak no viniem, ar vina glazi viena roka un ieroci otra, staveja Kungs. Lenam malkojis dargu dzerienu, vin? paskatijas ara pa logu: zalienu tagad apgaismoja ne tikai laternas, bet ari lampas. Tiem pievienota ella pie?kira ugunij neparastas nokrasas, padarot arejo izskatu neparastu un zinama mera magisku.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70556689?lfrom=390579938) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
Edgars Auziņš
Тип: электронная книга
Жанр: Ужасы
Язык: на русском языке
Издательство: Автор
Дата публикации: 17.04.2024
Отзывы: Пока нет Добавить отзыв
О книге: Pazudušās dvēseles. Vecā muiža, электронная книга автора Edgars Auziņš на русском языке, в жанре ужасы