Nāras sauciens
Nāras sauciens
Kamilla Lekberga
Fjelbakā uzaust jauna zvaigzne rakstniecībā – Kristians Tīdels. Viņa pārsteidzošais darbs un noslēpumainā personība jau sākotnēji ieinteresē daudzus, tomēr vislielāko uzmanību autors gūst brīdī, kad lasītāji uzzina – autors saņem draudu vēstules. Kādēļ gan kāds gribētu biedēt Kristianu? Kas ir šo vēstuļu autors? Un vēl šī mīklainā Magnusa Šelnera pazušana… Notikumi sāk uzņemt apgriezienus, un atklājas pārsteidzošas sakarības.
Jau atkal meistarīgi savīti laikaposmi un dzīvesstāsti rada spraigu, intriģējošu sižetu, kas uzmanībai neļauj atslābt ne mirkli!
Kamilla Lekberga
Nāras sauciens
Mārtinam
“I wanna stand with you on a mountain”[1 - “Es gribu stāvēt tev blakus kalna galā” (angļu val.) – rinda no austrāliešu popmūzikas dueta Savage Garden dziesmas Truly Madly Deeply.]
PROLOGS
Viņš zināja, ka agri vai vēlu tas atkal uzpeldēs. Ko tādu nebija iespējams noslēpt. Ik vārds bija vedis viņu tuvāk nenosaucamajam un drausmīgajam. Tam, ko viņš tik daudzus gadus bija centies nomākt.
Tagad vairs nebija iespējams aizbēgt. Iedams sparīgā gaitā, viņš juta, ka rīta gaiss piepilda plaušas. Sirds krūtīs dauzījās. Viņš negribēja turp iet, taču tas bija jādara, tāpēc atstāja visu likteņa ziņā. Ja kāds būs mājās, būs jārunā. Ja neviens neatvērs, viņš dosies uz darbu, it kā nekas nebūtu noticis.
Bet durvis pēc klauvējiena atvērās. Viņš iegāja iekšā un, samiedzis acis, centās krēslā kaut ko saskatīt. Taču pretī nestāvēja cilvēks, kuru viņš bija cerējis ieraudzīt. Tas bija kāds cits.
Viņas garie mati ritmiski šūpojās, kad viņš tai sekoja istabā. Galvā šaudījās domas. Nekas nebija tā, kā jābūt. Viss bija nepareizi, tomēr šķita pareizi.
Pēkšņi viņš apklusa. Kaut kas ietriecās saules pinumā ar tādu spēku, ka teikums aprāvās pusvārdā. Viņš paskatījās lejup un redzēja asinis, kas sāka sūkties no brūces, no kuras tikko bija izvilkts nazis. Tad jauns dūriens, jaunas sāpes, asais asmens ķermenī pagriezās.
Viņš zināja, ka tās ir beigas. Šeit viss beigsies, lai gan vēl bija palicis tik daudz ko izdarīt, redzēt un izjust. Vienlaikus notiekošais savā ziņā bija taisnīgs. Viņš nebija pelnījis savu labo dzīvi un visu, ko tā dāvājusi. Īpaši pēc tāda nodarījuma.
Kad sāpes bija notrulinājušas maņas un nazis vairs nekustējās, parādījās ūdens. Laivas šūpošanās. Kad viņu ieskāva aukstā jūra, visas citas sajūtas atkāpās.
Pēdējais, ko viņš atcerējās, bija viņas garie mati. Gari un tumši.
✽
– Pagājuši jau trīs mēneši! Kāpēc neesat viņu atraduši?
Patriks Hedstrēms uzlūkoja pretimsēdošo sievieti. Ar katru tikšanās reizi viņa izskatījās arvien vairāk sagurusi. Viņa nāca uz Tanumshedes policijas iecirkni reizi nedēļā. Katru trešdienu. Tas turpinājās kopš novembra sākuma, kad pazuda viņas vīrs.
– Mēs darām visu, ko varam, Sīa. Tu taču zini.
Nebilzdama ne vārda, viņa palocīja galvu. Klēpī kopā saņemtās rokas drebēja. Kad viņa paskatījās augšup, acīs sariesās asaras. Patriks to redzēja ne pirmoreiz.
– Viņš neatgriezīsies, vai ne?
Tagad balss drebēja tāpat kā rokas, un Patriks iekšēji cīnījās ar vēlēšanos apiet apkārt galdam un mierinoši apskaut trauslo sievieti. Pretēji instinktīvajai vēlmei aizsargāt, viņš tomēr saglabāja vēsu profesionalitāti un apsvēra atbildi. Beidzot dziļi ieelpoja un teica:
– Nē, domāju, ka ne.
Viņa vairs neko nejautāja, bet Patriks redzēja, ka šie vārdi tikai apstiprina to, ko Sīa Šelnere jau pati zināja. Viņas vīrs neatgriezīsies. Trešajā novembrī Magnuss bija pusseptiņos piecēlies, nomazgājies dušā, apģērbies, vispirms pamājis ardievas abiem bērniem, tad sievai, kas devās dienas gaitās. Īsi pēc pulksten astoņiem Magnuss bija redzēts izejam no mājas uz darbu “Tanumas logos”. Un neviens nezināja, kur viņš pēc tam palicis. Viņš tā arī neieradās pie kolēģa, kurš parasti veda uz darbu. Magnuss Šelners bija pazudis kaut kur starp savām mājām netālu no stadiona un kolēģa māju blakus Fjelbakas minigolfa laukumam.
Policija bija izpētījusi katru viņa dzīves sīkumu. Viņu izsludināja meklēšanā, un policija iztaujāja vairāk nekā piecdesmit cilvēku, ieskaitot kolēģus, ģimenes locekļus un draugus. Viņi bija meklējuši parādus, kuru dēļ viņš varētu būt spiests bēgt, un slepenas mīļākās. Tika pārbaudīta varbūtība, ka viņš piesavinājies darba devēja naudu, – viss, kas varētu izskaidrot, kāpēc cienījams, četrdesmit gadus vecs vīrietis, kuram ir sieva un divi bērni pusaudži, pēkšņi varētu iziet no mājām un pazust. Taču policijai nebija neviena pavediena. Nekas neliecināja, ka viņš būtu aizceļojis uz ārzemēm, arī no pāra kopīgā rēķina bankā nebija izņemta nauda. Magnuss Šelners vienkārši bija izkūpējis gaisā.
Pavadījis Sīu līdz izejai, Patriks piesardzīgi pieklauvēja pie Paulas Moralesas durvīm. – Ienāc, – viņa uzreiz atsaucās. Viņš iegāja kabinetā un aiztaisīja durvis.
– Atkal Šelnera sieva?
– Jā, – Patriks nopūzdamies apsēdās apmeklētāju krēslā. Viņš saslēja kājas uz galda, bet, pamanījis Paulas nikno skatienu, aši nocēla.
– Domā, ka viņš ir miris?
– Baidos, ka tā, – Patriks atbildēja. Viņš pirmoreiz skaļi izteica jau uzreiz pēc Magnusa pazušanas radušās aizdomas. – Esam visu pārbaudījuši, un viņam nebija neviena parastā iemesla, lai pazustu. Šķiet, ka vienu dienu izgājis no mājas un… viss.
– Bet līķis nav atrasts.
– Nē, līķa nav, – Patriks piekrita. – Un kur lai mēs meklējam? Nevaram pārmeklēt visu jūru vai pārķemmēt visus Fjelbakas apkārtnes mežus. Atliek sēdēt rokas klēpī salikušiem un cerēt, ka kāds atradīs. Dzīvu vai mirušu. Jo man nav ne jausmas, ko vēl varētu darīt. Un es nezinu, ko teikt, kad Sīa katru nedēļu ierodas, cerēdama, ka izmeklēšana būs pavirzījusies uz priekšu.
– Tā viņa piedalās situācijas risināšanā. Viņai šķiet, ka kaut ko dara, nevis tikai sēž mājās un gaida jaunumus. Mani tas padarītu traku. – Paula paskatījās uz fotogrāfiju, ko turēja blakus datoram.
– Es saprotu, – Patriks teica. – Tomēr vieglāk nekļūst.
– Protams, nē.
Brīdi šaurajā kabinetā valdīja klusums. Beidzot Patriks piecēlās kājās. – Atliek vien cerēt, ka viņš atradīsies. Tā vai citādi.
– Šķiet, tev taisnība, – Paula sacīja, bet viņa bija tikpat nomākta kā Patriks.
✽
– Resnīte.
– No tādas dzirdu! – Anna, skatīdamās spogulī, norādīja uz Ērikas vēderu.
Ērika Falka pagriezās profilā, tāpat kā Anna, un viņai bija vien jāpiekrīt. Augstā debess, viņa bija milzīga. Gigantisks vēders, kuram tikai skata pēc pielipināta mazmazītiņa Ērika. Un tieši tā viņa arī jutās. Iznēsājot Maju, ķermenis bija apbrīnojami lokans, bet šoreiz vēderā bija divi bērni.
– Es tevi nemaz neapskaužu, – jaunākās māsas nežēlīgajā atklātībā teica Anna.
– Milzīgs paldies, – Ērika atbildēja, iedunkādama viņu ar savu vēderu. Anna atbildēja ar tādu pašu dunku, un abas gandrīz zaudēja līdzsvaru. Brīdi viņas plivināja rokas, cenzdamās noturēties kājās, bet tad sāka tik nevaldāmi smieties, ka vajadzēja vien apsēsties uz grīdas.
– Smieklīgi! – slaucīdama acis, teica Ērika. – Nevienam nevajadzētu tā izskatīties. Kā Barbapapa un tā vīra no Monthy Python skeča krustojums, kas eksplodē, apēdis piparmētru kūciņu.
– Esmu bezgala pateicīga, ka tev būs dvīņi. Blakus tev es izskatos kā slaida nimfa.
– Nav par ko, – Ērika atbildēja, cenzdamās pieslieties kājās, taču nekas nesanāca.
– Pagaidi, es palīdzēšu, – Anna teica, taču arī zaudēja nevienlīdzīgajā cīņā ar zemes pievilkšanas spēku un atkal piezemējās uz pēcpuses. Māsas saskatījās, abām prātā bija viena doma, un abas vienā balsī iebļāvās: – Dan!
– Kas noticis? – no pirmā stāva atskanēja balss.
– Mēs nevaram piecelties! – Anna kliedza.
– Ko tu teici?
Viņas dzirdēja, ka viņš tuvojas guļamistabai.
– Ko jūs darāt? – Dans uzjautrināts vaicāja, ieraudzījis, ka viņa līgava Anna un viņas māsa sēž uz grīdas lielā spoguļa priekšā.
– Mēs nevaram piecelties, – Ērika teica, sakopojusi pēdējās pašcieņas paliekas, un pastiepa roku.
– Pagaidiet, aiziešu pēc autokrāvēja, – Dans paziņoja, izlikdamies, ka dodas prom.
– Izbeidz, – Ērika teica, bet Anna smējās tik sirsnīgi, ka vajadzēja apgulties.
– Labi, pamēģināšu. – Dans satvēra Ēriku aiz rokas un sāka vilkt. – Grrrr! – viņš stenēja.
– Iztiksim bez skaņu efektiem, – Ērika nokomandēja, kamēr viņš lēnām uzdabūja līgavas māsu kājās.
– Sasodīts, cik tu esi milzīga, – Dans iesaucās, un Ērika iedunkāja viņa roku.
– Tu to esi teicis vismaz simt reižu un neesi vienīgais. Tāpēc neblenz uz mani un pievērsies labāk pats savai tusnītei.
– Jā, labi. – Dans uzvilka kājās Annu un cieši noskūpstīja viņu uz lūpām.
– Atrodiet atsevišķu istabu, ja gribat to darīt, – Ērika iebikstīja Danam sānā.
– Šī ir mūsu istaba, – Dans teica un vēlreiz noskūpstīja Annu. – Labi. Tad pievērsīsimies mana nāciena iemeslam, – Ērika sacīja, pieiedama pie māsas skapja.
– Nesaprotu, kāpēc tu domā, ka varēšu palīdzēt, – Anna teica, tuntuļodama pakaļ Ērikai. – Šaubos, vai man ir kas tāds, kas varētu tev derēt.
– Un ko tad lai es tagad daru? – Ērika bīdīja drēbes uz pakaramajiem. – Šovakar ir Kristiana grāmatas atvēršanas svētki, un vienīgais, ko spēju dabūt mugurā, ir Majas vigvams.
– Labi, kaut ko izdomāsim. Šīs pašas bikses būs gana labas, un man ir blūze, kas tev varētu derēt. Man tā tāpat ir par lielu.
Anna izņēma no skapja izšūtu lavandas krāsas tuniku. Ērika novilka T kreklu un ar Annas palīdzību pārvilka tuniku pār galvu. Lai pārstīvētu to pāri vēderam, vajadzēja tādu pašu piepūli kā piebāžot Ziemassvētku desu, tomēr galu galā tas izdevās. Tad Ērika pagriezās pret spoguli un kritiski sevi nopētīja.
– Tu izskaties fantastiski, – Anna teica, bet Ērika tikai noņurdēja par atbildi. Ar pašreizējo figūru “fantastisks” izskats šķita nesasniedzami tāls, taču viņa vismaz izskatījās pieklājīgi, it kā būtu centusies.
– Var iztikt, – Ērika teica. Viņa mēģināja novilkt tuniku saviem spēkiem, taču bija spiesta padoties un ļauties, lai Anna palīdz.
– Kur notiek svinības? – Anna vaicāja, nogludinādama tuniku un atlikdama atpakaļ uz pakaramā.
– Viesnīcā Grand.
– Jauki, ka izdevniecība rīko atvēršanas svētkus debitantam, – Anna sacīja, iedama uz kāpnēm.
– Apgāds ir sajūsmā. Neticami labi priekšpasūtījumu rādītāji pirmajam romānam, tāpēc viņi ar lielāko prieku rīko balli. Un, spriežot pēc izdevējas vārdiem, šķiet, ka arī presē atbalsta netrūkst.
– Un ko tu pati domā par grāmatu? Pieņemu, ka tev patīk, citādi nebūtu ieteikusi savai izdevējai. Bet vai tā tiešām ir tik laba?
– Tā… – Ērika prātoja, ko atbildēt, piesardzīgi kāpdama lejā pa trepēm pakaļ māsai. – Tā ir maģiska. Drūma un skaista, satraucoša un spēcīga, un… jā, vārds “maģiska” to raksturo vislabāk.
– Kristians noteikti ir septītajās debesīs.
– Jā, droši vien, – Ērikas balsī skanēja šaubas. Abas iegāja virtuvē. Labi pārzinādama telpas iekārtojumu, Ērika taisnā ceļā gāja pie kafijas automāta. – Taču viņš šķiet… – Viņa apklusa, lai varētu saskaitīt, cik karotīšu kafijas iebērusi filtrā. – Viņš bija ekstāzē, kad grāmatu apstiprināja izdošanai, bet man radās iespaids, ka pats rakstīšanas process viņā kaut ko uzjundījis. Grūti teikt, jo es viņu pārāk labi nepazīstu. Pat nezinu, kāpēc lūdza man padomu, taču es ar prieku palīdzēju. Un man ir liela pieredze manuskriptu rediģēšanā, lai gan pati romānus nerakstu. Sākumā viss gāja gludi, un Kristians labprāt pieņēma manus ieteikumus. Bet pie beigām reizēm ierāvās sevī, kad es gribēju apspriest dažas lietas. Nespēju to izskaidrot. Bet viņš ir mazliet ekscentrisks. Varbūt tā arī ir atbilde.
– Tad viņš ir atradis īsto profesiju, – Anna nopietni teica.
Ērika pagriezās pret viņu. – Tātad es esmu ne tikai resna, bet arī ekscentriska?
– Un aizmāršīga. – Anna pamāja ar galvu uz kafijas automātu, ko Ērika tikko bija ieslēgusi. – Nenāktu par ļaunu ieliet ūdeni.
Kafijas automāts piekrītoši nošņācās, un, uzmetusi māsai bargu skatienu, Ērika to izslēdza.
✽
Gandrīz automātiskā režīmā viņa apdarīja parasto mājas soli. Noskalojusi šķīvjus un galda piederumus, salika tos trauku mazgājamajā mašīnā. Ar roku iztīrīja ēdiena paliekas no izlietnes sietiņa un izberza izlietni ar trauku birsti un ziepēm. Tad samitrināja trauklupatu, izgrieza un noslaucīja virtuves galdu, lai uz tā nepaliktu vairs neviena drupača vai lipīgs traips.
– Mamma, vai drīkstu aiziet pie Sandras? – ienākusi virtuvē, prasīja Ēlina. Piecpadsmit gadus vecās pusaudzes kareivīgā sejas izteiksme liecināja, ka viņa jau ir gatava uzklausīt noraidošu atbildi.
– Tu zini, ka nedrīksti. Šovakar atnāks tēta vecāki.
– Bet viņi tik bieži nāk šurp. Kāpēc man vienmēr jābūt mājās? – Ēlinas balss kļuva skaļāka, ieskanējās činkstošais tonis, kuru Sīa neieredzēja.
– Viņi nāk pie jums ar Ludvigu. Tu zini, ka viņi būs sarūgtināti, ja tevis nebūs mājās.
– Bet tas ir tik garlaicīgi! Vecmamma vienmēr sāk raudāt, un vectēvs viņu mierina. Es gribu aiziet pie Sandras. Tur būs visi mani draugi.
– Nepārspīlē, – Sīa sacīja, izskalodama un pakārdama uz krāna trauklupatu. – Šaubos, vai tur būs “visi”. Aiziesi pie Sandras citu vakaru, kad vecmamma un vectēvs nebrauks ciemos.
– Tētis būtu palaidis.
Sīai aizsitās elpa. Viņa to nespēja. Nespēja tikt galā ar dusmām un nepakļaušanos. Magnuss būtu zinājis, ko darīt. Viņš būtu ticis galā ar Ēlinu. Bet viņa to nespēja. Viena nespēja.
– Tēta šeit nav.
– Un kur viņš ir? – Ēlina iebrēcās, asarām plūstot. – Kur viņš palika? Droši vien tu viņam apniki ar savu mūžīgo piesiešanos.
Tu… tu… nolādētā ragana!
Sīas galvā iestājās pilnīgs klusums. It kā būtu pazudušas visas skaņas, un viss apkārt būtu pārvērties pelēkā miglā.
– Viņš ir miris. – Šķita, ka balss skan no citurienes, it kā runātu svešiniece.
Ēlina blenza uz viņu.
– Viņš ir miris, – Sīa atkārtoja. Viņa jutās dīvaini mierīga, it kā būtu pacēlusies gaisā virs sevis un meitas un novērotu šo ainu.
– Tu melo, – Ēlina teica, meitenes krūtis cilājās, it kā viņa būtu noskrējusi vairākus kilometrus.
– Es nemeloju. Tā domā policija. Un es zinu, ka tā ir taisnība. – Izdzirdējusi šos vārdus no savas mutes, viņa saprata, cik tie ir patiesi. Viņa bija atteikusies tam ticēt, tvērusies pie vājās cerības.
Bet patiesība bija tāda, ka Magnuss ir miris.
– Kā tu zini? Kā policija var zināt?
– Viņš nebūtu mūs pametis.
Ēlina purināja galvu, it kā negribēdama, lai šī doma iesakņojas. Bet Sīa redzēja, ka meita arī to saprot. Magnuss nebūtu vienkārši aizgājis, pamezdams viņus.
Viņa paspēra dažus soļus pāri virtuvei un apskāva meitu. Ēlina saspringa, bet tad atslāba un ļāvās apskāvienam kā mazs bērns. Sīa glāstīja Ēlinas matus, un meitene šņukstēja arvien stiprāk.
– Kuš, kuš, – Sīa čukstēja, juzdama spēku pieplūdumu, kamēr meita ļāvās bēdām. – Tu drīksti šovakar iet pie Sandras. Es paskaidrošu vecmammai un vectēvam.
Kristians Tīdels skatījās spogulī. Reizēm viņš nesaprata, kā izturēties pret savu izskatu. Viņam bija četrdesmit gadu. Gadi kaut kā bija paskrējuši, un tagad viņš skatījās uz vīrieti, kurš bija ne tikai pieaudzis, bet kuram pat bija sākuši sirmot deniņi.
– Tu izskaties tik cienīgs.
Kristians salēcās, kad aiz muguras parādījās Sanna un aplika viņam rokas ap vidukli.
– Tu mani nobiedēji. Nepielavies tā. – Viņš atbrīvojās no apskāviena un pirms aizgriešanās pamanīja spoguļa atspulgā viņas vilšanos.
– Piedod. – Viņa apsēdās uz gultas.
– Tu arī izskaties jauki, – viņš teica un jutās vēl vainīgāks, redzot, kā viņai iemirdzas acis par šo komplimentu. Taču viņš juta arī aizkaitinājumu. Viņam riebās, ka viņa izturas kā kucēns, kurš luncina asti, tiklīdz saimnieks tam izrāda kaut mazāko uzmanību. Sieva bija desmit gadus jaunāka par Kristianu, bet reizēm šķita, ka viņiem ir vismaz divdesmit gadu starpība.
– Vai palīdzēsi man sasiet kaklasaiti? – Viņš piegāja pie Sannas, kura piecēlās un prasmīgi to sasēja. Viņai izdevās jau ar pirmo reizi, un viņa atkāpās, lai novērtētu savu darbu.
– Tev šovakar būs milzu panākumi.
– Mmm… – viņš novilka, galvenokārt tāpēc, ka nezināja, kādu atbildi viņa sagaida.
– Mamma! Nilss man iesita! – Melkers iebrāzās istabā, it kā viņu vajātu vilku bars. Meklēdams glābiņu, viņš ar lipīgajiem pirksteļiem iekrampējās pirmajā, kam tika klāt, – Kristiana kājās.
– Nolādēts! – Kristians strupi nokratīja piecgadīgo dēlu, bet bija jau par vēlu. Uz abām bikšu starām ceļu augstumā rēgojās koši kečupa traipi. Viņš pūlējās saglabāt savaldīšanos – pēdējā laikā tas izdevās arvien grūtāk.
– Vai tu varētu savaldīt bērnus? – viņš uzšņāca un demonstratīvi sāka atpogāt uzvalka bikses, lai pārģērbtu citas.
– To noteikti varēs iztīrīt, – Sanna teica, sagrābdama Melkeru, kurš ar saviem lipīgajiem pirkstiem jau tēmēja uz gultu.
– Kā tu to iedomājies, ja man jau pēc stundas jābūt tur? Būs jāpārģērbjas.
– Bet es varētu… – izklausījās, ka Sanna tūlīt sāks raudāt.
– Pieskati labāk bērnus.
Sanna sarāvās pie katra vārda, it kā tās būtu pļaukas. Neko neteikdama, viņa paņēma Melkeru pie rokas un steidzīgi izveda no istabas.
Kad sieva bija aizgājusi, Kristians smagi apsēdās uz gultas. Viņš skatījās uz sevi spogulī. Vīrietis ar cieši sakniebtām lūpām. Ģērbies uzvalka žaketē, kreklā, kaklasaitē un apakšbiksēs. Sagumis, it kā visas pasaules nelaimes būtu uzgūlušas viņa pleciem. Viņš centās izslieties un izriest krūtis. Uzreiz izskatījās labāk.
Šis bija viņa vakars. Un neviens viņam to neatņems.
– Vai ir kādi jaunumi? – Gesta Flīgars jautāja, stiepdams pretī tikko policijas iecirkņa šaurajā virtuvītē ienākušajam Patrikam kafijkannu.
Patriks pamāja ar galvu, ka labprāt iedzertu kafiju, un atslīga krēslā pie galda. Izdzirdējis, ka policistiem ir pārtraukums, telpā ierikšoja suns Ernsts un nogūlās pagaldē cerībā, ka viņam arī atlēks kāds kumoss.
– Lūdzu. – Gesta nolika Patrikam priekšā krūzi melnas kafijas un apsēdās pretī.
– Tu šodien izskaties tāds pabāls, – Gesta teica, nopētīdams jaunāko kolēģi.
Patriks paraustīja plecus. – Esmu tikai mazliet noguris. Maja slikti guļ un tāpēc ir kašķīga. Bet Ērika ir pilnīgi pārmocījusies. Nav nekāds brīnums. Tāpēc mājās nav gluži paradīze.
– Un kļūs tikai sliktāk, – Gesta sacīja.
Patriks iesmējās. – Oho, cik uzmundrinoši. Bet tev taisnība, droši vien tā būs.
– Tātad neesi uzzinājis neko jaunu par Magnusu Šelneru? – Gesta neuzkrītoši pabāza zem galda cepumu, un Ernsts priecīgi uzsita ar asti Patrikam pa kājām.
– Nē, pilnīgi neko, – Patriks atbildēja, iemalkodams kafiju.
– Redzēju, ka atkal bija atnākusi Sīa.
– Jā, tas viņai ir kā uzmācīgs rituāls, bet droši vien par to nav jābrīnās. Ko lai sieviete dara, ja viņas vīrs pēkšņi pazūd?
– Varbūt vajadzētu vēl iztaujāt cilvēkus, – Gesta ieminējās, slepus pabāzdams zem galda vēl vienu cepumu Ernstam.
– Kas tev padomā? – Patriks dzirdēja aizkaitinājumu savā balsī. – Mēs jau izjautājām gan viņa ģimeni, gan draugus. Esam apstaigājuši visus kaimiņus, izlīmējuši paziņojumus un aicinājuši sniegt ziņas ar vietējās avīzes starpniecību. Ko vēl mēs varam darīt?
– Tu nemēdz tik viegli padoties.
– Ja tev ir kādi priekšlikumi, labprāt tos uzklausīšu. – Patriks acumirklī nožēloja savu šerpo toni, lai gan izskatījās, ka Gesta nav apvainojies. – Briesmīgi cerēt, ka vīrietis atradīsies miris, – viņš piebilda jau mierīgākā balsī. – Taču esmu pārliecināts, ka tikai tad mums izdosies noskaidrot, kas ar viņu noticis. Esmu gatavs saderēt, ka viņš nepazuda labprātīgi, un, ja mums būtu līķis, tad būtu arī vismaz kāds pavediens.
– Šķiet, tev taisnība. Briesmīgi iedomāties, ka viņa ķermenis kaut kur izpeldēs krastā vai tiks atrasts mežā. Bet man ir tāda pati nojauta. Un tas noteikti ir šausmīgi…
– Tu domā – neziņa? – Patriks teica, izkustinādams pēdas, kas bija sakarsušas zem lielā suņa svara.
– Iedomājies, kā ir tad, kad nezini, kur palicis mīļotais cilvēks. Tāpat jūtas vecāki, kad pazūd viņu bērns. Amerikāņiem ir vesela interneta vietne, kas veltīta pazudušiem bērniem. Lapu lapām pazudušu bērnu fotogrāfijas. Varu teikt tikai vienu – lai Dievs apžēlojas.
– Mani kaut kas tāds nogalinātu, – Patriks sacīja. Viņš iztēlojās savu kā ūdenszāli kustīgo meitu. Doma, ka viņu varētu atņemt, šķita nepanesama.
– Par ko, ellē, jūs te runājat? Tāda gaisotne kā bērēs, – drūmo noskaņu izjauca Annikas priecīgā balss, piebiedrojoties kolēģiem pie galda. Viņai uz pēdām sekoja iecirkņa visjaunākais policists Mārtins Molins, kuru bija pievilinājušas no virtuves skanošās balsis un kafijas aromāts. Viņš tagad strādāja pusslodzi, jo bija bērna kopšanas atvaļinājumā, un izmantoja katru iespēju pasēdēt ar kolēģiem un piedalīties pieaugušo sarunās.
– Mēs spriedām par Magnusu Šelneru, – Patriks atbildēja tādā balsī, kas liecināja, ka šī saruna ir galā. Lai būtu pavisam drošs, ka pārējie sapratuši, viņš mainīja tematu.
– Kā tev iet ar tavu meitenīti?
– Mjā, mēs vakar saņēmām jaunas fotogrāfijas, – Annika teica, izņemdama no tunikas kabatas attēlus.
– Paskat, cik liela jau izaugusi. – Viņa nolika bildes uz galda, un Patriks un Gesta tās apskatīja. Mārtins jau bija informēts no rīta, tiklīdz ieradās darbā.
– Ak, cik viņa ir skaista, – Patriks sacīja.
Annika piekrītoši māja ar galvu. – Viņai tagad ir desmit mēneši.
– Kad jūs abi varēsiet braukt viņai pakaļ? – Gesta ar patiesu interesi jautāja. Viņš lieliski apzinājās savu lomu Annikas un Lennarta pārliecināšanā par labu bērna adopcijai.Tāpēc viņam bija mazliet privātīpašnieciska interese par fotogrāfijās redzamo meitenīti.
– Mēs saņemam pretrunīgus signālus, – Annika atzinās. Viņa salasīja fotogrāfijas un rūpīgi noglabāja kabatā. – Bet es domāju, ka tas notiks pēc pāris mēnešiem.
– Tev tas noteikti šķiet ļoti ilgi. – Patriks piecēlās un ielika savu krūzi trauku mazgājamajā mašīnā.
– Jā, tā ir. Bet tajā pašā laikā… Vismaz process ir sācies. Un mēs zinām, ka viņa būs mūsu.
– Jā, tā būs, – Gesta sacīja. Impulsa vadīts, viņš uzlika plaukstu uz Annikas rokas, bet tad uzreiz atrāva. – Labi, atpakaļ pie darba. Nav laika te sēdēt un pļāpāt, – viņš samulsis noburkšķēja, celdamies kājās. Kolēģi izbrīnīti skatījās, kā viņš sakumpis izklumzā no virtuves.
– Kristian! – Pēc parfīma dvakojošā izdevniecības direktore steidzās pretī, lai viņu apskautu.
Kristians aizturēja elpu, lai nebūtu jāieelpo šķebinošā smarža.
Smalkums nebija Gabijas fon Rozenas izteiktākā īpašība. Gabiju raksturoja pārmērības: pārāk kupli mati, pārāk biezs grims, par daudz parfīma, un viss kopā veidoja stilu, ko, maigi izsakoties, varēja saukt par šokējošu. Par godu šāvakara svarīgajam notikumam viņa bija ģērbusies uzkrītošā rozā kostīmā ar zaļu auduma rozi pie atloka un balansēja uz bīstami augstiem nagliņpapēžiem. Bet, par spīti mazliet komiskajam izskatam, būdama vispopulārākās Zviedrijas jaunās izdevniecības vadītāja, viņa bija spēks, ar kuru nevarēja nerēķināties. Gabijai bija vairāk nekā trīsdesmit gadu pieredze šajā jomā un intelekts, kas asuma ziņā varēja mēroties vienīgi ar viņas mēli. Tie, kas viņu kā konkurenti novērtēja par zemu, otrreiz vairs tādu kļūdu nepieļāva.
– Tas būs varen jautri! – Gabija turēja Kristianu rokas attālumā un veltīja viņam starojošu skatienu.
Kristians, joprojām nespēdams paelpot parfīma mākonī, varēja vienīgi māt ar galvu.
– Lāšs Ēriks un Ulla Lēna no viesnīcas bija vienkārši fantastiski, – viņa turpināja. – Cik burvīgi cilvēki! Un bufetes galds izskatās brīnišķīgi. Perfekta vieta, kur atvērt tavu spožo grāmatu. Nu, kāda ir sajūta?
Kristianam beidzot izdevās izrauties, un viņš paspēra soli atpakaļ. – Jāatzīst, ka mazliet nereāla. Tik ilgi strādāju pie šī romāna, un tagad… te nu tas ir. – Viņš uzmeta skatienu grāmatu kaudzēm uz galda pie izejas. Uz katra eksemplāra muguriņas viņš varēja salasīt savu vārdu un nosaukumu “Nāra”. Viņš juta, ka kuņģis apmet kūleni. Tas tiešām notika.
– Lūk, ko mēs esam iecerējuši, – Gabija teica, vilkdama viņu aiz piedurknes līdzi. Kristians nepretodamies sekoja. – Sākumā būs tikšanās ar žurnālistiem, kas jau sapulcējušies, lai viņiem ir iespēja klusi un mierīgi aprunāties ar tevi. Mēs esam ļoti apmierināti ar mediju atsaucību. Žurnālisti no Göteborgs Posten, Göteborgs Tidningen, Bohusläningen un Strömstads Tidning – visi ir ieradušies. Nav neviena no nacionālajām avīzēm, bet tas nekas, ņemot vērā šodienas jūsmīgo recenziju Svenska Dagbladet.
– Recenzija? – Kristians pārjautāja pa ceļam uz nelielu paaugstinājumu blakus skatuvei, kur notiks saruna ar presi.
– Vēlāk izstāstīšu, – Gabija sacīja, iestumdama viņu pie sienas noliktā krēslā.
Viņš mēģināja atgūt kontroli pār situāciju, bet jutās it kā būtu ierauts veļas žāvētājā bez cerībām uz glābiņu. Redzot, ka Gabija jau attālinās, pamezdama viņu vienu, šī sajūta pieņēmās spēkā. Palīgi skraidīja apkārt un klāja galdus. Neviens nepievērsa viņam uzmanību. Kristians atļāvās uz brīdi aizvērt acis. Viņš domāja par savu grāmatu “Nāra” un daudzajām pie datora pavadītajām stundām.
Simtiem, tūkstošiem stundu. Viņš domāja par viņu, par Nāru.
– Kristians Tīdels?
Balss izrāva no pārdomām, un viņš pacēla skatienu. Vīrietis, kas stāvēja viņa priekšā, bija pastiepis sveicienam plaukstu un izskatījās, ka gaida viņa reakciju. Tāpēc viņš piecēlās kājās un sarokojās.
– Birgers Jānsons, Strömstads Tidning. – Vīrietis nolika uz grīdas lielu kameras somu.
– Ā, mjā, lūdzu. Lūdzu, sēdieties, – Kristians aicināja, nezinādams, kā uzvesties. Viņš ar skatienu meklēja Gabiju, bet manīja tikai viņas spilgti rozā kostīmu plivināmies kaut kur pie ieejas.
– Jūsu grāmatai nudien ir milzīga publicitāte, – Jānsons teica, skatīdamies apkārt.
– Jā, tā šķiet, – Kristians sacīja. Tad abi vīrieši apklusa un nervozi saknosījās.
– Varbūt sāksim? Vai arī jāgaida pārējie?
Kristians neizpratnē skatījās uz žurnālistu. Kā lai viņš zina? Viņš nekad agrāk neko tādu nebija darījis. Bet izskatījās, ka Jānsons visu uztver vienā mierā, jo nolika uz galda un ieslēdza diktofonu.
– Tātad, – viņš teica, pievērsdams Kristianam caururbjošu skatienu. – Šis ir jūsu pirmais romāns, pareizi?
Kristians prātoja, vai viņam jāsaka vēl kas, ne tikai jāapstiprina šis apgalvojums. – Jā, tā ir, – viņš nokrekšķinājies atbildēja.
– Man ļoti patika, – Jānsons sacīja skarbā tonī, lai tas neizklausītos pēc komplimenta.
– Paldies, – Kristians atbildēja.
– Ko jūs gribējāt ar šo romānu teikt? – Jānsons pārbaudīja diktofona kaseti, vai viss tiek kā nākas ierakstīts.
– Ko es ar to gribēju teikt? Nudien nezinu. Tas ir romāns, stāsts, par kuru domāju un kas prasījās laukā.
– Sasodīti nomācošs stāsts. Varētu pat teikt – drūms, – Jānsons teica, pētīdams Kristianu, it kā censtos ielūkoties viņa dvēseles dziļākajos kaktos. – Vai tas ir jūsu viedoklis par sabiedrību?
– Es nezinu, vai tas ir mans viedoklis par sabiedrību, ko centos paust ar grāmatas starpniecību, – Kristians atbildēja, izmisīgi meklēdams kādu gudru domu. Viņš nekad agrāk nebija domājis par savu rakstīšanu šādās kategorijās. Šis stāsts bija dzīvojis kopā ar viņu tik ilgi, bijis viņa galvā, un beidzot viņš bija jutis vajadzību izlikt to uz papīra. Bet vai tam bija kāds sakars ar viņa uzskatiem par sabiedrību? Šāda doma nebija ienākusi prātā.
Beidzot Gabija ieradās viņu glābt, atvezdama vēl citus žurnālistus, un Jānsons izslēdza diktofonu, kamēr visi sasveicinājās un sasēdās ap galdu. Tas aizņēma vairākas minūtes, un Kristians izmantoja šo brīdi, lai sakopotu domas.
Pēc tam Gabija pievērsa visu uzmanību sev.
– Laipni lūdzu uz sarunu, kas veltīta jaunai superzvaigznei pie literatūras debesīm – Kristianam Tīdelam. Mēs visi izdevniecībā ārkārtīgi lepojamies, ka varējām izdot viņa pirmo romānu “Nāra”. Mēs domājam, ka tas iezīmē garas un brīnišķīgas rakstnieka karjeras sākumu. Kristians vēl nav redzējis nevienu atsauksmi. Tāpēc es ar lielu prieku varu tev, Kristian, teikt, ka šodien Svenska Dagbladet, Dagens Nyheter un Arbetarbladet publicētas fantastiskas recenzijas.
Ļaujiet man nolasīt dažus citātus.
Viņa uzlika lasāmās brilles un pasniedzās pēc papīru kaudzītes, kas gulēja priekšā uz galda. Atsevišķas frāzes uz baltajām lapām bija iekrāsotas ar rozā flomāsteru.
– “Lingvistiski virtuozs sniegums, kas attēlo vienkāršo cilvēku nožēlojamo stāvokli, nezaudējot kopainu.” Tā raksta Svenska Dagbladet, – Gabija ar galvas mājienu paskaidroja Kristianam. Tad viņa pievērsās nākamajai atsauksmei. – “Patīkami un sāpīgi lasīt Kristiana Tīdela grāmatu, jo viņa lakoniskā proza izgaismo sabiedrības viltus solījumus par drošību un demokrātiju. Viņa vārdi griežas kā nazis miesā, muskuļos un sirdsapziņā, un tāpēc es drudžaini turpināju lasīt un kā faķīrs meklēt arvien jaunas mokošas, bet brīnišķīgi attīrošas sāpes.” Tā raksta Dagens Nyheter, – Gabija teica, noņemdama brilles un pasniegdama atsauksmju kaudzīti Kristianam.
Neticēdams savām ausīm, viņš paņēma recenzijas. Viņš bija dzirdējis vārdus, un uzslavas bija patīkamas, bet, godīgi sakot, nesaprata, par ko šie kritiķi runā. Kristians tikai bija uzrakstījis par viņu, izstāstījis viņas stāstu. Atbrīvojis vārdus un visu pārējo, kas saistīts ar viņu, lavīnā, kura reizēm bija izsūkusi pēdējos spēkus. Viņa mērķis nebija pateikt kaut ko par sabiedrību.Viņš gribēja tikai pateikt kaut ko par viņu. Taču viņš norija iebildumus. Neviens tāpat nesaprastu, un varbūt labāk atstāt visu, kā ir. Viņš nemūžam nespētu paskaidrot.
– Cik brīnišķīgi, – Kristians teica, dzirdēdams, ka vārdi bezjēdzīgi atraujas no lūpām.
Sekoja vēl vairāk jautājumu. Vēl vairāk slavinošu vārdu un komentāru par grāmatu. Un viņš saprata, ka nespēj jēdzīgi atbildēt ne uz vienu jautājumu. Kā lai apraksta to, kas bija piepildījis vissīkākos viņa dzīves kaktiņus? To, kas nebija tikai stāsts, kas bija arī izdzīvošana. Sāpes. Viņš darīja, ko spēja, centās runāt skaidri un apdomīgi. Acīmredzot izdevās, jo Gabija visu laiku atzinīgi māja ar galvu.
Kad intervijas beidzot bija galā, Kristians gribēja vienīgi iet mājās. Viņš jutās pilnīgi iztukšots. Taču bija spiests uzkavēties skaistajā Grand Hotel ēdamzālē. Viņš dziļi ievilka elpu un gatavojās sagaidīt viesus, kas jau nāca iekšā. Viņš smaidīja, bet šis smaids prasīja lielāku piepūli, nekā vispār kāds varētu iedomāties.
– Vai tu šovakar varētu palikt skaidrā? – Ēriks Linds klusām uzšņāca sievai, lai pārējie, kas gaidīja rindā uz ieiešanu svinību zālē, nedzirdētu.
– Vai tu šovakar varētu pievaldīt rokas? – Luīse atbildēja, nemaz nepūlēdamās čukstēt.
– Nesaprotu, par ko tu runā, – Ēriks atteica. – Un, lūdzu, runā klusāk.
Luīse salti nopētīja vīru. Viņš bija elegants vīrietis, to nu nevarēja noliegt. Un reiz, sensenos laikos, tas viņai bija šķitis pievilcīgi. Viņi iepazinās universitātē, un daudzas meitenes skatījās uz Luīsi ar skaudību, jo viņai bija izdevies nocopēt Ēriku Lindu. Kopš tā laika viņš bija lēnām, bet pārliecinoši sajājis visu mīlestību, cieņu un uzticēšanos, ko viņa bija jutusi. Un ne jau ar viņu. Ak Dievs, nē. Viņam nebija nekādu grūtību atrast padevīgas mīļākās ārpus laulības gultas.
– Sveiki! Jūs arī te? Cik jauki! – Sesīlija Jānsdotera spraucās pie viņiem un veltīja katram obligāto buču uz vaiga. Viņa bija Luīses friziere un pēdējo gadu arī Ērika mīļākā. Bet, protams, viņi nedomāja, ka Luīse to zina.
– Sveika, Sesīlij, – Luīse smaidīdama teica. Viņa bija jauka meitene, un, ja Luīse turētu ļaunu prātu uz katru, kura pārgulējusi ar viņas vīru, vairs nespētu dzīvot Fjelbakā. Turklāt viņai jau sen bija vienalga. Viņai bija meitas. Un brīnišķīgais izgudrojums – vīns tetrapakā. Kam viņai vēl Ēriks?
– Aizraujoši, ka mums tagad Fjelbakā ir vēl viens rakstnieks! Vispirms Ērika Falka un tagad Kristians. – Sesīlija burtiski lēkāja priekā. – Vai jūs kāds esat lasījuši viņa grāmatu?
– Es lasu tikai biznesa žurnālus, – Ēriks sacīja.
Luīse pārbolīja acis. Tieši tā Ēriks mēdza flirtēt – apgalvojot, ka nelasa grāmatas.
– Es ceru, ka dabūsim savu eksemplāru, – viņa teica, savilkdama ciešāk mēteli. Luīse cerēja, ka rinda kustēsies ātrāk, un viņi drīz tiks iekšā siltumā.
– Jā, Luīse mūsu ģimenē ir tā lielā lasītāja. Bet ko citu lai sadara, ja nav jāstrādā? Pareizi, mīļā?
Luīse paraustīja plecus, palaizdama dzēlīgo piezīmi gar ausīm. Tāpat nebūtu nekāda labuma, ja viņa tagad norādītu, ka tieši Ēriks uzstāja, ka viņai jāpaliek mājās, kamēr meitenes ir mazas. Vai ka viņa vergo no rīta līdz vakaram, lai mājās visa saimniecība ritētu kā pa diedziņu, ko viņš uzskatīja par pašsaprotamu.
Saviesīgās pļāpas turpinājās, kamēr rinda lēnām virzījās uz priekšu. Beidzot viņi tika iekšā vestibilā, pakāra mēteļus un kāpa lejā uz ēdamzāli.
Juzdama mugurā Ērika dedzinošo skatienu, Luīse devās taisnā ceļā uz bāru.
– Tikai nepārpūlies, – Patriks brīdināja Ēriku, noskūpstīdams sievu, pirms viņa ar vēderu pa priekšu izlīgoja pa durvīm.
Maja mazliet pačīkstēja, redzēdama, ka māte pazūd, bet beidza gražoties, tiklīdz Patriks nosēdināja viņu pie televizora skatīties Bolibompa[2 - Populārs Zviedrijas TV bērnu raidījums.]. Raidījums ar zaļā pūķīša piedalīšanos bija tikko sācies. Pēdējo mēnešu laikā Maja bija kļuvusi niķīgāka un nevaldāmāka, izvirdumus, kas sākās ikreiz, kad kāds viņai pateica “nē”, varētu apskaust katra dīva. Daļēji Patriks viņu saprata. Viņa noteikti juta saspringtās gaidas un bažas, kas bija saistītas ar divu jaunāko bērnu nākšanu pasaulē. Žēlīgā debess. Dvīņi. Lai gan viņi to zināja kopš pirmās ultraskaņas pārbaudes astoņpadsmitajā nedēļā, Patriks joprojām nespēja to līdz galam aptvert. Reizēm viņš prātoja, kā viņi tiks galā. Ar vienu zīdaini jau bija pietiekami grūti. Kā tiks galā ar diviem? Kā organizēs barošanu ar krūti un izgulēšanos, un visu pārējo? Turklāt vajadzēs iegādāties jaunu mašīnu, kurā pietiktu vietas trim bērniem un viņu ratiem.Tas bija tikai viens no daudzajiem jautājumiem, ko vajadzēja apsvērt.
Patriks apsēdās uz dīvāna blakus Majai un blenza tukšumā. Viņš pēdējā laikā jutās tik ļoti noguris. Šķita, ka visa enerģija ir izsīkusi, un dažus rītus viņš tik tikko spēja izvelties no gultas. Bet varbūt tas nemaz nebija tik dīvaini. Pie visa tā, kas notika mājās, – Ērika bija pārgurusi un Maja pārvērtusies par mazu kareivīgu briesmonīti – viņam arī darbā gāja grūti. Pēdējos gados, kopš atkal bija saticis Ēriku, viņam ar kolēģiem bija nācies izmeklēt ļoti smagas slepkavības, drūmais darbs un pastāvīgie cīniņi ar priekšnieku Bertilu Melbergu prasīja savu.
Tagad viņi izmeklēja Magnusa Šelnera pazušanu. Patriks nezināja, vai tā lika domāt pieredze vai instinkts, bet viņš bija pārliecināts, ka ar vīrieti kaut kas noticis. Nebija zināms, vai viņš kļuvis par nelaimes gadījuma vai nozieguma upuri, bet Patriks bija gatavs derēt uz savu policista apliecību, ka Šelnera vairs nav starp dzīvajiem. Fakts, ka katru trešdienu bija jātiekas ar vīrieša sievu, kura ar katru reizi izskatījās arvien sīkāka un nekoptāka, jau sāka krist uz nerviem. Policija darīja visu iespējamo, bet viņš joprojām nespēja izmest no prāta Sīas Šelneres seju.
– Tēti! – Maja izrāva viņu no pārdomām, pati neapzinādamās savas balss jaudu. Viņa rādīja ar pirkstu uz televizoru, un viņš uzreiz saprata, kas izraisījis neapmierinātību. Acīmredzot viņš bija aizsapņojies daudz ilgāk, nekā pašam šķita, jo Bolibompa bija beigusies un sācies raidījums pieaugušajiem, kas Maju absolūti nemaz neinteresēja.
– Tētis palīdzēs, – viņa teica, paceldama rokas. – Varbūt Pepiju Garzeķi?
Pepija pēdējā laikā bija topā, tāpēc Patriks jau zināja, kāda būs meitas atbilde. Viņš ielika disku un, tiklīdz parādījās filmas “Pepija Dienvidjūrā” pirmie kadri, atkal apsēdās blakus Majai un apskāva viņu. Kā mazs, silts zvēriņš meita ieritinājās viņam padusē. Pēc piecām minūtēm Patriks bija aizmidzis.
Kristians pamatīgi svīda. Gabija bija tikko pavēstījusi, ka drīz būs jākāpj uz skatuves. Ēdamzāle nebija gluži stāvgrūdām pilna, bet apmēram sešdesmit viesu ar gaidpilnām sejām sēdēja pie galdiņiem ar ēdiena šķīvjiem un alus vai vīna glāzēm priekšā. Kristians pats nespēja neko ieēst, taču viņš dzēra sarkanvīnu. Šī bija trešā glāze, lai gan viņš zināja, ka nevajadzētu tik daudz dzert. Nebūs labi, ja viņš intervijas laikā sāks šļupstēt mikrofonā. Taču bez vīna viņš vispār nespētu funkcionēt.
Viņš pārlaida skatienu telpai, kad sajuta plaukstu uz savas rokas. – Sveiks. Kā iet? Izskaties sasprindzis. – Ērika bažīgi skatījās uz viņu.
– Esmu tikai mazliet uztraucies, – viņš atzinās, izjuzdams atvieglojumu, ka var kādam to pateikt.
– Es lieliski zinu, kā tu jūties, – Ērika sacīja. – Mana pirmā uzstāšanās bija Stokholmā jauno rakstnieku saietā, pēc tam mani burtiski vajadzēja kasīt nost no grīdas. Neatceros nevienu vārdu, ko teicu uz skatuves.
– Man šķiet, ka mani arī vajadzēs kasīt no grīdas, – Kristians teica, pielikdams plaukstu pie kakla. Viņš iedomājās par vēstulēm, un viņu pārņēma panika. Ceļi sāka ļimt, un viņš nenokrita uz sejas tikai tāpēc, ka Ērika turēja.
– Opā, – Ērika teica. – Izskatās, ka ar dzērieniem esi pāršāvis pār strīpu. Pirms uzstāšanās vairāk nevajadzētu dzert. – Viņa uzmanīgi izņēma sarkanvīna glāzi Kristianam no rokas un nolika uz tuvākā galdiņa. – Es apsolu, ka viss būs kārtībā. Vispirms Gabija iepazīstinās ar tevi un tavu romānu. Pēc tam es uzdošu dažus jautājumus, mēs jau apspriedām, kādi tie būs. Uzticies man. Vienīgā problēma – kā uzdabūt šo rumpi uz skatuves.
Viņa iesmējās, un Kristians pievienojās. Smiekli gan neskanēja no sirds un bija mazliet spalgi, bet joks sasniedza mērķi. Spriedze atslāba, un viņš juta, ka atkal var elpot. Kristians aizgaiņāja domas par vēstulēm. Viņš neļaus, lai tas šovakar viņu ietekmē. Nāra caur viņa grāmatu bija ieguvusi balsi, un tagad viss bija cauri.
– Sveiks, mīļais. – Pie viņiem pienāca Sanna, pārlaižot skatienu zālei, viņas acis mirdzēja. Kristians zināja, ka šis viņai ir nozīmīgs brīdis. Varbūt pat nozīmīgāks nekā viņam.
– Tu izskaties brīnišķīgi, – viņš teica, un viņa izbaudīja uzslavu. Viņa nudien izskatījās brīnišķīgi. Kristians zināja, ka viņam veicies, jo saticis Sannu. Viņa tik daudz pacieta, vairāk nekā būtu gatavas paciest citas. Viņa jau nebija vainīga, ka nespēj aizpildīt tukšumu viņa dvēselē. Iespējams, to nespēja neviens. Viņš apskāva sievu un noskūpstīja viņas matus.
– Cik jūs abi esat mīļi! – Pie viņiem lieliem soļiem, augstajiem papēžiem klaudzot, nāca Gabija. – Tev atsūtītas puķes, Kristian.
Viņš skatījās uz pušķi viņas rokās. Skaists, bet vienkāršs, tikai baltas lilijas.
Nevaldāmi trīcošiem pirkstiem viņš pasniedzās pēc baltās aploksnes, kas bija piesieta pie pušķa. Viņš trīcēja tā, ka tik tikko spēja to atvērt, un gandrīz nemanīja apkārt stāvošo sieviešu izbrīnītos skatienus.
Kartīte arī bija ļoti vienkārša. Vienkāršs, balts, biezs papīrs, vēstījums rakstīts ar melnu tinti, tajā pašā elegantajā rokrakstā, kurā bija rakstītas vēstules. Viņš blenza uz vārdiem. Un tad acu priekšā viss satumsa.
Viņš nekad mūžā nebija redzējis skaistāku būtni par viņu. Viņa labi smaržoja, un garie mati bija sasieti ar baltu lenti. Tie spīdēja tik spoži, ka gandrīz gribējās samiegt acis. Viņš paspēra nedrošu soli tuvāk, nezinādams, vai viņam ļauts tuvoties šim skaistumam. Viņa iepleta rokas, dodama atļauju, un viņš ašiem soļiem ielēca viņas apskāvienā. Prom no tumsas, prom no ļaunuma. Tagad viņu ieskāva balta gaisma, ziedu aromāts un zīdaini mati pie vaiga.
– Vai tu tagad esi mana mamma? – viņš beidzot jautāja, negribīgi pasperdams soli atpakaļ. Viņa pamāja ar galvu. – Tiešām? – Viņš gaidīja, ka kāds ienāks un ar skarbu piezīmi visu iznīcinās, un izrādīsies, ka tas bijis tikai sapnis. Un šī brīnišķīgā būtne nekādi nevar būt tāda zēna māte kā viņš.
Bet balss neatskanēja. Viņa vienkārši pamāja ar galvu, un viņš nespēja atturēties. Atkal metās viņas skavās un negribēja vairs nekad, nekad no tām atraisīties. Kaut kur galvā riņķoja citi tēli, citas smaržas un skaņas, kas centās uzpeldēt virspusē, bet tās noslāpēja ziedu parfīms un kleitas čaukstēšana. Viņš aizgaiņāja šos tēlus. Lika tiem izgaist, un vietā stājās viss jaunais un brīnišķīgais. Viss neticamais.
Viņš paskatījās augšup uz savu jauno māti, un sirds aiz prieka sitās divreiz straujāk. Kad viņa satvēra tā roku un veda prom, viņš labprāt gāja līdzi.
✽
– Dzirdēju, ka vakar pasākums beidzies ar dramatisku pavērsienu. Ko gan Kristians domāja, piedzerdamies tādā pasākumā? – Pēc smaga rīta mājās Kennets Bengtsons mazliet kavēja darbu. Viņš nometa jaku uz dīvāna, bet, kad Ēriks veltīja viņam nosodošu skatienu, pacēla un pakāra gaitenī uz pakaramā.
– Taisnība. Nenoliedzami nožēlojams vakara noslēgums, – Ēriks atbildēja. – Bet, no otras puses, Luīse bija apņēmusies slīcināties alkoholā, tāpēc vismaz no tā man izdevās paglābties.
– Vai tiešām ir tik slikti? – Kennets jautāja, skatīdamies uz Ēriku. Rets gadījums, kad Ēriks atklāti runāja ar viņu par privātām lietām. Tāds viņš vienmēr bijis. Gan toreiz, kad abi bērnībā kopā spēlējās, gan tagad, kad bija pieauguši. Ēriks izturējās pret Kennetu tā, it kā tik tikko spētu viņu paciest, it kā viņš tam ar savu klātbūtni izdarītu pakalpojumu. Ja Kennetam nebūtu ko Ērikam piedāvāt, viņu draudzība jau sen būtu beigusies. Tā bija noticis, kamēr Ēriks studēja universitātē un strādāja Gēteborgā, bet Kennets palika Fjelbakā un nodibināja savu mazo grāmatvedības firmu. Uzņēmumu, kas gadu gaitā bija izaudzis par ļoti veiksmīgu biznesu.
Jo Kennets bija ļoti talantīgs. Viņš lieliski apzinājās, ka nav ne īpaši izskatīgs, ne šarmants, un neloloja ilūzijas par to, ka viņa intelekts būtu virs vidējā. Taču viņam piemita ievērojamas spējas darīt brīnumus ar skaitļiem. Viņš žonglēja ar skaitļiem peļņas un zaudējumu atskaitēs un bilancēs kā grāmatvedības pasaules Deivids Bekhems. Un, ja vēl pieskaita spēju pārliecināt nodokļu inspektorus par savu taisnību, Kennets pēkšņi un pirmo reizi mūžā bija kļuvis Ērikam ārkārtīgi vērtīgs. Viņa kandidatūra bija dabiska izvēle, kad Ērikam vajadzēja kompanjonu, ieejot būvniecības tirgū, kas pēdējā laikā Zviedrijas rietumu piekrastē bija kļuvis ļoti ienesīgs. Ēriks, protams, bija Kennetam skaidri pateicis, ka viņam jāzina sava vieta, jo pieder tikai trešdaļa uzņēmuma, nevis puse, lai gan tas būtu tikai taisnīgi, ņemot vērā viņa ieguldījumu firmā. Taču tam nebija nozīmes. Kennetu neinteresēja ne bagātība, ne vara. Viņam pietika ar iespēju darīt to, kas padodas, un būt par Ērika kompanjonu.
– Es nudien nezinu, ko lai daru ar Luīsi, – Ēriks teica, pieceldamies no rakstāmgalda. – Ja nebūtu bērnu… – Viņš papurināja galvu un uzvilka mēteli.
Kennets līdzjūtīgi pamāja ar galvu. Viņš lieliski zināja, kāda ir situācija. Un tam nebija nekāda sakara ar bērniem. Ēriks nešķīrās no Luīses, jo tad viņai pienāktos puse Ērika naudas un citi īpašumi.
– Es dodos pusdienās, kādu laiciņu nebūšu. Šodien būs garās pusdienas.
– Labi, – Kennets teica. – Garās pusdienas. Skaidrs.
– Vai viņš ir mājās? – Ērika stāvēja uz Tīdelu nama sliekšņa. Izskatījās, ka Sanna dažas sekundes vilcinās, bet tad pakāpās malā un ielaida viņu.
– Viņš ir augšstāvā. Savā darbistabā. Sēž pie datora un blenž tukšumā.
– Vai drīkstu uziet aprunāties ar viņu?
Sanna pamāja ar galvu. – Protams. Mani vārdi nelīdz. Varbūt tev veiksies labāk.
Sannas balsī ieskanējās rūgtums, un Ērika mirkli apstājās, lai viņu nopētītu. Viņa izskatījās nogurusi. Taču bija vēl kas, ko Ērika nespēja noformulēt.
– Mēģināšu ko līdzēt. – Ērika lēnām kāpa augšā pa trepēm, ar vienu roku balstīdama milzīgo vēderu. Pēdējā laikā pat tik vienkāršas darbības atņēma visus spēkus.
– Sveiks. – Viņa viegli pieklauvēja pie atvērtajām durvīm, un Kristians pagriezās. Viņš sēdēja krēslā pie rakstāmgalda, bet datora ekrāns bija tumšs. – Tu mūs vakar tiešām nobiedēji, – Ērika teica, atslīgdama atpūtas krēslā istabas kaktā.
– Laikam biju mazliet pārstrādājies, – Kristians sacīja. Taču viņam zem acīm bija tumši loki un rokas trīcēja. – Turklāt mani uztrauc Magnusa pazušana.
– Vai esi drošs, ka cita iemesla nav? – Ērikas balss skanēja asāk, nekā viņa bija gribējusi. – Es to vakar pacēlu un paņēmu līdzi. – Viņa iebāza roku jakas kabatā un izvilka kopā ar liliju pušķi atsūtīto zīmīti. – Acīmredzot tev tā izkrita.
Kristians blenza uz kartīti.
– Liec to nost.
– Ko nozīmē tas, kas tur rakstīts? – Ērika bažīgi skatījās uz vīrieti, kuru bija sākusi uzskatīt par savu draugu.
Viņš neatbildēja.
Ērika atkārtoja jautājumu, šoreiz mazliet maigāk:
– Kristian, ko tas nozīmē? Tu vakar ļoti asi reaģēji. Tāpēc nemēģini man iegalvot, ka esi vienkārši pārstrādājies.
Viņš joprojām neko neteica. Pēkšņi klusumu pārtrauca Sannas balss no durvīm.
– Izstāsti Ērikai par vēstulēm, – viņa teica.
Sanna palika, kur stāvējusi, un gaidīja vīra atbildi. Klusumā aizritēja vēl dažas minūtes, līdz Kristians nopūtās, atvēra rakstāmgalda apakšējo atvilktni un izņēma vēstuļu sainīti.
– Es tās saņemu jau kādu laiku.
Ērika paņēma vēstules un uzmanīgi šķirstīja. Balts papīrs, melna tinte. Nebija nekādu šaubu, ka viņas atnestā kartīte rakstīta tajā pašā rokrakstā. Atkārtojās arī daži vārdi. Teikumi atšķīrās, bet saturs bija tas pats. Viņa sāka skaļi lasīt virsējo vēstuli:
– “Viņa iet tev blakus, viņa tev seko. Tev nav tiesību uz savu dzīvi. Tā pieder viņai.”
Ērika izbrīnīta pacēla skatienu. – Ko tas nozīmē? Vai tu to saproti?
– Nē. – Kristians atbildēja aši un cieti. – Nē, man nav ne jausmas. Es nepazīstu nevienu, kurš gribētu man darīt ļaunu. Vismaz man tā šķiet. Un man nav ne jausmas, kas ir “viņa”. Vajadzēja šīs vēstules izmest, – viņš teica, pasniegdamies pēc tām. Bet Ērika negrasījās laist vaļā.
– Tev vajadzētu par tām izstāstīt policijai.
Kristians purināja galvu. – Nē, kāds droši vien grib mani izjokot.
– Man tas nešķiet nekāds joks. Un es redzu, ka tev arī smiekli nenāk.
– Es teicu to pašu, – Sanna iejaucās. – Man tas šķiet baisi, īpaši bērnu dēļ. Ja nu kāds garīgi nelīdzsvarots cilvēks… – Viņa skatījās uz Kristianu, un Ērika redzēja, ka viņi par to nerunā pirmoreiz. Taču viņš atkal stūrgalvīgi purināja galvu.
– Negribu izpūst no tā sazin ko.
– Kad tieši tas viss sākās?
– Kad tu sāki rakstīt grāmatu, – Sanna teica, un vīrs viņai veltīja aizkaitinātu skatienu.
– Šķiet, ka apmēram ap to laiku, – viņš piekrita. – Pirms pusotra gada.
– Vai tur varētu būt kāda saistība? Vai tu grāmatā apraksti kādu reālu personu vai notikumu? Kāds varbūt jūtas apdraudēts, jo tu par viņu uzrakstīji? – Ērika cieši skatījās uz Kristianu, kurš acīmredzami jutās ļoti neērti. Bija skaidrs, ka viņš nevēlas apspriest šo tematu.
– Nē, tas ir izdomājums, – viņš saviebdamies sacīja. – Nevienam nevajadzētu atpazīt sevi manā stāstā. Tu lasīji manuskriptu.
Vai tev tas šķita autobiogrāfisks?
– Neesmu īstā, kura varētu par to spriest, – Ērika atbildēja, paraustīdama plecus. – Bet pēc pieredzes zinu, ka rakstnieki, apzināti vai neapzināti, ieauž darbos dažādus savas dzīves fragmentus.
– Es to nedarīju! – Kristians iesaucās, atstumdams krēslu un pieceldamies kājās.
Saprazdama, ka jāiet prom, Ērika centās pieslieties no atpūtas krēsla. Bet ķermenis pretojās, un viņai izdevās tikai dažas reizes nostenēties. Kristiana bargā sejas izteiksme atmaiga, un viņš pastiepa palīdzīgu roku.
– Droši vien kaut kāds ķertais, kurš padzirdējis, ka rakstu grāmatu, un sadomājies sazin ko. Tas arī viss, – viņš teica jau mierīgākā balsī.
Ērika šaubījās, vai tā ir visa patiesība, bet šādu viedokli drīzāk radīja intuīcija, nevis reāli pierādījumi. Iedama uz mašīnu, viņa cerēja, ka Kristians nepamanīs, ka rakstāmgalda atvilktnē palikušas tikai piecas vēstules, nevis sešas. Viņa nesaprata, kas pamudināja rīkoties tik pārdroši, bet, ja Kristians negrasījās stāstīt patiesību, tad viņai tā būs jāizdibina pašai. Vēstuļu intonācija bija nepārprotami draudīga, un viņa uztraucās, ka draugam varētu draudēt briesmas.
– Vai tev vajadzēja atcelt kādu pierakstu? – Ēriks skrubināja Sesīlijas krūtsgalu. Viņa noelsās, izstiepdamās gultā savā dzīvoklī. Viņai piederošais skaistumkopšanas salons bija rokas stiepiena attālumā – ēkas pirmajā stāvā.
– Tas gan tev patiktu, vai ne? Dzirdēt, ka vajadzēja atteikt klientiem, lai atrastu laiku tev. Kāpēc tu domā, ka esi tik svarīgs?
– Kas gan varētu būt svarīgāks par šo? – Viņš pārlaida mēli pār viņas krūti, un viņa uzvilka viņu sev virsū, nespēdama vairs ilgāk gaidīt.
Pēc tam viņa gulēja viņam blakus, galvu uz viņa rokas atspiedusi. Daži cieti matiņi kutināja vaigu.
– Es vakar jutos dīvaini, saskrienoties ar Luīsi. Un tevi.
– Mmm, – Ēriks pussnaudā novilka. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās apspriest savu laulību ar mīļāko.
– Zini, man Luīse patīk, – Sesīlija teica, spēlēdamās ar viņa krūšu spalvām. – Un, ja viņa zinātu…
– Bet viņa nezina, – Ēriks atcirta, atspiezdamies uz elkoņa.
– Un nemūžam neuzzinās.
Sesīlija paskatījās uz Ēriku, un viņš pēc pieredzes lieliski zināja, kā šī saruna turpināsies.
– Agri vai vēlu viņai būs jāuzzina.
Ēriks nopūtās. Kāpēc vienmēr vajadzēja runāt par pagātni un nākotni? Viņš nolaida kājas pār gultas malu un sāka ģērbties.
– Vai tev jau jāiet prom? – Sesīlija jautāja. Viņas aizvainotā sejas izteiksme kaitināja vēl vairāk.
– Man ir daudz darba, – viņš strupi atteica, pogādams kreklu. Nāsīs iesitās seksa smarža, bet gan vēlāk birojā ieies dušā. Viņš vienmēr turēja kabinetā tīru apģērba kārtu šādiem gadījumiem.
– Tad tā tas tagad būs? – Sesīlija joprojām gulēja gultā, un Ēriks nespēja novērst skatienu no viņas kailā ķermeņa. Krūtis slējās uz augšu, lielie, tumšie gali vēsajā istabā bija kļuvuši stingri. Viņš galvā aši parēķināja. Atpakaļ uz darbu tomēr nebija pārāk jāsteidzas, un viņam nebūtu nekas pret vēl vienu piegājienu. Dažu labu gan vajadzēs mazliet pierunāt, bet satraukums, kas jau brieda ķermenī, liecināja, ka tas būs to vērts. Ēriks apsēdās uz gultas malas un sāka runāt daudz maigāk un glāstīt viņas vaigu.
– Sesīlij, – viņš teica, un turpināja ar vārdiem, kas paši plūda pār lūpām, tāpat kā tik daudz reižu pirms tam. Kad viņa ar visu augumu piespiedās cieši klāt, viņš caur kreklu juta viņas krūšu galus.
Viņš pasniedzās augšup un sāka atdarīt pogas.
Pēc vēlām pusdienām Kellerenas restorānā Patriks apturēja mašīnu pie zemas, baltas ēkas, kas nemūžam neiegūtu nevienu arhitektūras balvu, un iegāja Tanumshedes policijas iecirkņa pieņemamajā telpā.
– Tev ir apmeklētāja, – Annika viņam paziņoja, paskatīdamās pār brillēm.
– Kas?
– Nezinu, bet ļoti izskatīga. Varbūt drusku apvēlusies, bet domāju, ka tev patiks.
– Ko tu mels? – Patriks apmulsis prasīja. Viņš prātoja, kāpēc Annika pēkšņi grib tēlot savedēju laimīgi precētam kolēģim.
– Ej un paskaties pats. Viņa gaida tavā kabinetā, – Annika sacīja, piemiegdama aci.
Patriks atvēra kabineta durvis un apstājās uz sliekšņa kā iemiets.
– Sveika, mīļā, – viņš teica. – Ko tu te dari?
Ērika sēdēja apmeklētāju krēslā pie viņa rakstāmgalda un izklaidīgi šķirstīja žurnāla “Policija” numuru.
– Tu gan vēlu atgriezies no pusdienām, – viņa teica, nelikdamās ne zinis par jautājumu. – Vai tā izskatās spraiga diena policijas iecirknī?
Patriks tikai nicīgi nošņaukājās. Viņš zināja, ka Ērikai patīk viņu ķircināt.
– Tātad, ko tu šeit dari? – viņš jautāja, apsēzdamies savā krēslā. Patriks paliecās uz priekšu, lai nopētītu sievas seju. Viņš kārtējo reizi pārliecinājās, cik viņa ir skaista. Viņš atcerējās pirmo reizi, kad Ērika bija atnākusi pie viņa uz iecirkni sakarā ar draudzenes Aleksandras Vijkneres slepkavību, un viņam šķita, ka kopš tā laika viņa kļuvusi vēl skaistāka. Reizēm ikdienas vienmuļībā viņš to aizmirsa. Viena diena sekoja otrai, tās aizņēma darbs, Majas vešana uz dārziņu un izņemšana no tā, iepirkšanās un gurdi vakari dīvānā pie televizora. Bet reizēm viņu satrieca, cik neparasta bija viņa mīlestība pret Ēriku. Tagad viņa sēdēja pretī, ziemas saules stari izgaismoja blondos matus, bet viņas vēderā bija divi bērniņi, un viņš sajuta tik spēcīgu mīlestību, kādas pietiks visam mūžam.
Patriks pēkšņi atskārta, ka nav dzirdējis, ko Ērika teica, tāpēc lūdza atkārtot.
– Es teicu, ka šorīt biju pie Kristiana un aprunājos ar viņu.
– Kā viņš jūtas?
– Izskatījās normāli, tikai mazliet nervozs. Bet… – Viņa iekoda lūpā.
– Kas – bet? Es domāju, ka viņš vienkārši bija sanervozējies un par daudz iedzēra.
– Hmm. Manuprāt, tas nav viss. – Ērika izņēma no somas plastmasas maisiņu un sniedza Patrikam. – Vakar šī kartīte bija piesieta pie puķu pušķa, kuru viņam kāds bija atsūtījis. Un vēstule ir viena no sešām, kuras viņš sāka saņemt apmēram pirms pusotra gada.
Patriks ilgi skatījās uz sievu un tad atvēra maisiņu.
– Es domāju, ka būtu labāk, ja tu tās lasītu, neizņemot no maisiņa. Mēs ar Kristianu tās jau aiztikām, nevajadzētu atstāt vēl vienus pirkstu nospiedumus.
Patriks atkal paskatījās uz viņu, bet paklausīja un izlasīja kartīti un vēstuli caur plastmasu.
– Kā tu domā, ko tas nozīmē? – Ērika jautāja, pašļūkdama uz priekšu, līdz sēdēja uz pašas krēsla maliņas. Bet, kad tas gandrīz apgāzās, viņai nācās aši pārnest svaru un iesēsties krēslā dziļāk.
– Abas izskatās pēc draudu vēstulēm, lai gan nav pateikts nekas konkrēts.
– Jā, es domāju tāpat. Un arī Kristians tā domā, lai gan mēģināja notušēt tā nopietnību. Viņš atteicās rādīt vēstules policijai.
– Tad kā tu… – Patriks pacēla maisiņu.
– Hmm, nu jā, es laikam netīšām paķēru līdzi. Briesmīgi muļķīgi. – Ērika piešķieba galvu un ieslēdza šarmu uz pilnu jaudu, bet vīru nebija tik viegli apvest ap stūri.
– Tātad tu tās Kristianam nozagi?
– Nezinu, vai vārds “nozagu” ir vietā.Tikai uz laiciņu aizņēmos. – Un ko tieši tu gribi, lai es daru ar šiem… aizlienētajiem materiāliem? – Patriks prasīja, lai gan lieliski saprata, kāda būs atbilde.
– Kāds acīmredzami draud Kristianam, un viņš ir nobijies. Es to šodien skaidri redzēju. Viņš draudus uztver ļoti nopietni, tāpēc nesaprotu, kāpēc negrib vērsties policijā. Varbūt tu varētu neuzkrītoši izpētīt kartīti un vēstuli, ja nu atklājas kas noderīgs. – Ērika lika lietā savu vislūdzošāko intonāciju, un Patriks jau zināja, ka piekāpsies. Kad viņa bija šādā noskaņojumā, nebija iespējams pretoties, un to viņš zināja pēc savas rūgtās pieredzes.
– Labi, labi, – viņš teica, paceldams gaisā rokas. – Es padodos. Mēģināšu kaut ko noskaidrot. Taču tas nebūs mans galvenais uzdevums.
Ērika smaidīja. – Paldies, mīļais.
– Tagad brauc mājās un atpūties, – Patriks teica, taču, nespēdams atturēties no kārdinājuma, pārliecās pār galdu un noskūpstīja sievu.
Kad Ērika bija aizgājusi, Patriks attapās, ka bezmērķīgi pluina plastmasas maisiņu ar draudu vēstulēm. Prāts šķita kūtrs un ietiepīgs, tomēr kaut kas pamazām sāka kustēties. Kristians un Magnuss bija draugi. Varbūt te bija… Patriks uzreiz aizgaiņāja šo domu, taču tā uzstājīgi atgriezās, un viņš paskatījās uz fotogrāfiju, kas bija piesprausta pie sienas acu priekšā. Vai te varētu būt kāda saistība?
Bertils Melbergs stūma ratus, kuros laimīgs un apmierināts, kā parasti, sēdēja Leo un reizēm smaidā atklāja savus nesen izšķīlušos apakšzobus. Ernsts šodien bija atstāts iecirknī. Citādi suns parasti soļoja blakus ratiem un uzmanīja, lai ar cilvēciņu, kas strauji kļuva par viņa pasaules centru, nenotiek nekas slikts. Melbergam Leo jau bija Visuma centrs.
Melbergs nemūžam nebūtu iedomājies, ka vēl spējīgs uz tik spēcīgām jūtām. Kopš piedalīšanās mazuļa dzimšanā un būdams pirmais, kurš paņēma jaundzimušo rokās, viņš juta, ka Leo tur viņa sirdi dzelžainā tvērienā. Tiesa, Melbergs bija pieķēries arī Leo vecmāmiņai, bet mazais resgalis tomēr bija Melbergam svarīgāko cilvēku saraksta augšgalā.
Viņš negribīgi pagrieza ratus uz iecirkņa pusi. Patiesībā pusdienlaikā mazulis bija jāpieskata kolēģei Paulai, kamēr viņas dzīvesbiedre Juhanna kārtoja kaut kādas darīšanas. Bet Paulai bija jādodas izsaukumā sakarā ar vardarbību ģimenē, lai palīdzētu sievietei, kuras bijušais vīrs viņu “dauza kā pelavu maisu”, tāpēc Melbergs bija aši pieteicies izvest mazo pastaigā. Bija laiks vest viņu atpakaļ. Melbergs apskauda Paulu, kura drīz dosies bērna kopšanas atvaļinājumā. Viņam nemaz nebūtu iebildumu kādu laiku samazināt savas darba stundas, lai pavadītu vairāk laika kopā ar Leo. Patiesībā tā nemaz nebūtu tik slikta doma. Kā labam priekšniekam viņam vajadzētu dot darbiniekiem iespēju biežāk piedalīties kvalifikācijas celšanas kursos. Turklāt Leo jau dzīves sākumā vajadzēja īsta vīrieša paraugu. Viņam bija divas mātes, bet nebija tēva, tāpēc vajadzēja padomāt par zēna nākotni un gādāt, lai viņam ir iespēja mācīties no stabila, īsta vīrieša. Tāda kā viņš, piemēram.
Melbergs ar gurnu atgrūda vaļā iecirkņa smagās ārdurvis un ievilka iekšā ratus. Ieraudzījusi viņus, Annika atplauka priekā, un Melbergs piepūtās aiz lepnuma.
– Tātad jūs abi bijāt izgājuši pastaigāties, – Annika teica, pieceldamās, lai palīdzētu Melbergam ar ratiem tikt iekšā.
– Jā, meitenēm bija vajadzīga palīdzība, – Melbergs atbildēja, uzmanīgi novilkdams mazulim virsdrēbes. Annika uzjautrināta skatījās. Acīmredzot brīnumiem vēl nebija gala.
– Nāc nu, dēliņ, paskatīsimies, vai mamma ir atgriezusies, – Melbergs dūdoja, izceldams Leo no ratiem.
– Nē, Paula vēl nav atpakaļ, – Annika teica, apsēzdamās pie galda.
– Cik žēl. Izskatās, ka tev vectētiņš būs jāpacieš vēl mazliet ilgāk, – Melbergs sacīja, un izklausījās, ka viņš ir diezgan apmierināts, soļodams uz virtuvi ar Leo uz rokām. Kad viņš pirms pāris mēnešiem pārcēlās uz dzīvi pie Ritas, meitenes bija ieteikušas, lai dēvē sevi par vectēvu Bertilu. Tāpēc tagad viņš izmantoja katru iespēju lietot šo vārdu, kas sagādāja tik daudz prieka. Vectēvs Bertils.
Bija Ludviga dzimšanas diena, un Sīa centās izlikties, ka šī ir gluži parasta dzimšanas diena. Viņam apritēja trīspadsmit gadu. Tik daudz gadu bija pagājis, kopš viņa zēnu bija dzemdējusi un smējusies, cik neticami līdzīgi izskatījās tēvs un dēls. Taču tagad tieši tāpēc nācās sev atzīties, ka ir grūti skatīties uz Ludvigu. Redzēt viņa brūnās acis ar maziem zaļiem lāsumiņiem un blondos matus, kas jau vasaras sākumā saulē izbalēja pavisam balti. Ludvigam un Magnusam bija arī ļoti līdzīga ķermeņa uzbūve un izturēšanās. Abi bija slaidi un izstīdzējuši, un, kad dēls viņu apskāva, rokas šķita tieši tādas pašas kā vīram. Pat plaukstas bija līdzīgas.
Trīcošiem pirkstiem Sīa rakstīja ar glazūru uz tortes Ludviga vārdu. Arī tas viņiem bija kopīgs. Magnuss varēja viens pats apēst veselu torti, un tas bija tik netaisni, ka viņš nekad nepieņēmās svarā. Sīai atlika tikai paskatīties uz kanēļmaizīti, un vesels kilograms bija klāt. Taču šobrīd viņa bija tik tieva, kāda allaž bija sapņojusi būt. Kopš Magnusa pazušanas kilogrami kusa paši no sevis. Ikreiz, kad viņa mēģināja ko ieēst, ēdiens burtiski uzblīda mutē. Sīa juta vēderā kamolu no rīta pamostoties līdz vakaram, kad gāja gulēt, ieslīgstot nemierīgā miegā; un šis kamols neatstāja daudz vietas ēdienam. Tomēr viņai arvien mazāk un mazāk rūpēja izskats. Patiesībā viņa gandrīz nemaz vairs neskatījās uz sevi spogulī. Kāda tam jēga, ja Magnuss bija prom?
Reizēm viņa vēlējās, kaut viņš būtu nomiris viņas acu priekšā. Kaut viņu būtu ķērusi sirdstrieka vai viņš būtu gājis bojā autokatastrofā. Vienalga, tikai lai viņa zinātu, kas ar viņu noticis, varētu sarīkot bēres, nokārtot mantojuma lietas un citus praktiskus jautājumus, par ko bija jāparūpējas pēc cilvēka nāves. Varbūt tad viņa spētu izjust zaudējuma sāpes, līdz tās pamazām atkāptos, atstājot dvēselē trulu sāpi, kas jauktos ar patīkamām atmiņām.
Pašlaik viņai nebija nekā. Viņai šķita, ka dzīvo milzīgā tukšumā. Viņš bija prom, un nebija nekā, kam piesiet savas bēdas, nebija nekādu iespēju dzīvot tālāk. Viņa nespēja atgriezties darbā, taču nezināja arī, cik ilgi varēs palikt mājās ar slimības lapu.
Sīa paskatījās uz dzimšanas dienas torti. Viņa bija sabojājusi glazūru. Nekārtīgajos marcipāna virpuļos nekas nebija salasāms. Šis skats atņēma pēdējos spēkus. Viņa noslīga uz grīdas, atspiedusies ar muguru pret ledusskapi, un uz āru lauzās slāpēti šņuksti.
– Neraudi, mammu. – Sīa sajuta uz pleca plaukstu. Tā bija Magnusa plauksta. Nē, Ludviga. Sīa papurināja galvu. Viņa juta, ka realitāte aizslīd. Viņa gribēja to atlaist, lai patvertos tumsā, kas jau gaidīja. Skaistā, siltā tumsā, kas apņems uz visiem laikiem, ja vien viņa ļausies. Bet caur asarām viņa redzēja brūnās acis un blondos matus, un zināja, ka nedrīkst padoties.
– Torte, – viņa šņukstēja, cenzdamās piecelties. Ludvigs palīdzēja, tad izņēma no rokām glazūras tūbiņu.
– Es izlabošu, mammu. Ej un atgulies, kamēr es pabeigšu torti. Viņš glāstīja Sīas vaigu. Ludvigam bija trīspadsmit gadu, bet viņš vairs nebija bērns. Viņš bija Magnuss – viņas klints. Viņa zināja, ka nedrīkst ļaut, lai dēls uzņemas šo lomu, viņš vēl bija pārāk jauns. Taču Sīai nebija spēka, tāpēc viņa piekrita mainīties lomām.
Viņa noslaucīja krekla piedurknē acis, kamēr Ludvigs izņēma nazi un uzmanīgi nokasīja kunkuļaino glazūru no savas dzimšanas dienas tortes. Pēdējais, ko Sīa redzēja, iziedama no virtuves, bija dēla saspringtā seja, veidojot sava vārda pirmo burtu. L – Ludvigs.
– Vai zini, ka esi mans skaistais puisītis? – māte teica, rūpīgi ķemmēdama viņam matus.
Viņš tikai pamāja ar galvu. Jā, viņš zināja. Viņš bija mātes skaistais puisītis. Viņa to atkārtoja atkal un atkal, kopš viņam atļāva braukt viņiem līdzi uz mājām, un viņam nekad neapnika to dzirdēt. Reizēm viņš atcerējās, kā bija agrāk. Atcerējās tumsu, vientulību. Bet atlika tikai paskatīties uz skaisto parādību, kas tagad bija viņa māte, un viss pārējais izzuda, aizslīdēja prom un izšķīda. It kā nekad nebūtu bijis. Viņš bija tikko izkāpis no vannas, un māte viņu ievīstīja zaļā halātā ar dzeltenām puķēm.
– Vai mans dārgumiņš gribēs saldējumu?
– Tu viņu izlutini. – No durvīm atskanēja tēva balss.
Viņš ietuntuļojās dziļāk frotē halātā un uzvilka kapuci, lai paslēptos no skarbās skaņas, kas atlēca no vannasistabas flīzēm. Paslēpās no tumsas, kas atkal sāka līst virsū.
– Es tikai saku, ka tu viņam kaitē, tā lutinādama.
– Vai tu gribi teikt, ka es neprotu audzināt savu dēlu? – Mātes acis kļuva tumšas kā bezdibeņi. It kā viņa gribētu iznīcināt tēvu tikai ar skatienu vien. Un, kā parasti, viņas niknums izkausēja tēva dusmas.
Izskatījās, ka viņš saraujas un sačokurojas. Kļuva mazs un pelēks.
– Tu jau zini labāk, – viņš nomurmināja un, acis nodūris, aizgāja. Pēc tam viņi dzirdēja attālinošos soļus, un klusām aizvērās ārdurvis. Tēvs atkal bija devies pastaigā.
– Nepievērsīsim viņam uzmanību, – māte čukstēja, piespiezdama lūpas pie viņa zaļajā frotē paslēptās auss. – Jo mēs abi mīlam viens otru. Esam tikai tu un es.
Viņš piespiedās viņai cieši klāt kā mazs zvēriņš un ļāva, lai tā viņu mierina.
– Tikai tu un es, – viņš čukstēja.
✽
– Nē! Es negribu! – Maja brēca, izmantodama gandrīz visu savu nelielo vārdu krājumu, kad Patriks piektdienas rītā izmisīgi centās atstāt viņu bērnudārza audzinātājai Ēvai. Meita gaudodama ķērās viņa bikšu starās, līdz viņam izdevās citu pēc cita atliekt mazos pirkstiņus. Sirds sāpēs sažņaudzās, kad viņu nesa prom, joprojām pretī tēvam izstieptām rokām. Asarainais “Tētīīī!” atbalsojās galvā, kad Patriks gāja uz mašīnu. Labu brīdi viņš vienkārši sēdēja mašīnā un blenza laukā pa priekšējo logu, turēdams atslēgas rokā. Tas turpinājās jau divus mēnešus, un bija pilnīgi skaidrs, ka tā Maja reaģē uz Ērikas grūtniecību.
Patriks bija tas, kuram katru rītu vajadzēja izturēt šo smago cīņu. Viņš pats bija pieteicies. Ērikai bija pārāk grūti apģērbt un noģērbt Maju. Un par noliekšanos, lai palīdzētu mazulītei sasiet kurpju auklas, vispār nebija ko domāt. Tāpēc citas izejas tāpat nebija. Taču dienišķie skandāli sāka krist Patrikam uz nerviem, jo tie sākās vēl pirms viņi bija tikuši līdz bērnudārzam. Tiklīdz no rīta vajadzēja sākt ģērbties, Maja atteicās sadarboties. Patrikam bija kauns atzīties, ka reizēm viņš tā pārskaitās, ka saķēra meitu pārāk skarbi, un tāpēc viņa brēca pilnā rīklē. Vēlāk viņš jutās kā sliktākais tēvs pasaulē.
Viņš gurdi izberzēja acis, dziļi ieelpoja un pagrieza aizdedzē atslēgu. Taču tā vietā, lai brauktu uz Tanumshedi, viņš, impulsa vadīts, nogriezās no ceļa un devās uz dzīvojamo rajonu aiz Kullenas robežas. Viņš apturēja auto pie Šelneru ģimenes mājas un mazliet nedroši tuvojās durvīm. Būtu vajadzējis brīdināt par savu ierašanos, bet tagad bija par vēlu, jo viņš jau stāvēja pie durvīm. Viņš pacēla roku un ar pirkstu kauliņiem asi pieklauvēja pie balti krāsotajām koka durvīm. Pie tām aizvien karājās Ziemassvētku vainags, acīmredzot nevienam nebija ienācis prātā to noņemt.
Mājā nebija dzirdama ne skaņa, tāpēc Patriks pieklauvēja vēlreiz. Varbūt neviena nebija mājās. Taču tad viņš izdzirdēja soļus, un Sīa atvēra durvis. Ieraudzījusi policistu, sieviete sastinga, tāpēc viņš steigšus papurināja galvu.
– Nē, ne tāpēc esmu atbraucis, – viņš teica, un abi saprata, ko viņš ar to domā. Sīas pleci saguma, un viņa pakāpās sāņus, lai ielaistu nācēju.
Patriks novilka apavus un pakāra jaku uz viena no nedaudzajiem brīvajiem, ar Šelneru bērnu mēteļiem un jakām neaizņemtajiem pakaramajiem.
– Iedomājos, ka varētu iegriezties aprunāties, – Patriks teica, pēkšņi nebūdams drošs, kā pasniegt to, kas pagaidām bija tikai nekonkrēts pieņēmums.
Sīa pamāja ar galvu un pirmā iegāja virtuvē, kas atradās uzreiz pa labi no ieejas. Patriks sekoja. Viņš šeit jau pāris reižu bija ciemojies. Pēc Magnusa pazušanas viņi bija sēdējuši pie virtuves galda un vēl un vēlreiz visu pārrunājuši. Viņš bija uzdevis Sīai jautājumus par lietām, kuras nevienam nevajadzētu atklāt, bet nekas vairs nebija privāts no tā brīža, kad Magnuss Šelners izgāja pa durvīm un neatgriezās.
Māja izskatījās gluži tāda pati. Patīkama un parasta, mazliet savandīta, visur bērnu atstātās nekārtības pēdas. Taču iepriekšējā reizē, kad Patriks un Sīa te sēdēja, vēl bija cerība. Tagad bezcerība bija nolaidusies pār māju. Un arī pār Sīu.
– Mums ir kūka. Vakar Ludvigam bija dzimšanas diena, – Sīa apātiski teica. Viņa piecēlās un izņēma no ledusskapja ceturtdaļu tortes. Patriks mēģināja iebilst, bet Sīa jau lika uz galda šķīvjus un dakšiņas, un viņš atskārta, ka šodien pusdienās būs jāēd torte.
– Cik viņam palika? – Patriks jautāja, tikai pieklājības pēc nogriezdams sev plānu gabaliņu.
– Trīspadsmit, – Sīa smaidīdama atbildēja un arī nogrieza sev mazu tortes gabaliņu. Patriks vēlējās, kaut spētu viņu pierunāt apēst vairāk, ņemot vērā, kā viņa pēdējo mēnešu laikā bija novājējusi.
– Lielisks vecums. Vai arī ne, – viņš teica, pats dzirdēdams, cik nedabiski tas skan. Šķita, ka putukrējums mutē piebriest.
– Viņš ir tik līdzīgs tēvam, – Sīa teica, dakšiņai atsitoties pret šķīvi. Viņa to nolika un paskatījās uz Patriku. – Ko jūs vēlaties?
Viņš nokrekšķinājās. – Varbūt tam nav nekāda sakara, bet es zinu, ka jūs gribat, lai darām visu iespējamo, tāpēc piedodiet, ja…
– Sakiet, kas jums sakāms, – Sīa viņu pārtrauca.
– Labi. Redzat, man kaut kas neliek mieru. Magnuss draudzējās ar Kristianu Tīdelu, vai ne? Kā viņi iepazinās?
Sīa izbrīnīta paskatījās uz viņu, taču neko nejautāja. Viņa ieturēja pauzi un apsvēra policista jautājumu.
– Nudien nezinu. Šķiet, viņi iepazinās uzreiz pēc tam, kad Kristians ar Sannu bija pārcēlušies šurp. Viņa ir Fjelbakas meitene. Manuprāt, tas bija pirms septiņiem gadiem. Jā, tieši tā, jo drīz pēc tam Sanna palika stāvoklī ar Melkeru, un viņam tagad ir pieci gadi.
Atceros, mēs domājām, ka tas noticis diezgan ātri.
– Vai viņš ar Sannu iepazinās caur jums?
– Nē, Sanna ir desmit gadus jaunāka par mani, tāpēc mēs agrāk nebijām pazīstamas. Godīgi sakot, es nemaz neatceros, kā viņi iepazinās. Atceros tikai, ka Magnuss ieteicās, ka varētu ielūgt Kristianu un Sannu vakariņās, un pēc tam mēs bieži tikāmies. Mums ar Sannu nav daudz kopīga, bet viņa ir jauka meitene, un Ēlinai un Ludvigam patīk spēlēties ar mazajiem puikām. Un par Kristianu es esmu daudz labākās domās nekā par citiem Magnusa draugiem.
– Un kas tie būtu?
– Viņa vecie bērnības draugi Ēriks Linds un Kennets Bengtsons. Esmu tikusies saviesīgos pasākumos ar viņiem un viņu sievām, bet tikai tāpēc, ka Magnuss tā gribēja. Manuprāt, viņi ir pavisam citu aprindu cilvēki.
– Bet Magnuss un Kristians? Vai viņi bija tuvi draugi?
Sīa smaidīja. – Es nedomāju, ka Kristianam ir tuvi draugi. Diezgan drūms cilvēks, viņu nav viegli iepazīt. Taču Magnusa klātbūtnē viņš pilnīgi pārvērtās. Mans vīrs spēja ietekmēt cilvēkus. Visiem viņš patika. Viņa sabiedrībā cilvēki atbrīvojās. – Viņa ar grūtībām norija siekalas, un Patriks atskārta, ka Sīa runājusi par vīru pagātnes formā.
– Bet kāpēc jūs jautājat par Kristianu? Tikai nesakiet, ka arī ar viņu kas noticis, – Sīa piebilda bažīgā balsī.
– Nē, nē. Nekas nopietns.
– Dzirdēju, kas notika grāmatas atvēršanas svētkos. Biju ielūgta, bet bez Magnusa es tur justos dīvaini. Es ceru, ka Kristians neapvainojās, jo neierados.
– Nedomāju, ka viņam kas tāds varētu ienākt prātā, – Patriks sacīja. – Taču izskatās, ka viņam kāds jau vairāk nekā gadu sūta draudu vēstules. Varbūt es ķeros pie salmiņa, bet gribēju noskaidrot, vai Magnuss nav saņēmis ko līdzīgu. Viņi bija pazīstami, tāpēc varētu būt kāda saistība.
– Draudu vēstules? – Sīa pārjautāja. – Vai jūs domājat, ka es ko tādu būtu noklusējusi? Kāpēc lai es slēptu informāciju, kura varētu palīdzēt noskaidrot, kas noticis ar Magnusu? – viņa pacēla balsi, tajā ieskanējās spalgas notis.
– Esmu pārliecināts, ka jūs būtu mums to izstāstījusi, ja zinātu, – Patriks steidzās bilst. – Bet varbūt Magnuss neko neteica, jo negribēja jūs uztraukt.
– Kā tad es varētu jums kaut ko izstāstīt?
– Pēc manas pieredzes sievas reizēm jūt tādas lietas pat tad, ja vīri konkrēti nestāsta, kas viņus satrauc. Katrā ziņā mana sieva to jūt.
Sīa atkal pasmaidīja. – Jums taisnība. Tā tiešām ir. Es zinātu, ja Magnusu kaut kas nomāktu. Bet viņš bija tikpat bezrūpīgs kā vienmēr. Visstabilākais un uzticamākais cilvēks pasaulē, gandrīz vienmēr priecīgs un pacilāts. Reizēm tas mani kaitināja, un jāatzīst, ka es dažkārt centos izprovocēt viņa dusmas, ja pati jutos nikna vai nokaitināta. Taču man nekad neizdevās. Magnuss bija tāds, kāds bija. Ja kaut kas satrauktu, viņš būtu man izstāstījis. Ja kaut kāda iemesla dēļ nolemtu to nedarīt, tad es tik un tā pamanītu, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš zināja visu par mani, un es par viņu. Mums nebija noslēpumu vienam no otra. – Viņa runāja ar lielu pārliecību, un Patriks redzēja, ka tā ir taisnība. Taču viņu tik un tā māca šaubas. Nebija iespējams zināt par otru cilvēku visu. Pat par cilvēku, kuru tu mīli un ar ko esi izvēlējies dalīt savu dzīvi.
Viņš paskatījās uz Sīu. – Lūdzu, piedodiet, ja prasu par daudz, bet vai jums nebūtu iebildumu, ja es apskatītu māju? Lai gūtu skaidrāku priekšstatu, kāds cilvēks bija Magnuss. – Lai gan viņi jau runāja par Magnusu kā par mirušu, Patriks nožēloja pēdējā lūguma formulējumu. Bet Sīa neko neteica. Viņa tikai pamāja ar roku uz durvīm un teica:
– Skatieties, cik gribat. Nopietni. Dariet, ko gribat, uzdodiet man visus iespējamos jautājumus, ja tikai tā atradīsiet viņu. – Viņa gandrīz nikni ar delnas virspusi notrauca asaru.
Patriks juta, ka viņai brīdi jāpaliek vienai, tāpēc izmantoja izdevību, lai pieceltos un pamestu virtuvi. Viņš sāka apskati dzīvojamajā istabā. Tā ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem zviedru dzīvojamo istabu. Liels, tumši zils IKEA dīvāns. Billy grāmatplaukti ar iebūvētu apgaismojumu. Plakanekrāna televizors uz tāda paša gaiša koka statīva kā kafijas galdiņš. Dažādi nieciņi un ceļojumu suvenīri, pie sienas bērnu fotogrāfijas. Patriks piegāja pie lielas, ierāmētas kāzu fotogrāfijas, kas karājās virs dīvāna. Tas nebija tradicionālais, oficiālais portrets. Magnuss, ģērbies vizītsvārkos, gulēja uz sāna zālē, galvu rokā atspiedis. Sīa stāvēja viņam aiz muguras kruzuļainā kāzu kleitā. Viņa plati smaidīja un bija uzlikusi vienu kāju Magnusam uz sāna.
– Mūsu vecāki gandrīz nomira aiz šausmām, ieraudzījuši šo kāzu bildi, – Sīa teica, un Patriks pagriezās, lai paskatītos uz viņu.
– Tā tiešām ir diezgan… atšķirīga. – Viņš vēlreiz uzmeta skatienu fotogrāfijai. Pēc pārcelšanās uz Fjelbaku Patriks dažas reizes bija saticis Magnusu, taču viņi bija apmainījušies vien ar dažiem pieklājīgiem sveicieniem. Tagad, stāvot šeit un lūkojoties vīrieša atklātajā un laimīgajā sejā, Patriks saprata, ka viņam Magnuss būtu paticis.
– Vai drīkstu uzkāpt augšā? – Patriks jautāja. Sīa no durvju ailas pamāja ar galvu.
Arī kāpņutelpas sienas klāja fotogrāfijas, un Patriks apstājās tās papētīt. Tās liecināja par piepildītu dzīvi, kuras centrā bija ģimene ar saviem parastajiem priekiem. Bija acīmredzams, ka Magnuss Šelners ārkārtīgi lepojās ar saviem bērniem. Viena attēla dēļ Patrikam pavisam sažņaudzās sirds. Tā bija brīvdienu fotogrāfija, kurā Magnuss smaidīdams stāvēja starp Ēlinu un Ludvigu, apskāvis abus bērnus. Sejā staroja tāda laime, ka Patriks nespēja uz to ilgāk skatīties.
Viņš novērsās un turpināja ceļu augšā pa kāpnēm.
Pirmās divas bija bērnu istabas. Ludviga istaba bija pārsteidzoši kārtīga, uz grīdas nemētājās neviens apģērbs. Gulta bija saklāta, pildspalvu turētājs un viss pārējais uz rakstāmgalda bija nevainojamā kārtībā. Redzams, ka zēnam ļoti patīk sports. Virs gultas goda vietā bija piesprausts Zviedrijas valstsvienības futbola krekls ar Zlatana autogrāfu. Citādi dominēja Gēteborgas komandas IFK fotogrāfijas.
– Ludvigs un Magnuss gāja uz spēlēm, cik bieži vien varēja.
Patriks satrūkās. Atkal Sīas balss viņu bija negaidot pārsteigusi. Šķita, ka viņa spēj pārvietoties bez skaņas, jo viņš nebija dzirdējis viņu kāpjam augšā.
– Ļoti kārtīgs zēns.
– Jā, tāds pats kā tēvs. Pārsvarā Magnuss savāca mantas un uzkopa māju. Sušķe esmu es. Ja ieskatīsieties blakus istabā, redzēsiet, kurš bērns atsities manī.
Patriks atvēra nākamās guļamistabas durvis par spīti brīdinājumam ar lieliem burtiem: PIRMS IENĀKŠANAS PIEKLAUVĒT!
– Ui! – Patriks teica un paspēra soli atpakaļ.
– Jā, tas ir īstais vārds, – Sīa nopūtās, sakrustodama rokas uz krūtīm, lai nebūtu jāķeras pie kārtošanas. Ēlinas istaba bija neaptverami nekārtīga. Un rozā.
– Cerēju, ka agri vai vēlu viņa izaugs no rozā perioda, bet tas ir vēl vairāk saasinājies. Tagad tas svārstās amplitūdā no princešu rozā līdz šokējošam neonam.
Patriks samirkšķināja acis. Vai pēc dažiem gadiem tāpat izskatīsies Majas istaba? Un ja nu dvīņi arī būs meitenes? Viņš noslīks rozā krāsā.
– Esmu padevusies, lūdzu tikai, lai durvis būtu aizvērtas, un man nav uz šo haosu jāskatās. Tikai laiku pa laikam veicu “smakas pārbaudi”, lai būtu droša, ka tur nesāk smirdēt pēc līķa. – Sīa pati satrūkās no savas vārdu izvēles, taču turpināja: – Magnusam bija grūti izturēt, zinot, kāda nekārtība tur valda, bet es viņu pierunāju likt meitu mierā. Es bērnībā biju tāda pati, tāpēc zinu, ka tas tāpat beigtos ar kašķiem un strīdiem. Es kļuvu kārtīgāka, tiklīdz pašai bija savs dzīvoklis, un es domāja, ka tas pats notiks ar Ēlinu. – Viņa aizvēra durvis un norādīja uz istabu gaiteņa galā.
– Tā ir mūsu guļamistaba. Magnusa lietas neesmu aiztikusi.
Pirmais, ko Patriks ievēroja, bija tāda pati gultas veļa kā viņam mājās. Pirkta IKEA, zilibalti rūtota gultas veļa. Nez kāpēc tas radīja lielu neērtības izjūtu. Viņš sajutās viegli ievainojams.
– Magnuss guļ loga pusē.
Patriks nostājās viņa gultas pusē. Viņam labāk būtu paticis visu apskatīt vienam, klusi un mierīgi. Bet tagad šķita, ka viņš okšķerē lietās, kas uz viņu neattiecas, un šī izjūta kļuva arvien izteiktāka, jo ilgāk Sīa stāvēja un skatījās uz viņu. Viņam nebija ne jausmas, ko meklēt. Viņš tikai juta vajadzību nokļūt tuvāk Magnusam Šelneram, ieraudzīt viņu kā reālu cilvēku ar miesu un asinīm, nevis tikai fotogrāfiju iecirknī pie sienas. Patriks aizvien juta mugurā Sīas skatienu un beidzot pagriezās pret viņu.
– Es ceru, ka neapvainosieties, bet, ja jums nebūtu iebildumu, es gribētu visu šeit apskatīt viens. – Viņš ļoti cerēja, ka viņa sapratīs.
– Piedodiet. Protams, – viņa teica, kā atvainojoties smaidīdama. – Saprotu, ka jums ir grūti, ja es skatos pār plecu. Iešu lejā un kaut ko padarīšu, atstāšu jūs vienu.
– Paldies, – Patriks sacīja. Tiklīdz Sīa bija prom, viņš apsēdās uz gultas malas un sāka ar naktsgaldiņu. Brilles, papīru kaudzīte, kas izrādījās “Nāras” manuskripts, tukša ūdens glāze un paracetamola plāksnīte. Viss. Patriks atvēra atvilktni un rūpīgi izpētīja saturu. Nekā patiesi interesanta. Osas Lāšones detektīvromāns “Vasaras vētra”, kārbiņa ar ausu aizbāžņiem un paciņa klepus konfekšu.
Patriks piecēlās un piegāja pie drēbju skapjiem, kas aizņēma visu guļamistabas sienu. Viņš iesmējās, atbīdījis durvis, jo acumirklī ieraudzīja klaju piemēru Sīas vārdiem par to, cik ļoti viņas attiecības ar kārtību atšķīrās no vīra paradumiem. Pusskapis tuvāk logam bija kārtīguma paraugs. Viss bija rūpīgi salocīts un sakārtots sieta grozos: zeķes, apakšbikses, kaklasaites un siksnas. Augstāk karājās kārtīgi izgludināti krekli un žaketes, polo krekli un T krekli. T krekli uz pakaramajiem – Patrikam tas šķita kas prātam neaptverams. Augstākais, ko viņš spēja, bija iebāzt T kreklus atvilktnē, lai pēc tam šķendētos, ka tie, mugurā velkot, izskatās pagalam saburzīti.
Šajā ziņā Sīas skapja puse vairāk līdzinājās viņa pieejai. Viss bija juku jukām samīcīts kopā, it kā kāds vienkārši būtu atvēris durvis, sametis visu iekšā un aši aizcirtis durvis ciet.
Viņš aizvēra bīdāmās durvis un pagriezās pret gultu. Nebija nekā skumjāka un nožēlojamāka par gultu, kurā kāds gulēja tikai vienā pusē. Viņš prātoja, vai cilvēki vispār kādreiz pierod vieni gulēt pustukšā divguļamajā gultā. Viņam doma par gulēšanu vienam bez Ērikas šķita neiespējama.
Kad Patriks atgriezās virtuvē, Sīa lika nost šķīvjus, no kuriem viņi bija ēduši. Viņa jautājoši paskatījās uz viņu, un viņš draudzīgi teica:
– Paldies, ka ļāvāt apskatīties. Es nezinu, vai tas ko mainīs, bet vismaz tagad man šķiet, ka zinu mazliet vairāk par Magnusu un kas viņš bija… ir.
– Tas neko nemaina. Vismaz man.
Patriks atvadījās un gāja prom. Uz lieveņa viņš apstājās un uzmeta skatienu sakaltušajam Ziemassvētku vainagam pie durvīm. Brīdi vilcinājies, viņš to nocēla no nagliņas. Ņemot vērā, cik Magnuss bija kārtīgs, viņš droši vien negribētu, ka vecais vainags tur aizvien karājas.
Abi bērni kliedza pilnā rīklē. Skaņa atlēca no virtuves sienām, un Kristianam šķita, ka galva pārsprāgs. Vairākas naktis pēc kārtas viņš bija slikti gulējis. Prātā virpuļoja domas, uz riņķi vien, uz riņķi vien, it kā viņam vajadzētu izanalizēt katru domu, pirms drīkstēja pievērsties nākamajai.
Viņš bija gribējis nozust laivu šķūnī, lai mierīgi parakstītu. Bet nakts klusumā un tumsā viņa spokiem būtu brīva vaļa, un viņam nepietika spēka tos noslīcināt savos teikumos. Tāpēc viņš bija palicis turpat un blenzis griestos, kamēr no visām pusēm mācās virsū bezcerība.
– Tūlīt pat pārtrauciet! – Sanna izšķīra puikas, kas plūcās par paciņu O’Boy šokolādes dzēriena pulvera, kas nez kā bija pagadījusies viņiem pa rokai. Pēc tam viņa pagriezās pret Kristianu, kurš sēdēja pie galda un skatījās tukšumā, sviestmaize uz šķīvja bija neskarta un kafija krūzē neizdzerta.
– Tu varētu man mazliet palīdzēt!
– Es slikti gulēju, – viņš atbildēja, iedzerdams malku aukstās kafijas. Kristians piecēlās un izlēja atlikušo dzērienu izlietnē, tad ielēja krūzi svaigas kafijas un pielēja pienu.
– Es saprotu, ka tev pašlaik par daudz ko jādomā, un tu zini, ka atbalstīju tevi, kamēr rakstīji grāmatu. Bet visam ir robeža, pat man. – Sanna izrāva Nilsam no rokas karoti, jo viņš grasījās sist ar to brālim pa pieri. Karote šķindēdama ielidoja izlietnē. Pēc tam viņa dziļi ievilka elpu, it kā sakopodama drosmi, pirms izgāza visu, ko tik ilgi bija turējusi sevī. Kristians vēlējās, kaut varētu nospiest “pauzi” un apturēt viņu, pirms sieva sākusi runāt. Viņš vienkārši šobrīd nespēja vairāk izturēt.
– Es nebildu ne vārda, kad tu taisnā ceļā no darba gāji uz laivu šķūni un cauriem vakariem sēdēji un rakstīji. Es izņēmu bērnus no dārziņa, gatavoju vakariņas, paēdināju viņus, uzkopu māju, liku viņiem tīrīt zobus, palasīju pasaciņu un noliku gulēt. Es to darīju nesūdzoties, kamēr tu nodevies saviem radošajiem pūliņiem!
Sannas pēdējos vārdos skanēja tik indīgs sarkasms, kādu Kristians no viņas nekad mūžā nebija dzirdējis. Viņš aizvēra acis un centās ignorēt pārmetumus. Bet viņa nežēlīgi turpināja:
– Lieliski, ka viss ir tik labi. Tava grāmata ir izdota, un tu esi jaunā zvaigzne pie literatūras apvāršņa. Manuprāt, tas ir lieliski, un man neskauž. Bet kā ar mani? Kur tajā visā ir mana vieta? Neviens nedzied man slavas dziesmas, neviens neskatās uz mani un nesaka: “Ak Dievs, Sanna, tu esi apbrīnojama. Kristians gan ir laimīgs, ka tu viņam esi.” Pat tu man to nesaki. Tu pieņem kā pašsaprotamu, ka man vienmēr jāvergo mājās, jārūpējas par bērniem un māju, kamēr tu dari to, kas tev “jādara”. – Viņa iezīmēja gaisā divas pēdiņas. – Un tā ir taisnība. Es tieku galā ar visu. Es ar prieku velku šo nastu. Tu zini, cik ļoti man patīk rūpēties par bērniem, bet tas neatvieglo manu nastu. Es gribētu saņemt no tevis vismaz dažus pateicības vārdus! Vai tas ir par daudz prasīts?
– Sanna, bērniem nevajadzētu dzirdēt… – Kristians iesāka, bet uzreiz saprata, ka tā nevajadzēja teikt.
– Pareizi. Tu vienmēr atradīsi kādu ieganstu, lai nerunātu ar mani un neuztvertu nopietni! Tu esi pārāk noguris vai tev nav laika, jo jāraksta grāmata, vai tu negribi runāt, bērniem dzirdot, vai, vai, vai…
Puikas neizdvesa ne skaņas, pārbiedētām acīm skatīdamies uz vecākiem. Kristians juta, ka gurduma vietā mostas dusmas. Šī bija viena īpašība, ko viņš Sannā patiesi neieredzēja, un viņi jau bija par to runājuši. Viņa nevilcinādamās iesaistīja viņu strīdos bērnus. Viņš zināja, ka viņa grib padarīt zēnus par saviem sabiedrotajiem kaujās, kas bija kļuvušas arvien skaļākas. Bet ko viņš varēja darīt? Viņš zināja, ka visas nesaskaņas rodas tāpēc, ka viņš Sannu nemīl un nekad nav mīlējis. Un tāpēc, ka viņa to zināja, bet atteicās to atzīt pat pati sev. Patiesībā viņš Sannu bija izvēlējies tieši šī iemesla dēļ – viņa bija cilvēks, kuru viņš nekad nespētu mīlēt. Ne tā kā…
Viņš trieca dūri pret galdu. Gan Sanna, gan puikas pārsteigumā salēcās. Roka sūrstēja no trieciena, un tieši to viņš bija gribējis. Sāpes izdzēsa visu pārējo, par ko nevarēja atļauties domāt, un viņš juta, ka sāk atgūt kontroli.
– Tagad nerunāsim par to, – viņš bargi teica. Lai gan izvairījās skatīties Sannai acīs, viņš juta viņas skatienu sev mugurā, iedams uz priekšnamu, uzvilkdams jaku un kurpes un iziedams pa durvīm. Pēdējais, ko viņš dzirdēja pirms durvju aizciršanās, bija Sannas vārdi dēliem, ka viņu tēvs ir idiots.
Visbriesmīgākā bija garlaicība. Vajadzēja ar kaut ko vismaz cik necik jēdzīgu aizpildīt stundas, kamēr meitenes bija skolā. Nevarētu teikt, ka Luīsei nebija nekādu darbu. Gādājot, lai Ērika dzīve ritētu gludi, nebija vietas slinkošanai. Krekli bija rūpīgi jāuzliek uz pakaramajiem, svaigi izmazgāti un izgludināti, jāsaplāno un jānovada vakariņas ar viņa darījumu partneriem, un visai mājai bija jāspīd un jālaistās. Protams, reizi nedēļā nāca apkopēja, kura saņēma algu aploksnē, tomēr aizvien palika lietas, par kurām vajadzēja rūpēties viņai pašai. Miljoniem sīkumu, kas jāpaveic nevainojami, lai Ēriks nemanītu, kādas pūles ieguldītas, lai viss izskatītos tā, kā tam jāizskatās. Par nelaimi, tas viss bija bezgala garlaicīgi. Viņai patika palikt mājās, kad meitenes bija mazas. Patika rūpēties par mazajām meitām. Viņai pat nebija iebildumu mainīt autiņus, bet Ēriks gan šim pienākumam ne reizi nebija veltījis ne sekundi. Taču Luīse neiebilda, jo viņa jutās vajadzīga. Viņai bija mērķis. Viņa bija bērnu pasaules centrs, tas cilvēks, kurš no rīta piecēlās un ieslēdza sauli.
Bet tie laiki bija sen pagājuši. Meitenes gāja skolā. Brīvo laiku pavadīja kopā ar draugiem un ārpusklases nodarbībās. Tagad viņām māte bija tikai cilvēks, kuram viņas jāapkalpo. Arī Ēriks domāja tāpat. Un sev par nožēlu, viņa sāka apjaust, ka viņi visi kļūst arvien neciešamāki. Ēriks kompensēja savu neiesaistīšanos meiteņu dzīvē, pirkdams visu, ko vien viņas gribēja, un viņa nicinājumu pret sievu pamazām pārņēma arī meitas.
Luīse pārlaida plaukstu virtuves letei. Itāļu marmors, īpaši ievests. Ēriks pats to bija izvēlējies kāda komandējuma laikā. Viņai tas nemaz nepatika. Pārāk auksts un pārāk ciets. Ja viņai ļautu izvēlēties, viņa būtu izraudzījusies koku, iespējams, tumšu ozolu. Viņa atvēra viena spīdīgā, gludā skapīša durvis, arī tas izskatījās pagalam auksts. Modes lieta, kas neradīja patīkamas izjūtas. Tumšajai ozolkoka letei viņa būtu pieskaņojusi baltas skapīšu durvis lauku stilā, kas krāsotas ar roku tā, lai redzami otas triepieni, piešķirot virsmai dzīvīgumu.
Viņa satvēra vienu lielo vīna glāzi. Ērika vecāku kāzu dāvana. Roku darbs, protams. Kāzu banketā viņa bija spiesta noklausīties garu Ērika mātes lekciju par mazu, bet ekskluzīvu stikla pūtēju darbnīcu Dānijā, kur viņi bija īpaši pasūtījuši šīs dārgās glāzes.
Iekšā kaut kas pārtrūka, un plauksta it kā pati no sevis atvērās. Glāze sašķīda tūkstoš gabalos uz melnās akmens flīžu grīdas. Grīda arī, protams, bija no Itālijas. Tas Ērikam bija kopīgs ar viņa vecākiem: Zviedrijā nekas nebija gana labs. Jo tālāk kāda lieta bija tapusi, jo labāk. Ja vien tā nebija ražota Taivānā, protams. Luīse nosmīkņāja, pasniegdamās pēc citas glāzes, un ar mājas čībās ieautajām kājām pārkāpa pāri lauskām. Tad viņa taisnā ceļā gāja pie vīna tetrapakas, kas stāvēja uz letes. Ēriks vienmēr izsmēja viņas vīnu tetrapakās. Viņš atzina vienīgi tādu vīnu, kas bija pildīts pudelēs un maksāja simtiem kronu. Viņam pat prātā nenāca apgānīt savas garšas kārpiņas ar vīnu, kas maksāja divsimt kronu par tetrapaku. Reizēm, lai tikai iespītētu, viņa ielēja vīram glāzē savu vīnu, nevis augstprātīgo franču vai dienvidafrikāņu šķirni, ko allaž pavadīja gari prātuļojumi par to izcilajām īpašībām. Dīvainā kārtā izrādījās, ka viņas lētajam vīnam piemīt tieši tādas pašas īpašības, jo Ēriks nekad nemanīja atšķirību.
Tādas sīkas atriebības padarīja viņas dzīvi paciešamu – tikai tā viņa spēja ignorēt faktu, ka Ēriks pastāvīgi cenšas noskaņot meitenes pret viņu, izturas pret viņu kā pret pameslu un drāž to nolādēto frizieri.
Luīse palika glāzi zem vīna kastes krāniņa un piepildīja līdz augšai. Tad viņa tostā pacēla glāzi pret savu atspulgu nerūsējošā tērauda ledusskapja durvīs.
Ērika nespēja izmest no prāta vēstules. Viņa brīdi klīda pa māju, līdz trulas sāpes krustos piespieda apsēsties pie virtuves galda. Viņa pasniedzās pēc bloknota un pildspalvas un sāka steidzīgi pierakstīt visu, ko atcerējās no Kristiana mājās redzētajām vēstulēm. Ērika vienmēr labi atcerējās tekstus, tāpēc bija gandrīz pārliecināta, ka izdevies rekonstruēt vēstuļu saturu.
Viņa atkal un atkal pārlasīja savas piezīmes, un ar katru reizi īsie teikumi šķita arvien draudīgāki. Kuram gan bija iemesls just tādu naidu pret Kristianu? Sēdēdama pie galda, Ērika grozīja galvu. Nebija nosakāms, vai rakstītājs ir vīrietis vai sieviete. Bet kaut kas vēstījuma intonācijā un domu virknējumā lika domāt, ka viņa lasa sievietes naida rindas. Nevis vīrieša.
Viņa negribīgi pastiepa roku pēc radiotelefona, taču uzreiz to atvilka. Varbūt tās bija tikai muļķīgas domas. Taču pārlasījusi bloknotā pierakstītos vārdus, viņa tomēr paķēra klausuli un nospieda mobilā telefona numuru, ko zināja no galvas.
– Gabija klausās, – izdevniecības direktore atsaucās jau pēc pirmā signāla.
– Sveika, te Ērika.
– Ērika! – Gabijas spalgā balss pacēlās vēl vienu oktāvu augstāk, tāpēc Ērika atvirzīja klausuli tālāk no auss. – Kā iet, dārgumiņ? Bērniņi vēl nav atskrējuši? Tu taču zini, ka dvīņi parasti piesakās agrāk, vai ne? – Izklausījās, ka Gabija skrien.
– Nē, vēl nav atskrējuši, – Ērika teica, cenzdamās savaldīt aizkaitinājumu. Kāpēc visi viņai vienmēr teica, ka dvīņi parasti dzimst agrāk? Droši vien viņa to drīz vien uzzinās. – Patiesībā es tev zvanu Kristiana dēļ.
– O, kā viņam iet? – Gabija jautāja. – Es vairākas reizes zvanīju, bet sieviņa teica, ka viņa neesot mājās, kaut gan es neticu. Briesmīgi, ka viņš tā izslēdzās. Rīt paredzēta pirmā autogrāfu dalīšana, un tagad ir pēdējais brīdis paziņot, ja pasākums jāatceļ, kas gan būtu briesmīgi.
– Es biju pie viņa aizgājusi un esmu pārliecināta, ka Kristians jutīsies gana labi, lai ierastos uz autogrāfu dalīšanu. Par to vari neuztraukties, – Ērika teica, gatavodamās galvenajam tematam, kuru patiesībā gribēja apspriest. Viņa dziļi ieelpoja, cik nu ļāva saspiesto plaušu tilpums, un teica: – Es gribēju kaut ko apspriest ar tevi…
– Protams, klāj vaļā.
– Vai jūs izdevniecībā neesat saņēmuši neko, kas varētu būt saistīts ar Kristianu?
– Ko tu ar to domā?
– Hmm, nu, es tā prātoju, vai neesat saņēmuši kādas parastās vai elektroniskās vēstules par Kristianu vai viņam adresētu korespondenci. Varbūt kaut ko draudīgu?
– Draudu vēstules?
Ērika arvien vairāk jutās kā bērns, kas nosūdz klasesbiedru, bet atpakaļceļa vairs nebija.
– Jā. Kristians jau pusotru gadu saņem draudu vēstules, apmēram kopš tā laika, kad sāka rakstīt grāmatu. Un es redzu, ka viņš ir ļoti uzraucies, lai gan atsakās to atzīt. Es domāju, varbūt kaut kas ir atsūtīts arī uz izdevniecību.
– Es neticu savām ausīm, bet, nē, mēs neko tādu neesam saņēmuši. Vai vēstules ir parakstītas? Vai Kristians zina, kas tās sūta? – Gabija stostījās, un augsto papēžu klaudzēšana pret asfaltu bija apklususi, tātad viņa bija apstājusies.
– Visas ir anonīmas, un es nedomāju, ka Kristians zina, kas tās sūta. Bet tu jau zini, kāds viņš ir. Neesmu droša, vai viņš kādam teiktu, pat ja zinātu. Ja nebūtu Sannas, es par to neuzzinātu. Nedz arī to, ka viņš trešdien svinībās noģība tikai tāpēc, ka kartīti kopā ar puķu pušķi, šķiet, sūtījis tas pats cilvēks, kas rakstījis vēstules.
– Izklausās pilnīgi vājprātīgi! Vai tam ir kāds sakars ar grāmatu?
– Es jautāju Kristianam to pašu. Bet viņš kategoriski noliedza, ka romānā kāds varētu pazīt sevi.
– Tas tiešām ir briesmīgi. Noteikti paziņo man, ja uzzināsi vēl kaut ko, sarunāts?
– Jā, mēģināšu, – Ērika apsolīja. – Tikai, lūdzu, nestāsti Kristianam, ka es kaut ko teicu.
– Nekādā gadījumā. Tas paliks starp mums. Bet es pievērsīšu uzmanību Kristianam adresētajai korespondencei izdevniecībā. Iespējams, tagad mēs saņemsim vairāk vēstuļu, jo grāmata nonākusi veikalos.
– Starp citu, lieliskas atsauksmes, – Ērika teica, gribēdama mainīt tematu.
– Jā, tas ir brīnišķīgi! – Gabija iesaucās ar tādu sajūsmu, ka Ērikai atkal vajadzēja attālināt klausuli no auss. – Kristiana vārds jau tiek minēts sakarā ar prestižo Augusta balvu[3 - Ikgadēja Zviedrijas literārā balva, dibināta 1989. gadā, nosaukta par godu zviedru rakstniekam Augustam Strindbergam, un to pasniedz Zviedrijas Izdevēju asociācija.]. Turklāt esam iespieduši desmit tūkstoš eksemplāru cietos vākos, kas tieši šobrīd ceļo uz grāmatnīcām.
– Neticami, – Ērika teica, un viņas sirds lepnumā salēcās. Viņa labāk par visiem zināja, cik smagi Kristians bija strādājis pie manuskripta, un viņai bija milzīgs prieks, ka pūliņi nesuši augļus.
– Tas tiesa, – Gabija čiepstēja. – Dārgumiņ, es tagad vairs nevaru runāt. Aši kaut kur jāpiezvana.
Gabijas pēdējie vārdi nez kāpēc izraisīja Ērikā nemieru. Vajadzēja visu rūpīgāk apsvērt, pirms zvanīja izdevējai. Nevajadzēja tā uzvilkties. Kā apstiprinot viņas bažas, viens no dvīņiem sparīgi iespēra pa ribām.
Laime šķita tik neierasta. Anna tikai pamazām bija to pieņēmusi un pat sāka pie tās pierast. Viņa tik sen nebija tā jutusies. Ja vispār kādreiz.
– Atdod! – Belinda skrēja pakaļ Dana jaunākajai meitai Līsenai, kas spiegdama aizslēpās Annai aiz muguras. Rokā viņa bija sagrābusi vecākās māsas matu suku.
– Es tev neļāvu to ņemt! Atdod!
– Anna… – Līsena lūdzās, bet Anna izvilka bērnu sev priekšā un nostādīja ar seju pret sevi, viegli turēdama aiz pleca.
– Ja tu paņēmi Belindas suku bez prasīšanas, tad tā jāatdod.
– Redzi, es tev teicu! – sauca Belinda.
Anna uzmeta viņai brīdinošu skatienu.
– Bet tev, Belinda, nevajadzētu dzīties pakaļ jaunākajai māsai pa visu māju.
Belinda paraustīja plecus. – Pati vainīga, ja ņem manas mantas. – Pagaidi vien, kad piedzims brālītis, – Līsena paziņoja.
– Viņš salauzīs visas tavas mantas!
– Es tāpat drīz izvākšos, tāpēc viņš lauzīs tavas mantas! – Belinda teica un izbāza mēli.
– Rimsties nu. Tev ir astoņpadsmit vai pieci gadi? – Anna viņu apsauca, bet pat viņa nespēja noturēties neiesmējusies. – Un kāpēc jūs abas domājat, ka tas būs puika?
– Jo mamma saka – ja grūtniecei ir tik liels dibens kā tev, tad noteikti būs puika.
– Kuš! – Belinda nikni skatījās uz māsu, kura nespēja saprast, ko pateikusi nepareizi. – Piedod, – Belinda piebilda.
– Nekas. – Anna pasmaidīja, tomēr mazliet apvainojās. Tātad Dana bijusī sieva domā, ka viņai ir liela pēcpuse? Taču pat šī piezīme – un bija vien jāatzīst, ka tajā ir sava daļa patiesības, – nespēja sabojāt labo omu. Viņa nepārspīlējot bija izgājusi visus elles lokus. Un viņas bērni tāpat. Par spīti visām grūtībām, Emma un Adrians tagad bija ļoti pašpaļāvīgi un laimīgi bērni. Reizēm viņai bija grūti tam noticēt.
– Tu taču uzvedīsies, kā pieklājas, kad atnāks ciemiņi, vai ne? – māte teica, nopietni viņu uzlūkodama.
Viņš pamāja ar galvu. Viņam nenāca ne prātā uzvesties slikti un apkaunot māti. Vairāk par visu pasaulē viņš gribēja tai izpatikt, lai viņa to mīlētu arī turpmāk.
Atskanēja durvju zvans, un māte spēji piecēlās kājās. – Viņi ir klāt. – Viņš dzirdēja balsī satraukumu, tas radīja bažas. Reizēm, tiklīdz viņas guļamistabas sienās ievibrējās šis zvaniņš, māte pārvērtās par pavisam citu cilvēku. Bet varbūt šoreiz tā nebūs.
– Vai drīkstu paņemt tavu mēteli? – Viņš dzirdēja lejā gaitenī tēva vārdus un viesu balsu murdoņu.
– Ej. Es tūliņ nākšu. – Māte pamāja viņam ar roku, un viņš ieelpoja viņas parfīma aromātu. Viņa apsēdās pie sava tualetes galdiņa, lai sakārtotu frizūru un pielabotu grimu, priecādamās par savu spoguļattēlu. Viņš palika, kur bijis, un aizgrābts vēroja. Kad abu skatieni spogulī sastapās, starp viņas uzacīm iegūla rieva.
– Vai es tev neliku iet lejā? – viņa bargi prasīja, un viņš juta, ka uz īsu brīdi uzmācas tumsa.
Viņš nokaunējies nokāra galvu un devās uz gaitenī skanošās balsu murdoņas pusi. Viņš uzvedīsies, kā pieklājas. Mātei nevajadzēs par viņu kaunēties.
✽
Aukstais gaiss dedzināja rīkli. Viņam patika šī sajūta. Visi domāja, ka viņš ir traks, jo skrien ziemas vidū, bet viņam labāk patika skriet salā nekā nospiedošajā vasaras karstumā. Un nedēļas nogalēs viņš savu maršrutu noskrēja divreiz.
Kennets ieskatījās rokas pulkstenī. Tas rādīja visus datus, lai gūtu no skrējiena maksimālo labumu. Mērīja pulsu un skaitīja soļus, pat reģistrēja iepriekšējā skrējiena laiku.
Pašlaik viņa mērķis bija noskriet Stokholmas maratonu. Viņš tajā bija piedalījies divreiz, Kopenhāgenas maratonā arī. Viņš skrēja divdesmit gadus, un, ja varētu izvēlēties, tad gribētu nomirt sacensību laikā, pēc gadiem divdesmit trīsdesmit. Jo izjūtas skrienot, kad kājas tik tikko pieskārās zemei, ritmiski sizdamās vienmērīgā solī, kas pamazām saplūda ar sirds ritmu, nebija salīdzināmas ne ar ko citu pasaulē. Pat nogurumu, kad kājas kļuva pavisam nejutīgas, jo sāka uzkrāties pienskābe, viņš ar katru gadu bija iemācījies novērtēt arvien vairāk un vairāk. Skrienot viņš jutās dzīvs.Tas bija visprecīzākais vārds.
Tuvojoties mājām, viņš palēnināja soli. Sasniedzis ārdurvis, brīdi paskrēja uz vietas, tad pieķērās margām, lai izstieptu savilktos muskuļus. Elpa gaisā veidoja baltus ledus kristālus, un pēc divdesmit kilometru skrējiena relatīvi ātrā tempā viņš jutās stiprs un attīrījies.
– Vai tas esi tu, Kennet? – Aizvērdams ārdurvis, viņš dzirdēja no viesistabas Līsbetas balsi.
– Jā, es, dārgā. Aši nomazgāšos dušā un tad iešu pie tevis.
Viņš atgrieza krānu, līdz tecēja verdošs ūdens, un nostājās zem dušas, kas durstīja miesu kā ar neskaitāmām adatiņām. Faktiski šis bija vispatīkamākais brīdis. Tik labi, ka vajadzēja pamatīgi saņemties, lai beidzot aizgrieztu ūdeni. Izkāpdams no dušas kabīnes, viņš nodrebinājās. Salīdzinot ar to, vannasistabā bija auksti kā iglu.
– Vai tu varētu ienest avīzi?
– Protams, mīļā. – Džinsi, T krekls un svīteris. Viņš bija gatavs. Kennets uzāva basajās kājās pērnvasar pirktās Crocs iešļūcenes un aizgāja līdz pastkastei. Ņemdams laukā avīzi, viņš ievēroja apakšā ieķērušos baltu aploksni. Droši vien vakar nebija to pamanījis. Iekšas sametās, redzot savu vārdu, kas bija uzrakstīts ar melnu tinti. Vai tiešām vēl viena!
Iegājis iekšā, viņš uzreiz atplēsa aploksni un izņēma kartīti. Viņš to izlasīja, stāvēdams turpat gaitenī. Vēstījums bija īss un dīvains. Kennets apgrieza kartīti, lai redzētu, vai kaut kas nav uzrakstīts arī otrā pusē. Bet nekā. Vienīgais vēstījums bija divi mīklaini teikumi.
– Kur tu paliki, Kennet?
Viņš ātri iebāza zīmīti atpakaļ aploksnē.
– Es tikai kaut ko pārbaudīju. Eju.
Ar avīzi rokā viņš tuvojās durvīm. Šķita, ka elegantajā rokrakstā aprakstītā baltā kartīte dedzina aizmugurējo kabatu.
Tās bija kā narkotikas. Sannai bija izveidojusies atkarība no adrenalīna, ko izraisīja viņa elektroniskās sarakstes pārbaudīšana, rakņāšanās kabatās un telefona rēķina pētīšana slepus. Ikreiz, kad neko neatrada, viņa juta, ka viss ķermenis atslābst. Taču tas neturpinājās ilgi. Drīz atkal sāka briest nemiers un ķermeni žņaudza spriedze, līdz visi loģiskie argumenti, kāpēc viņai vajadzētu no tā atturēties, izkūpēja.Tad viņa atkal apsēdās pie datora. Ievadīja Kristiana e-pasta adresi un paroli, kuru nebija grūti uzlauzt. Viņš vienmēr izmantoja vienu un to pašu kombināciju. Savu dzimšanas datumu, lai nebūtu grūti atcerēties.
Patiesībā šīm uzmācīgajām izjūtām, kas plosīja Sannas sirdi un skrāpēja iekšas, līdz gribējās skaļi kliegt, nebija nekāda pamata. Kristians nekad nebija darījis neko tādu, lai būtu iegansts viņam neuzticēties. Visu šo gadu laikā, kopš viņa inspicēja vīra saraksti, Sanna ne reizi nebija atradusi neko pat attāli aizdomīgu. Viņš bija kā atvērta grāmata. Un tomēr… Reizēm viņai šķita, ka viņš atrodas pavisam citur, vietā, kur viņai ieeja bija liegta. Un kāpēc viņš bija tik maz stāstījis par savu pagātni? Kristians bija teicis, ka viņa vecāki ir sen miruši, un viņa nebija satikusi arī citus radiniekus, lai gan tādiem vajadzēja būt. Šķita, ka viņam nav arī nekādu bērnības draugu, un ne reizi nepieteicās neviens sens paziņa. It kā pirms viņu iepazīšanās un pārcelšanās uz Fjelbaku viņš vispār nebūtu eksistējis. Sanna pat nebija redzējusi Kristiana dzīvokli Gēteborgā. Pēc savas nelielās iedzīves viņš ar kravas busiņu bija devies viens.
Sanna pārlaida skatienu vēstulēm iesūtnē. Pāris e-pastu no izdevējas, vairāki laikraksti lūdza interviju, ziņas no pašvaldības sakarā ar darbu bibliotēkā. Un viss.
Izrakstoties no viņa konta, atvieglojums bija tikpat brīnišķīgs kā vienmēr. Pirms datora izslēgšanas viņa vēl, kā parasti, pārbaudīja tīmekļa pārlūka vēsturi, bet arī tajā nebija nekā neparasta. Kristians bija pieslēdzies laikrakstu Expressen un Aftonbladet vietnēm, kā arī savas izdevniecības mājaslapai. Vēl viņš bija internetā meklējis jaunu bērnu auto sēdeklīti.
Tomēr vēl palika vēstules. Viņš bija apgalvojis, ka nezina, kas sūta mīklainos vēstījumus.Tomēr kaut kas balss intonācijā šķita pretrunā ar šo apgalvojumu. Sanna īsti nesaprata, kas tieši, un tas viņu kaitināja. Ko viņš noklusēja? Kurš sūtīja vēstules? Varbūt bijusī mīļākā? Vai arī tagadējā mīļākā?
Viņa sažņaudza un atlaida dūres, piespiezdamās elpot mierīgi. Īslaicīgais atvieglojums jau bija izgaisis, un viņa velti centās sev iegalvot, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Apstiprinājums. Tā bija vienīgā Sannas vēlēšanās. Viņa tikai gribēja zināt, ka Kristians viņu mīl.
Taču sirds dziļumos viņa saprata, ka viņš tai nekad nav piederējis. Viņš allaž bija meklējis kaut ko citu, kādu citu, visus kopdzīves gadus. Viņa zināja, ka viņš nekad nav viņu mīlējis. Pa īstam ne. Un reiz viņš atradīs cilvēku, ar kuru vēlēsies būt kopā, to, kuru patiešām mīl, un tad viņa paliks pavisam viena.
Sanna apskāva sevi un kādu brīdi sēdēja biroja krēslā. Tad piecēlās. Iepriekšējā dienā bija pienācis Kristiana mobilā telefona rēķins.
Vajadzēs tikai minūti, lai to izpētītu.
Ērika bezmērķīgi klīda pa māju. Viņa sajuks prātā no šīs mūžīgās gaidīšanas. Viņa bija beigusi rakstīt jaunāko grāmatu, taču pašlaik nebija spēka pieķerties jaunam projektam. Un arī mājās neko daudz nevarēja darīt, jo mugura un locītavas pastāvīgi protestēja. Pārsvarā viņa vadīja dienas lasīdama vai skatīdamās televīziju. Vai arī darīja to pašu, ko tagad – aiz izmisuma klīda pa māju. Šodien vismaz bija sestdiena, un Patriks bija mājās. Viņš bija devies īsā pastaigā ar Maju paelpot svaigu gaisu. Ērika skaitīja minūtes līdz brīdim, kad viņi būs atpakaļ.
Kad atskanēja durvju zvans, sirds gandrīz izlēca no krūtīm. Viņa vēl nebija paspējusi aiziet līdz durvīm, kad tās atsprāga vaļā, un priekšnamā parādījās Anna.
– Vai tu arī jūc prātā? – viņa jautāja, atbrīvodamās no šalles un jakas.
– Kā tu uzminēji? – Ērika vaicāja, pēkšņi juzdamās daudz priecīgāka.
Viņas iegāja virtuvē, un Anna nolika uz letes kūpošu somu.
– Svaigi ceptas smalkmaizītes. Belinda cepa.
– Tiešām? – Ērika neticīgi novilka, cenzdamās iztēloties Annas vecāko pameitu, kas, apsējusi priekšautu, ar melni lakotiem nagiem mīca mīklu.
– Viņa ir iemīlējusies, – Anna sacīja, it kā tas visu izskaidrotu. Un patiesībā tā arī bija.
– Aha, neatceros, ka tas kādreiz būtu atstājis tādu iespaidu uz mani, – Ērika teica, kārtodama uz šķīvja smalkmaizītes.
– Šķiet, viņš vakar teicis Belindai, ka viņam patīk saimnieciskas meitenes. – Anna pacēla vienu uzaci un veltīja Ērikai daudznozīmīgu skatienu.
– Ak tā?
Anna iesmējās, sniegdamās pēc smalkmaizītes. – Ei, nomierinies, tev nevajadzēs iet pie viņa uz mājām un sadot pa ausīm. Esmu to puisi satikusi, un, tici man, pēc nedēļas viņš Belindai jau būs apnicis, un viņa atgriezīsies pie saviem melnā ģērbtajiem pakāsējiem, kas spēlē nevienam nezināmās rokgrupās un kuriem pie kājas, vai viņa ir saimnieciska vai ne.
– Cerēsim. Bet jāteic, ka maizītes nemaz nav sliktas. – Ērika košļādama aizvēra acis. Svaigi ceptas smalkmaizītes bija pats tuvākais orgasmam, ko viņa savā pašreizējā stāvoklī varēja sasniegt.
– Viena priekšrocība mūsu pašreizējam izskatam gan ir – mēs varam stūķēt iekšā tik daudz smalkmaizīšu, cik vien tīk, – Anna teica, iekozdamās otrajā maizītē.
– Protams, bet vēlāk par to būs jāmaksā, – Ērika atbildēja, lai gan nespēja atturēties no sekošanas māsas piemēram un arī paņēma otru maizīti. Belindai tiešām bija dabas dots konditores talants.
– Ar dvīņiem tu ātri vien nometīsi gan šo svaru, gan vēl vairāk! – Anna smējās.
– Iespējams, tev taisnība. – Ērika aizdomājās par ko citu, un izskatījās, ka māsa ir uzminējusi viņas domas.
– Neraizējies. Viss būs labi. Turklāt šoreiz tu neesi viena. Es būšu kopā ar tevi. Varam nolikt televizora priekšā divus atpūtas krēslus un skatīties Opras[4 - Opra Vinfrija (Oprah Gail Winfrey, 1954) – populāra amerikāņu televīzijas sarunu šovu vadītāja.] šovu, visu dienu barojot zīdaiņus.
– Un pārmaiņus pasūtīt ēdienus ar piegādi, lai vīriem, pārnākot mājās, būtu vakariņas.
– Jā. Tu redzēsi. Viss būs lieliski. – Anna aplaizīja pirkstus un nostenēdamās atspieda muguru. – Au, šķiet, ka saēdos par daudz. – Viņa uzcēla piepampušās kājas uz krēsla sev priekšā un saņēma rokas uz vēdera. – Vai esi runājusi ar Kristianu?
– Jā. Ceturtdien biju pie viņa aizgājusi. – Ērika sekoja Annas piemēram un arī uzcēla kājas uz krēsla. Uz šķīvja bija palikusi tikai viena smalkmaizīte, kas burtiski skatījās uz viņu.
– Kas īsti notika?
Ērika brīdi vilcinājās, taču nebija radusi kaut ko slēpt no māsas, tāpēc galu galā izstāstīja Annai visu par vēstulēm un to draudīgo toni.
– Oho, cik briesmīgi, – Anna teica, grozīdama galvu. – Dīvaini, ka viņš tās sāka saņemt vēl pirms grāmatas iznākšanas. Loģiskāk šķistu, ja tās pienāktu pēc tam, kad viņš piesaistīja mediju uzmanību. Man šķiet, ka tās ir no kāda, kuram īsti visi nav mājās.
– Piekrītu. Tā šķiet. Kristians atsakās uztvert tās nopietni. Vismaz tā viņš man teica. Bet es redzēju, ka Sanna ir uztraukusies.
– Tam es ticu, – Anna teica, aplaizīdama rādītājpirkstu un tad ar to uzlasīdama uz šķīvja nobirušo cukuru.
– Šodien ir pirmā autogrāfu dalīšanas sesija, – Ērika sacīja, nespēdama noslēpt balsī lepnumu. Viņa uzskatīja, ka daudzējādā ziņā veicinājusi Kristiana panākumus, un caur viņu Ērika otrreiz izdzīvoja pati savu debiju literatūrā. Pirmā autogrāfu dalīšana. Tas bija milzīgs notikums. Patiesi milzīgs.
– Lieliski. Kur tā notiks?
– Vispirms grāmatnīcā Böcker och Blad Torpā, pēc tam Bokia Udevallā.
– Es ceru, ka vismaz daži cilvēki atnāks. Būtu ļoti nomācoši, ja viņam tur vajadzētu sēdēt vienam, – Anna teica.
Ērika saviebās, atcerēdamās savu pirmo autogrāfu dalīšanu kādā grāmatnīcā Stokholmā. Viņa tur nosēdēja veselu stundu, cenzdamās izlikties vienaldzīga, kamēr pircēji staigāja garām, it kā viņas tur nemaz nebūtu.
– Šai grāmatai bijusi tik milzīga publicitāte, ka esmu pārliecināta – cilvēki atnāks, kaut vai aiz ziņkārības, – Ērika sacīja, cerēdama, ka viņai taisnība.
– Labi, ka avīzes nav uzodušas par draudu vēstulēm, – Anna teica.
– Jā, tev taisnība, – Ērika piekrita un mainīja sarunas tematu.
Taču nemiers viņu tā arī nepameta.
Viņi dosies atvaļinājumā, viņš nespēja vien sagaidīt. Viņš nebija īsti drošs, ko tas nozīmē, taču vārds skanēja ļoti daudzsološi. Atvaļinājums. Un viņi brauks ar motormāju, kas stāvēja turpat ārpusē.
Viņam nekad neļāva tajā spēlēties. Dažas reizes viņš bija mēģinājis ieskatīties iekšā pa logiem, lai uzzinātu, kas ir aiz brūnajiem aizkariem. Taču tā arī neko nesaskatīja, un motormāja vienmēr bija aizslēgta. Tagad durvis stāvēja plaši vaļā, lai “kārtīgi izvēdinātu”, kā bija teikusi māte, un veļas mašīnā griezās vairāki spilveni, lai tiktu vaļā no ziemas smakas.
Viss šķita tik nereāls kā pasaku dēkā. Viņš prātoja, vai vecāki brauciena laikā ļaus sēdēt motormājā, tas būtu kā ceļot mājiņā ar riteņiem uz kādu jaunu un svešu vietu. Taču viņš neuzdrošinājās jautāt. Māte pēdējā laikā bija dīvainā omā. Skaidri varēja dzirdēt aso, nikno toni, un tēvs gāja pastaigāties arvien biežāk, kad neslēpās aiz savas avīzes.
Reizēm viņš manīja, ka māte tā dīvaini skatās uz viņu. Skatienā bija kas citāds, un tas viņu biedēja, pat ierāva atpakaļ tumsā, no kuras viņš bija izrāvies.
– Tu stāvēsi un blenzīsi vai arī palīdzēsi? – Māte bija iespiedusi rokas sānos.
Atkal izdzirdējis šo skarbo toni, viņš satrūkās un pieskrēja pie viņas.
– Aiznes šīs uz veļas istabu, – viņa teica, ar tādu spēku pasviezdama viņam pretīgi smirdošas segas, ka viņš gandrīz zaudēja pamatu zem kājām.
– Jā, māt, – viņš atbildēja un steidzās iekšā.
Ja vien viņš zinātu, ko izdarījis nepareizi. Viņš vienmēr klausīja māti. Nekad nerunāja pretī, uzvedās, kā pieklājas, un nekad nesasmērēja drēbes. Tomēr reizēm šķita, ka viņa nespēj uz viņu paskatīties.
Viņš bija mēģinājis jautāt tēvam. Saņēmis drosmi vienā no retajiem gadījumiem, kad viņi bija vieni, un pajautājis, kāpēc viņš mātei vairs nepatīk. Tēvs uz īsu brīdi bija nolicis malā avīzi un strupi atbildējis, ka viņš uzvedas muļķīgi un negribot par tādiem niekiem vairs runāt. Māte ļoti bēdātos, ja dzirdētu, ka viņš tā runā. Viņam vajadzētu būt pateicīgam par tādu māti.
Neko vairāk viņš nejautāja. Lai nu ko, bet apbēdināt māti viņš vēlējās vismazāk. Viņš tikai gribētu, lai viņa ir laimīga un glāstītu viņa matus kā agrāk, un sauktu par savu skaisto puisīti. Neko vairāk viņš negribēja.
Viņš nolika segas pie veļas mašīnas un aizdzina drūmās, tumšās domas. Viņi brauks atvaļinājumā. Motormājā.
✽
Kristians bungoja ar pildspalvu pa mazu galdiņu, pie kura sēdēja. Blakus slējās “Nāras” eksemplāru kaudze. Viņam aizvien nebija apnicis skatīties uz šīm grāmatām. Šķita tik nereāli, ka uz vāka ir viņa vārds. Uz īstas grāmatas vāka.
Pircēji vēl nedrūzmējās, un viņš arī nedomāja, ka tādi būs. Tikai tādi rakstnieki kā Liza Marklunda[5 - Eva Elisabeth “Liza” Marklund (1962) – zviedru žurnāliste un kriminālromānu autore.] un Jāns Gijū[6 - Jan Oskar Sverre Lucien Henri Guillou (1944) – zviedru rakstnieks un žurnālists, spiegu romānu autors.]pievilināja lielus ļaužu pūļus. Viņš bija pilnīgi apmierināts, ka līdz šim parakstījis piecus eksemplārus.
Lai gan jāatzīst, ka, tā sēdēdams, viņš jutās mazliet apjucis. Cilvēki steidzās garām, uzmeta pa kādam ziņkārīgam skatienam, bet neapstājās. Viņš nebija drošs, vai vajadzētu sveicināt, jūtot sev pievērstu skatienu, vai vienkārši izlikties, ka ir aizņemts ar ko citu.
Viņu izglāba grāmatnīcas īpašniece Gunnela. Viņa pienāca pie galdiņa un ar galvu pamāja uz grāmatu kaudzīti.
– Vai tev nebūtu iebildumu parakstīt dažus eksemplārus? Jauki, ja pēc tam var pārdot parakstītus eksemplārus.
– Protams. Cik tu gribētu? – Kristians vaicāja, priecādamies, ka būs, ko darīt.
– Hmm. Teiksim, desmit, – Gunnela atbildēja, sakārtodama kaudzīti, kas bija mazliet sašķiebusies.
– Kāda runa.
– Mēs pienācīgi izreklamējām autogrāfu sesiju, – Gunnela teica.
– Nešaubos, – Kristians smaidīdams teica. Viņš redzēja, ka sieviete uztraucas, ka viņš varētu novelt vainu par vājo apmeklējumu uz faktu, ka grāmatnīca to nav pienācīgi reklamējusi. – Neesmu gluži plaši pazīstams rakstnieks, tāpēc neloloju milzīgas cerības.
– Vismaz dažus eksemplārus esam pārdevuši, – viņa laipni teica, atgriezdamās pie kases.
Viņš pasniedzās pēc grāmatas, noņēma pildspalvas vāciņu un sāka parakstīt. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka pie galdiņa kāds stāv. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja sev zem deguna pabāztu lielu, dzeltenu mikrofonu.
– Mēs atrodamies grāmatnīcā, kur Kristians Tīdels paraksta sava pirmā romāna “Nāra” eksemplārus. Kristian, tavs vārds šodien dominē avīžu virsrakstos. Cik ļoti tevi uztrauc tev izteiktie draudi?
Vai ir iesaistīta policija?
Reportieris, kurš vēl nebija nosaucis savu vārdu, bet, spriežot pēc uzraksta uz mikrofona, pārstāvēja vietējo radiostaciju, izaicinoši skatījās uz viņu.
Galva bija pilnīgi tukša. – Virsrakstos? – viņš teica.
– Jā, tu esi uz GT[7 - GT jeb Göteborgs-Tidningen – 1902. gadā dibināts zviedru tabloīds, kas tagad kļuvis par Expressen vietējo izdevumu Gēteborgā un Rietumzviedrijā.] plakāta. Neesi redzējis? – Reportieris negaidīja Kristiana atbildi, tikai atkārtoja savu pirmo jautājumu. – Vai uztraucies par draudiem? Vai policija tev šodien norīkojusi apsardzi?
Reportieris pārlaida skatienu veikalam, bet tad atkal pievērsās Kristianam, kurš joprojām turēja pildspalvu virs grāmatas, ko tikko bija grasījies parakstīt.
– Es nezinu, kā… – viņš stostījās.
– Bet tā ir taisnība, vai ne? Grāmatas rakstīšanas laikā tu saņēmi draudus un trešdien noģībi, kad grāmatas atvēršanas svētkos tev piegādāja kārtējo vēstuli.
– Mjā… – Kristians juta, ka kampj gaisu.
– Vai zini, kas sūtīja draudu vēstules? Vai policija zina? – Atkal mikrofons bija tikai pāris centimetrus no Kristiana mutes, un viņš tik tikko savaldījās, lai to neatgrūstu. Viņš negribēja atbildēt uz jautājumiem. Viņam nebija ne jausmas, kā prese to uzzinājusi. Viņš domāja par vēstuli žaketes kabatā. Tā bija pienākusi vakar, un viņš bija paspējis to izraut no kaudzītes, kamēr Sanna nav pamanījusi. Viņš panikā meklēja kādu bēgšanas ceļu. Beidzot izdevās notvert Gunnelas skatienu, un izskatījās, ka viņa uzreiz saprot – kaut kas nav kārtībā.
Viņa pienāca klāt un jautāja: “Kas te notiek?”
– Man ir intervija, – reportieris atbildēja.
– Vai pajautājāt Kristianam, vai viņš grib sniegt interviju? – Viņa paskatījās uz Kristianu, kurš papurināja galvu.
– Viņu tas neinteresē. – Sieviete cieši skatījās uz reportieri, kurš nolaida mikrofonu. – Turklāt Kristians ir aizņemts. Viņš paraksta grāmatas mūsu veikalam. Tāpēc lūgšu likt viņu mierā.
– Jā, bet… – radio reportieris iesāka. Tad apklusa. Viņš nospieda savas ierakstu ierīces pogu. – Mums neizdevās iegūt īsu interviju, jo…
– Pazūdiet, – Gunnela pavēlēja, un Kristians nespēja apspiest smaidu.
– Paldies, – viņš teica, kad reportieris bija prom.
– Ko tas nozīmēja? Viņš bija tik neatlaidīgs.
Atvieglojums par reportiera atkāpšanos ātri izplēnēja, viņš ar grūtībām norija siekalas un atbildēja:
– Viņš apgalvoja, ka mans vārds ir uz GT plakāta. Esmu saņēmis dažas draudu vēstules, un prese acīmredzot to uzzinājusi.
– Ak vai. – Gunnela skatījās uz viņu vispirms ar sašutumu, tad bažīgi. – Vai gribi, lai aizeju un nopērku tev avīzi, lai pats vari redzēt, ko viņi sarakstījuši?
– Vai tu varētu? – viņš jautāja, sirdij dauzoties.
– Protams, tūliņ atgriezīšos. – Viņa mierinot papliķēja viņam pa plecu un prom bija.
Kristians brīdi sēdēja nekustīgi, blenzdams tukšumā. Tad paņēma pildspalvu un, izpildot Gunnelas lūgumu, sāka rakstīt savu vārdu grāmatās. Pēc brīža viņš juta, ka vajag uz tualeti. Tā kā pie galdiņa nebija pienācis neviens pircējs, viņš nedomāja, ka kāds pamanīs viņa prombūtni.
Kristians izsteidzās cauri darbinieku atpūtas telpai grāmatnīcas dziļumā. Pēc dažām minūtēm viņš jau bija atpakaļ postenī. Viņš apsēdās pie galda. Gunnela ar avīzi vēl nebija atgriezusies, taču viņš jau nocietināja sirdi pret to, kas sekos.
Kristians pasniedzās pēc pildspalvas, bet tad izbrīnā uzlūkoja parakstāmo grāmatu kaudzīti. Vai tiešām viņš tās bija atstājis uz galda? Tās neizskatījās tāpat kā tad, kad viņš aizsteidzās uz tualeti, un viņš iedomājās, ka varbūt kāds izmantojis prombūtni un kādu nočiepis. Tomēr kaudze neizskatījās mazāka, tāpēc nolēma, ka viņam rēgojas. Viņš paņēma virsējo eksemplāru un atvēra to, lai ierakstītu veltījumu lasītājam.
Lapa vairs nebija tukša. Un rokraksts bija pārāk pazīstams. Viņa bijusi šeit.
Gunnela nāca pie viņa ar avīzi rokā, un viņš redzēja pirmajā lapā lielu savu fotogrāfiju. Viņš zināja, kas būs rakstīts. Pagātne būs viņu panākusi. Viņa mierā neliksies.
– Žēlīgais Dievs, vai tu apjēdz, cik naudas iztērēji iepriekšējā reizē, kad biji Gēteborgā? – Ēriks turēja rokā kredītkartes rēķinu un blenza uz skaitļiem.
– Šķiet, kādas desmit tūkstoš kronas, – Luīse atbildēja un turpināja mierīgi lakot nagus.
– Desmit tūkstošus! Kā iespējams vienā iepirkšanās braucienā iztērēt desmit tūkstošus? – Ēriks pavicināja gaisā izrakstu un nosvieda uz virtuves galda sev priekšā.
– Ja es būtu nopirkusi somiņu, kuru gribēju, rēķins būtu tuvāk trīsdesmit tūkstošiem, – viņa sacīja, apmierināti nopētīdama savus rozā nagus.
– Tu esi galīgi ķerta! – Viņš atkal paķēra rēķinu un skatījās uz to, it kā ar gribasspēku vien spētu izmainīt skaitļus.
– Tu gribi teikt, ka mēs nevaram to atļauties? – sieva vaicāja, skatīdamās uz viņu ar viltīgu smaidu uz lūpām.
– Nav būtiski, vai mēs to varam atļauties vai ne. Svarīgi, ka es strādāju dienu un nakti un pelnu naudu, kuru tu notriec… idiotiskos pirkumos.
– Ak tā. Es mājās visu dienu neko nedaru, – Luīse teica, pieceldamās kājās un plivinādama rokas, lai laka ātrāk nožūst. – Es tikai sēžu, ēdu konfektes un visu dienu skatos ziepju operas. Bet tu viens pats bez jebkādas manas palīdzības audzini meitas, vai ne? Tu mainīji viņām autiņus, baroji, vannoji, izvadāji visur, kur vajadzēja, un uzturēji māju tīru un kārtīgu. Vai to tu gribēji teikt? – Viņa izmetās no istabas, pat nepaskatīdamās uz viņu.
Šī saruna bija atkārtojusies simtiem reižu. Un nav šaubu, ka tā atkārtosies vēl simtiem reižu, ja vien nenotiks kas radikāls. Viņi bija kā divi meistarīgi dejotāji, kas zināja visus soļus un kustējās ar izkoptu iznesību.
– Šis ir viens no pirkumiem. Skaista, vai ne? – Viņa bija atgriezusies, turēdama rokā tikko gaitenī no pakaramā noņemtu ādas jaku. – Izpārdošanā bija nocenota tikai par četriem tūkstošiem. – Viņa to pacēla augstāk, tad atkal pakāra gaitenī un uzkāpa augšstāvā.
Arī šoreiz ne viens, ne otrs strīdā nebūs uzvarētājs. Viņi bija līdzvērtīgi pretinieki, un visi strīdi gadu gaitā bija beigušies ar neizšķirtu. Ironiski, bet varbūt būtu bijis labāk, ja viens vai otrs būtu vājāks. Tad nelaimīgā laulība būtu beigusies.
– Nākamreiz es sagriezīšu tavu kredītkarti! – viņš nokliedza nopakaļ. Meitenes bija pie draudzenes, tāpēc nebija vajadzības runāt klusāk.
– Kamēr tu tērēsi naudu savām mīļākajām, tu ar manu karti neko nedarīsi. Vai tu domā, ka esi vienīgais, kurš pievērš uzmanību sīkumiem kredītkaršu rēķinos?
Ēriks nolamājās. Viņš zināja, ka vajag nomainīt adresi, lai rēķini pienāk birojā. Nevarēja noliegt, ka viņš bija dāsns pret sievietēm, kurām bija tas prieks un gods gulēt ar viņu. Viņš vēlreiz nolamājās un iegrūda kājas kurpēs. Ēriks saprata, ka, par spīti visam, Luīse šajā raundā bija uzvarējusi. Un viņa to zināja.
– Aizbraukšu nopirkt vakara avīzi, – viņš nokliedza un aizcirta aiz sevis durvis.
Grants lidoja uz visām pusēm, kad BMW rēkdams traucās prom, un viņa pulss nepalēninājās gandrīz līdz pašam ciematam. Kaut viņam būtu pieticis prāta pieprasīt laulību līgumu. Tad šobrīd par Luīsi būtu palikušas vien sliktas atmiņas.Taču tolaik viņi bija trūcīgi studenti, un, kad viņš par to ierunājās pirms dažiem gadiem, Luīse bija smējusies viņam sejā. Tagad Ēriks vairs nepieļaus, ka viņai tiek puse no visa, ko viņš uzcēlis, par ko cīnījies un vergojis. Nemūžam! Viņš uzsita ar dūri pa stūri, bet, iegriežoties lielveikala Konsum autostāvlaukumā, nomierinājās.
Iepirkšanās bija Luīses pienākums, tāpēc viņš ātri pagāja garām pārtikas preču plauktiem. Viņš tuvojās avīžu stendam, kas bija blakus kasēm, bet pussolī apstājās kā zemē iemiets. Lieli, melni burti kliedza: “Uzlecošā zvaigzne rakstnieks Kristians Tīdels baidās par savu dzīvību!” Un mazākiem burtiem: “Noģībis grāmatas prezentācijā pēc draudu vēstules saņemšanas!”
Ēriks tikai ar pūlēm spēja pieiet tuvāk. Viņam šķita, ka brien pa dziļu ūdeni. Viņš paņēma GT eksemplāru un ar trīcošiem pirkstiem šķīra lapas, līdz atrada īsto atvērumu. Izlasījis rakstu, viņš metās uz izeju, pat nesamaksājis par avīzi. Kaut kur tālu aiz muguras skanēja kasieres saucieni. Bet viņš skrēja neapstādamies. Vajadzēja tikt mājās.
– Kā, ellē, par to uzzināja avīzes?
Patriks un Maja bija devušies iepirkties, un tagad Patriks nosvieda uz galda GT eksemplāru un tikai tad sāka kārtot ledusskapī pārtiku. Maja bija uzkāpusi uz virtuves galda un enerģiski palīdzēja viņam iztukšot iepirkumu somas.
– Ā, nu… – neko vairāk Ērika nespēja pateikt.
Patriks apstājās. Viņš pazina sievu pietiekami labi, lai saprastu, ko nozīmē viņas mazrunība.
– Ko tu izdarīji, Ērika? – Viņš turēja rokā Lät & Lagom margarīna kastīti un skatījās viņai acīs.
– Šī informācija laikam noplūda manis dēļ.
– Kā tas gadījās? Ar ko tu runāji?
Tagad pat Maja sajuta virtuvē spriedzi. Viņa apsēdās uz krēsla un cieši skatījās uz māti. Ērika norija siekalas un atbildēja: – Ar Gabiju.
– Ar Gabiju! – Patriks gandrīz aizrijās. – Tu izstāstīji Gabijai? Tikpat labi varēji pati piezvanīt GT.
– Es nedomāju, ka…
– Jā, esmu drošs, ka nedomāji. Un ko par to saka Kristians? – Patriks prasīja, rādīdams uz kliedzošajiem virsrakstiem.
– Es nezinu, – Ērika sacīja. Viņa juta, ka iekšas sametas mezglā, iedomājoties, kā reaģēs Kristians.
– Man kā policistam tev jāsaka – tas ir ļaunākais, kas varēja notikt.Tāda uzmanība ne tikai vēl vairāk uzkurinās īsto vēstuļu sūtītāju, bet arī jaunus.
– Nekliedz uz mani. Es zinu, ka tas bija stulbi. – Ērika juta, ka acīs sakāpj asaras. Viņa arī parastos apstākļos ātri sāka raudāt, un trakojošie grūtnieces hormoni visu vērta vēl ļaunāku. – Es vienkārši nepadomāju. Piezvanīju Gabijai, lai uzzinātu, vai izdevniecība arī nav saņēmusi draudu vēstules, un uzreiz sapratu, cik muļķīgi bija viņai to stāstīt. Taču tad jau bija par vēlu.
Patriks iedeva Ērikai salveti un, apskāvis sievu, glāstīja viņai matus. Viņš čukstēja ausī:
– Nebēdājies, mīļā. Piedod, ka sakliedzu. Es zinu, ka tu tā negribēji. Kuš, kuš… – Viņš šūpoja viņu, līdz šņuksti mitējās.
– Es nedomāju, ka viņa…
– Es zinu, zinu. Bet viņa nav tāda kā tu. Un tev jāiemācās, ka visi nedomā vienādi. – Viņš atvirzīja viņu rokas stiepiena attālumā un nopētīja.
Ērika noslaucīja viņa dotajā salvetē acis.
– Ko lai es tagad daru?
– Tev jāizrunājas ar Kristianu. Atvainojies un paskaidro.
– Bet es nevaru…
– Nestrīdies. Tas ir vienīgais risinājums.
– Tev taisnība, – Ērika piekrita. – Bet man ir bail. Un man būs nopietna saruna ar Gabiju.
– Bet galvenais – nākamreiz apstājies un padomā, pirms ko saki, un atceries, ar ko runā. Gabijas prioritāte ir viņas izdevniecība, jūs pārējie esat otršķirīgi. Tā vienkārši ir.
– Labi, labi, es zinu. Nevajag tagad zāģēt. – Ērika nikni paskatījās uz vīru.
– Tad pieliksim tam punktu, – Patriks sacīja un turpināja kārtot iepirkumus.
– Vai tev radās izdevība papētīt vēstules tuvāk? – Nē, nav bijis brīva brīža, – Patriks atbildēja. – Bet tu to izdarīsi, vai ne? – Ērika neatlaidās.
Griezdams vakariņām dārzeņus, Patriks pamāja ar galvu.
– Jā, protams. Taču būtu vieglāk, ja Kristians sadarbotos. Tad es varētu apskatīt arī pārējās vēstules.
– Tad aprunājies ar viņu. Varbūt tev izdosies pārliecināt.
– Viņš sapratīs, ka tieši tu man par to izstāstīji.
– Un es pametu viņa kauliņus apskrubināšanai vienam no lielākajiem Zviedrijas laikrakstiem, tāpēc uzmanies, jo viņš droši vien gribētu, lai sadegu ellē.
– Nebūs tik traki.
– Es viņa vietā nemūžam ar sevi vairs nerunātu.
– Nedramatizē un neesi tāda pesimiste, – Patriks teica, uzceldams Maju uz letes, lai viņa redzētu, ko viņš dara. Viņai patika skatīties, kā tētis gatavo, un vienmēr gribēja “palīdzēt”. – Aizej rīt pie viņa un paskaidro, kas notika. Pasaki, ka negribēji, lai tas nokļūst atklātībā. Pēc tam es aprunāšos ar viņu un centīšos pierunāt, lai sadarbojas ar mums. – Viņš iedeva Majai gurķa gabalu, kuru viņa uzreiz sāka grauzt ar saviem dažiem ļoti asajiem zobiņiem.
– Rīt? Labi. – Ērika nopūtās.
– Jā, rīt, – Patriks sacīja, noliekdamies, lai noskūpstītu sievu uz lūpām.
Ludvigs juta, ka bieži met skatienu uz futbollaukuma malu. Tikai bez tēva tas vairs nebija tas.
Neatkarīgi no laikapstākļiem viņš bija nācis uz visiem treniņiem. Futbols bija viņu kopīgā aizraušanās. Tikai tā dēļ viņu draudzība bija turpinājusies, par spīti Ludviga apņēmībai kļūt neatkarīgākam no vecākiem. Jo viņi tiešām bija draugi – viņi abi ar tēvu. Protams, viņi šad un tad strīdējās, kā jau visi tēvi un dēli. Taču, par spīti tam, aizvien palika draugi.
Ludvigs aizvēra acis un iztēlojās tēvu, ģērbušos džinsos un vilnas svīterī ar uzrakstu “Fjelbaka” uz krūtīm. Sievai par šausmām, viņš no šī svītera gandrīz nešķīrās. Rokas kabatās sabāzis, neizlaizdams no acīm bumbu. Un Ludvigu. Taču viņš nekad nekliedza uz dēlu, ne tā kā citi tēvi, kas nāca uz treniņiem un futbola mačiem un to vien darīja kā laukuma malā auroja: “Saņemies, nolādēts, Oskar!” vai “Velns parāvis, kusties, Danne!” Nekā tamlīdzīga. No viņa tēva to nedzirdēja. Viņš teica vienīgi: “Labi, Ludvig!”, “Lieliska piespēle!”, “Sadod viņiem, Lude!”
Ludvigs ar acs kaktiņu manīja, ka viņam tūlīt piespēlēs bumbu, un automātiski spēra to uz priekšu. Futbols vairs nesagādāja nekādu prieku. Tomēr viņš aizvien centās, skrēja, ko kājas nes, un cīnījās par uzvaru, par spīti ziemas salam. Viņš būtu varējis mest visu pie malas un padoties. Neiet uz treniņiem, pasūtīt visu komandu pie velna. Neviens nebūtu neko pārmetis, visi būtu sapratuši. Izņemot tēvu. Viņš nezināja, kas ir padošanās.
Tāpēc te nu Ludvigs bija. Viens no komandas. Taču trūka prieka, un laukuma mala bija tukša. Tēva vairs nebija. Tagad viņš to zināja. Tēva vairs nebija.
Ceļā viņam neļāva sēdēt motormājas salonā. Un tā bija tikai pirmā vilšanās no daudzām tā sauktajā atvaļinājumā. Nekas nebija tā, kā viņš cerēja. Klusums, ko pārtrauca tikai bargi vārdi, šķita vēl nomācošāks, jo viņa rīcībā vairs nebija visas mājas, kur brīvi pārvietoties. Šķiet, atvaļinājums nozīmēja vēl vairāk laika strīdiem, vēl vairāk laika mātes dusmu izvirdumiem. Un tēvs šķita vēl mazāks un pelēkāks.
Šī bija pirmā reize, kad viņš bija paņemts līdzi, bet, kā viņš noprata, tad māte un tēvs katru gadu motormājā brauca uz vietu ar dīvainu nosaukumu. Fjelbaka. “Paugurainais kalns.” Bet viņš neredzēja nevienu kalnu, ja nu tikai dažus paugurus. Zeme kempingā, kur viņi novietoja motormāju, iespiedušies starp desmitiem citu atpūtnieku, bija gluži līdzena. Viņš nebija drošs, vai viņam tur patīk. Bet tēvs paskaidroja, ka mātes ģimene ir no šī apvidus, un tāpēc viņa gribēja braukt šurp. Bet arī tas bija dīvaini, jo viņš nesatika nevienu radinieku. Kāda strīda laikā motormājas šaurībā viņš beidzot saprata, ka te dzīvo kāda, ko sauc par Veco Raganu, un ka viņa bija tieši tā, ko māte sauca par “ģimeni”. Tik jocīgs vārds. Vecā Ragana. Taču neizklausījās, ka mātei viņa patīk, jo, runājot par šo sievieti, viņas balss kļuva vēl skarbāka, un viņi ne reizi viņu nesatika. Tad kāpēc vispār vajadzēja braukt šurp?
Tomēr visvairāk viņam Fjelbakā un atvaļinājumā riebās tas, ka vajadzēja iet peldēt. Viņš nekad mūžā nebija peldējis jūrā. Sākumā vispār nesaprata, ko domāt. Bet māte mudināja. Teica – negribot, ka viņas dēls ir mīkstčaulis, un lai taču beidzot činkstēt. Tāpēc viņš dziļi ievilka elpu un bikli iebrida stindzinošajā ūdenī, lai gan aukstuma un sāls dēļ bija skaļi jāelso. Kad ūdens sniedzās līdz viduklim, viņš apstājās. Bija tik auksts, ka aizsitās elpa. Un viņš juta kaut ko kustamies ap kājām, pieskaramies kāju lieliem, pa viņu kaut kas līda un rāpoja. Māte smiedamās aizbrida līdz viņam no krasta, paņēma viņu pie rokas un ieveda dziļāk jūrā. Pēkšņi viņš jutās laimīgs. Viņa turēja viņa roku, un smiekli kā bumbiņas atlēca no ūdens virsmas un viņa ķermeņa. Šķita, ka kājas kustas pašas no sevis, it kā būtu pametušas smilšaino dibenu un peldētu ūdenī. Viņš vairs nejuta zem kājām cieto zemi, bet tam nebija nozīmes, jo māte viņu turēja, nesa viņu, mīlēja viņu.
Tad viņa palaida viņu vaļā. Viņš juta, ka viņas plauksta pārslīd pār viņējo, pirksti attālinās, un tagad ne tikai pēdas, bet arī plaukstas kūlās tukšumā. Viņš atkal juta aukstumu spiežamies virsū krūtīm, šķita, ka ūdens ceļas. Tas sasniedza plecus, kaklu, viņš pacēla zodu, lai ūdens netiek mutē, bet tas cēlās pārāk strauji un viņš nespēja to apturēt. Mute piepildījās ar sāli un aukstumu, kas brāzās lejup pa rīkli, un ūdens turpināja celties – pāri vaigiem, acīm, viņš juta, ka ūdens saslēdzas virs galvas kā vāks, tad izzuda visas skaņas, un viņš dzirdēja vienīgi tuvojošos, virsū lienošo rēkoņu.
Viņš vicināja rokas, pļaukādams to, kas gribēja novilkt dzelmē. Taču viņš nespēja mēroties spēkiem ar milzīgo ūdens vilni, un, kad beidzot sajuta kāda cilvēka ādu pieskaramies savējai, kādu roku uz savējās, pirmais instinkts bija – aizstāvēties. Tad kāds viņu spēji rāva augšup, un galvas virspuse parādījās virs ūdens. Pirmais elpas vilciens bija ļoti sāpīgs, pēc tam viņš alkatīgi kampa gaisu. Māte cieši turēja viņa roku, bet tam nebija nozīmes. Jo ūdens vairs necentās viņu aprīt.
Viņš paskatījās uz viņu, pateicīgs par glābšanu, par to, ka viņa nebija ļāvusi viņam pazust. Taču viņš ieraudzīja mātes acīs nicinājumu. Nez kā viņš bija izdarījis kaut ko sliktu, atkal sagādājis viņai vilšanos. Ja vien viņš zinātu, kāpēc.
Pēc tam viņam vairākas dienas uz rokas bija zilimelni plankumi.
✽
– Vai tev tiešām vajadzēja šodien vilkt mani šurp? – Kennets reti izrādīja neapmierinātību. Viņš bija pārliecināts, ka jebkurā situācijā jāsaglabā miers un koncentrēšanās. Bet Līsbeta izskatījās tik noskumusi, kad viņš pateica, ka zvanījis Ēriks un viņam uz pāris stundām jāaizbrauc uz biroju, lai gan bija svētdiena. Viņa nebija sūdzējusies, un zināmā mērā tas bija vēl sliktāk. Viņa apzinājās, cik nedaudz stundu viņiem atlicis kopā. Cik svarīgas tās bija, cik dārgas. Un tomēr viņa neiebilda. Viņš redzēja, kā viņa tā vietā sakopo spēkus, lai pasmaidītu, un teica: – Protams, tev jāiet. Man nekas nekaitēs.
Kennets gandrīz vai vēlējās, kaut viņa būtu sadusmojusies un sakliegusi uz viņu.Teikusi, ka pēdējais laiks izvērtēt savas prioritātes. Tomēr Līsbeta ne uz ko tādu nebija spējīga. Viņš nespēja atcerēties nevienu reizi divdesmit gadus ilgās laulības laikā, kad viņa būtu pacēlusi balsi uz viņu. Vai uz kādu citu. Viņa bija aukstasinīgi pieņēmusi visas neveiksmes un bēdas, pat vājuma brīžos mierinājusi viņu. Kad viņam trūka enerģijas turpināt, sieva sakopoja spēkus viņiem abiem.
Tagad viņš bija atstājis Līsbetu mājās, jo bija jābūt darbā. Viņš izšķiedīs dažas dārgās stundas, ko viņi būtu varējuši pavadīt kopā, un viņš ienīda sevi, jo vienmēr skrēja, mēli izkāris, ikreiz, kad Ēriks pasvilpa. Kennets nesaprata, kāpēc. Šāds attiecību modelis bija ieviesies jau pašā sākumā un nu jau kļuvis par neatņemamu viņa personības daļu. Un Līsbetai tāpēc vienmēr bija jācieš.
Ēriks pat nepapūlējās atbildēt. Viņš tikai blenza datora ekrānā, it kā būtu citā pasaulē.
– Vai tiešām man šodien vajadzēja braukt šurp? – Kenets atkārtoja. – Svētdienā? Vai tas nevarēja pagaidīt līdz rītam?
Ēriks lēnām pagriezās pret Kennetu.
– Es dziļi respektēju situāciju tavā ģimenē, – viņš beidzot teica. – Bet, ja nesagatavosimies šonedēļ paredzētajam iepirkuma konkursam, varam klapēt ciet uzņēmumu. Visiem kaut kas jāupurē.
Kennets pie sevis prātoja, ko Ēriks būtu kādreiz upurējis. Un nebija tik traki, kā Ēriks pareģoja. Viņš mierīgi būtu sagatavojis visus dokumentus pirmdien. Apgalvojums, ka uzņēmums ir uz bankrota robežas, bija pārspīlēts. Visticamāk, Ērikam tikai vajadzēja ieganstu, lai tiktu laukā no mājas. Bet kāpēc viņam vajadzēja vilkt šurp arī Kennetu? Atbilde bija pašsaprotama: tāpēc ka viņš varēja.
Pēc tam katrs pievērsās saviem darbiem un brīdi strādāja klusēdami. Viņu birojs bija viena liela telpa, tāpēc nebija iespējams aizvērt durvis, lai norobežotos. Kennets slepus uzmeta skatienu Ērikam. Viņš izskatījās citāds. To bija grūti noformulēt, taču Ēriks nez kāpēc neizskatījās tik cienīgs kā allaž, saguris. Mati nebija tik nevainojami sasukāti kā allaž, un krekls mazliet sagumzīts. Nē, viņš šodien nebija savā elementā. Kennetam ienāca prātā, ka vajadzētu pajautāt, vai mājās viss kārtībā, taču atturējās. Tā vietā viņš maksimāli nosvērtā balsī jautāja:
– Vai redzēji vakar jaunumus par Kristianu?
Ēriks satrūkās. – Jā.
– Šausmīgi. Saņemt draudus no kaut kāda ķertā, – Kennets teica nevērīgā, gandrīz bezrūpīgā tonī. Taču sirds strauji dauzījās.
– Hmm… – Ēriks nenovērsa skatienu no datora ekrāna. Taču nepieskārās ne klaviatūrai, ne pelei.
– Vai Kristians tev kaut ko ir teicis? – Tas bija kā piespiest sevi pārtraukt knibināt kreveli. Viņš negribēja par to runāt, un arī Ēriks acīm redzami negribēja to apspriest. Tomēr Kennets nespēja apklust. – Vai ir?
– Nē, viņš man nekad neko nav teicis par draudiem, – Ēriks atbildēja, sākdams šķirot dokumentus uz sava galda. – Bet viņš bija ļoti aizņemts ar grāmatu, tāpēc mēs pēdējā laikā reti tikāmies. Un es domāju, ka vairums cilvēku vēlētos ko tādu paturēt pie sevis.
– Vai mums nevajadzētu aprunāties par to ar policiju?
– Kā tu zini, ka Kristians to jau nav izdarījis? – Ēriks turpināja bezmērķīgi šķirstīt dokumentu kaudzes.
– Taisnība. Pilnīga taisnība… – Kennets brīdi apklusa. – Bet ko policija var darīt, ja vēstules ir anonīmas? Iespējams, tās sūta kāds trakais.
– Kā lai es zinu? – Ēriks teica nolamādamies, jo bija sagriezies ar papīru. – Velns! – Viņš iebāza savainoto pirkstu mutē.
– Domā, draudi ir nopietni?
Ēriks nopūtās. – Kāpēc mums par to jāspriedelē? Es jau tev teicu – man nav ne jausmas. – Viņš mazliet pacēla balsi, un pie pēdējiem vārdiem tā notrīsēja. Kennets izbrīnīts paskatījās uz viņu. Ēriks nudien nebija savā ādā. Vai tam bija kāds sakars ar uzņēmumu?
Kennets no sākta gala neuzticējās Ērikam. Vai viņš bija pastrādājis kādas muļķības? Taču viņš uzreiz atmeta šo domu. Kennets pārāk labi pazina firmas grāmatvedību, viņš būtu pamanījis, ja Ērikam būtu ienācis prātā izdarīt kādus neprātīgus finanšu gājienus. Iespējams, tam bija kāds sakars ar Luīsi. Nebija skaidrs, kā abiem bija izdevies tik ilgi nodzīvot kopā. Visi, izņemot Ēriku un Luīsi, redzēja, ka šis pāris izdarītu sev lielu pakalpojumu, ja pateiktu viens otram ardievas un ietu katrs savu ceļu. Taču tā nebija Kenneta darīšana. Viņam pietika savu raižu.
– Man tikai ienāca prātā, – Kennets teica.
Viņš atvēra Excel failu ar jaunāko mēneša pārskatu. Taču domas klīda pavisam citur.
Kleita aizvien smaržoja pēc viņas. Kristians to piespieda pie deguna, ieelpoja mikroskopiskās, audumā iespiedušās parfīma paliekas. Ikreiz, kad viņš aizmiga ar šo aromātu nāsīs, varēja viņu pavisam skaidri iztēloties. Tumši mati, kas sniedzās līdz viduklim un kurus viņa parasti valkāja bizē vai savītus pakausī mezglā. Tāda frizūra varēja izskatīties vecmodīga vai pat vecmeitīga, taču ne viņai.
Viņa bija kustējusies kā dejotāja, lai gan sen pametusi dejotājas karjeru. Viņa apgalvoja, ka nav bijusi pietiekami ambicioza. Ne jau talanta trūkuma dēļ, viņai trūka vajadzīgās apņēmības izvirzīt dejošanu pirmajā vietā, upurēt mīlestību, laiku, smieklus un draugus. Viņa pārāk stipri mīlēja dzīvi.
Tāpēc viņa bija pametusi dejošanu. Taču, kad viņi iepazinās, un līdz pat pašām beigām viņas ķermenis aizvien kustējās lokanajā dejotājas ritmā. Viņš varēja sēdēt un skatīties uz viņu stundām ilgi. Skatīties, kā viņa pārvietojas pa māju, to uzkopjot un dungojot, kamēr kājas kustējās tik graciozi, it kā viņa peldētu gaisā.
Viņš atkal piespieda kleitu pie sejas. Cik atsvaidzinošs un vēss pret drudžaini karsto ādu šķita audums, tas aizķērās aiz neskūtā vaiga rugājiem. Pēdējoreiz viņa šo kleitu bija uzvilkusi vasaras saulgriežu vakarā. Zilā kleita izcēla viņas acu krāsu, un tumšā bize uz muguras mirdzēja tikpat spoži kā spīdīgais audums.
Tas bija pasakains vakars. Vieni no retajiem saulgriežiem, kas bija izgadījušies brīnišķīgi saulaini, un viņi sēdēja dārzā, ēda siļķi ar vārītiem jaunajiem kartupeļiem. Viņi bija gatavojuši maltīti kopā. Bērniņš gulēja savos ratos, pār kuriem rūpīgi bija nostiepts moskītu tīkls, lai neviens kukainis netiek iekšā. Bērns bija pasargāts.
Garām aizplīvoja bērna vārds, un viņš satrūkās, it kā rokā būtu iedūries kaut kas ass. Viņš piespieda sevi atcerēties norasojušās alus glāzes un draugus, kas pacēla glāzes par godu vasarai un mīlestībai, un viņiem abiem. Viņš domāja par zemenēm, ko viņa iznesa lielā bļodā. Atcerējās, kā viņa bija sēdējusi pie virtuves galda un tās tīrījusi, un kā viņš bija viņu ķircinājis par netīrību un to, ka katra trešā vai ceturtā zemene nokļuva viņas mutē, nevis bļodā. Lielajā bļodā, kas vēlāk tika celta priekšā draugiem kopā ar putukrējumu, kas apbārstīts ar cukura drumstalām, kā viņu bija mācījusi vecmāmiņa. Viņa atbildēja uz viņa zobošanos ar smiekliem, tad pievilka tuvāk un noskūpstīja ar lūpām, kas garšoja pēc gatavām zemenēm.
Viņš sāka šņukstēt, sēdēdams ar kleitu rokās. Viņš nespēja tam pretoties. No asarām uz auduma parādījās mazi, tumši plankumiņi, un viņš tās aši aizslaucīja ar krekla piedurkni, negribēdams nosmērēt kleitu, sabojāt to nieciņu, kas vēl bija palicis.
Kristians rūpīgi ielika kleitu atpakaļ čemodānā.Tas bija viss, kas palicis no viņiem. Vienīgais, ko viņš spēja paturēt. Viņš aiztaisīja čemodānu un iestūma to atpakaļ kaktā. Viņš negribēja, lai Sanna to atrod. Viņam sametās šķērmi, iedomājoties, ka viņa to atver, ieskatās iekšā un pieskaras kleitai. Viņš zināja, ka tas ir slikti, taču viņš bija izvēlējies Sannu viena vienīga iemesla dēļ: viņa izskatījās pilnīgi citāda. Viņai nebija lūpu, kas garšo pēc zemenēm, un viņa nekustējās kā dejotāja.
Taču izrādījās, ka ar to nav diezgan. Pagātne tik un tā bija viņu panākusi. Tikpat nenovīdīgi kā tā bija panākusi viņu, sievieti zilajā kleitā. Un tagad viņš neredzēja izeju.
– Pieskatīsi kādu brīdi Leo? – Paula lūkojās uz māti Ritu, taču tad uzmeta vēl cerīgāku skatienu Melbergam. Drīz pēc dēla piedzimšanas viņa ar dzīves draudzeni Juhannu bija sapratušas, ka Ritas jaunais vīrietis ir ideāla aukle. Melbergs nespēja atteikt.
– Nu, mēs grasījāmies… – Rita ierunājās, taču Melbergs viņu pārtrauca ar dedzīgu atbildi:
– Bet protams. Mēs ar prieku pieskatīsim mazo brašuli. Jūs abas ejiet vien un dariet, ko bijāt iecerējušas.
Rita skumji nopūtās, tomēr veltīja atzinīgu skatienu šim vīrietim – maigi izsakoties, neslīpētam dimantam, ar kuru viņa tagad dzīvoja kopā. Viņa zināja, ka daudzi viņu uzskata par rupju, nevīžīgu un nekaunīgu cilvēku. Taču viņa jau pašā sākumā saskatīja Bertilā arī citas īpašības, īpašības, kuras kā sieviete varēja veicināt.
Un viņai bija taisnība. Bertils Melbergs izturējās pret viņu kā pret karalieni. Rita redzēja, kā viņš skatās uz viņas mazdēlu, un saprata, ka viņa arsenālā ir daudz slēptu rezervju. Viņa mīlestība pret jaundzimušo bija neaptverama. Vienīgā nelaime, ka viņa pārāk ātri bija nostumta otrajā vietā, taču spēja ar to samierināties. Turklāt arī uz deju grīdas viņai ar Bertilu sāka veikties labāk. Viņš nebija nekāds salsas karalis, taču nu vairs nevajadzēja vilkt kurpes ar tērauda purngaliem.
– Ja tu neiebilstu paauklēt viņu viens, varbūt mamma varētu braukt mums līdzi. Mēs gribējām aizbraukt uz Torpu un nopirkt ko jaunu Leo istabai.
– Dod tik šurp, – Bertils teica, aizrautīgi pamādams ar roku uz Paulas rokās guļošo zēnu. – Gan pāris stundu iztiksim. Iedošu pudelīti, kad izbadēsies, un puika varēs netraucēti pavadīt laiku kopā ar vectēvu Bertilu. Ko vēl vairāk var gribēt?
Paula ielika dēlu Melberga rokās. Augstā debess, tas nu gan bija dīvains pāris. Tomēr īpašā saikne starp viņiem abiem nebija noliedzama. Lai gan viņas acīs Bertils Melbergs bija vissliktākais priekšnieks pasaulē, viņš bija parādījis sevi kā vislabākais vectētiņš pasaulē.
– Vai esi drošs, ka tiksi galā? – Rita mazliet bažīgi jautāja. Lai gan Bertils bija bieži palīdzējis pieskatīt Leo, viņa pieredze zīdaiņu aprūpē, maigi izsakoties, nebija pārāk plaša. Viņa paša dēls Sīmons ienāca Melberga dzīvē, jau būdams pusaudzis.
– Protams, esmu drošs, – Bertils mazliet apvainojies atbildēja. – Ēd, kakā, guļ. Kas tur grūts? Es daru tieši to pašu gandrīz sešdesmit gadus. – Viņš gandrīz izgrūda sievietes no dzīvokļa un aizvēra durvis. Beidzot viņi ar Leo varēs baudīt mieru un klusumu. Pēc divām stundām viņš mirka sviedros. Leo brēca pilnā rīklē, un dzīvojamo istabu kā migla ieskāva netīro autiņu smaka. Vectēvs Bertils izmisīgi centās mazo aizmidzināt, bet Leo tikai brēca arvien skaļāk un skaļāk. Melberga mati, kas parasti bija uzķemmēti galvvidū kārtīgā ligzdā, bija nošļukuši pār labo ausi, un viņš juta, ka sviedru plankumi padusēs izpletušies tik lieli kā pusdienu šķīvji.
Viņš bija uz panikas robežas un meta šķībus skatienus uz mobilo telefonu, kas gulēja uz kafijas galdiņa. Vai vajadzētu zvanīt meitenēm? Viņas droši vien aizvien bija Torpā, un mājupceļš aizņemtu kārtīgas četrdesmit piecas minūtes, pat ja viņas dotos ceļā tūlīt pat. Un ja viņš tagad prasīs palīdzību, varbūt sievietes viņam nekad vairs neuzticēs dēlu. Nē, jāizdomā, kā pašam tikt galā. Viņš savulaik cīkstējies ar ne vienu vien nelieti. Turklāt, pildot dienesta pienākumus, vajadzējis pat lietot šaujamieroci un savaldīt satrakojušos narkomānus ar nažiem.Tāpēc viņam jābūt spējīgam tikt galā arī šajā situācijā. Galu galā, Leo nebija lielāks par maizes klaipu, lai gan rīkle bija tāda kā pieaugušam vīram.
– Labi, manu zēn, vispirms mums jānovērtē situācija, – Melbergs teica, nolikdams nikno zīdaini uz dīvāna. – Paskatīsimies. Izskatās, ka tu esi apkakājies. Un droši vien izsalcis. Citiem vārdiem sakot – krīze abos galos. Tagad jānosaka prioritātes. – Melbergs runāja skaļi, lai noslāpētu kliedzienus. – Labi, ēšana vienmēr ir svarīgākā, vismaz man. Sameklēsim tev lielu pudeli ar piena maisījumu. Bertils pacēla Leo un ienesa virtuvē. Viņam bija doti sīki norādījumi, kā sagatavot maisījumu mikroviļņu krāsnī, un tas aizņēma pavisam īsu mirkli. Viņš uzmanīgi pārbaudīja temperatūru, pats iesūkdams mazliet no pudelītes.
– Hmm, ne pēc kā negaršo, manu zēn. Bet pagaidi vien, kad paaugsies un tiksi pie kā labāka.
Redzēdams pudeli, Leo brēca vēl skaļāk, tāpēc Bertils apsēdās pie virtuves galda un iekārtoja zīdaini kreisās rokas līkumā. Kad knupītis pieskārās Leo lūpām, viņš sāka kāri sūkt piena maisījumu. Vienā rāvienā pudele bija tukša, un Melbergs juta, ka mazais ķermenītis atslābst. Bet drīz vien zēns atkal sāka locīties, un nu jau smaka bija tik stipra, ka Melbergs vairs nespēja izturēt. Vienīgā nelaime, ka viņš līdz šim vēl tā īsti labi nebija apguvis autiņu mainīšanu.
– Labi, vienu galu esam apmierinājuši. Tagad parūpēsimies par otru, – viņš teica mundrā balsī, kas nemaz neatbilda viņa patiesajai attieksmei pret gaidāmo uzdevumu.
Melbergs ienesa šņukstošo Leo vannasistabā. Viņš bija palīdzējis meitenēm pieskrūvēt pie sienas pārtinamo galdu, un tieši tur viņš atrada visu operācijai “Netīrie autiņi” vajadzīgo.
Viņš nolika zīdaini uz galda un novilka tam bikses, cenzdamies elpot caur muti, taču tas neko daudz nelīdzēja, smaka bija nomācoša. Melbergs atplēsa autiņbikšu līmlentu un gandrīz paģība, kad acu priekšā visā savā smirdošajā krāšņumā atklājās to saturs.
– Mīļais Jēzu, – viņš nomurmināja. Viņš izmisīgi skatījās apkārt un ieraudzīja mitro salvešu paciņu. Lai tās aizsniegtu, vajadzēja palaist vaļā zīdaiņa kājas, un Leo izmantoja izdevību un iegrūda pēdas netīrajās autiņbiksēs.
– Nē, nē, nedari tā, – Melbergs iesaucās, pagrābdams veselu sauju ar mitrajām salvetēm, ar ko noslaucīt mazuļa dibenu un pēdas. Taču viņam tikai izdevās vēl vairāk izsmērēt kakas, līdz beidzot viņš saprata, ka vispirms jālikvidē problēmas cēlonis. Viņš pacēla Leo aiz kājelēm un izvilka autiņbikses, kuras pēc tam iemeta atkritumu spainī, nespēdams noslēpt sejā parādījušos grimasi.
Iztērējis puspaciņu mitro salvešu, viņš beidzot ieraudzīja gaismu tuneļa galā. Lielākā cūcība bija satīrīta, un Leo bija nomierinājies. Melbergs rūpīgi noslaucīja pēdējās paliekas un paņēma no plaukta virs pārtinamā galda svaigas autiņbikses.
– Nu labi. Gandrīz esam beiguši, – viņš apmierināts teica, skatīdamies, kā Leo spārdās, priecādamies par iespēju izvēdināt pliko dibenu. – Interesanti, kā tās uzvelk. – Melbergs grozīja un pētīja autiņbikses, beigās nospriezdams, ka bildītēm ar dzīvniekiem jābūt aizmugurē, gluži kā apģērba etiķetei. Tomēr autiņbikses īsti labi nepiegulēja un līmlente neturējās, kā nākas. Vai tiešām bija tik grūti uztaisīt kārtīgas autiņbikses? Par laimi, viņš bija ļoti prasmīgs un uztvēra katru problēmu kā izaicinājumu.
Melbergs pacēla Leo, ienesa atpakaļ virtuvē un, piespiedis pie pleca, rakņājās virtuves skapīša apakšējā atvilktnē. Tur viņš atrada meklēto. Līmlentes rulli. Bertils iegāja dzīvojamajā istabā, nolika Leo uz dīvāna un vairākas reizes aptina autiņbikses ar līmlenti. Pēc tam atlieca muguru un novērtēja savu roku darbu.
– Nu re. Meitenes uztraucās, ka es netikšu ar tevi galā. Ko teiksi, Leo? Vai tu nedomā, ka esam nopelnījuši tiesības mazliet nosnausties?
Bertils pacēla svaigi iesaiņoto zīdaini un iekārtojās ērtāk dīvānā. Leo mazliet paknosījās, bet tad iespieda sejiņu policijas šefa kakla izliekumā.
Kad sievietes pēc pusstundas atgriezās mājās, abi bija saldi aizmiguši.
* * *
– Vai Kristians mājās? – Kad Sanna atvēra durvis, Ērikai vairāk par visu gribējās pagriezties un bēgt. Bet Patrikam bija taisnība. Viņai nebija izvēles.
– Jā, bet viņš ir bēniņos. Es pasaukšu. – Sanna pagriezās pret kāpnēm. – Kristian! Tev atnācis ciemiņš! – Viņa nokliedzās un atkal paskatījās uz Ēriku. – Nāc iekšā. Viņš tūlīt nāks.
– Paldies. – Ērika jutās neērti, stāvēdama koridorā blakus Sannai, taču drīz izdzirdēja uz kāpnēm soļus. Kad Kristians parādījās, viņa uzreiz pamanīja, cik viņš izskatās nomocījies, un vainas izjūta vēl vairāk pieņēmās spēkā.
– Sveika, – viņš teica, mazliet apjucis atkal viņu tik drīz satiekot, taču pienāca apskaut Ēriku.
– Man ar tevi par kaut ko jārunā, – Ērika teica, atkal juzdama nepārvaramu vēlēšanos apcirsties uz papēža un mesties laukā pa durvīm.
– Ak tā? Nu tad nāc iekšā, – Kristians teica, pamādams uz dzīvojamās istabas pusi. Viņa novilka mēteli un kurpes un sekoja viņam.
– Vai gribi kaut ko iedzert?
– Paldies, nē. – Ērika papurināja galvu. Viņa gribēja vienīgi ātrāk tikt ar to galā.
– Kā gāja autogrāfu dalīšanā? – viņa jautāja, apsēzdamās vienā dzīvojamās istabas dīvāna galā. Viņa iegrima dziļi dīvāna spilvenos.
– Labi, – Kristians atbildēja tādā intonācijā, kas izslēdza jebkādus tālākus jautājumus. – Vai vakar redzēji avīzi? – viņš jautāja.
Vīrieša seja ziemas gaismā, kas iespiedās pa logu, bija pelēcīga.
– Jā, un tieši par to es ar tevi gribēju runāt. – Ērika apklusa, lai sakopotu drosmi. Viens no dvīņiem stipri iespēra pa ribām, un viņa noelsās.
– Vai mazie spārdās?
– Un kā vēl. – Viņa dziļi ievilka elpu un turpināja: – Es esmu vainīga, ka tas noplūda presē.
– Ko? – Kristians izslējās.
– Es viņus neinformēju, – viņa steidzās paskaidrot. – Bet biju tāda muļķe, ka ieminējos par to nepareizajam cilvēkam. – Viņa neuzdrīkstējās paskatīties Kristianam acīs. Tā vietā pētīja savas plaukstas.
– Tu runā par Gabiju? – Kristians gurdi prasīja. – Bet vai tad tu nesaprati, ka viņa…
Ērika pārtrauca draugu. – Patriks teica tieši to pašu. Un jums abiem taisnība. Man vajadzēja zināt, ka viņai nevar uzticēties, ka viņa to uzskatīs par vēl vienu publicitātes veicināšanas iespēju. Es jūtos kā muļķe. Nevajadzēja būt tik naivai.
– Nekas tāpat vairs nav darāms, – Kristians sacīja.
Viņš šķita samierinājies, un Ērika tāpēc jutās vēl sliktāk. Viņa gandrīz vēlējās, kaut Kristians sakliegtu uz viņu.Tas būtu labāk nekā redzēt nogurumu un vilšanos viņa sejā.
– Piedod, Kristian. Man tiešām ļoti žēl par visu.
– Cerēsim, ka viņai vismaz būs taisnība.
– Kam?
– Gabijai. Varbūt tāpēc izdosies pārdot vairāk grāmatu.
– Nesaprotu, kā cilvēks var būt tik cinisks. Izmest tevi saplosīšanai vilkiem tikai tāpēc, ka tas varētu veicināt biznesu.
– Viņa nekļuva par veiksmīgu uzņēmēju, draudzēdamās ar visiem.
– Un tomēr. Tas nav to vērts. – Ēriku māca nožēla par nodarīto, lai gan viņa bija rīkojusies vislabāko nodomu vadīta. Viņa nekādi nespēja saprast, kā cilvēks, kam ir sirdsapziņa, varēja rīkoties tā kā Gabija. Un darīt to vienīgi peļņas dēļ.
– Gan jau viss noklusīs, – Kristians sacīja, taču balsī neskanēja pārliecība.
– Vai reportieri šodien uzmācās? – Ērika sagrozījās, lai iekārtotos ērtāk. Neatkarīgi no tā, kādā pozā viņa sēdēja, šķita, ka tas vai cits iekšējais orgāns tiek nežēlīgi knaibīts.
– Vakar pēc pirmā zvana izslēdzu mobilo telefonu. Es negrasos apgādāt viņus ar jaunu degvielu.
– Un kā ar… – Ērika vilcinājās. – Vai esi saņēmis jaunus draudus? Es zinu, ka pēc visa notikušā tev nav iemesla man uzticēties, bet tici man – es esmu guvusi mācību.
Kristians izskatījās noslēdzies sevī. Viņš skatījās laukā pa logu, it kā prātodams, ko teikt. Taču, kad viņš beidzot atbildēja, balss bija vārga un gurda.
– Es negribu par to domāt. Visa šī lieta ir pārāk uzpūsta.
Augšstāvā atskanēja brīkšķis, un skaļi un spalgi sāka brēkt bērns. Kristians pat negrasījās celties kājās, bet Ērika dzirdēja, ka Sanna uzskrien augšā.
– Vai bērni labi satiek? – Ērika jautāja, pamādama ar roku uz istabu virs galvas.
– Ne gluži. Vecākais dēls necieš konkurenci. Domāju, tas ir pieklājīgākais vārds, kā raksturot to, kas notiek, – Kristians pasmaidīja.
– Lielākā daļa cilvēku pēc otrā bērna piedzimšanas pievērš pārāk maz uzmanības pirmajam, – Ērika atbildēja.
– Iespējams, tev taisnība, – Kristians piekrita, un smaids nozuda. Viņam bija dīvaina sejas izteiksme, un Ērika īsti nesaprata, ko tā nozīmē. Nu jau augšstāvā raudāja abi zēni, un bija dzirdama Sannas bāršanās.
– Tev jārunā ar policiju, – Ērika teica. – Tu taču saproti, ka es par to ieminējos Patrikam un to nenožēloju. Viņš domā, ka tev vajadzētu to uztvert nopietnāk, un pirmais solis ir ziņojums policijai. Varbūt sākumā aizej pie viņa neoficiāli, ja gribi. – Viņa dzirdēja savā balsī lūdzošu toni, taču vēstules bija viņu patiešām satraukušas, un viņa juta, ka Kristians jūtas līdzīgi.
– Es negribu par to vairs runāt, – viņš teica, celdamies kājās. – Es zinu, ka tu negribēji, lai pēc sarunas ar Gabiju notiek tas, kas notiek. Taču es tevi lūdzu cienīt faktu, ka negribu no tā izpūst sazin ko.
Nu jau brēcieni virs galvas bija kļuvuši par pāris decibeliem skaļāki, un Kristians devās uz trepēm.
– Piedod, bet man jāpalīdz Sannai, kamēr puikas nav viens otru nogalinājuši. Tu taču atradīsi durvis, vai ne? – Tad viņš neatvadījies aizsteidzās, un Ērikai radās iespaids, ka viņš priecājas par iespēju aizbēgt no viņas.
Vai viņi kādreiz brauks mājās? Šķita, ka motormāja ar katru dienu kļūst arvien mazāka un mazāka, un viņš jau bija izpētījis visus kempinga kaktus. Varbūt mājās viņš tiem atkal iepatiksies. Šeit šķita, ka viņš vispār neeksistē.
Tēvs tikai sēdēja un risināja krustvārdu mīklas, māte bija slima. Vismaz tādu paskaidrojumu saņēma, kad mēģināja pie viņas ieiet. Viņa augas dienas pavadīja motormājas šaurajā guļamtelpā. Un viņa vairs nebija gājusi ar viņu peldēties. Lai gan viņš nespēja aizmirst šausmas, kad kaut kas bija aizlocījies gar kājām, viņš labāk izvēlētos to nekā izraidīšanu no motormājas.
– Māte ir slima. Ej laukā spēlēties.
Tāpēc viņš gāja, vadīja garās dienas stundas viens. Sākumā pārējie kempinga bērni mēģināja ar viņu spēlēties, taču viņu tas neinteresēja. Ja viņam neļāva būt kopā ar mammu, tad ne ar vienu citu viņš negribēja būt kopā.
Kad viņa neatlaba, viņš uztraucās arvien vairāk un vairāk. Reizēm viņš dzirdēja, ka viņa vemj. Māte izskatījās bāla. Ja nu kaite bija nopietna? Ja nu viņa arī nomirs un pametīs viņu vienu? Gluži kā mamma.
No šīs domas vien viņš gribēja ielīst kaktā un paslēpties. Cieši aizmiegt acis, lai tumsa nevarētu sagrābt. Viņš atteicās par to domāt. Viņa skaistā māte nevarēja mirt. Tas nevarēja notikt arī ar viņu.
Viņš bija atradis sev īpašu vietu. Kalna nogāzē ar skatu uz kempingu un jūru. Ja pastiepa kaklu, varēja redzēt viņu motormājas jumtu. Tur viņš tagad vadīja savas dienas, vietā, kur viņu lika mierā. Šeit, augšā, stundas aizlidoja vēja spārniem.
Tēvs arī gribēja braukt mājās. Viņš bija dzirdējis tēvu tā sakām. Bet māte atteicās. – Es negrasos sagādāt Vecajai Raganai to prieku, – māte teica, gulēdama uz lāvas, gluži bāla un vājāka nekā parasti. Viņa gribēja, lai Vecā Ragana zina, ka viņi te bijuši visu vasaru, kā parasti, lai gan ne reizi nebija viņu apciemojuši. Nē, viņi nebrauks mājās. Viņa drīzāk mirtu nekā aizbrauktu pirms laika.
Diskusijas bija izbeigtas. Ja māte bija ko ieņēmusi galvā, tad tā arī notika. Katru dienu viņš gāja uz savu īpašo vietu un sēdēja, apskāvis ar rokām ceļus, bet galvā šaudījās visādas domas un fantāzijas.
Kaut viņi varētu braukt mājās, tad viss būtu kā agrāk. Viņš par to bija drošs.
✽
– Neskrien pārāk tālu, Rokij! – Jēte Pēšons kliedza, bet suns, kā parasti, neklausījās. Jēte tikai manīja zeltainā retrīvera asti, pirms Rokijs nogriezās pa kreisi un pazuda aiz liela akmeņa. Jēte mēģināja pielikt soli, bet labā kāja neklausīja. Pēc infarkta kāja netika līdzi pārējam ķermenim, tomēr viņš aizvien uzskatīja, ka viņam veicies. Ārsti nedeva lielas cerības, ka viņš vispār kādreiz pats varēs pārvietoties, jo visa labā puse bija paralizēta. Taču viņi nebija ņēmuši vērā, cik šis vīrs bija ietiepīgs. Pateicoties Dieva dotajai neatlaidībai un fizioterapeitam, kas bija dzenājis, it kā viņš trenētos Olimpiskajām spēlēm, kustīgums palielinājās ar katru nedēļu. Reizēm gadījās neveiksmes, un jāatzīst, ka vairākas reizes viņš gandrīz bija gatavs padoties. Taču bija mērķtiecīgi turpinājis, pastāvīgi progresēdams un tuvodamies mērķim.
Nu jau viņš katru dienu gāja stundu ilgās pastaigās ar Rokiju. Jēte gāja lēni un redzami pieklibodams, taču aizvien gāja. Viņi devās laukā neatkarīgi no laikapstākļiem, un katrs noietais metrs bija uzvara.
Suns atkal parādījās redzeslokā. Nu jau viņš bija liedagā, kaut ko ošņāja netālu no Selvīkas peldvietas un reizēm paskatījās atpakaļ, lai pārliecinātos, ka saimnieks nav apmaldījies. Jēte izmantoja iespēju apstāties un atvilkt elpu. Simto reizi viņš iebāza roku kabatā un pataustīja līdzi paņemto mobilo telefonu. Jā, tas aizvien bija turpat. Drošības pēc viņš to izņēma un pārbaudīja, vai aparāts ir ieslēgts un vai nejauši nav izslēdzies zvans. Viņš negribēja palaist garām zvanu, bet neviens nebija zvanījis. Vīrietis nepacietīgi iebāza telefonu atpakaļ kabatā.
Viņš zināja, ka ir smieklīgi katras piecas minūtes skatīties telefonā. Viņi bija apsolījuši zvanīt, kad brauks uz slimnīcu. Viņa pirmais mazbērns. Meita Īna bija pārstaigājusi nolikto laiku gandrīz par divām nedēļām, un Jēte nespēja saprast, kā viņa ar vīru varēja būt tik mierīga. Godīgi sakot, viņš pat saklausīja aizkaitinājumu meitas balsī, kad todien desmito reizi piezvanīja, lai apjautātos, vai nekas vēl nenotiek. Izskatījās, ka viņš ir daudz vairāk nobažījies nekā viņi. Pēdējās naktis viņš lielākoties bija pavadījis nomodā, skatīdamies te uz modinātājpulksteni, te mobilo telefonu. Parasti šādas lietas notika nakts vidū. Un ja nu viņš bija ieslīdzis pārāk ciešā miegā un nebija dzirdējis zvanu?
Jēte nožāvājās. Bezmiega naktis bija atstājušas savas pēdas. Īnas un Jespera paziņojums, ka viņi gaida bērnu, uzvandīja tik daudz jūtu. Viņš to uzzināja pāris dienu pēc tam, kad pēc kritiena bija ar ātro palīdzību aizvests uz Udevallas slimnīcu. Viņi bija gribējuši mazliet nogaidīt ar šo paziņojumu, jo grūtniecība vēl bija tikai pašā sākumā un paši tikko bija uzzinājuši. Bet neviens neticēja, ka Jēte izdzīvos. Viņi pat nebija droši, vai viņš tos dzird, gulēdams slimnīcas gultā, pieslēgts pie dažādām caurulēm un aparātiem.
Bet viņš dzirdēja; viņš bija dzirdējis katru vārdu. Un šie jaunumi bija tieši tas, pie kā viņa spītīgais gars varēja pieķerties. Kaut kas, kā dēļ dzīvot. Viņš būs vectēvs. Vienīgajai meitai, viņa acuraugam, būs bērns. Kā viņš varēja palaist garām tik svarīgu notikumu. Jēte zināja, ka Brita Māri viņu gaida, un viņam nebūtu nekas pretī atteikties no dzīves, lai tikai vēlreiz viņu ieraudzītu. Kopš viņa bija nomirusi un atstājusi viņus ar Īnu vienus, viņam sievas trūka katru dienu, katru minūti. Bet tagad viņš bija vajadzīgs, kā Jēte paskaidroja Britai Māri, stāstīdams, ka vēl nevar viņai piebiedroties, jo bija vajadzīgs meitai šaipasaulē.
Bet Brita Māri saprata. Viņš zināja, ka tā būs. Viņš bija atguvis samaņu, pamodies no miega, kas bija pavisam citāds un daudzējādā ziņā vilinošs. Viņš bija izkāpis no gultas, un katrs solis kopš tā laika tika sperts mazā mazdēla vai mazmeitas vārdā. Viņam bija tik daudz ko dot, un viņš grasījās izmantot katru uzdāvināto dzīves minūti, lai lutinātu šo mazbērnu. Lai Īna un Jespers iebilst, cik tīk. Tā bija vectēva privilēģija.
Mobilais telefons kabatā spalgi iezvanījās, tas viņu iztrūcināja un izrāva no pārdomām. Viņš ar skubu izrāva telefonu, gandrīz nomezdams zemē. Ieskatījās displejā. Pleci saguma, ieraugot laba drauga vārdu. Viņš neuzdrīkstējās atbildēt. Negribēja, lai līnija būtu aizņemta, kad zvanīs meita.
Viņš vairs neredzēja Rokiju, tāpēc iebāza mobilo atpakaļ kabatā un kliboja uz vietu, kur pēdējoreiz bija redzējis suni. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja kaut ko košu un pagrieza galvu, lai paskatītos uz ūdeni.
– Rokij! – viņš sauca, balsī bija jaušams satraukums. Suns bija izgājis uz ledus. Dzīvnieks bija gandrīz divdesmit metru attālumā, stāvēja galvu nolaidis. Izdzirdējis Jētes saucienu, viņš sāka mežonīgi riet un skrāpēt ledu. Jēte aizturēja elpu. Ja ziema būtu auksta, viņš tik ļoti neuztrauktos. Visai bieži, parasti pēc Jaunā gada, viņi ar Britu Māri bija iesaiņojuši sviestmaizes un termosu ar kafiju un devušies pastaigā pāri ledum uz vienu no tuvējām salām. Bet šoziem ūdens te sasala, te atkusa, un viņš zināja, ka šādam ledum nevar uzticēties.
– Rokij! – viņš atkal sauca. – Nāc šurp! – Viņš mēģināja saukt bargā balsī, bet suns neklausīja.
Tagad Jētem galvā bija tikai viena doma. Viņš nevarēja zaudēt Rokiju. Suns ietu bojā, ja izkristu cauri ledum un nonāktu saltajā ūdenī, Jēte vienkārši nevarēja to pieļaut. Viņi bija biedri vairāk nekā desmit gadus, un gara acīm viņš bija iztēlojies tik daudz ainu, kurās vēl nedzimušais mazbērns spēlējas ar suni. Viņš nespēja iedomāties dzīvi bez Rokija.
Vīrietis gāja gar krastu, tad ar vienu kāju pārbaudīja ledu. Acumirklī uz virsmas parādījās neskaitāmas sīciņas plaisiņas, bet ledus izturēja. Acīmredzot tas bija pietiekami biezs, lai izturētu viņa svaru, tāpēc Jēte gāja pie Rokija, kurš aizvien rēja un skrāpēja ledu.
– Nāc šurp, puika, – Jēte aicināja, bet suns palika, kur bijis, un nekustēja ne no vietas.
Šeit ledus šķita biezāks nekā pie krasta, tomēr Jēte nolēma samazināt risku, noguļoties uz vēdera. Viņš ar pūlēm nometās ceļos un pēc tam nolaidās garšļaukus, cenzdamies nelikties ne zinis par aukstumu, kas durstīja ķermeni, lai gan viņš bija satuntuļojies ziemas drēbēs.
Bija grūti rāpot uz vēdera. Kājas slīdēja, kad viņš centās atsperties, un Jēte vēlējās, kaut nebūtu bijis tik iedomīgs un uzvilcis apavus ar dzelkšņiem. Tā slidenā laikā darīja visi prātīgi Zviedrijas pensionāri.
Viņš paskatījās apkārt un pamanīja divas rungas, ko varētu izmantot. Jētem izdevās līdz tām aizrāpot un izmantot kā improvizētus ledus cirvjus. Tagad kļuva vieglāk, centimetru pēc centimetra viņš tuvojās sunim. Reizēm Jēte mēģināja Rokiju atkal pasaukt, bet tas bija tik ļoti ieinteresējies par savu atradumu, ka ne mirkli nenovērsa no tā skatienu.
Kad Jēte bija gandrīz sasniedzis Rokiju, viņš dzirdēja, ka ledus zem viņa svara sāk brakšķēt. Viņš iedomājās, kāda tā būtu ironija, ja, pavadījis daudzus mēnešus atgūstot kustīgumu, tagad ielūztu Selvīkas ledū un noslīktu. Taču ledus vēl izturēja, un viņš bija tik tuvu, ka varēja pasniegties un pieskarties Rokija kažokam.
– Labi, puika, tev nevajadzētu te palikt, – viņš glāsmaini teica, pierāpodams vēl tuvāk, lai satvertu suņa kaklasiksnu. Viņam nebija ne jausmas, kā aizvilks sevi un iespītējušos suni līdz krastam. Bet gan jau kaut kā.
– Nu, kas tev tur ir tik interesants? – Viņš sagrāba Rokija kaklasiksnu. Tad paskatījās lejup.
Tajā brīdī kabatā iezvanījās mobilais telefons.
Pirmdienas rītā, kā parasti, bija grūti pieķerties darbam. Patriks sēdēja, sacēlis kājas uz rakstāmgalda malas. Viņš cieši vēroja Magnusa Šelnera fotogrāfiju, it kā vēlētos to pierunāt atklāt, kur viņš ir. Vai drīzāk – kur ir viņa mirstīgās atliekas.
Turklāt Patriks raizējās par Kristianu. Viņš atvēra rakstāmgalda atvilktni labajā pusē un izņēma plastmasas maisiņu ar vēstuli un kartīti. Viņam būtu gribējies abas nosūtīt uz ekspertīzi, pameklēt pirkstu nospiedumus. Taču bija tik maz informācijas, un vēl nekas nebija noticis. Pat Ērika, kas atšķirībā no Patrika bija izlasījusi visas vēstules, nevarēja droši pateikt, ka kāds vēl Kristianam ļaunu. Taču viņas instinkts brīdināja, ka viņam draud briesmas. Un Patriks domāja tāpat. Viņi abi juta šajos vārdos kaut ko naidīgu. Viņš pie sevis pasmaidīja. Kas par vārdu izvēli. Naidīgs. Nav gluži zinātniska definīcija. Taču šķita, ka vēstules pauž vēlmi darīt ļaunu. Tas bija visprecīzākais vērtējums. Un šīs izjūtas darīja viņu bažīgu.
Viņš bija apspriedies ar Ēriku, kad sieva atgriezās no Kristiana apciemojuma. Patriks arī bija gribējis aiziet aprunāties ar viņu, taču Ērika bija atrunājusi. Viņa nedomāja, ka Kristians būtu pretimnākošs, un lūdza Patrikam pagaidīt, līdz laikrakstu radītā kņada būs mazliet noplakusi. Viņš bija piekritis. Bet tagad, sēdēdams kabinetā un lūkodamies uz eleganto rokrakstu, viņš prātoja, vai pieņēmis pareizo lēmumu.
Viņš satrūkās, kad iezvanījās telefons.
– Patriks Hedstrēms, – viņš atsaucās. Viņš ielika plastmasas maisiņu galda atvilktnē un aizvēra to. Pēkšņi viņš sastinga. – Kā, lūdzu? Ko? – Patriks saspringti klausījās un, tiklīdz bija nolicis klausuli, metās rīkoties. Viņš veica dažus steidzīgus zvanus, tad izmetās gaitenī un pieklauvēja pie Melberga durvīm. Nesagaidījis atbildi, gāja iekšā un pamodināja gan saimnieku, gan suni.
– Velns parāvis, ko tas nozīmē… – Melbergs iztaisnojās no pusguļus stāvokļa krēslā un skatījās uz Patriku.
– Vai tu kādreiz iemācīsies pieklauvēt pirms ienākšanas? – Policijas šefs sakārtoja sarežģīto sasuku. – Nu? Neredzi, ka esmu aizņemts? Ko tu gribi?
– Es domāju, ka esam atraduši Magnusu Šelneru.
Melbergs izslējās taisnāks. – Tiešām? Kur tad viņš ir? Kādā Karību salā?
– Ne gluži. Viņš ir zem ledus. Netālu no Selvīkas.
– Zem ledus?
Ernsts juta gaisā spriedzi un saspicēja ausis.
– Tikko zvanīja vecs vīrs, kurš tur pastaigājies ar suni un atradis līķi. Protams, vēl nevaram būt droši, ka tas ir Magnuss Šelners, jo līķis nav identificēts, taču tas ir visai ticams.
– Ko tad tu, velns parāvis, vēl gaidi? – Melbergs prasīja, pielēkdams kājās. Viņš paķēra jaku un paspraucās garām Patrikam. – Nesaprotu, kāpēc šajā iecirknī visi ir tik neaptēsti! Cik daudz laika vajag, lai pavēstītu jaunumus? Braucam! Tu sēdēsi pie stūres! Melbergs jau skrēja uz garāžu, kamēr Patriks aizsteidzās uz savu kabinetu pēc jakas. Viņš nopūtās. Būtu labāk, ja priekšnieks nebrauktu līdzi, taču viņš lieliski saprata, ka Melbergs neparko nelaidīs garām iespēju nokļūt notikumu epicentrā. Ja vien pašam nekas nebūs jādara.
– Labi, pedāli grīdā! – Melbergs jau sēdēja pasažiera vietā.
Patriks apsēdās pie stūres un pagrieza aizdedzē atslēgu.
– Pirmoreiz esat televīzijā? – vīteroja jauna sieviete, uzklādama viņam grimu.
Kristians noķēra spogulī viņas skatienu un pamāja ar galvu. Mute bija sausa, un plaukstas sasvīdušas. Viņš bija pieņēmis aicinājumu piedalīties TV4 raidījumā “Rīts” pirms divām nedēļām un tagad rūgti nožēloja šo lēmumu. Garajā nakts braucienā ar vilcienu uz Stokholmu viņš bija cīnījies ar impulsu griezties riņķī un braukt mājās.
Gabija bija sajūsmā, kad bija piezvanījis TV4 producents. Viņš teica – paklīdušas baumas, ka tūliņ pie literatūras debesīm uzlēks jauna zvaigzne, tāpēc viņi gribot rezervēt televīzijas interviju. Gabija bija paskaidrojusi Kristianam, ka šī ir vislabākā reklāmas iespēja grāmatai, ko pat pēc īsas uzstāšanās televīzijā pirkšot kaudzēm.
Un viņš bija ļāvies pierunāties. Kristians bija atprasījies no darba bibliotēkā, un Gabija bija nopirkusi vilciena biļeti un rezervējusi viesnīcu Stokholmā. Sākumā viņš bija priecājies par iespēju reklamēt “Nāru” televīzijā. Bet kliedzošie avīžu virsraksti nedēļas beigās visu bija sabojājuši. Kāpēc viņš bija ļāvies Gabijas pierunāšanai? Viņš tik daudzus gadus bija dzīvojis pavisam noslēgti, un nu iegalvojis sev, ka jau var iznākt atklātībā. Pat tad, kad sāka pienākt vēstules, Kristians turpināja maldīgi uzskatīt, ka viss beidzies, ka viņš ir drošībā.
Avīžu virsraksti bija izrāvuši no šiem maldiem. Kāds pamanīs, kāds atcerēsies. Viss atkal nāks gaismā. Viņš nodrebinājās, un grimētāja paskatījās uz viņu.
– Tikai nesaki, ka salst. Šeit ir ļoti silts. Vai esi kaut ko saķēris? Kristians pamāja ar galvu un pasmaidīja. Tā bija visvienkāršākā atbilde, nevajadzēja neko skaidrot.
Grims uz sejas izskatījās biezs un nedabisks. Miesas krāsas krēms bija uzklāts pat uz ausīm un plaukstām. Dabiskais ādas tonis televīzijā it kā izskatoties bāls, pat viegli zaļgans. Savā ziņā viņam nebija iebildumu. Grims bija pielīdzināms maskai, aiz kuras varēja paslēpties.
– Tā. Kārtībā. Paviljona administratore pēc brīža atnāks tev pakaļ. – Grimētāja nopētīja savu darbu, kamēr Kristians skatījās uz sevi spogulī. Maska skatījās uz viņu.
Pēc dažām minūtēm viņu aizveda uz atpūtas telpu pie televīzijas studijas durvīm.Tur bija saklāts iespaidīgs brokastu bufetes galds, taču viņš apmierinājās ar mazu glāzi apelsīnu sulas. Ķermenī kūsāja adrenalīns, un, ceļot glāzi pie mutes, roka mazliet drebēja.
– Laiks, – paviljona administratore teica. – Nāc līdzi. – Viņa ar rokas mājienu aicināja Kristianu sekot. Viņš nolika pusizdzerto sulas glāzi. Ceļi ļodzījās, kad viņš sekoja sievietei studijā, kas bija vienu kāpņu posmu zemāk.
– Sēdies šeit, – viņa čukstēja, ierādīdama vietu. Kristians apsēdās un satrūkās, sajutis uz pleca roku.
– Piedod. Es tikai piespraudīšu mikrofonu, – čukstēja vīrietis ar austiņām galvā. Kristians pamāja ar galvu. Tagad mute bija vēl sausāka, ja tas vispār bija iespējams, un viņš izdzēra visu priekšā uz galda nolikto ūdens glāzi.
– Sveiks, Kristian. Priecājos tikties. Lasīju tavu grāmatu un atzīšos, ka, manuprāt, tā ir brīnišķīga. – Kristīna Kaspersena pastiepa sveicienam roku, un, brīdi vilcinājies, Kristians pieklājīgi atņēma sveicienu. Viņa plaukstas bija tik sasvīdušas, ka sieviete droši vien jutās kā sarokojoties ar slapju sūkli. Tad pienāca un apsēdās arī otrs sarunu raidījuma vadītājs Andešs Krafts. Viņš sasveicinājās ar Kristianu un nosauca savu vārdu.
Uz galda gulēja grāmatas eksemplārs. Viņiem aiz muguras prognozi klāstīja laika ziņu vadītājs, tāpēc saruna bija jāturpina čukstus.
– Uztraucies? – Kristīna smaidīdama jautāja. – Nevajag.
Pievērsies tikai mums, un viss būs kārtībā.
Kristians mēmi pamāja ar galvu. Viņa ūdens glāze bija piepildīta, un viņš to vienā rāvienā izdzēra.
– Sāksim pēc divdesmit sekundēm, – Andešs Krafts sacīja, piemiegdams viņam ar aci. Kristians juta, ka pretī sēdošā vīrieša un sievietes pašpārliecinātība nomierina viņu. Viņš centās nedomāt par visapkārt esošajām kamerām, kas tūlīt tiešraidē pārraidīs interviju lielai daļai Zviedrijas iedzīvotāju.
Kristians gribēja ko bilst, bet tieši tobrīd sieviete sāka runāt, skatīdamies punktā viņam aiz muguras, un viņš saprata, ka raidījums ir sācies. Sirds dauzījās, ausīs dunēja, un viņam bija ļoti jāsaņemas, lai dzirdētu, ko Kristīna saka. Pēc īsas iepazīstināšanas viņa uzdeva pirmo jautājumu.
– Kristian, kritiķi jūsmo par tavu pirmo romānu “Nāra”. Un arī lasītāji izrāda neparasti lielu interesi vēl pirms tā iznākšanas. Kā tu jūties?
Sākumā balss mazliet drebēja, bet Kristīna nenovērsdamās skatījās acīs viņam, nevis kamerā, kuru viņš manīja ar acs kaktiņu. Dažos vārdos sastostījies, viņš juta, ka pamazām balss kļūst drošāka.
– Tas ir neticami. Allaž esmu sapņojis kļūt par rakstnieku, un sapņa piepildīšanās un šāda atsaucība pārspēj manas pārdrošākās cerības.
– Izdevēja tavai grāmatai sarīkojusi pamatīgu publicitātes kampaņu. Plakāti grāmatnīcu skatlogos, un baumo, ka pirmā tirāža bijusi daudz lielāka nekā parasti. Izskatās, ka visu laikrakstu grāmatu apskatnieki sacenšas savā starpā, ar kuriem literatūras dižgariem tevi vislabāk salīdzināt. Vai nekļūst par grūtu? – Andešs Krafts draudzīgi skatījās uz viņu.
Kristians jutās pašpārliecinātāks, sirds atkal sitās ierastajā ritmā. – Man tas ļoti daudz nozīmē, ka izdevēja man tic un tik plaši reklamē grāmatu. Tomēr es jūtos dīvaini, kad mani salīdzina ar citiem rakstniekiem. Mums katram ir savs atšķirīgs stils. – Nu jau viņš juta zem kājām cietu pamatu. Viņš sāka atbrīvoties, un vēl pēc pāris jautājumiem domāja, ka varētu tā sēdēt un pļāpāt visu dienu. Kristīna Kaspersena kaut ko paņēma no galda un pagrieza pret kameru. Ieraudzījis, kas tas ir, Kristians atkal sāka svīst. GT sestdienas numurs, kurā lieliem burtiem vīdēja viņa vārds un kliedzošs virsraksts “NĀVES DRAUDI”. Ūdens glāze bija tukša, tāpēc viņš atkal un atkal rija siekalas, pūlēdamies saslapināt sauso muti.
– Tā Zviedrijā kļūst par diezgan izplatītu parādību, ka slavenības saņem draudus. Taču tas sākās, vēl pirms tavs vārds kļuva pazīstams plašai auditorijai. Kā tu domā, kas tev sūta šīs draudu vēstules?
Sākumā viņš izdvesa vien neskaidru ķērcienu, taču tad izmocīja:
– Tas ir izrauts no konteksta un pārspīlēts. Vienmēr atrodas kāds, kuram skauž vai ir psiholoģiskas problēmas, un… nu jā, man par to nekas vairāk nav sakāms. – Viss ķermenis bija sasprindzis, un viņš zem galda slaucīja plaukstas biksēs.
– Paldies, ka atnāci pie mums uz sarunu par savu kritiķu augsti novērtēto romānu “Nāra”. – Andešs Krafts pacēla pret kameru grāmatu un smaidīja. Kristianu pārņēma atvieglojums, kad viņš saprata, ka intervija ir galā.
– Izdevās diezgan labi, – Kristīna Kaspersena teica, savākdama papīrus.
– Jā, tiešām, – Andešs Krafts piekrita, celdamies kājās. – Atvainojiet, bet man jāsteidzas vadīt televīzijas spēli.
Vīrietis ar austiņām galvā atbrīvoja Kristianu no mikrofona, lai viņš var piecelties. Viņš pateicās Kristīnai un sekoja paviljona administratorei laukā no studijas. Rokas joprojām trīcēja. Viņi uzkāpa pa kāpnēm, pagāja garām bufetes galdam un izgāja saltajā gaisā. Viņš jutās apžilbis un apjucis un nebija īsti drošs, vai grib tikties ar Gabiju no izdevniecības, kā iepriekš bija sarunājuši.
Taksometrs brauca uz centru, un viņš skatījās laukā pa logu. Viņš juta, ka zaudējis kontroli.
– Labi, kā tas notiks? – Patriks skatījās pāri ledus klajumam jūrā.
Tūrbjērns Rūds kā parasti nemaz neizskatījās uztraucies. Viņš allaž saglabāja mieru, lai cik sarežģīts būtu paredzamais uzdevums. Viens no Udevallas kriminālistikas ekspertiem bija pieredzējis atrast izeju no visdažādākajām situācijām.
– Jāizzāģē ledū āliņģis un jāizvelk viņš ar virvi.
– Vai ledus izturēs jūsu svaru?
– Ar īsto aprīkojumu sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Manuprāt, vairāk būtu jāuztraucas, ja izzāģēsim āliņģi, bet ķermenis atbrīvosies un straume to zem ledus aizraus prom.
– Kā jūs to novērsīsiet? – Patriks vaicāja.
– Vispirms izurbsim mazu caurumiņu un satversim ķermeni, tad uzlauzīsim vairāk ledus.
– Vai esat kādreiz ko tādu darījuši? – Patriks aizvien nebija pārliecināts.
– Hmm… – Tūrbjērns vilcinājās, apsvērdams jautājumu. – Nē, šķiet, ka mums vēl nav bijis ledū iesalis līķis. Es atcerētos, ja būtu bijis.
– Skaidrs, – Patriks teica, atkal pievērsdams skatienu vietai, kur it kā gulēja līķis. – Ķerieties klāt un dariet, kas jādara. Man jāaprunājas ar liecinieku. Patriks ievēroja, ka Melbergs iegrimis sarunā ar vīrieti, kurš bija atradis līķi. Bertilam nedrīkstēja ļaut ilgāku laiku uzturēties kāda cilvēka sabiedrībā neatkarīgi no tā, vai tas bija liecinieks vai kāds cits.
– Sveiki. Mani sauc Patriks Hedstrēms, – viņš teica, piegājis pie Melberga un viņa sarunbiedra.
– Jēte Pēšons, – vīrietis sarokodamies atbildēja, vienlaikus cenzdamies savaldīt žiperīgu zeltaino retrīveru.
– Rokijs grib skriet atpakaļ. Man nebija viegli aizdabūt viņu līdz sauszemei, – Jēte teica, asi paraudams pavadu, rādot sunim, kurš te ir noteicējs.
– Vai viņu atrada jūsu suns?
Jēte pamāja ar galvu. – Jā, viņš izskrēja uz ledus un atteicās nākt atpakaļ. Stāvēja un rēja. Es baidījos, ka ielūzīs ledū, tāpēc gāju pakaļ. Un tad es ieraudzīju… – Vīrietis nobālēja, atcerēdamies līķa seju zem ledus kārtas. Tad viņš noskurinājās un vaigos atgriezās sārtums. – Vai es jums vēl ilgi būšu vajadzīgs? Meita brauc uz dzemdību namu. Pirmais mazbērns.
Patriks pasmaidīja. – Tad es saprotu, kāpēc gribat tikt prom. Palieciet vēl pavisam mazu brītiņu, un mēs jūs palaidīsim, lai neko nenokavējat.
Tas Jēti apmierināja, un Patriks uzdeva vēl dažus jautājumus. Taču jau drīz kļuva skaidrs, ka neko vairāk vīrietis nevarēja piebilst. Viņam vienkārši bija tā nelaime nokļūt nepareizajā vietā nepareizajā laikā vai varbūt pareizajā vietā pareizajā laikā atkarībā no tā, kā uz to skatās. Pierakstījis kontaktinformāciju, Patriks ļāva topošajam vectēvam Jētem pamest notikuma vietu. Viņš, mazliet pieklibodams, aizsteidzās uz autostāvlaukumu.
Patriks atgriezās krastā vistuvāk vietai, kur kriminālistikas eksperts tobrīd rūpīgi ielaida āķi ledū izurbtā caurumā un piestiprināja pie līķa. Drošības dēļ eksperts bija nogūlies uz vēdera, un viņam ap vidu bija apsieta virve. Virve un pie āķa piestiprinātais kabelis sniedzās līdz krastam.Tūrbjērns negrasījās riskēt ar saviem darbiniekiem.
– Kā jau teicu, tiklīdz būsim viņu pieāķējuši, izzāģēsim ledū lielāku āliņģi un izvilksim laukā. – Patriks salēcās, pie kreisās auss izdzirdēdams Tūrbjērna balsi. Viņš bija tā iegrimis notiekošā vērošanā, ka nedzirdēja kolēģa tuvošanos.
– Vai tad vilksiet viņu krastā?
– Nē. Negribam pazaudēt pierādījumus, kas varētu būt palikuši uz drēbēm. Mēģināsim viņu iecelt līķu maisā turpat uz ledus un tikai tad vilksim uz krastu.
– Vai tiešām pēc tik ilga laika ūdenī var būt saglabājušies kādi pierādījumi? – Patriks skeptiski jautāja.
– Lielākā daļa droši vien ir gājusi bojā, bet nekad neko nevar zināt. Varbūt kaut kas ir kabatās vai apģērba krokās. Labāk neriskēsim.
– Tev noteikti taisnība. – Patrikam šķita maz ticams, ka viņi ko atradīs. Viņš arī agrāk bija redzējis no ūdens izceltus līķus, un, ja viņi tajā gulējuši krietnu laiku, nekas daudz nebija saglabājies.
Viņš pielika virs acīm plaukstu. Saule bija pakāpusies mazliet augstāk debesīs, un ledus spīdēja tik žilbinoši, ka acīs sariesās asaras. Samiedzis acis, viņš redzēja, ka āķis acīmredzot ir piestiprināts, jo tobrīd ledū tika zāģēts lielāks āliņģis. Lēni, ļoti lēni no ūdens tika izcelts līķis. Tas notika pārāk tālu, lai Patriks saskatītu sīkumus, un labi, ka tā.
Uz ledus uzmanīgi izrāpoja vēl viens eksperts, un, kad ķermenis bija pavisam izcelts no ūdens, divi roku pāri to uzmanīgi ieguldīja melnā līķu maisā, kuru pēc tam rūpīgi aiztaisīja. Viņi pamāja vīriem krastā, un kabelis nospriegojās. Centimetru pēc centimetra maisu vilka uz sauszemi. Patriks instinktīvi pakāpās atpakaļ, kad tas pietuvojās, taču tad nolamāja sevi, ka izturas kā mīkstčaulis. Viņš lūdza ekspertiem atvērt maisu un saņēmās paskatīties uz vīrieti, kurš bija gulējis zem ledus. Aizdomas apstiprinājās. Viņš bija gandrīz pārliecināts, ka atraduši Magnusu Šelneru.
Skatīdamies, kā eksperti hermētiski noslēdz maisu, tad paceļ un aiznes līdz zālienam aiz peldvietas, kas kalpoja par stāvlaukumu, viņš jutās iekšēji iztukšots. Pēc desmit minūtēm līķis jau bija ceļā uz tiesu medicīnas laboratoriju Gēteborgā, kur tiks veikta sekcija. No vienas puses, tas nozīmēja, ka tagad viņi saņems atbildes un varēs sekot pēdām. Būs kaut kāds atrisinājums. Bet, no otras puses, tiklīdz būs apstiprināta bojāgājušā personība, viņam to vajadzēs paziņot ģimenei. Un to nu viņš nepavisam neilgojās darīt.
Beidzot atvaļinājums bija galā. Tēvs bija sakravājis visas viņu mantas, salicis mašīnā un motormājā. Māte, kā parasti, gulēja gultā. Viņa bija vēl vājāka, vēl bālāka. Tagad viņa teica, ka vēlas vienīgi braukt mājās.
Beidzot tēvs bija izstāstījis, kāpēc viņa izskatās tik slima. Izrādījās, ka patiesībā viņa nemaz nebija slima. Viņai tikai vēderā bija bērniņš. Mazs brālītis vai māsiņa. Viņš nesaprata, kāpēc viņai tāpēc jājūtas tik slikti. Bet tēvs teica, ka tā ir.
Sākumā viņš priecājās. Brālis vai māsa, ar ko varēs spēlēties. Taču tad viņš izdzirdēja tēva un mātes sarunu un visu saprata. Tagad viņš apjauta, kāpēc vairs nav mātes skaistais puisītis, kāpēc viņa vairs neglāstīja viņa matus un kāpēc tā skatījās uz viņu. Viņš saprata, kas viņam atņēmis māti.
Viņdien viņš bija atgriezies pie motormājas, lavīdamies kā drosmīgais indiānis. Viņš bija pielīdis bez vismazākā troksnīša, piezadzies uz pirkstgaliem ar spalvu matos. Viņš bija Niknais Mākonis, bet māte un tēvs bija bālģīmji. Viņš redzēja viņus aiz aizkariem pārvietojamies pa motormāju. Māte negulēja gultā. Viņa bija piecēlusies un runāja, un Niknais Mākonis nopriecājās, jo varbūt viņa beidzot jutās labāk, varbūt bērniņš vairs nepadarīja viņu slimu. Un viņa izklausījās priecīga, nogurusi, bet priecīga. Niknais Mākonis lavījās tuvāk, gribēdams vēl dzirdēt bālģīmes priecīgo balsi. Soli pa solim viņš līda tuvāk, līdz stāvēja tieši zem atvērtā loga. Piespiedis muguru pie motormājas sienas, viņš aiztaisīja acis un klausījās.
Taču uzreiz atvēra acis, kad tie sāka runāt par viņu. Pēkšņi ar lielu joni pāri sāka gāzties tumsa. Viņš atkal bija pie viņas, tā šausmīgā smaka nāsīs, viņš dzirdēja, ka galvā atbalsojas klusums.
Mātes balss pāršķēla klusumu, pāršķēla tumsu. Lai cik mazs būtu, viņš lieliski saprata, ko viņa saka. Viņa nožēloja, ka kļuvusi par viņa māti, jo beidzot viņiem būs pašiem savs bērns. Ja vien viņa būtu zinājusi, nemūžam nebūtu vedusi viņu mājās. Bet tēvs savā pelēkajā un gurdajā balsī teica: – Bet tagad zēns ir šeit, tāpēc mums ar to jāsamierinās. Niknais Mākonis nekustējās, un tajā brīdī dzima naids. Viņš nespēja ietērpt jūtas vārdos, bet zināja, ka sajūta ir reizē brīnišķīga un briesmīgi sāpīga.
Tā nu, kamēr tēvs krāmēja mašīnā tūristu pavardu, viņu drēbes un pārtikas bundžas, un visādas citas lietas, viņā brieda naids. Tas piepildīja visu viņa sēdekli mašīnas aizmugurē. Taču viņš neienīda māti. Kā gan viņš to varētu? Viņš mīlēja māti.
Viņš ienīda to, kas bija viņam māti atņēmis.
✽
Ērika bija aizbraukusi uz Fjelbakas bibliotēku. Viņa zināja, ka Kristiana darbā nav. Viņš bija lieliski sevi parādījis rīta raidījumā, gandrīz līdz beigām. Kad viņam sāka jautāt par draudiem, uztraukums kļuva pārāk labi pamanāms. Bija tik sāpīgi skatīties, kā viņš koši pietvīkst un sāk svīst, ka Ērika bija izslēgusi televizoru pirms intervijas beigām.
Un te nu viņa stāvēja un izlikās, ka pārlūko plauktos grāmatas, prātodama, kā lai ķeras pie brauciena patiesā mērķa – sarunas ar Kristiana kolēģi Maiju. Tāpēc ka, jo vairāk Ērika domāja par vēstulēm, jo lielāka pārliecība radās, ka Kristianam nedraud svešinieks. Nē, vēstules šķita pārāk personiskas, vainīgais bija meklējams Kristiana dzīvē – tagadējā vai bijušajā.
Diemžēl viņš allaž ārkārtīgi negribīgi runāja par sevi. Šorīt viņa bija nolēmusi pierakstīt visu, ko kādreiz dzirdējusi par Kristianu vai viņa pagātni. Beigās Ērika sēdēja pie tukšas lapas ar pildspalvu rokā. Viņa atskārta, ka patiesībā par viņu neko nezina. Lai gan abi kopā bija pavadījuši krietni daudz laika, rediģēdami manuskriptu, un, lai gan, viņasprāt, kļuvuši labi draugi, viņš nekad nebija neko stāstījis par savu privāto dzīvi. Nekad nebija pieminējis, no kurienes ir, nedz vecāku vārdus vai viņu nodarbošanos. Nebija stāstījis, kur gājis skolā, vai jaunībā nodarbojies ar kādu sporta veidu. Viņš nerunāja par draugiem un to, vai aizvien sazinās ar viņiem. Viņa neko nezināja par viņu.
Šis fakts pats par sevi šķita aizdomīgs, jo cilvēki sarunās vienmēr atklāj dažādus sīkumus par sevi, informācijas driskas par to, kādi reiz bijuši un kāpēc kļuvuši tādi kā pašreiz. Kristiana piesardzība vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka viņš kaut ko slēpj. Jautājums tikai – vai viņam izdevies tāpat norobežoties no visiem pārējiem. Varbūt kolēģe, kas strādāja kopā ar viņu katru dienu, kaut ko izdibinājusi.
Ērika pameta šķību skatienu uz Maiju, kas rakstīja datorā. Par laimi, tobrīd viņas bibliotēkā bija vienas, tāpēc varēja netraucēti sarunāties. Beidzot Ērika bija izdomājusi taktiku. Viņa nevarēja tā uzreiz skaidri un gaiši jautāt Maijai par Kristianu, vajadzēja sākt sarunu aplinkus.
Viņa piespieda plaukstas pie krustiem, smagi nopūtās un atslīga krēslā pie letes, aiz kuras sēdēja Maija.
– Tev droši vien ir grūti. Dzirdēju, ka būšot dvīņi, – Maija teica, veltīdama Ērikai mātišķi līdzjūtīgu skatienu.
– Jā. Tur iekšā ir divi. – Ērika papliķēja vēderu, tēlodama, ka tiešām brīdi jāatpūšas. Tomēr pārāk piepūlēties ar izlikšanos nevajadzēja. Ikreiz, kad viņa apsēdās, viss ķermenis pateicībā atslāba.
– Pasēdi un atpūties.
– Paldies, – Ērika smaidīdama sacīja un turpināja: – Vai šorīt redzēji Kristianu televīzijā?
– Nē, diemžēl palaidu garām. Biju darbā. Bet ieprogrammēju DVD iekārtu, lai ieraksta. Vismaz man tā šķiet. Neprotu rīkoties ar visiem šiem modernajiem aparātiem. Vai viņam labi gāja?
– Neapšaubāmi. Lieliski, ka grāmatai pievērsta tik liela uzmanība.
– Jā, es ar viņu ļoti lepojos, – Maija teica, priekā starodama. – Man nebija ne jausmas, ka viņš ir rakstnieks, līdz uzzināju, ka iznāks grāmata. Un kāda grāmata! Atsauksmes ir brīnišķīgas.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/kamilla-lekberga/n-ras-sauciens/) на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
notes
1
“Es gribu stāvēt tev blakus kalna galā” (angļu val.) – rinda no austrāliešu popmūzikas dueta Savage Garden dziesmas Truly Madly Deeply.
2
Populārs Zviedrijas TV bērnu raidījums.
3
Ikgadēja Zviedrijas literārā balva, dibināta 1989. gadā, nosaukta par godu zviedru rakstniekam Augustam Strindbergam, un to pasniedz Zviedrijas Izdevēju asociācija.
4
Opra Vinfrija (Oprah Gail Winfrey, 1954) – populāra amerikāņu televīzijas sarunu šovu vadītāja.
5
Eva Elisabeth “Liza” Marklund (1962) – zviedru žurnāliste un kriminālromānu autore.
6
Jan Oskar Sverre Lucien Henri Guillou (1944) – zviedru rakstnieks un žurnālists, spiegu romānu autors.
7
GT jeb Göteborgs-Tidningen – 1902. gadā dibināts zviedru tabloīds, kas tagad kļuvis par Expressen vietējo izdevumu Gēteborgā un Rietumzviedrijā.
Kamilla Lekberga
Fjelbakā uzaust jauna zvaigzne rakstniecībā – Kristians Tīdels. Viņa pārsteidzošais darbs un noslēpumainā personība jau sākotnēji ieinteresē daudzus, tomēr vislielāko uzmanību autors gūst brīdī, kad lasītāji uzzina – autors saņem draudu vēstules. Kādēļ gan kāds gribētu biedēt Kristianu? Kas ir šo vēstuļu autors? Un vēl šī mīklainā Magnusa Šelnera pazušana… Notikumi sāk uzņemt apgriezienus, un atklājas pārsteidzošas sakarības.
Jau atkal meistarīgi savīti laikaposmi un dzīvesstāsti rada spraigu, intriģējošu sižetu, kas uzmanībai neļauj atslābt ne mirkli!
Kamilla Lekberga
Nāras sauciens
Mārtinam
“I wanna stand with you on a mountain”[1 - “Es gribu stāvēt tev blakus kalna galā” (angļu val.) – rinda no austrāliešu popmūzikas dueta Savage Garden dziesmas Truly Madly Deeply.]
PROLOGS
Viņš zināja, ka agri vai vēlu tas atkal uzpeldēs. Ko tādu nebija iespējams noslēpt. Ik vārds bija vedis viņu tuvāk nenosaucamajam un drausmīgajam. Tam, ko viņš tik daudzus gadus bija centies nomākt.
Tagad vairs nebija iespējams aizbēgt. Iedams sparīgā gaitā, viņš juta, ka rīta gaiss piepilda plaušas. Sirds krūtīs dauzījās. Viņš negribēja turp iet, taču tas bija jādara, tāpēc atstāja visu likteņa ziņā. Ja kāds būs mājās, būs jārunā. Ja neviens neatvērs, viņš dosies uz darbu, it kā nekas nebūtu noticis.
Bet durvis pēc klauvējiena atvērās. Viņš iegāja iekšā un, samiedzis acis, centās krēslā kaut ko saskatīt. Taču pretī nestāvēja cilvēks, kuru viņš bija cerējis ieraudzīt. Tas bija kāds cits.
Viņas garie mati ritmiski šūpojās, kad viņš tai sekoja istabā. Galvā šaudījās domas. Nekas nebija tā, kā jābūt. Viss bija nepareizi, tomēr šķita pareizi.
Pēkšņi viņš apklusa. Kaut kas ietriecās saules pinumā ar tādu spēku, ka teikums aprāvās pusvārdā. Viņš paskatījās lejup un redzēja asinis, kas sāka sūkties no brūces, no kuras tikko bija izvilkts nazis. Tad jauns dūriens, jaunas sāpes, asais asmens ķermenī pagriezās.
Viņš zināja, ka tās ir beigas. Šeit viss beigsies, lai gan vēl bija palicis tik daudz ko izdarīt, redzēt un izjust. Vienlaikus notiekošais savā ziņā bija taisnīgs. Viņš nebija pelnījis savu labo dzīvi un visu, ko tā dāvājusi. Īpaši pēc tāda nodarījuma.
Kad sāpes bija notrulinājušas maņas un nazis vairs nekustējās, parādījās ūdens. Laivas šūpošanās. Kad viņu ieskāva aukstā jūra, visas citas sajūtas atkāpās.
Pēdējais, ko viņš atcerējās, bija viņas garie mati. Gari un tumši.
✽
– Pagājuši jau trīs mēneši! Kāpēc neesat viņu atraduši?
Patriks Hedstrēms uzlūkoja pretimsēdošo sievieti. Ar katru tikšanās reizi viņa izskatījās arvien vairāk sagurusi. Viņa nāca uz Tanumshedes policijas iecirkni reizi nedēļā. Katru trešdienu. Tas turpinājās kopš novembra sākuma, kad pazuda viņas vīrs.
– Mēs darām visu, ko varam, Sīa. Tu taču zini.
Nebilzdama ne vārda, viņa palocīja galvu. Klēpī kopā saņemtās rokas drebēja. Kad viņa paskatījās augšup, acīs sariesās asaras. Patriks to redzēja ne pirmoreiz.
– Viņš neatgriezīsies, vai ne?
Tagad balss drebēja tāpat kā rokas, un Patriks iekšēji cīnījās ar vēlēšanos apiet apkārt galdam un mierinoši apskaut trauslo sievieti. Pretēji instinktīvajai vēlmei aizsargāt, viņš tomēr saglabāja vēsu profesionalitāti un apsvēra atbildi. Beidzot dziļi ieelpoja un teica:
– Nē, domāju, ka ne.
Viņa vairs neko nejautāja, bet Patriks redzēja, ka šie vārdi tikai apstiprina to, ko Sīa Šelnere jau pati zināja. Viņas vīrs neatgriezīsies. Trešajā novembrī Magnuss bija pusseptiņos piecēlies, nomazgājies dušā, apģērbies, vispirms pamājis ardievas abiem bērniem, tad sievai, kas devās dienas gaitās. Īsi pēc pulksten astoņiem Magnuss bija redzēts izejam no mājas uz darbu “Tanumas logos”. Un neviens nezināja, kur viņš pēc tam palicis. Viņš tā arī neieradās pie kolēģa, kurš parasti veda uz darbu. Magnuss Šelners bija pazudis kaut kur starp savām mājām netālu no stadiona un kolēģa māju blakus Fjelbakas minigolfa laukumam.
Policija bija izpētījusi katru viņa dzīves sīkumu. Viņu izsludināja meklēšanā, un policija iztaujāja vairāk nekā piecdesmit cilvēku, ieskaitot kolēģus, ģimenes locekļus un draugus. Viņi bija meklējuši parādus, kuru dēļ viņš varētu būt spiests bēgt, un slepenas mīļākās. Tika pārbaudīta varbūtība, ka viņš piesavinājies darba devēja naudu, – viss, kas varētu izskaidrot, kāpēc cienījams, četrdesmit gadus vecs vīrietis, kuram ir sieva un divi bērni pusaudži, pēkšņi varētu iziet no mājām un pazust. Taču policijai nebija neviena pavediena. Nekas neliecināja, ka viņš būtu aizceļojis uz ārzemēm, arī no pāra kopīgā rēķina bankā nebija izņemta nauda. Magnuss Šelners vienkārši bija izkūpējis gaisā.
Pavadījis Sīu līdz izejai, Patriks piesardzīgi pieklauvēja pie Paulas Moralesas durvīm. – Ienāc, – viņa uzreiz atsaucās. Viņš iegāja kabinetā un aiztaisīja durvis.
– Atkal Šelnera sieva?
– Jā, – Patriks nopūzdamies apsēdās apmeklētāju krēslā. Viņš saslēja kājas uz galda, bet, pamanījis Paulas nikno skatienu, aši nocēla.
– Domā, ka viņš ir miris?
– Baidos, ka tā, – Patriks atbildēja. Viņš pirmoreiz skaļi izteica jau uzreiz pēc Magnusa pazušanas radušās aizdomas. – Esam visu pārbaudījuši, un viņam nebija neviena parastā iemesla, lai pazustu. Šķiet, ka vienu dienu izgājis no mājas un… viss.
– Bet līķis nav atrasts.
– Nē, līķa nav, – Patriks piekrita. – Un kur lai mēs meklējam? Nevaram pārmeklēt visu jūru vai pārķemmēt visus Fjelbakas apkārtnes mežus. Atliek sēdēt rokas klēpī salikušiem un cerēt, ka kāds atradīs. Dzīvu vai mirušu. Jo man nav ne jausmas, ko vēl varētu darīt. Un es nezinu, ko teikt, kad Sīa katru nedēļu ierodas, cerēdama, ka izmeklēšana būs pavirzījusies uz priekšu.
– Tā viņa piedalās situācijas risināšanā. Viņai šķiet, ka kaut ko dara, nevis tikai sēž mājās un gaida jaunumus. Mani tas padarītu traku. – Paula paskatījās uz fotogrāfiju, ko turēja blakus datoram.
– Es saprotu, – Patriks teica. – Tomēr vieglāk nekļūst.
– Protams, nē.
Brīdi šaurajā kabinetā valdīja klusums. Beidzot Patriks piecēlās kājās. – Atliek vien cerēt, ka viņš atradīsies. Tā vai citādi.
– Šķiet, tev taisnība, – Paula sacīja, bet viņa bija tikpat nomākta kā Patriks.
✽
– Resnīte.
– No tādas dzirdu! – Anna, skatīdamās spogulī, norādīja uz Ērikas vēderu.
Ērika Falka pagriezās profilā, tāpat kā Anna, un viņai bija vien jāpiekrīt. Augstā debess, viņa bija milzīga. Gigantisks vēders, kuram tikai skata pēc pielipināta mazmazītiņa Ērika. Un tieši tā viņa arī jutās. Iznēsājot Maju, ķermenis bija apbrīnojami lokans, bet šoreiz vēderā bija divi bērni.
– Es tevi nemaz neapskaužu, – jaunākās māsas nežēlīgajā atklātībā teica Anna.
– Milzīgs paldies, – Ērika atbildēja, iedunkādama viņu ar savu vēderu. Anna atbildēja ar tādu pašu dunku, un abas gandrīz zaudēja līdzsvaru. Brīdi viņas plivināja rokas, cenzdamās noturēties kājās, bet tad sāka tik nevaldāmi smieties, ka vajadzēja vien apsēsties uz grīdas.
– Smieklīgi! – slaucīdama acis, teica Ērika. – Nevienam nevajadzētu tā izskatīties. Kā Barbapapa un tā vīra no Monthy Python skeča krustojums, kas eksplodē, apēdis piparmētru kūciņu.
– Esmu bezgala pateicīga, ka tev būs dvīņi. Blakus tev es izskatos kā slaida nimfa.
– Nav par ko, – Ērika atbildēja, cenzdamās pieslieties kājās, taču nekas nesanāca.
– Pagaidi, es palīdzēšu, – Anna teica, taču arī zaudēja nevienlīdzīgajā cīņā ar zemes pievilkšanas spēku un atkal piezemējās uz pēcpuses. Māsas saskatījās, abām prātā bija viena doma, un abas vienā balsī iebļāvās: – Dan!
– Kas noticis? – no pirmā stāva atskanēja balss.
– Mēs nevaram piecelties! – Anna kliedza.
– Ko tu teici?
Viņas dzirdēja, ka viņš tuvojas guļamistabai.
– Ko jūs darāt? – Dans uzjautrināts vaicāja, ieraudzījis, ka viņa līgava Anna un viņas māsa sēž uz grīdas lielā spoguļa priekšā.
– Mēs nevaram piecelties, – Ērika teica, sakopojusi pēdējās pašcieņas paliekas, un pastiepa roku.
– Pagaidiet, aiziešu pēc autokrāvēja, – Dans paziņoja, izlikdamies, ka dodas prom.
– Izbeidz, – Ērika teica, bet Anna smējās tik sirsnīgi, ka vajadzēja apgulties.
– Labi, pamēģināšu. – Dans satvēra Ēriku aiz rokas un sāka vilkt. – Grrrr! – viņš stenēja.
– Iztiksim bez skaņu efektiem, – Ērika nokomandēja, kamēr viņš lēnām uzdabūja līgavas māsu kājās.
– Sasodīts, cik tu esi milzīga, – Dans iesaucās, un Ērika iedunkāja viņa roku.
– Tu to esi teicis vismaz simt reižu un neesi vienīgais. Tāpēc neblenz uz mani un pievērsies labāk pats savai tusnītei.
– Jā, labi. – Dans uzvilka kājās Annu un cieši noskūpstīja viņu uz lūpām.
– Atrodiet atsevišķu istabu, ja gribat to darīt, – Ērika iebikstīja Danam sānā.
– Šī ir mūsu istaba, – Dans teica un vēlreiz noskūpstīja Annu. – Labi. Tad pievērsīsimies mana nāciena iemeslam, – Ērika sacīja, pieiedama pie māsas skapja.
– Nesaprotu, kāpēc tu domā, ka varēšu palīdzēt, – Anna teica, tuntuļodama pakaļ Ērikai. – Šaubos, vai man ir kas tāds, kas varētu tev derēt.
– Un ko tad lai es tagad daru? – Ērika bīdīja drēbes uz pakaramajiem. – Šovakar ir Kristiana grāmatas atvēršanas svētki, un vienīgais, ko spēju dabūt mugurā, ir Majas vigvams.
– Labi, kaut ko izdomāsim. Šīs pašas bikses būs gana labas, un man ir blūze, kas tev varētu derēt. Man tā tāpat ir par lielu.
Anna izņēma no skapja izšūtu lavandas krāsas tuniku. Ērika novilka T kreklu un ar Annas palīdzību pārvilka tuniku pār galvu. Lai pārstīvētu to pāri vēderam, vajadzēja tādu pašu piepūli kā piebāžot Ziemassvētku desu, tomēr galu galā tas izdevās. Tad Ērika pagriezās pret spoguli un kritiski sevi nopētīja.
– Tu izskaties fantastiski, – Anna teica, bet Ērika tikai noņurdēja par atbildi. Ar pašreizējo figūru “fantastisks” izskats šķita nesasniedzami tāls, taču viņa vismaz izskatījās pieklājīgi, it kā būtu centusies.
– Var iztikt, – Ērika teica. Viņa mēģināja novilkt tuniku saviem spēkiem, taču bija spiesta padoties un ļauties, lai Anna palīdz.
– Kur notiek svinības? – Anna vaicāja, nogludinādama tuniku un atlikdama atpakaļ uz pakaramā.
– Viesnīcā Grand.
– Jauki, ka izdevniecība rīko atvēršanas svētkus debitantam, – Anna sacīja, iedama uz kāpnēm.
– Apgāds ir sajūsmā. Neticami labi priekšpasūtījumu rādītāji pirmajam romānam, tāpēc viņi ar lielāko prieku rīko balli. Un, spriežot pēc izdevējas vārdiem, šķiet, ka arī presē atbalsta netrūkst.
– Un ko tu pati domā par grāmatu? Pieņemu, ka tev patīk, citādi nebūtu ieteikusi savai izdevējai. Bet vai tā tiešām ir tik laba?
– Tā… – Ērika prātoja, ko atbildēt, piesardzīgi kāpdama lejā pa trepēm pakaļ māsai. – Tā ir maģiska. Drūma un skaista, satraucoša un spēcīga, un… jā, vārds “maģiska” to raksturo vislabāk.
– Kristians noteikti ir septītajās debesīs.
– Jā, droši vien, – Ērikas balsī skanēja šaubas. Abas iegāja virtuvē. Labi pārzinādama telpas iekārtojumu, Ērika taisnā ceļā gāja pie kafijas automāta. – Taču viņš šķiet… – Viņa apklusa, lai varētu saskaitīt, cik karotīšu kafijas iebērusi filtrā. – Viņš bija ekstāzē, kad grāmatu apstiprināja izdošanai, bet man radās iespaids, ka pats rakstīšanas process viņā kaut ko uzjundījis. Grūti teikt, jo es viņu pārāk labi nepazīstu. Pat nezinu, kāpēc lūdza man padomu, taču es ar prieku palīdzēju. Un man ir liela pieredze manuskriptu rediģēšanā, lai gan pati romānus nerakstu. Sākumā viss gāja gludi, un Kristians labprāt pieņēma manus ieteikumus. Bet pie beigām reizēm ierāvās sevī, kad es gribēju apspriest dažas lietas. Nespēju to izskaidrot. Bet viņš ir mazliet ekscentrisks. Varbūt tā arī ir atbilde.
– Tad viņš ir atradis īsto profesiju, – Anna nopietni teica.
Ērika pagriezās pret viņu. – Tātad es esmu ne tikai resna, bet arī ekscentriska?
– Un aizmāršīga. – Anna pamāja ar galvu uz kafijas automātu, ko Ērika tikko bija ieslēgusi. – Nenāktu par ļaunu ieliet ūdeni.
Kafijas automāts piekrītoši nošņācās, un, uzmetusi māsai bargu skatienu, Ērika to izslēdza.
✽
Gandrīz automātiskā režīmā viņa apdarīja parasto mājas soli. Noskalojusi šķīvjus un galda piederumus, salika tos trauku mazgājamajā mašīnā. Ar roku iztīrīja ēdiena paliekas no izlietnes sietiņa un izberza izlietni ar trauku birsti un ziepēm. Tad samitrināja trauklupatu, izgrieza un noslaucīja virtuves galdu, lai uz tā nepaliktu vairs neviena drupača vai lipīgs traips.
– Mamma, vai drīkstu aiziet pie Sandras? – ienākusi virtuvē, prasīja Ēlina. Piecpadsmit gadus vecās pusaudzes kareivīgā sejas izteiksme liecināja, ka viņa jau ir gatava uzklausīt noraidošu atbildi.
– Tu zini, ka nedrīksti. Šovakar atnāks tēta vecāki.
– Bet viņi tik bieži nāk šurp. Kāpēc man vienmēr jābūt mājās? – Ēlinas balss kļuva skaļāka, ieskanējās činkstošais tonis, kuru Sīa neieredzēja.
– Viņi nāk pie jums ar Ludvigu. Tu zini, ka viņi būs sarūgtināti, ja tevis nebūs mājās.
– Bet tas ir tik garlaicīgi! Vecmamma vienmēr sāk raudāt, un vectēvs viņu mierina. Es gribu aiziet pie Sandras. Tur būs visi mani draugi.
– Nepārspīlē, – Sīa sacīja, izskalodama un pakārdama uz krāna trauklupatu. – Šaubos, vai tur būs “visi”. Aiziesi pie Sandras citu vakaru, kad vecmamma un vectēvs nebrauks ciemos.
– Tētis būtu palaidis.
Sīai aizsitās elpa. Viņa to nespēja. Nespēja tikt galā ar dusmām un nepakļaušanos. Magnuss būtu zinājis, ko darīt. Viņš būtu ticis galā ar Ēlinu. Bet viņa to nespēja. Viena nespēja.
– Tēta šeit nav.
– Un kur viņš ir? – Ēlina iebrēcās, asarām plūstot. – Kur viņš palika? Droši vien tu viņam apniki ar savu mūžīgo piesiešanos.
Tu… tu… nolādētā ragana!
Sīas galvā iestājās pilnīgs klusums. It kā būtu pazudušas visas skaņas, un viss apkārt būtu pārvērties pelēkā miglā.
– Viņš ir miris. – Šķita, ka balss skan no citurienes, it kā runātu svešiniece.
Ēlina blenza uz viņu.
– Viņš ir miris, – Sīa atkārtoja. Viņa jutās dīvaini mierīga, it kā būtu pacēlusies gaisā virs sevis un meitas un novērotu šo ainu.
– Tu melo, – Ēlina teica, meitenes krūtis cilājās, it kā viņa būtu noskrējusi vairākus kilometrus.
– Es nemeloju. Tā domā policija. Un es zinu, ka tā ir taisnība. – Izdzirdējusi šos vārdus no savas mutes, viņa saprata, cik tie ir patiesi. Viņa bija atteikusies tam ticēt, tvērusies pie vājās cerības.
Bet patiesība bija tāda, ka Magnuss ir miris.
– Kā tu zini? Kā policija var zināt?
– Viņš nebūtu mūs pametis.
Ēlina purināja galvu, it kā negribēdama, lai šī doma iesakņojas. Bet Sīa redzēja, ka meita arī to saprot. Magnuss nebūtu vienkārši aizgājis, pamezdams viņus.
Viņa paspēra dažus soļus pāri virtuvei un apskāva meitu. Ēlina saspringa, bet tad atslāba un ļāvās apskāvienam kā mazs bērns. Sīa glāstīja Ēlinas matus, un meitene šņukstēja arvien stiprāk.
– Kuš, kuš, – Sīa čukstēja, juzdama spēku pieplūdumu, kamēr meita ļāvās bēdām. – Tu drīksti šovakar iet pie Sandras. Es paskaidrošu vecmammai un vectēvam.
Kristians Tīdels skatījās spogulī. Reizēm viņš nesaprata, kā izturēties pret savu izskatu. Viņam bija četrdesmit gadu. Gadi kaut kā bija paskrējuši, un tagad viņš skatījās uz vīrieti, kurš bija ne tikai pieaudzis, bet kuram pat bija sākuši sirmot deniņi.
– Tu izskaties tik cienīgs.
Kristians salēcās, kad aiz muguras parādījās Sanna un aplika viņam rokas ap vidukli.
– Tu mani nobiedēji. Nepielavies tā. – Viņš atbrīvojās no apskāviena un pirms aizgriešanās pamanīja spoguļa atspulgā viņas vilšanos.
– Piedod. – Viņa apsēdās uz gultas.
– Tu arī izskaties jauki, – viņš teica un jutās vēl vainīgāks, redzot, kā viņai iemirdzas acis par šo komplimentu. Taču viņš juta arī aizkaitinājumu. Viņam riebās, ka viņa izturas kā kucēns, kurš luncina asti, tiklīdz saimnieks tam izrāda kaut mazāko uzmanību. Sieva bija desmit gadus jaunāka par Kristianu, bet reizēm šķita, ka viņiem ir vismaz divdesmit gadu starpība.
– Vai palīdzēsi man sasiet kaklasaiti? – Viņš piegāja pie Sannas, kura piecēlās un prasmīgi to sasēja. Viņai izdevās jau ar pirmo reizi, un viņa atkāpās, lai novērtētu savu darbu.
– Tev šovakar būs milzu panākumi.
– Mmm… – viņš novilka, galvenokārt tāpēc, ka nezināja, kādu atbildi viņa sagaida.
– Mamma! Nilss man iesita! – Melkers iebrāzās istabā, it kā viņu vajātu vilku bars. Meklēdams glābiņu, viņš ar lipīgajiem pirksteļiem iekrampējās pirmajā, kam tika klāt, – Kristiana kājās.
– Nolādēts! – Kristians strupi nokratīja piecgadīgo dēlu, bet bija jau par vēlu. Uz abām bikšu starām ceļu augstumā rēgojās koši kečupa traipi. Viņš pūlējās saglabāt savaldīšanos – pēdējā laikā tas izdevās arvien grūtāk.
– Vai tu varētu savaldīt bērnus? – viņš uzšņāca un demonstratīvi sāka atpogāt uzvalka bikses, lai pārģērbtu citas.
– To noteikti varēs iztīrīt, – Sanna teica, sagrābdama Melkeru, kurš ar saviem lipīgajiem pirkstiem jau tēmēja uz gultu.
– Kā tu to iedomājies, ja man jau pēc stundas jābūt tur? Būs jāpārģērbjas.
– Bet es varētu… – izklausījās, ka Sanna tūlīt sāks raudāt.
– Pieskati labāk bērnus.
Sanna sarāvās pie katra vārda, it kā tās būtu pļaukas. Neko neteikdama, viņa paņēma Melkeru pie rokas un steidzīgi izveda no istabas.
Kad sieva bija aizgājusi, Kristians smagi apsēdās uz gultas. Viņš skatījās uz sevi spogulī. Vīrietis ar cieši sakniebtām lūpām. Ģērbies uzvalka žaketē, kreklā, kaklasaitē un apakšbiksēs. Sagumis, it kā visas pasaules nelaimes būtu uzgūlušas viņa pleciem. Viņš centās izslieties un izriest krūtis. Uzreiz izskatījās labāk.
Šis bija viņa vakars. Un neviens viņam to neatņems.
– Vai ir kādi jaunumi? – Gesta Flīgars jautāja, stiepdams pretī tikko policijas iecirkņa šaurajā virtuvītē ienākušajam Patrikam kafijkannu.
Patriks pamāja ar galvu, ka labprāt iedzertu kafiju, un atslīga krēslā pie galda. Izdzirdējis, ka policistiem ir pārtraukums, telpā ierikšoja suns Ernsts un nogūlās pagaldē cerībā, ka viņam arī atlēks kāds kumoss.
– Lūdzu. – Gesta nolika Patrikam priekšā krūzi melnas kafijas un apsēdās pretī.
– Tu šodien izskaties tāds pabāls, – Gesta teica, nopētīdams jaunāko kolēģi.
Patriks paraustīja plecus. – Esmu tikai mazliet noguris. Maja slikti guļ un tāpēc ir kašķīga. Bet Ērika ir pilnīgi pārmocījusies. Nav nekāds brīnums. Tāpēc mājās nav gluži paradīze.
– Un kļūs tikai sliktāk, – Gesta sacīja.
Patriks iesmējās. – Oho, cik uzmundrinoši. Bet tev taisnība, droši vien tā būs.
– Tātad neesi uzzinājis neko jaunu par Magnusu Šelneru? – Gesta neuzkrītoši pabāza zem galda cepumu, un Ernsts priecīgi uzsita ar asti Patrikam pa kājām.
– Nē, pilnīgi neko, – Patriks atbildēja, iemalkodams kafiju.
– Redzēju, ka atkal bija atnākusi Sīa.
– Jā, tas viņai ir kā uzmācīgs rituāls, bet droši vien par to nav jābrīnās. Ko lai sieviete dara, ja viņas vīrs pēkšņi pazūd?
– Varbūt vajadzētu vēl iztaujāt cilvēkus, – Gesta ieminējās, slepus pabāzdams zem galda vēl vienu cepumu Ernstam.
– Kas tev padomā? – Patriks dzirdēja aizkaitinājumu savā balsī. – Mēs jau izjautājām gan viņa ģimeni, gan draugus. Esam apstaigājuši visus kaimiņus, izlīmējuši paziņojumus un aicinājuši sniegt ziņas ar vietējās avīzes starpniecību. Ko vēl mēs varam darīt?
– Tu nemēdz tik viegli padoties.
– Ja tev ir kādi priekšlikumi, labprāt tos uzklausīšu. – Patriks acumirklī nožēloja savu šerpo toni, lai gan izskatījās, ka Gesta nav apvainojies. – Briesmīgi cerēt, ka vīrietis atradīsies miris, – viņš piebilda jau mierīgākā balsī. – Taču esmu pārliecināts, ka tikai tad mums izdosies noskaidrot, kas ar viņu noticis. Esmu gatavs saderēt, ka viņš nepazuda labprātīgi, un, ja mums būtu līķis, tad būtu arī vismaz kāds pavediens.
– Šķiet, tev taisnība. Briesmīgi iedomāties, ka viņa ķermenis kaut kur izpeldēs krastā vai tiks atrasts mežā. Bet man ir tāda pati nojauta. Un tas noteikti ir šausmīgi…
– Tu domā – neziņa? – Patriks teica, izkustinādams pēdas, kas bija sakarsušas zem lielā suņa svara.
– Iedomājies, kā ir tad, kad nezini, kur palicis mīļotais cilvēks. Tāpat jūtas vecāki, kad pazūd viņu bērns. Amerikāņiem ir vesela interneta vietne, kas veltīta pazudušiem bērniem. Lapu lapām pazudušu bērnu fotogrāfijas. Varu teikt tikai vienu – lai Dievs apžēlojas.
– Mani kaut kas tāds nogalinātu, – Patriks sacīja. Viņš iztēlojās savu kā ūdenszāli kustīgo meitu. Doma, ka viņu varētu atņemt, šķita nepanesama.
– Par ko, ellē, jūs te runājat? Tāda gaisotne kā bērēs, – drūmo noskaņu izjauca Annikas priecīgā balss, piebiedrojoties kolēģiem pie galda. Viņai uz pēdām sekoja iecirkņa visjaunākais policists Mārtins Molins, kuru bija pievilinājušas no virtuves skanošās balsis un kafijas aromāts. Viņš tagad strādāja pusslodzi, jo bija bērna kopšanas atvaļinājumā, un izmantoja katru iespēju pasēdēt ar kolēģiem un piedalīties pieaugušo sarunās.
– Mēs spriedām par Magnusu Šelneru, – Patriks atbildēja tādā balsī, kas liecināja, ka šī saruna ir galā. Lai būtu pavisam drošs, ka pārējie sapratuši, viņš mainīja tematu.
– Kā tev iet ar tavu meitenīti?
– Mjā, mēs vakar saņēmām jaunas fotogrāfijas, – Annika teica, izņemdama no tunikas kabatas attēlus.
– Paskat, cik liela jau izaugusi. – Viņa nolika bildes uz galda, un Patriks un Gesta tās apskatīja. Mārtins jau bija informēts no rīta, tiklīdz ieradās darbā.
– Ak, cik viņa ir skaista, – Patriks sacīja.
Annika piekrītoši māja ar galvu. – Viņai tagad ir desmit mēneši.
– Kad jūs abi varēsiet braukt viņai pakaļ? – Gesta ar patiesu interesi jautāja. Viņš lieliski apzinājās savu lomu Annikas un Lennarta pārliecināšanā par labu bērna adopcijai.Tāpēc viņam bija mazliet privātīpašnieciska interese par fotogrāfijās redzamo meitenīti.
– Mēs saņemam pretrunīgus signālus, – Annika atzinās. Viņa salasīja fotogrāfijas un rūpīgi noglabāja kabatā. – Bet es domāju, ka tas notiks pēc pāris mēnešiem.
– Tev tas noteikti šķiet ļoti ilgi. – Patriks piecēlās un ielika savu krūzi trauku mazgājamajā mašīnā.
– Jā, tā ir. Bet tajā pašā laikā… Vismaz process ir sācies. Un mēs zinām, ka viņa būs mūsu.
– Jā, tā būs, – Gesta sacīja. Impulsa vadīts, viņš uzlika plaukstu uz Annikas rokas, bet tad uzreiz atrāva. – Labi, atpakaļ pie darba. Nav laika te sēdēt un pļāpāt, – viņš samulsis noburkšķēja, celdamies kājās. Kolēģi izbrīnīti skatījās, kā viņš sakumpis izklumzā no virtuves.
– Kristian! – Pēc parfīma dvakojošā izdevniecības direktore steidzās pretī, lai viņu apskautu.
Kristians aizturēja elpu, lai nebūtu jāieelpo šķebinošā smarža.
Smalkums nebija Gabijas fon Rozenas izteiktākā īpašība. Gabiju raksturoja pārmērības: pārāk kupli mati, pārāk biezs grims, par daudz parfīma, un viss kopā veidoja stilu, ko, maigi izsakoties, varēja saukt par šokējošu. Par godu šāvakara svarīgajam notikumam viņa bija ģērbusies uzkrītošā rozā kostīmā ar zaļu auduma rozi pie atloka un balansēja uz bīstami augstiem nagliņpapēžiem. Bet, par spīti mazliet komiskajam izskatam, būdama vispopulārākās Zviedrijas jaunās izdevniecības vadītāja, viņa bija spēks, ar kuru nevarēja nerēķināties. Gabijai bija vairāk nekā trīsdesmit gadu pieredze šajā jomā un intelekts, kas asuma ziņā varēja mēroties vienīgi ar viņas mēli. Tie, kas viņu kā konkurenti novērtēja par zemu, otrreiz vairs tādu kļūdu nepieļāva.
– Tas būs varen jautri! – Gabija turēja Kristianu rokas attālumā un veltīja viņam starojošu skatienu.
Kristians, joprojām nespēdams paelpot parfīma mākonī, varēja vienīgi māt ar galvu.
– Lāšs Ēriks un Ulla Lēna no viesnīcas bija vienkārši fantastiski, – viņa turpināja. – Cik burvīgi cilvēki! Un bufetes galds izskatās brīnišķīgi. Perfekta vieta, kur atvērt tavu spožo grāmatu. Nu, kāda ir sajūta?
Kristianam beidzot izdevās izrauties, un viņš paspēra soli atpakaļ. – Jāatzīst, ka mazliet nereāla. Tik ilgi strādāju pie šī romāna, un tagad… te nu tas ir. – Viņš uzmeta skatienu grāmatu kaudzēm uz galda pie izejas. Uz katra eksemplāra muguriņas viņš varēja salasīt savu vārdu un nosaukumu “Nāra”. Viņš juta, ka kuņģis apmet kūleni. Tas tiešām notika.
– Lūk, ko mēs esam iecerējuši, – Gabija teica, vilkdama viņu aiz piedurknes līdzi. Kristians nepretodamies sekoja. – Sākumā būs tikšanās ar žurnālistiem, kas jau sapulcējušies, lai viņiem ir iespēja klusi un mierīgi aprunāties ar tevi. Mēs esam ļoti apmierināti ar mediju atsaucību. Žurnālisti no Göteborgs Posten, Göteborgs Tidningen, Bohusläningen un Strömstads Tidning – visi ir ieradušies. Nav neviena no nacionālajām avīzēm, bet tas nekas, ņemot vērā šodienas jūsmīgo recenziju Svenska Dagbladet.
– Recenzija? – Kristians pārjautāja pa ceļam uz nelielu paaugstinājumu blakus skatuvei, kur notiks saruna ar presi.
– Vēlāk izstāstīšu, – Gabija sacīja, iestumdama viņu pie sienas noliktā krēslā.
Viņš mēģināja atgūt kontroli pār situāciju, bet jutās it kā būtu ierauts veļas žāvētājā bez cerībām uz glābiņu. Redzot, ka Gabija jau attālinās, pamezdama viņu vienu, šī sajūta pieņēmās spēkā. Palīgi skraidīja apkārt un klāja galdus. Neviens nepievērsa viņam uzmanību. Kristians atļāvās uz brīdi aizvērt acis. Viņš domāja par savu grāmatu “Nāra” un daudzajām pie datora pavadītajām stundām.
Simtiem, tūkstošiem stundu. Viņš domāja par viņu, par Nāru.
– Kristians Tīdels?
Balss izrāva no pārdomām, un viņš pacēla skatienu. Vīrietis, kas stāvēja viņa priekšā, bija pastiepis sveicienam plaukstu un izskatījās, ka gaida viņa reakciju. Tāpēc viņš piecēlās kājās un sarokojās.
– Birgers Jānsons, Strömstads Tidning. – Vīrietis nolika uz grīdas lielu kameras somu.
– Ā, mjā, lūdzu. Lūdzu, sēdieties, – Kristians aicināja, nezinādams, kā uzvesties. Viņš ar skatienu meklēja Gabiju, bet manīja tikai viņas spilgti rozā kostīmu plivināmies kaut kur pie ieejas.
– Jūsu grāmatai nudien ir milzīga publicitāte, – Jānsons teica, skatīdamies apkārt.
– Jā, tā šķiet, – Kristians sacīja. Tad abi vīrieši apklusa un nervozi saknosījās.
– Varbūt sāksim? Vai arī jāgaida pārējie?
Kristians neizpratnē skatījās uz žurnālistu. Kā lai viņš zina? Viņš nekad agrāk neko tādu nebija darījis. Bet izskatījās, ka Jānsons visu uztver vienā mierā, jo nolika uz galda un ieslēdza diktofonu.
– Tātad, – viņš teica, pievērsdams Kristianam caururbjošu skatienu. – Šis ir jūsu pirmais romāns, pareizi?
Kristians prātoja, vai viņam jāsaka vēl kas, ne tikai jāapstiprina šis apgalvojums. – Jā, tā ir, – viņš nokrekšķinājies atbildēja.
– Man ļoti patika, – Jānsons sacīja skarbā tonī, lai tas neizklausītos pēc komplimenta.
– Paldies, – Kristians atbildēja.
– Ko jūs gribējāt ar šo romānu teikt? – Jānsons pārbaudīja diktofona kaseti, vai viss tiek kā nākas ierakstīts.
– Ko es ar to gribēju teikt? Nudien nezinu. Tas ir romāns, stāsts, par kuru domāju un kas prasījās laukā.
– Sasodīti nomācošs stāsts. Varētu pat teikt – drūms, – Jānsons teica, pētīdams Kristianu, it kā censtos ielūkoties viņa dvēseles dziļākajos kaktos. – Vai tas ir jūsu viedoklis par sabiedrību?
– Es nezinu, vai tas ir mans viedoklis par sabiedrību, ko centos paust ar grāmatas starpniecību, – Kristians atbildēja, izmisīgi meklēdams kādu gudru domu. Viņš nekad agrāk nebija domājis par savu rakstīšanu šādās kategorijās. Šis stāsts bija dzīvojis kopā ar viņu tik ilgi, bijis viņa galvā, un beidzot viņš bija jutis vajadzību izlikt to uz papīra. Bet vai tam bija kāds sakars ar viņa uzskatiem par sabiedrību? Šāda doma nebija ienākusi prātā.
Beidzot Gabija ieradās viņu glābt, atvezdama vēl citus žurnālistus, un Jānsons izslēdza diktofonu, kamēr visi sasveicinājās un sasēdās ap galdu. Tas aizņēma vairākas minūtes, un Kristians izmantoja šo brīdi, lai sakopotu domas.
Pēc tam Gabija pievērsa visu uzmanību sev.
– Laipni lūdzu uz sarunu, kas veltīta jaunai superzvaigznei pie literatūras debesīm – Kristianam Tīdelam. Mēs visi izdevniecībā ārkārtīgi lepojamies, ka varējām izdot viņa pirmo romānu “Nāra”. Mēs domājam, ka tas iezīmē garas un brīnišķīgas rakstnieka karjeras sākumu. Kristians vēl nav redzējis nevienu atsauksmi. Tāpēc es ar lielu prieku varu tev, Kristian, teikt, ka šodien Svenska Dagbladet, Dagens Nyheter un Arbetarbladet publicētas fantastiskas recenzijas.
Ļaujiet man nolasīt dažus citātus.
Viņa uzlika lasāmās brilles un pasniedzās pēc papīru kaudzītes, kas gulēja priekšā uz galda. Atsevišķas frāzes uz baltajām lapām bija iekrāsotas ar rozā flomāsteru.
– “Lingvistiski virtuozs sniegums, kas attēlo vienkāršo cilvēku nožēlojamo stāvokli, nezaudējot kopainu.” Tā raksta Svenska Dagbladet, – Gabija ar galvas mājienu paskaidroja Kristianam. Tad viņa pievērsās nākamajai atsauksmei. – “Patīkami un sāpīgi lasīt Kristiana Tīdela grāmatu, jo viņa lakoniskā proza izgaismo sabiedrības viltus solījumus par drošību un demokrātiju. Viņa vārdi griežas kā nazis miesā, muskuļos un sirdsapziņā, un tāpēc es drudžaini turpināju lasīt un kā faķīrs meklēt arvien jaunas mokošas, bet brīnišķīgi attīrošas sāpes.” Tā raksta Dagens Nyheter, – Gabija teica, noņemdama brilles un pasniegdama atsauksmju kaudzīti Kristianam.
Neticēdams savām ausīm, viņš paņēma recenzijas. Viņš bija dzirdējis vārdus, un uzslavas bija patīkamas, bet, godīgi sakot, nesaprata, par ko šie kritiķi runā. Kristians tikai bija uzrakstījis par viņu, izstāstījis viņas stāstu. Atbrīvojis vārdus un visu pārējo, kas saistīts ar viņu, lavīnā, kura reizēm bija izsūkusi pēdējos spēkus. Viņa mērķis nebija pateikt kaut ko par sabiedrību.Viņš gribēja tikai pateikt kaut ko par viņu. Taču viņš norija iebildumus. Neviens tāpat nesaprastu, un varbūt labāk atstāt visu, kā ir. Viņš nemūžam nespētu paskaidrot.
– Cik brīnišķīgi, – Kristians teica, dzirdēdams, ka vārdi bezjēdzīgi atraujas no lūpām.
Sekoja vēl vairāk jautājumu. Vēl vairāk slavinošu vārdu un komentāru par grāmatu. Un viņš saprata, ka nespēj jēdzīgi atbildēt ne uz vienu jautājumu. Kā lai apraksta to, kas bija piepildījis vissīkākos viņa dzīves kaktiņus? To, kas nebija tikai stāsts, kas bija arī izdzīvošana. Sāpes. Viņš darīja, ko spēja, centās runāt skaidri un apdomīgi. Acīmredzot izdevās, jo Gabija visu laiku atzinīgi māja ar galvu.
Kad intervijas beidzot bija galā, Kristians gribēja vienīgi iet mājās. Viņš jutās pilnīgi iztukšots. Taču bija spiests uzkavēties skaistajā Grand Hotel ēdamzālē. Viņš dziļi ievilka elpu un gatavojās sagaidīt viesus, kas jau nāca iekšā. Viņš smaidīja, bet šis smaids prasīja lielāku piepūli, nekā vispār kāds varētu iedomāties.
– Vai tu šovakar varētu palikt skaidrā? – Ēriks Linds klusām uzšņāca sievai, lai pārējie, kas gaidīja rindā uz ieiešanu svinību zālē, nedzirdētu.
– Vai tu šovakar varētu pievaldīt rokas? – Luīse atbildēja, nemaz nepūlēdamās čukstēt.
– Nesaprotu, par ko tu runā, – Ēriks atteica. – Un, lūdzu, runā klusāk.
Luīse salti nopētīja vīru. Viņš bija elegants vīrietis, to nu nevarēja noliegt. Un reiz, sensenos laikos, tas viņai bija šķitis pievilcīgi. Viņi iepazinās universitātē, un daudzas meitenes skatījās uz Luīsi ar skaudību, jo viņai bija izdevies nocopēt Ēriku Lindu. Kopš tā laika viņš bija lēnām, bet pārliecinoši sajājis visu mīlestību, cieņu un uzticēšanos, ko viņa bija jutusi. Un ne jau ar viņu. Ak Dievs, nē. Viņam nebija nekādu grūtību atrast padevīgas mīļākās ārpus laulības gultas.
– Sveiki! Jūs arī te? Cik jauki! – Sesīlija Jānsdotera spraucās pie viņiem un veltīja katram obligāto buču uz vaiga. Viņa bija Luīses friziere un pēdējo gadu arī Ērika mīļākā. Bet, protams, viņi nedomāja, ka Luīse to zina.
– Sveika, Sesīlij, – Luīse smaidīdama teica. Viņa bija jauka meitene, un, ja Luīse turētu ļaunu prātu uz katru, kura pārgulējusi ar viņas vīru, vairs nespētu dzīvot Fjelbakā. Turklāt viņai jau sen bija vienalga. Viņai bija meitas. Un brīnišķīgais izgudrojums – vīns tetrapakā. Kam viņai vēl Ēriks?
– Aizraujoši, ka mums tagad Fjelbakā ir vēl viens rakstnieks! Vispirms Ērika Falka un tagad Kristians. – Sesīlija burtiski lēkāja priekā. – Vai jūs kāds esat lasījuši viņa grāmatu?
– Es lasu tikai biznesa žurnālus, – Ēriks sacīja.
Luīse pārbolīja acis. Tieši tā Ēriks mēdza flirtēt – apgalvojot, ka nelasa grāmatas.
– Es ceru, ka dabūsim savu eksemplāru, – viņa teica, savilkdama ciešāk mēteli. Luīse cerēja, ka rinda kustēsies ātrāk, un viņi drīz tiks iekšā siltumā.
– Jā, Luīse mūsu ģimenē ir tā lielā lasītāja. Bet ko citu lai sadara, ja nav jāstrādā? Pareizi, mīļā?
Luīse paraustīja plecus, palaizdama dzēlīgo piezīmi gar ausīm. Tāpat nebūtu nekāda labuma, ja viņa tagad norādītu, ka tieši Ēriks uzstāja, ka viņai jāpaliek mājās, kamēr meitenes ir mazas. Vai ka viņa vergo no rīta līdz vakaram, lai mājās visa saimniecība ritētu kā pa diedziņu, ko viņš uzskatīja par pašsaprotamu.
Saviesīgās pļāpas turpinājās, kamēr rinda lēnām virzījās uz priekšu. Beidzot viņi tika iekšā vestibilā, pakāra mēteļus un kāpa lejā uz ēdamzāli.
Juzdama mugurā Ērika dedzinošo skatienu, Luīse devās taisnā ceļā uz bāru.
– Tikai nepārpūlies, – Patriks brīdināja Ēriku, noskūpstīdams sievu, pirms viņa ar vēderu pa priekšu izlīgoja pa durvīm.
Maja mazliet pačīkstēja, redzēdama, ka māte pazūd, bet beidza gražoties, tiklīdz Patriks nosēdināja viņu pie televizora skatīties Bolibompa[2 - Populārs Zviedrijas TV bērnu raidījums.]. Raidījums ar zaļā pūķīša piedalīšanos bija tikko sācies. Pēdējo mēnešu laikā Maja bija kļuvusi niķīgāka un nevaldāmāka, izvirdumus, kas sākās ikreiz, kad kāds viņai pateica “nē”, varētu apskaust katra dīva. Daļēji Patriks viņu saprata. Viņa noteikti juta saspringtās gaidas un bažas, kas bija saistītas ar divu jaunāko bērnu nākšanu pasaulē. Žēlīgā debess. Dvīņi. Lai gan viņi to zināja kopš pirmās ultraskaņas pārbaudes astoņpadsmitajā nedēļā, Patriks joprojām nespēja to līdz galam aptvert. Reizēm viņš prātoja, kā viņi tiks galā. Ar vienu zīdaini jau bija pietiekami grūti. Kā tiks galā ar diviem? Kā organizēs barošanu ar krūti un izgulēšanos, un visu pārējo? Turklāt vajadzēs iegādāties jaunu mašīnu, kurā pietiktu vietas trim bērniem un viņu ratiem.Tas bija tikai viens no daudzajiem jautājumiem, ko vajadzēja apsvērt.
Patriks apsēdās uz dīvāna blakus Majai un blenza tukšumā. Viņš pēdējā laikā jutās tik ļoti noguris. Šķita, ka visa enerģija ir izsīkusi, un dažus rītus viņš tik tikko spēja izvelties no gultas. Bet varbūt tas nemaz nebija tik dīvaini. Pie visa tā, kas notika mājās, – Ērika bija pārgurusi un Maja pārvērtusies par mazu kareivīgu briesmonīti – viņam arī darbā gāja grūti. Pēdējos gados, kopš atkal bija saticis Ēriku, viņam ar kolēģiem bija nācies izmeklēt ļoti smagas slepkavības, drūmais darbs un pastāvīgie cīniņi ar priekšnieku Bertilu Melbergu prasīja savu.
Tagad viņi izmeklēja Magnusa Šelnera pazušanu. Patriks nezināja, vai tā lika domāt pieredze vai instinkts, bet viņš bija pārliecināts, ka ar vīrieti kaut kas noticis. Nebija zināms, vai viņš kļuvis par nelaimes gadījuma vai nozieguma upuri, bet Patriks bija gatavs derēt uz savu policista apliecību, ka Šelnera vairs nav starp dzīvajiem. Fakts, ka katru trešdienu bija jātiekas ar vīrieša sievu, kura ar katru reizi izskatījās arvien sīkāka un nekoptāka, jau sāka krist uz nerviem. Policija darīja visu iespējamo, bet viņš joprojām nespēja izmest no prāta Sīas Šelneres seju.
– Tēti! – Maja izrāva viņu no pārdomām, pati neapzinādamās savas balss jaudu. Viņa rādīja ar pirkstu uz televizoru, un viņš uzreiz saprata, kas izraisījis neapmierinātību. Acīmredzot viņš bija aizsapņojies daudz ilgāk, nekā pašam šķita, jo Bolibompa bija beigusies un sācies raidījums pieaugušajiem, kas Maju absolūti nemaz neinteresēja.
– Tētis palīdzēs, – viņa teica, paceldama rokas. – Varbūt Pepiju Garzeķi?
Pepija pēdējā laikā bija topā, tāpēc Patriks jau zināja, kāda būs meitas atbilde. Viņš ielika disku un, tiklīdz parādījās filmas “Pepija Dienvidjūrā” pirmie kadri, atkal apsēdās blakus Majai un apskāva viņu. Kā mazs, silts zvēriņš meita ieritinājās viņam padusē. Pēc piecām minūtēm Patriks bija aizmidzis.
Kristians pamatīgi svīda. Gabija bija tikko pavēstījusi, ka drīz būs jākāpj uz skatuves. Ēdamzāle nebija gluži stāvgrūdām pilna, bet apmēram sešdesmit viesu ar gaidpilnām sejām sēdēja pie galdiņiem ar ēdiena šķīvjiem un alus vai vīna glāzēm priekšā. Kristians pats nespēja neko ieēst, taču viņš dzēra sarkanvīnu. Šī bija trešā glāze, lai gan viņš zināja, ka nevajadzētu tik daudz dzert. Nebūs labi, ja viņš intervijas laikā sāks šļupstēt mikrofonā. Taču bez vīna viņš vispār nespētu funkcionēt.
Viņš pārlaida skatienu telpai, kad sajuta plaukstu uz savas rokas. – Sveiks. Kā iet? Izskaties sasprindzis. – Ērika bažīgi skatījās uz viņu.
– Esmu tikai mazliet uztraucies, – viņš atzinās, izjuzdams atvieglojumu, ka var kādam to pateikt.
– Es lieliski zinu, kā tu jūties, – Ērika sacīja. – Mana pirmā uzstāšanās bija Stokholmā jauno rakstnieku saietā, pēc tam mani burtiski vajadzēja kasīt nost no grīdas. Neatceros nevienu vārdu, ko teicu uz skatuves.
– Man šķiet, ka mani arī vajadzēs kasīt no grīdas, – Kristians teica, pielikdams plaukstu pie kakla. Viņš iedomājās par vēstulēm, un viņu pārņēma panika. Ceļi sāka ļimt, un viņš nenokrita uz sejas tikai tāpēc, ka Ērika turēja.
– Opā, – Ērika teica. – Izskatās, ka ar dzērieniem esi pāršāvis pār strīpu. Pirms uzstāšanās vairāk nevajadzētu dzert. – Viņa uzmanīgi izņēma sarkanvīna glāzi Kristianam no rokas un nolika uz tuvākā galdiņa. – Es apsolu, ka viss būs kārtībā. Vispirms Gabija iepazīstinās ar tevi un tavu romānu. Pēc tam es uzdošu dažus jautājumus, mēs jau apspriedām, kādi tie būs. Uzticies man. Vienīgā problēma – kā uzdabūt šo rumpi uz skatuves.
Viņa iesmējās, un Kristians pievienojās. Smiekli gan neskanēja no sirds un bija mazliet spalgi, bet joks sasniedza mērķi. Spriedze atslāba, un viņš juta, ka atkal var elpot. Kristians aizgaiņāja domas par vēstulēm. Viņš neļaus, lai tas šovakar viņu ietekmē. Nāra caur viņa grāmatu bija ieguvusi balsi, un tagad viss bija cauri.
– Sveiks, mīļais. – Pie viņiem pienāca Sanna, pārlaižot skatienu zālei, viņas acis mirdzēja. Kristians zināja, ka šis viņai ir nozīmīgs brīdis. Varbūt pat nozīmīgāks nekā viņam.
– Tu izskaties brīnišķīgi, – viņš teica, un viņa izbaudīja uzslavu. Viņa nudien izskatījās brīnišķīgi. Kristians zināja, ka viņam veicies, jo saticis Sannu. Viņa tik daudz pacieta, vairāk nekā būtu gatavas paciest citas. Viņa jau nebija vainīga, ka nespēj aizpildīt tukšumu viņa dvēselē. Iespējams, to nespēja neviens. Viņš apskāva sievu un noskūpstīja viņas matus.
– Cik jūs abi esat mīļi! – Pie viņiem lieliem soļiem, augstajiem papēžiem klaudzot, nāca Gabija. – Tev atsūtītas puķes, Kristian.
Viņš skatījās uz pušķi viņas rokās. Skaists, bet vienkāršs, tikai baltas lilijas.
Nevaldāmi trīcošiem pirkstiem viņš pasniedzās pēc baltās aploksnes, kas bija piesieta pie pušķa. Viņš trīcēja tā, ka tik tikko spēja to atvērt, un gandrīz nemanīja apkārt stāvošo sieviešu izbrīnītos skatienus.
Kartīte arī bija ļoti vienkārša. Vienkāršs, balts, biezs papīrs, vēstījums rakstīts ar melnu tinti, tajā pašā elegantajā rokrakstā, kurā bija rakstītas vēstules. Viņš blenza uz vārdiem. Un tad acu priekšā viss satumsa.
Viņš nekad mūžā nebija redzējis skaistāku būtni par viņu. Viņa labi smaržoja, un garie mati bija sasieti ar baltu lenti. Tie spīdēja tik spoži, ka gandrīz gribējās samiegt acis. Viņš paspēra nedrošu soli tuvāk, nezinādams, vai viņam ļauts tuvoties šim skaistumam. Viņa iepleta rokas, dodama atļauju, un viņš ašiem soļiem ielēca viņas apskāvienā. Prom no tumsas, prom no ļaunuma. Tagad viņu ieskāva balta gaisma, ziedu aromāts un zīdaini mati pie vaiga.
– Vai tu tagad esi mana mamma? – viņš beidzot jautāja, negribīgi pasperdams soli atpakaļ. Viņa pamāja ar galvu. – Tiešām? – Viņš gaidīja, ka kāds ienāks un ar skarbu piezīmi visu iznīcinās, un izrādīsies, ka tas bijis tikai sapnis. Un šī brīnišķīgā būtne nekādi nevar būt tāda zēna māte kā viņš.
Bet balss neatskanēja. Viņa vienkārši pamāja ar galvu, un viņš nespēja atturēties. Atkal metās viņas skavās un negribēja vairs nekad, nekad no tām atraisīties. Kaut kur galvā riņķoja citi tēli, citas smaržas un skaņas, kas centās uzpeldēt virspusē, bet tās noslāpēja ziedu parfīms un kleitas čaukstēšana. Viņš aizgaiņāja šos tēlus. Lika tiem izgaist, un vietā stājās viss jaunais un brīnišķīgais. Viss neticamais.
Viņš paskatījās augšup uz savu jauno māti, un sirds aiz prieka sitās divreiz straujāk. Kad viņa satvēra tā roku un veda prom, viņš labprāt gāja līdzi.
✽
– Dzirdēju, ka vakar pasākums beidzies ar dramatisku pavērsienu. Ko gan Kristians domāja, piedzerdamies tādā pasākumā? – Pēc smaga rīta mājās Kennets Bengtsons mazliet kavēja darbu. Viņš nometa jaku uz dīvāna, bet, kad Ēriks veltīja viņam nosodošu skatienu, pacēla un pakāra gaitenī uz pakaramā.
– Taisnība. Nenoliedzami nožēlojams vakara noslēgums, – Ēriks atbildēja. – Bet, no otras puses, Luīse bija apņēmusies slīcināties alkoholā, tāpēc vismaz no tā man izdevās paglābties.
– Vai tiešām ir tik slikti? – Kennets jautāja, skatīdamies uz Ēriku. Rets gadījums, kad Ēriks atklāti runāja ar viņu par privātām lietām. Tāds viņš vienmēr bijis. Gan toreiz, kad abi bērnībā kopā spēlējās, gan tagad, kad bija pieauguši. Ēriks izturējās pret Kennetu tā, it kā tik tikko spētu viņu paciest, it kā viņš tam ar savu klātbūtni izdarītu pakalpojumu. Ja Kennetam nebūtu ko Ērikam piedāvāt, viņu draudzība jau sen būtu beigusies. Tā bija noticis, kamēr Ēriks studēja universitātē un strādāja Gēteborgā, bet Kennets palika Fjelbakā un nodibināja savu mazo grāmatvedības firmu. Uzņēmumu, kas gadu gaitā bija izaudzis par ļoti veiksmīgu biznesu.
Jo Kennets bija ļoti talantīgs. Viņš lieliski apzinājās, ka nav ne īpaši izskatīgs, ne šarmants, un neloloja ilūzijas par to, ka viņa intelekts būtu virs vidējā. Taču viņam piemita ievērojamas spējas darīt brīnumus ar skaitļiem. Viņš žonglēja ar skaitļiem peļņas un zaudējumu atskaitēs un bilancēs kā grāmatvedības pasaules Deivids Bekhems. Un, ja vēl pieskaita spēju pārliecināt nodokļu inspektorus par savu taisnību, Kennets pēkšņi un pirmo reizi mūžā bija kļuvis Ērikam ārkārtīgi vērtīgs. Viņa kandidatūra bija dabiska izvēle, kad Ērikam vajadzēja kompanjonu, ieejot būvniecības tirgū, kas pēdējā laikā Zviedrijas rietumu piekrastē bija kļuvis ļoti ienesīgs. Ēriks, protams, bija Kennetam skaidri pateicis, ka viņam jāzina sava vieta, jo pieder tikai trešdaļa uzņēmuma, nevis puse, lai gan tas būtu tikai taisnīgi, ņemot vērā viņa ieguldījumu firmā. Taču tam nebija nozīmes. Kennetu neinteresēja ne bagātība, ne vara. Viņam pietika ar iespēju darīt to, kas padodas, un būt par Ērika kompanjonu.
– Es nudien nezinu, ko lai daru ar Luīsi, – Ēriks teica, pieceldamies no rakstāmgalda. – Ja nebūtu bērnu… – Viņš papurināja galvu un uzvilka mēteli.
Kennets līdzjūtīgi pamāja ar galvu. Viņš lieliski zināja, kāda ir situācija. Un tam nebija nekāda sakara ar bērniem. Ēriks nešķīrās no Luīses, jo tad viņai pienāktos puse Ērika naudas un citi īpašumi.
– Es dodos pusdienās, kādu laiciņu nebūšu. Šodien būs garās pusdienas.
– Labi, – Kennets teica. – Garās pusdienas. Skaidrs.
– Vai viņš ir mājās? – Ērika stāvēja uz Tīdelu nama sliekšņa. Izskatījās, ka Sanna dažas sekundes vilcinās, bet tad pakāpās malā un ielaida viņu.
– Viņš ir augšstāvā. Savā darbistabā. Sēž pie datora un blenž tukšumā.
– Vai drīkstu uziet aprunāties ar viņu?
Sanna pamāja ar galvu. – Protams. Mani vārdi nelīdz. Varbūt tev veiksies labāk.
Sannas balsī ieskanējās rūgtums, un Ērika mirkli apstājās, lai viņu nopētītu. Viņa izskatījās nogurusi. Taču bija vēl kas, ko Ērika nespēja noformulēt.
– Mēģināšu ko līdzēt. – Ērika lēnām kāpa augšā pa trepēm, ar vienu roku balstīdama milzīgo vēderu. Pēdējā laikā pat tik vienkāršas darbības atņēma visus spēkus.
– Sveiks. – Viņa viegli pieklauvēja pie atvērtajām durvīm, un Kristians pagriezās. Viņš sēdēja krēslā pie rakstāmgalda, bet datora ekrāns bija tumšs. – Tu mūs vakar tiešām nobiedēji, – Ērika teica, atslīgdama atpūtas krēslā istabas kaktā.
– Laikam biju mazliet pārstrādājies, – Kristians sacīja. Taču viņam zem acīm bija tumši loki un rokas trīcēja. – Turklāt mani uztrauc Magnusa pazušana.
– Vai esi drošs, ka cita iemesla nav? – Ērikas balss skanēja asāk, nekā viņa bija gribējusi. – Es to vakar pacēlu un paņēmu līdzi. – Viņa iebāza roku jakas kabatā un izvilka kopā ar liliju pušķi atsūtīto zīmīti. – Acīmredzot tev tā izkrita.
Kristians blenza uz kartīti.
– Liec to nost.
– Ko nozīmē tas, kas tur rakstīts? – Ērika bažīgi skatījās uz vīrieti, kuru bija sākusi uzskatīt par savu draugu.
Viņš neatbildēja.
Ērika atkārtoja jautājumu, šoreiz mazliet maigāk:
– Kristian, ko tas nozīmē? Tu vakar ļoti asi reaģēji. Tāpēc nemēģini man iegalvot, ka esi vienkārši pārstrādājies.
Viņš joprojām neko neteica. Pēkšņi klusumu pārtrauca Sannas balss no durvīm.
– Izstāsti Ērikai par vēstulēm, – viņa teica.
Sanna palika, kur stāvējusi, un gaidīja vīra atbildi. Klusumā aizritēja vēl dažas minūtes, līdz Kristians nopūtās, atvēra rakstāmgalda apakšējo atvilktni un izņēma vēstuļu sainīti.
– Es tās saņemu jau kādu laiku.
Ērika paņēma vēstules un uzmanīgi šķirstīja. Balts papīrs, melna tinte. Nebija nekādu šaubu, ka viņas atnestā kartīte rakstīta tajā pašā rokrakstā. Atkārtojās arī daži vārdi. Teikumi atšķīrās, bet saturs bija tas pats. Viņa sāka skaļi lasīt virsējo vēstuli:
– “Viņa iet tev blakus, viņa tev seko. Tev nav tiesību uz savu dzīvi. Tā pieder viņai.”
Ērika izbrīnīta pacēla skatienu. – Ko tas nozīmē? Vai tu to saproti?
– Nē. – Kristians atbildēja aši un cieti. – Nē, man nav ne jausmas. Es nepazīstu nevienu, kurš gribētu man darīt ļaunu. Vismaz man tā šķiet. Un man nav ne jausmas, kas ir “viņa”. Vajadzēja šīs vēstules izmest, – viņš teica, pasniegdamies pēc tām. Bet Ērika negrasījās laist vaļā.
– Tev vajadzētu par tām izstāstīt policijai.
Kristians purināja galvu. – Nē, kāds droši vien grib mani izjokot.
– Man tas nešķiet nekāds joks. Un es redzu, ka tev arī smiekli nenāk.
– Es teicu to pašu, – Sanna iejaucās. – Man tas šķiet baisi, īpaši bērnu dēļ. Ja nu kāds garīgi nelīdzsvarots cilvēks… – Viņa skatījās uz Kristianu, un Ērika redzēja, ka viņi par to nerunā pirmoreiz. Taču viņš atkal stūrgalvīgi purināja galvu.
– Negribu izpūst no tā sazin ko.
– Kad tieši tas viss sākās?
– Kad tu sāki rakstīt grāmatu, – Sanna teica, un vīrs viņai veltīja aizkaitinātu skatienu.
– Šķiet, ka apmēram ap to laiku, – viņš piekrita. – Pirms pusotra gada.
– Vai tur varētu būt kāda saistība? Vai tu grāmatā apraksti kādu reālu personu vai notikumu? Kāds varbūt jūtas apdraudēts, jo tu par viņu uzrakstīji? – Ērika cieši skatījās uz Kristianu, kurš acīmredzami jutās ļoti neērti. Bija skaidrs, ka viņš nevēlas apspriest šo tematu.
– Nē, tas ir izdomājums, – viņš saviebdamies sacīja. – Nevienam nevajadzētu atpazīt sevi manā stāstā. Tu lasīji manuskriptu.
Vai tev tas šķita autobiogrāfisks?
– Neesmu īstā, kura varētu par to spriest, – Ērika atbildēja, paraustīdama plecus. – Bet pēc pieredzes zinu, ka rakstnieki, apzināti vai neapzināti, ieauž darbos dažādus savas dzīves fragmentus.
– Es to nedarīju! – Kristians iesaucās, atstumdams krēslu un pieceldamies kājās.
Saprazdama, ka jāiet prom, Ērika centās pieslieties no atpūtas krēsla. Bet ķermenis pretojās, un viņai izdevās tikai dažas reizes nostenēties. Kristiana bargā sejas izteiksme atmaiga, un viņš pastiepa palīdzīgu roku.
– Droši vien kaut kāds ķertais, kurš padzirdējis, ka rakstu grāmatu, un sadomājies sazin ko. Tas arī viss, – viņš teica jau mierīgākā balsī.
Ērika šaubījās, vai tā ir visa patiesība, bet šādu viedokli drīzāk radīja intuīcija, nevis reāli pierādījumi. Iedama uz mašīnu, viņa cerēja, ka Kristians nepamanīs, ka rakstāmgalda atvilktnē palikušas tikai piecas vēstules, nevis sešas. Viņa nesaprata, kas pamudināja rīkoties tik pārdroši, bet, ja Kristians negrasījās stāstīt patiesību, tad viņai tā būs jāizdibina pašai. Vēstuļu intonācija bija nepārprotami draudīga, un viņa uztraucās, ka draugam varētu draudēt briesmas.
– Vai tev vajadzēja atcelt kādu pierakstu? – Ēriks skrubināja Sesīlijas krūtsgalu. Viņa noelsās, izstiepdamās gultā savā dzīvoklī. Viņai piederošais skaistumkopšanas salons bija rokas stiepiena attālumā – ēkas pirmajā stāvā.
– Tas gan tev patiktu, vai ne? Dzirdēt, ka vajadzēja atteikt klientiem, lai atrastu laiku tev. Kāpēc tu domā, ka esi tik svarīgs?
– Kas gan varētu būt svarīgāks par šo? – Viņš pārlaida mēli pār viņas krūti, un viņa uzvilka viņu sev virsū, nespēdama vairs ilgāk gaidīt.
Pēc tam viņa gulēja viņam blakus, galvu uz viņa rokas atspiedusi. Daži cieti matiņi kutināja vaigu.
– Es vakar jutos dīvaini, saskrienoties ar Luīsi. Un tevi.
– Mmm, – Ēriks pussnaudā novilka. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās apspriest savu laulību ar mīļāko.
– Zini, man Luīse patīk, – Sesīlija teica, spēlēdamās ar viņa krūšu spalvām. – Un, ja viņa zinātu…
– Bet viņa nezina, – Ēriks atcirta, atspiezdamies uz elkoņa.
– Un nemūžam neuzzinās.
Sesīlija paskatījās uz Ēriku, un viņš pēc pieredzes lieliski zināja, kā šī saruna turpināsies.
– Agri vai vēlu viņai būs jāuzzina.
Ēriks nopūtās. Kāpēc vienmēr vajadzēja runāt par pagātni un nākotni? Viņš nolaida kājas pār gultas malu un sāka ģērbties.
– Vai tev jau jāiet prom? – Sesīlija jautāja. Viņas aizvainotā sejas izteiksme kaitināja vēl vairāk.
– Man ir daudz darba, – viņš strupi atteica, pogādams kreklu. Nāsīs iesitās seksa smarža, bet gan vēlāk birojā ieies dušā. Viņš vienmēr turēja kabinetā tīru apģērba kārtu šādiem gadījumiem.
– Tad tā tas tagad būs? – Sesīlija joprojām gulēja gultā, un Ēriks nespēja novērst skatienu no viņas kailā ķermeņa. Krūtis slējās uz augšu, lielie, tumšie gali vēsajā istabā bija kļuvuši stingri. Viņš galvā aši parēķināja. Atpakaļ uz darbu tomēr nebija pārāk jāsteidzas, un viņam nebūtu nekas pret vēl vienu piegājienu. Dažu labu gan vajadzēs mazliet pierunāt, bet satraukums, kas jau brieda ķermenī, liecināja, ka tas būs to vērts. Ēriks apsēdās uz gultas malas un sāka runāt daudz maigāk un glāstīt viņas vaigu.
– Sesīlij, – viņš teica, un turpināja ar vārdiem, kas paši plūda pār lūpām, tāpat kā tik daudz reižu pirms tam. Kad viņa ar visu augumu piespiedās cieši klāt, viņš caur kreklu juta viņas krūšu galus.
Viņš pasniedzās augšup un sāka atdarīt pogas.
Pēc vēlām pusdienām Kellerenas restorānā Patriks apturēja mašīnu pie zemas, baltas ēkas, kas nemūžam neiegūtu nevienu arhitektūras balvu, un iegāja Tanumshedes policijas iecirkņa pieņemamajā telpā.
– Tev ir apmeklētāja, – Annika viņam paziņoja, paskatīdamās pār brillēm.
– Kas?
– Nezinu, bet ļoti izskatīga. Varbūt drusku apvēlusies, bet domāju, ka tev patiks.
– Ko tu mels? – Patriks apmulsis prasīja. Viņš prātoja, kāpēc Annika pēkšņi grib tēlot savedēju laimīgi precētam kolēģim.
– Ej un paskaties pats. Viņa gaida tavā kabinetā, – Annika sacīja, piemiegdama aci.
Patriks atvēra kabineta durvis un apstājās uz sliekšņa kā iemiets.
– Sveika, mīļā, – viņš teica. – Ko tu te dari?
Ērika sēdēja apmeklētāju krēslā pie viņa rakstāmgalda un izklaidīgi šķirstīja žurnāla “Policija” numuru.
– Tu gan vēlu atgriezies no pusdienām, – viņa teica, nelikdamās ne zinis par jautājumu. – Vai tā izskatās spraiga diena policijas iecirknī?
Patriks tikai nicīgi nošņaukājās. Viņš zināja, ka Ērikai patīk viņu ķircināt.
– Tātad, ko tu šeit dari? – viņš jautāja, apsēzdamies savā krēslā. Patriks paliecās uz priekšu, lai nopētītu sievas seju. Viņš kārtējo reizi pārliecinājās, cik viņa ir skaista. Viņš atcerējās pirmo reizi, kad Ērika bija atnākusi pie viņa uz iecirkni sakarā ar draudzenes Aleksandras Vijkneres slepkavību, un viņam šķita, ka kopš tā laika viņa kļuvusi vēl skaistāka. Reizēm ikdienas vienmuļībā viņš to aizmirsa. Viena diena sekoja otrai, tās aizņēma darbs, Majas vešana uz dārziņu un izņemšana no tā, iepirkšanās un gurdi vakari dīvānā pie televizora. Bet reizēm viņu satrieca, cik neparasta bija viņa mīlestība pret Ēriku. Tagad viņa sēdēja pretī, ziemas saules stari izgaismoja blondos matus, bet viņas vēderā bija divi bērniņi, un viņš sajuta tik spēcīgu mīlestību, kādas pietiks visam mūžam.
Patriks pēkšņi atskārta, ka nav dzirdējis, ko Ērika teica, tāpēc lūdza atkārtot.
– Es teicu, ka šorīt biju pie Kristiana un aprunājos ar viņu.
– Kā viņš jūtas?
– Izskatījās normāli, tikai mazliet nervozs. Bet… – Viņa iekoda lūpā.
– Kas – bet? Es domāju, ka viņš vienkārši bija sanervozējies un par daudz iedzēra.
– Hmm. Manuprāt, tas nav viss. – Ērika izņēma no somas plastmasas maisiņu un sniedza Patrikam. – Vakar šī kartīte bija piesieta pie puķu pušķa, kuru viņam kāds bija atsūtījis. Un vēstule ir viena no sešām, kuras viņš sāka saņemt apmēram pirms pusotra gada.
Patriks ilgi skatījās uz sievu un tad atvēra maisiņu.
– Es domāju, ka būtu labāk, ja tu tās lasītu, neizņemot no maisiņa. Mēs ar Kristianu tās jau aiztikām, nevajadzētu atstāt vēl vienus pirkstu nospiedumus.
Patriks atkal paskatījās uz viņu, bet paklausīja un izlasīja kartīti un vēstuli caur plastmasu.
– Kā tu domā, ko tas nozīmē? – Ērika jautāja, pašļūkdama uz priekšu, līdz sēdēja uz pašas krēsla maliņas. Bet, kad tas gandrīz apgāzās, viņai nācās aši pārnest svaru un iesēsties krēslā dziļāk.
– Abas izskatās pēc draudu vēstulēm, lai gan nav pateikts nekas konkrēts.
– Jā, es domāju tāpat. Un arī Kristians tā domā, lai gan mēģināja notušēt tā nopietnību. Viņš atteicās rādīt vēstules policijai.
– Tad kā tu… – Patriks pacēla maisiņu.
– Hmm, nu jā, es laikam netīšām paķēru līdzi. Briesmīgi muļķīgi. – Ērika piešķieba galvu un ieslēdza šarmu uz pilnu jaudu, bet vīru nebija tik viegli apvest ap stūri.
– Tātad tu tās Kristianam nozagi?
– Nezinu, vai vārds “nozagu” ir vietā.Tikai uz laiciņu aizņēmos. – Un ko tieši tu gribi, lai es daru ar šiem… aizlienētajiem materiāliem? – Patriks prasīja, lai gan lieliski saprata, kāda būs atbilde.
– Kāds acīmredzami draud Kristianam, un viņš ir nobijies. Es to šodien skaidri redzēju. Viņš draudus uztver ļoti nopietni, tāpēc nesaprotu, kāpēc negrib vērsties policijā. Varbūt tu varētu neuzkrītoši izpētīt kartīti un vēstuli, ja nu atklājas kas noderīgs. – Ērika lika lietā savu vislūdzošāko intonāciju, un Patriks jau zināja, ka piekāpsies. Kad viņa bija šādā noskaņojumā, nebija iespējams pretoties, un to viņš zināja pēc savas rūgtās pieredzes.
– Labi, labi, – viņš teica, paceldams gaisā rokas. – Es padodos. Mēģināšu kaut ko noskaidrot. Taču tas nebūs mans galvenais uzdevums.
Ērika smaidīja. – Paldies, mīļais.
– Tagad brauc mājās un atpūties, – Patriks teica, taču, nespēdams atturēties no kārdinājuma, pārliecās pār galdu un noskūpstīja sievu.
Kad Ērika bija aizgājusi, Patriks attapās, ka bezmērķīgi pluina plastmasas maisiņu ar draudu vēstulēm. Prāts šķita kūtrs un ietiepīgs, tomēr kaut kas pamazām sāka kustēties. Kristians un Magnuss bija draugi. Varbūt te bija… Patriks uzreiz aizgaiņāja šo domu, taču tā uzstājīgi atgriezās, un viņš paskatījās uz fotogrāfiju, kas bija piesprausta pie sienas acu priekšā. Vai te varētu būt kāda saistība?
Bertils Melbergs stūma ratus, kuros laimīgs un apmierināts, kā parasti, sēdēja Leo un reizēm smaidā atklāja savus nesen izšķīlušos apakšzobus. Ernsts šodien bija atstāts iecirknī. Citādi suns parasti soļoja blakus ratiem un uzmanīja, lai ar cilvēciņu, kas strauji kļuva par viņa pasaules centru, nenotiek nekas slikts. Melbergam Leo jau bija Visuma centrs.
Melbergs nemūžam nebūtu iedomājies, ka vēl spējīgs uz tik spēcīgām jūtām. Kopš piedalīšanās mazuļa dzimšanā un būdams pirmais, kurš paņēma jaundzimušo rokās, viņš juta, ka Leo tur viņa sirdi dzelžainā tvērienā. Tiesa, Melbergs bija pieķēries arī Leo vecmāmiņai, bet mazais resgalis tomēr bija Melbergam svarīgāko cilvēku saraksta augšgalā.
Viņš negribīgi pagrieza ratus uz iecirkņa pusi. Patiesībā pusdienlaikā mazulis bija jāpieskata kolēģei Paulai, kamēr viņas dzīvesbiedre Juhanna kārtoja kaut kādas darīšanas. Bet Paulai bija jādodas izsaukumā sakarā ar vardarbību ģimenē, lai palīdzētu sievietei, kuras bijušais vīrs viņu “dauza kā pelavu maisu”, tāpēc Melbergs bija aši pieteicies izvest mazo pastaigā. Bija laiks vest viņu atpakaļ. Melbergs apskauda Paulu, kura drīz dosies bērna kopšanas atvaļinājumā. Viņam nemaz nebūtu iebildumu kādu laiku samazināt savas darba stundas, lai pavadītu vairāk laika kopā ar Leo. Patiesībā tā nemaz nebūtu tik slikta doma. Kā labam priekšniekam viņam vajadzētu dot darbiniekiem iespēju biežāk piedalīties kvalifikācijas celšanas kursos. Turklāt Leo jau dzīves sākumā vajadzēja īsta vīrieša paraugu. Viņam bija divas mātes, bet nebija tēva, tāpēc vajadzēja padomāt par zēna nākotni un gādāt, lai viņam ir iespēja mācīties no stabila, īsta vīrieša. Tāda kā viņš, piemēram.
Melbergs ar gurnu atgrūda vaļā iecirkņa smagās ārdurvis un ievilka iekšā ratus. Ieraudzījusi viņus, Annika atplauka priekā, un Melbergs piepūtās aiz lepnuma.
– Tātad jūs abi bijāt izgājuši pastaigāties, – Annika teica, pieceldamās, lai palīdzētu Melbergam ar ratiem tikt iekšā.
– Jā, meitenēm bija vajadzīga palīdzība, – Melbergs atbildēja, uzmanīgi novilkdams mazulim virsdrēbes. Annika uzjautrināta skatījās. Acīmredzot brīnumiem vēl nebija gala.
– Nāc nu, dēliņ, paskatīsimies, vai mamma ir atgriezusies, – Melbergs dūdoja, izceldams Leo no ratiem.
– Nē, Paula vēl nav atpakaļ, – Annika teica, apsēzdamās pie galda.
– Cik žēl. Izskatās, ka tev vectētiņš būs jāpacieš vēl mazliet ilgāk, – Melbergs sacīja, un izklausījās, ka viņš ir diezgan apmierināts, soļodams uz virtuvi ar Leo uz rokām. Kad viņš pirms pāris mēnešiem pārcēlās uz dzīvi pie Ritas, meitenes bija ieteikušas, lai dēvē sevi par vectēvu Bertilu. Tāpēc tagad viņš izmantoja katru iespēju lietot šo vārdu, kas sagādāja tik daudz prieka. Vectēvs Bertils.
Bija Ludviga dzimšanas diena, un Sīa centās izlikties, ka šī ir gluži parasta dzimšanas diena. Viņam apritēja trīspadsmit gadu. Tik daudz gadu bija pagājis, kopš viņa zēnu bija dzemdējusi un smējusies, cik neticami līdzīgi izskatījās tēvs un dēls. Taču tagad tieši tāpēc nācās sev atzīties, ka ir grūti skatīties uz Ludvigu. Redzēt viņa brūnās acis ar maziem zaļiem lāsumiņiem un blondos matus, kas jau vasaras sākumā saulē izbalēja pavisam balti. Ludvigam un Magnusam bija arī ļoti līdzīga ķermeņa uzbūve un izturēšanās. Abi bija slaidi un izstīdzējuši, un, kad dēls viņu apskāva, rokas šķita tieši tādas pašas kā vīram. Pat plaukstas bija līdzīgas.
Trīcošiem pirkstiem Sīa rakstīja ar glazūru uz tortes Ludviga vārdu. Arī tas viņiem bija kopīgs. Magnuss varēja viens pats apēst veselu torti, un tas bija tik netaisni, ka viņš nekad nepieņēmās svarā. Sīai atlika tikai paskatīties uz kanēļmaizīti, un vesels kilograms bija klāt. Taču šobrīd viņa bija tik tieva, kāda allaž bija sapņojusi būt. Kopš Magnusa pazušanas kilogrami kusa paši no sevis. Ikreiz, kad viņa mēģināja ko ieēst, ēdiens burtiski uzblīda mutē. Sīa juta vēderā kamolu no rīta pamostoties līdz vakaram, kad gāja gulēt, ieslīgstot nemierīgā miegā; un šis kamols neatstāja daudz vietas ēdienam. Tomēr viņai arvien mazāk un mazāk rūpēja izskats. Patiesībā viņa gandrīz nemaz vairs neskatījās uz sevi spogulī. Kāda tam jēga, ja Magnuss bija prom?
Reizēm viņa vēlējās, kaut viņš būtu nomiris viņas acu priekšā. Kaut viņu būtu ķērusi sirdstrieka vai viņš būtu gājis bojā autokatastrofā. Vienalga, tikai lai viņa zinātu, kas ar viņu noticis, varētu sarīkot bēres, nokārtot mantojuma lietas un citus praktiskus jautājumus, par ko bija jāparūpējas pēc cilvēka nāves. Varbūt tad viņa spētu izjust zaudējuma sāpes, līdz tās pamazām atkāptos, atstājot dvēselē trulu sāpi, kas jauktos ar patīkamām atmiņām.
Pašlaik viņai nebija nekā. Viņai šķita, ka dzīvo milzīgā tukšumā. Viņš bija prom, un nebija nekā, kam piesiet savas bēdas, nebija nekādu iespēju dzīvot tālāk. Viņa nespēja atgriezties darbā, taču nezināja arī, cik ilgi varēs palikt mājās ar slimības lapu.
Sīa paskatījās uz dzimšanas dienas torti. Viņa bija sabojājusi glazūru. Nekārtīgajos marcipāna virpuļos nekas nebija salasāms. Šis skats atņēma pēdējos spēkus. Viņa noslīga uz grīdas, atspiedusies ar muguru pret ledusskapi, un uz āru lauzās slāpēti šņuksti.
– Neraudi, mammu. – Sīa sajuta uz pleca plaukstu. Tā bija Magnusa plauksta. Nē, Ludviga. Sīa papurināja galvu. Viņa juta, ka realitāte aizslīd. Viņa gribēja to atlaist, lai patvertos tumsā, kas jau gaidīja. Skaistā, siltā tumsā, kas apņems uz visiem laikiem, ja vien viņa ļausies. Bet caur asarām viņa redzēja brūnās acis un blondos matus, un zināja, ka nedrīkst padoties.
– Torte, – viņa šņukstēja, cenzdamās piecelties. Ludvigs palīdzēja, tad izņēma no rokām glazūras tūbiņu.
– Es izlabošu, mammu. Ej un atgulies, kamēr es pabeigšu torti. Viņš glāstīja Sīas vaigu. Ludvigam bija trīspadsmit gadu, bet viņš vairs nebija bērns. Viņš bija Magnuss – viņas klints. Viņa zināja, ka nedrīkst ļaut, lai dēls uzņemas šo lomu, viņš vēl bija pārāk jauns. Taču Sīai nebija spēka, tāpēc viņa piekrita mainīties lomām.
Viņa noslaucīja krekla piedurknē acis, kamēr Ludvigs izņēma nazi un uzmanīgi nokasīja kunkuļaino glazūru no savas dzimšanas dienas tortes. Pēdējais, ko Sīa redzēja, iziedama no virtuves, bija dēla saspringtā seja, veidojot sava vārda pirmo burtu. L – Ludvigs.
– Vai zini, ka esi mans skaistais puisītis? – māte teica, rūpīgi ķemmēdama viņam matus.
Viņš tikai pamāja ar galvu. Jā, viņš zināja. Viņš bija mātes skaistais puisītis. Viņa to atkārtoja atkal un atkal, kopš viņam atļāva braukt viņiem līdzi uz mājām, un viņam nekad neapnika to dzirdēt. Reizēm viņš atcerējās, kā bija agrāk. Atcerējās tumsu, vientulību. Bet atlika tikai paskatīties uz skaisto parādību, kas tagad bija viņa māte, un viss pārējais izzuda, aizslīdēja prom un izšķīda. It kā nekad nebūtu bijis. Viņš bija tikko izkāpis no vannas, un māte viņu ievīstīja zaļā halātā ar dzeltenām puķēm.
– Vai mans dārgumiņš gribēs saldējumu?
– Tu viņu izlutini. – No durvīm atskanēja tēva balss.
Viņš ietuntuļojās dziļāk frotē halātā un uzvilka kapuci, lai paslēptos no skarbās skaņas, kas atlēca no vannasistabas flīzēm. Paslēpās no tumsas, kas atkal sāka līst virsū.
– Es tikai saku, ka tu viņam kaitē, tā lutinādama.
– Vai tu gribi teikt, ka es neprotu audzināt savu dēlu? – Mātes acis kļuva tumšas kā bezdibeņi. It kā viņa gribētu iznīcināt tēvu tikai ar skatienu vien. Un, kā parasti, viņas niknums izkausēja tēva dusmas.
Izskatījās, ka viņš saraujas un sačokurojas. Kļuva mazs un pelēks.
– Tu jau zini labāk, – viņš nomurmināja un, acis nodūris, aizgāja. Pēc tam viņi dzirdēja attālinošos soļus, un klusām aizvērās ārdurvis. Tēvs atkal bija devies pastaigā.
– Nepievērsīsim viņam uzmanību, – māte čukstēja, piespiezdama lūpas pie viņa zaļajā frotē paslēptās auss. – Jo mēs abi mīlam viens otru. Esam tikai tu un es.
Viņš piespiedās viņai cieši klāt kā mazs zvēriņš un ļāva, lai tā viņu mierina.
– Tikai tu un es, – viņš čukstēja.
✽
– Nē! Es negribu! – Maja brēca, izmantodama gandrīz visu savu nelielo vārdu krājumu, kad Patriks piektdienas rītā izmisīgi centās atstāt viņu bērnudārza audzinātājai Ēvai. Meita gaudodama ķērās viņa bikšu starās, līdz viņam izdevās citu pēc cita atliekt mazos pirkstiņus. Sirds sāpēs sažņaudzās, kad viņu nesa prom, joprojām pretī tēvam izstieptām rokām. Asarainais “Tētīīī!” atbalsojās galvā, kad Patriks gāja uz mašīnu. Labu brīdi viņš vienkārši sēdēja mašīnā un blenza laukā pa priekšējo logu, turēdams atslēgas rokā. Tas turpinājās jau divus mēnešus, un bija pilnīgi skaidrs, ka tā Maja reaģē uz Ērikas grūtniecību.
Patriks bija tas, kuram katru rītu vajadzēja izturēt šo smago cīņu. Viņš pats bija pieteicies. Ērikai bija pārāk grūti apģērbt un noģērbt Maju. Un par noliekšanos, lai palīdzētu mazulītei sasiet kurpju auklas, vispār nebija ko domāt. Tāpēc citas izejas tāpat nebija. Taču dienišķie skandāli sāka krist Patrikam uz nerviem, jo tie sākās vēl pirms viņi bija tikuši līdz bērnudārzam. Tiklīdz no rīta vajadzēja sākt ģērbties, Maja atteicās sadarboties. Patrikam bija kauns atzīties, ka reizēm viņš tā pārskaitās, ka saķēra meitu pārāk skarbi, un tāpēc viņa brēca pilnā rīklē. Vēlāk viņš jutās kā sliktākais tēvs pasaulē.
Viņš gurdi izberzēja acis, dziļi ieelpoja un pagrieza aizdedzē atslēgu. Taču tā vietā, lai brauktu uz Tanumshedi, viņš, impulsa vadīts, nogriezās no ceļa un devās uz dzīvojamo rajonu aiz Kullenas robežas. Viņš apturēja auto pie Šelneru ģimenes mājas un mazliet nedroši tuvojās durvīm. Būtu vajadzējis brīdināt par savu ierašanos, bet tagad bija par vēlu, jo viņš jau stāvēja pie durvīm. Viņš pacēla roku un ar pirkstu kauliņiem asi pieklauvēja pie balti krāsotajām koka durvīm. Pie tām aizvien karājās Ziemassvētku vainags, acīmredzot nevienam nebija ienācis prātā to noņemt.
Mājā nebija dzirdama ne skaņa, tāpēc Patriks pieklauvēja vēlreiz. Varbūt neviena nebija mājās. Taču tad viņš izdzirdēja soļus, un Sīa atvēra durvis. Ieraudzījusi policistu, sieviete sastinga, tāpēc viņš steigšus papurināja galvu.
– Nē, ne tāpēc esmu atbraucis, – viņš teica, un abi saprata, ko viņš ar to domā. Sīas pleci saguma, un viņa pakāpās sāņus, lai ielaistu nācēju.
Patriks novilka apavus un pakāra jaku uz viena no nedaudzajiem brīvajiem, ar Šelneru bērnu mēteļiem un jakām neaizņemtajiem pakaramajiem.
– Iedomājos, ka varētu iegriezties aprunāties, – Patriks teica, pēkšņi nebūdams drošs, kā pasniegt to, kas pagaidām bija tikai nekonkrēts pieņēmums.
Sīa pamāja ar galvu un pirmā iegāja virtuvē, kas atradās uzreiz pa labi no ieejas. Patriks sekoja. Viņš šeit jau pāris reižu bija ciemojies. Pēc Magnusa pazušanas viņi bija sēdējuši pie virtuves galda un vēl un vēlreiz visu pārrunājuši. Viņš bija uzdevis Sīai jautājumus par lietām, kuras nevienam nevajadzētu atklāt, bet nekas vairs nebija privāts no tā brīža, kad Magnuss Šelners izgāja pa durvīm un neatgriezās.
Māja izskatījās gluži tāda pati. Patīkama un parasta, mazliet savandīta, visur bērnu atstātās nekārtības pēdas. Taču iepriekšējā reizē, kad Patriks un Sīa te sēdēja, vēl bija cerība. Tagad bezcerība bija nolaidusies pār māju. Un arī pār Sīu.
– Mums ir kūka. Vakar Ludvigam bija dzimšanas diena, – Sīa apātiski teica. Viņa piecēlās un izņēma no ledusskapja ceturtdaļu tortes. Patriks mēģināja iebilst, bet Sīa jau lika uz galda šķīvjus un dakšiņas, un viņš atskārta, ka šodien pusdienās būs jāēd torte.
– Cik viņam palika? – Patriks jautāja, tikai pieklājības pēc nogriezdams sev plānu gabaliņu.
– Trīspadsmit, – Sīa smaidīdama atbildēja un arī nogrieza sev mazu tortes gabaliņu. Patriks vēlējās, kaut spētu viņu pierunāt apēst vairāk, ņemot vērā, kā viņa pēdējo mēnešu laikā bija novājējusi.
– Lielisks vecums. Vai arī ne, – viņš teica, pats dzirdēdams, cik nedabiski tas skan. Šķita, ka putukrējums mutē piebriest.
– Viņš ir tik līdzīgs tēvam, – Sīa teica, dakšiņai atsitoties pret šķīvi. Viņa to nolika un paskatījās uz Patriku. – Ko jūs vēlaties?
Viņš nokrekšķinājās. – Varbūt tam nav nekāda sakara, bet es zinu, ka jūs gribat, lai darām visu iespējamo, tāpēc piedodiet, ja…
– Sakiet, kas jums sakāms, – Sīa viņu pārtrauca.
– Labi. Redzat, man kaut kas neliek mieru. Magnuss draudzējās ar Kristianu Tīdelu, vai ne? Kā viņi iepazinās?
Sīa izbrīnīta paskatījās uz viņu, taču neko nejautāja. Viņa ieturēja pauzi un apsvēra policista jautājumu.
– Nudien nezinu. Šķiet, viņi iepazinās uzreiz pēc tam, kad Kristians ar Sannu bija pārcēlušies šurp. Viņa ir Fjelbakas meitene. Manuprāt, tas bija pirms septiņiem gadiem. Jā, tieši tā, jo drīz pēc tam Sanna palika stāvoklī ar Melkeru, un viņam tagad ir pieci gadi.
Atceros, mēs domājām, ka tas noticis diezgan ātri.
– Vai viņš ar Sannu iepazinās caur jums?
– Nē, Sanna ir desmit gadus jaunāka par mani, tāpēc mēs agrāk nebijām pazīstamas. Godīgi sakot, es nemaz neatceros, kā viņi iepazinās. Atceros tikai, ka Magnuss ieteicās, ka varētu ielūgt Kristianu un Sannu vakariņās, un pēc tam mēs bieži tikāmies. Mums ar Sannu nav daudz kopīga, bet viņa ir jauka meitene, un Ēlinai un Ludvigam patīk spēlēties ar mazajiem puikām. Un par Kristianu es esmu daudz labākās domās nekā par citiem Magnusa draugiem.
– Un kas tie būtu?
– Viņa vecie bērnības draugi Ēriks Linds un Kennets Bengtsons. Esmu tikusies saviesīgos pasākumos ar viņiem un viņu sievām, bet tikai tāpēc, ka Magnuss tā gribēja. Manuprāt, viņi ir pavisam citu aprindu cilvēki.
– Bet Magnuss un Kristians? Vai viņi bija tuvi draugi?
Sīa smaidīja. – Es nedomāju, ka Kristianam ir tuvi draugi. Diezgan drūms cilvēks, viņu nav viegli iepazīt. Taču Magnusa klātbūtnē viņš pilnīgi pārvērtās. Mans vīrs spēja ietekmēt cilvēkus. Visiem viņš patika. Viņa sabiedrībā cilvēki atbrīvojās. – Viņa ar grūtībām norija siekalas, un Patriks atskārta, ka Sīa runājusi par vīru pagātnes formā.
– Bet kāpēc jūs jautājat par Kristianu? Tikai nesakiet, ka arī ar viņu kas noticis, – Sīa piebilda bažīgā balsī.
– Nē, nē. Nekas nopietns.
– Dzirdēju, kas notika grāmatas atvēršanas svētkos. Biju ielūgta, bet bez Magnusa es tur justos dīvaini. Es ceru, ka Kristians neapvainojās, jo neierados.
– Nedomāju, ka viņam kas tāds varētu ienākt prātā, – Patriks sacīja. – Taču izskatās, ka viņam kāds jau vairāk nekā gadu sūta draudu vēstules. Varbūt es ķeros pie salmiņa, bet gribēju noskaidrot, vai Magnuss nav saņēmis ko līdzīgu. Viņi bija pazīstami, tāpēc varētu būt kāda saistība.
– Draudu vēstules? – Sīa pārjautāja. – Vai jūs domājat, ka es ko tādu būtu noklusējusi? Kāpēc lai es slēptu informāciju, kura varētu palīdzēt noskaidrot, kas noticis ar Magnusu? – viņa pacēla balsi, tajā ieskanējās spalgas notis.
– Esmu pārliecināts, ka jūs būtu mums to izstāstījusi, ja zinātu, – Patriks steidzās bilst. – Bet varbūt Magnuss neko neteica, jo negribēja jūs uztraukt.
– Kā tad es varētu jums kaut ko izstāstīt?
– Pēc manas pieredzes sievas reizēm jūt tādas lietas pat tad, ja vīri konkrēti nestāsta, kas viņus satrauc. Katrā ziņā mana sieva to jūt.
Sīa atkal pasmaidīja. – Jums taisnība. Tā tiešām ir. Es zinātu, ja Magnusu kaut kas nomāktu. Bet viņš bija tikpat bezrūpīgs kā vienmēr. Visstabilākais un uzticamākais cilvēks pasaulē, gandrīz vienmēr priecīgs un pacilāts. Reizēm tas mani kaitināja, un jāatzīst, ka es dažkārt centos izprovocēt viņa dusmas, ja pati jutos nikna vai nokaitināta. Taču man nekad neizdevās. Magnuss bija tāds, kāds bija. Ja kaut kas satrauktu, viņš būtu man izstāstījis. Ja kaut kāda iemesla dēļ nolemtu to nedarīt, tad es tik un tā pamanītu, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš zināja visu par mani, un es par viņu. Mums nebija noslēpumu vienam no otra. – Viņa runāja ar lielu pārliecību, un Patriks redzēja, ka tā ir taisnība. Taču viņu tik un tā māca šaubas. Nebija iespējams zināt par otru cilvēku visu. Pat par cilvēku, kuru tu mīli un ar ko esi izvēlējies dalīt savu dzīvi.
Viņš paskatījās uz Sīu. – Lūdzu, piedodiet, ja prasu par daudz, bet vai jums nebūtu iebildumu, ja es apskatītu māju? Lai gūtu skaidrāku priekšstatu, kāds cilvēks bija Magnuss. – Lai gan viņi jau runāja par Magnusu kā par mirušu, Patriks nožēloja pēdējā lūguma formulējumu. Bet Sīa neko neteica. Viņa tikai pamāja ar roku uz durvīm un teica:
– Skatieties, cik gribat. Nopietni. Dariet, ko gribat, uzdodiet man visus iespējamos jautājumus, ja tikai tā atradīsiet viņu. – Viņa gandrīz nikni ar delnas virspusi notrauca asaru.
Patriks juta, ka viņai brīdi jāpaliek vienai, tāpēc izmantoja izdevību, lai pieceltos un pamestu virtuvi. Viņš sāka apskati dzīvojamajā istabā. Tā ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem zviedru dzīvojamo istabu. Liels, tumši zils IKEA dīvāns. Billy grāmatplaukti ar iebūvētu apgaismojumu. Plakanekrāna televizors uz tāda paša gaiša koka statīva kā kafijas galdiņš. Dažādi nieciņi un ceļojumu suvenīri, pie sienas bērnu fotogrāfijas. Patriks piegāja pie lielas, ierāmētas kāzu fotogrāfijas, kas karājās virs dīvāna. Tas nebija tradicionālais, oficiālais portrets. Magnuss, ģērbies vizītsvārkos, gulēja uz sāna zālē, galvu rokā atspiedis. Sīa stāvēja viņam aiz muguras kruzuļainā kāzu kleitā. Viņa plati smaidīja un bija uzlikusi vienu kāju Magnusam uz sāna.
– Mūsu vecāki gandrīz nomira aiz šausmām, ieraudzījuši šo kāzu bildi, – Sīa teica, un Patriks pagriezās, lai paskatītos uz viņu.
– Tā tiešām ir diezgan… atšķirīga. – Viņš vēlreiz uzmeta skatienu fotogrāfijai. Pēc pārcelšanās uz Fjelbaku Patriks dažas reizes bija saticis Magnusu, taču viņi bija apmainījušies vien ar dažiem pieklājīgiem sveicieniem. Tagad, stāvot šeit un lūkojoties vīrieša atklātajā un laimīgajā sejā, Patriks saprata, ka viņam Magnuss būtu paticis.
– Vai drīkstu uzkāpt augšā? – Patriks jautāja. Sīa no durvju ailas pamāja ar galvu.
Arī kāpņutelpas sienas klāja fotogrāfijas, un Patriks apstājās tās papētīt. Tās liecināja par piepildītu dzīvi, kuras centrā bija ģimene ar saviem parastajiem priekiem. Bija acīmredzams, ka Magnuss Šelners ārkārtīgi lepojās ar saviem bērniem. Viena attēla dēļ Patrikam pavisam sažņaudzās sirds. Tā bija brīvdienu fotogrāfija, kurā Magnuss smaidīdams stāvēja starp Ēlinu un Ludvigu, apskāvis abus bērnus. Sejā staroja tāda laime, ka Patriks nespēja uz to ilgāk skatīties.
Viņš novērsās un turpināja ceļu augšā pa kāpnēm.
Pirmās divas bija bērnu istabas. Ludviga istaba bija pārsteidzoši kārtīga, uz grīdas nemētājās neviens apģērbs. Gulta bija saklāta, pildspalvu turētājs un viss pārējais uz rakstāmgalda bija nevainojamā kārtībā. Redzams, ka zēnam ļoti patīk sports. Virs gultas goda vietā bija piesprausts Zviedrijas valstsvienības futbola krekls ar Zlatana autogrāfu. Citādi dominēja Gēteborgas komandas IFK fotogrāfijas.
– Ludvigs un Magnuss gāja uz spēlēm, cik bieži vien varēja.
Patriks satrūkās. Atkal Sīas balss viņu bija negaidot pārsteigusi. Šķita, ka viņa spēj pārvietoties bez skaņas, jo viņš nebija dzirdējis viņu kāpjam augšā.
– Ļoti kārtīgs zēns.
– Jā, tāds pats kā tēvs. Pārsvarā Magnuss savāca mantas un uzkopa māju. Sušķe esmu es. Ja ieskatīsieties blakus istabā, redzēsiet, kurš bērns atsities manī.
Patriks atvēra nākamās guļamistabas durvis par spīti brīdinājumam ar lieliem burtiem: PIRMS IENĀKŠANAS PIEKLAUVĒT!
– Ui! – Patriks teica un paspēra soli atpakaļ.
– Jā, tas ir īstais vārds, – Sīa nopūtās, sakrustodama rokas uz krūtīm, lai nebūtu jāķeras pie kārtošanas. Ēlinas istaba bija neaptverami nekārtīga. Un rozā.
– Cerēju, ka agri vai vēlu viņa izaugs no rozā perioda, bet tas ir vēl vairāk saasinājies. Tagad tas svārstās amplitūdā no princešu rozā līdz šokējošam neonam.
Patriks samirkšķināja acis. Vai pēc dažiem gadiem tāpat izskatīsies Majas istaba? Un ja nu dvīņi arī būs meitenes? Viņš noslīks rozā krāsā.
– Esmu padevusies, lūdzu tikai, lai durvis būtu aizvērtas, un man nav uz šo haosu jāskatās. Tikai laiku pa laikam veicu “smakas pārbaudi”, lai būtu droša, ka tur nesāk smirdēt pēc līķa. – Sīa pati satrūkās no savas vārdu izvēles, taču turpināja: – Magnusam bija grūti izturēt, zinot, kāda nekārtība tur valda, bet es viņu pierunāju likt meitu mierā. Es bērnībā biju tāda pati, tāpēc zinu, ka tas tāpat beigtos ar kašķiem un strīdiem. Es kļuvu kārtīgāka, tiklīdz pašai bija savs dzīvoklis, un es domāja, ka tas pats notiks ar Ēlinu. – Viņa aizvēra durvis un norādīja uz istabu gaiteņa galā.
– Tā ir mūsu guļamistaba. Magnusa lietas neesmu aiztikusi.
Pirmais, ko Patriks ievēroja, bija tāda pati gultas veļa kā viņam mājās. Pirkta IKEA, zilibalti rūtota gultas veļa. Nez kāpēc tas radīja lielu neērtības izjūtu. Viņš sajutās viegli ievainojams.
– Magnuss guļ loga pusē.
Patriks nostājās viņa gultas pusē. Viņam labāk būtu paticis visu apskatīt vienam, klusi un mierīgi. Bet tagad šķita, ka viņš okšķerē lietās, kas uz viņu neattiecas, un šī izjūta kļuva arvien izteiktāka, jo ilgāk Sīa stāvēja un skatījās uz viņu. Viņam nebija ne jausmas, ko meklēt. Viņš tikai juta vajadzību nokļūt tuvāk Magnusam Šelneram, ieraudzīt viņu kā reālu cilvēku ar miesu un asinīm, nevis tikai fotogrāfiju iecirknī pie sienas. Patriks aizvien juta mugurā Sīas skatienu un beidzot pagriezās pret viņu.
– Es ceru, ka neapvainosieties, bet, ja jums nebūtu iebildumu, es gribētu visu šeit apskatīt viens. – Viņš ļoti cerēja, ka viņa sapratīs.
– Piedodiet. Protams, – viņa teica, kā atvainojoties smaidīdama. – Saprotu, ka jums ir grūti, ja es skatos pār plecu. Iešu lejā un kaut ko padarīšu, atstāšu jūs vienu.
– Paldies, – Patriks sacīja. Tiklīdz Sīa bija prom, viņš apsēdās uz gultas malas un sāka ar naktsgaldiņu. Brilles, papīru kaudzīte, kas izrādījās “Nāras” manuskripts, tukša ūdens glāze un paracetamola plāksnīte. Viss. Patriks atvēra atvilktni un rūpīgi izpētīja saturu. Nekā patiesi interesanta. Osas Lāšones detektīvromāns “Vasaras vētra”, kārbiņa ar ausu aizbāžņiem un paciņa klepus konfekšu.
Patriks piecēlās un piegāja pie drēbju skapjiem, kas aizņēma visu guļamistabas sienu. Viņš iesmējās, atbīdījis durvis, jo acumirklī ieraudzīja klaju piemēru Sīas vārdiem par to, cik ļoti viņas attiecības ar kārtību atšķīrās no vīra paradumiem. Pusskapis tuvāk logam bija kārtīguma paraugs. Viss bija rūpīgi salocīts un sakārtots sieta grozos: zeķes, apakšbikses, kaklasaites un siksnas. Augstāk karājās kārtīgi izgludināti krekli un žaketes, polo krekli un T krekli. T krekli uz pakaramajiem – Patrikam tas šķita kas prātam neaptverams. Augstākais, ko viņš spēja, bija iebāzt T kreklus atvilktnē, lai pēc tam šķendētos, ka tie, mugurā velkot, izskatās pagalam saburzīti.
Šajā ziņā Sīas skapja puse vairāk līdzinājās viņa pieejai. Viss bija juku jukām samīcīts kopā, it kā kāds vienkārši būtu atvēris durvis, sametis visu iekšā un aši aizcirtis durvis ciet.
Viņš aizvēra bīdāmās durvis un pagriezās pret gultu. Nebija nekā skumjāka un nožēlojamāka par gultu, kurā kāds gulēja tikai vienā pusē. Viņš prātoja, vai cilvēki vispār kādreiz pierod vieni gulēt pustukšā divguļamajā gultā. Viņam doma par gulēšanu vienam bez Ērikas šķita neiespējama.
Kad Patriks atgriezās virtuvē, Sīa lika nost šķīvjus, no kuriem viņi bija ēduši. Viņa jautājoši paskatījās uz viņu, un viņš draudzīgi teica:
– Paldies, ka ļāvāt apskatīties. Es nezinu, vai tas ko mainīs, bet vismaz tagad man šķiet, ka zinu mazliet vairāk par Magnusu un kas viņš bija… ir.
– Tas neko nemaina. Vismaz man.
Patriks atvadījās un gāja prom. Uz lieveņa viņš apstājās un uzmeta skatienu sakaltušajam Ziemassvētku vainagam pie durvīm. Brīdi vilcinājies, viņš to nocēla no nagliņas. Ņemot vērā, cik Magnuss bija kārtīgs, viņš droši vien negribētu, ka vecais vainags tur aizvien karājas.
Abi bērni kliedza pilnā rīklē. Skaņa atlēca no virtuves sienām, un Kristianam šķita, ka galva pārsprāgs. Vairākas naktis pēc kārtas viņš bija slikti gulējis. Prātā virpuļoja domas, uz riņķi vien, uz riņķi vien, it kā viņam vajadzētu izanalizēt katru domu, pirms drīkstēja pievērsties nākamajai.
Viņš bija gribējis nozust laivu šķūnī, lai mierīgi parakstītu. Bet nakts klusumā un tumsā viņa spokiem būtu brīva vaļa, un viņam nepietika spēka tos noslīcināt savos teikumos. Tāpēc viņš bija palicis turpat un blenzis griestos, kamēr no visām pusēm mācās virsū bezcerība.
– Tūlīt pat pārtrauciet! – Sanna izšķīra puikas, kas plūcās par paciņu O’Boy šokolādes dzēriena pulvera, kas nez kā bija pagadījusies viņiem pa rokai. Pēc tam viņa pagriezās pret Kristianu, kurš sēdēja pie galda un skatījās tukšumā, sviestmaize uz šķīvja bija neskarta un kafija krūzē neizdzerta.
– Tu varētu man mazliet palīdzēt!
– Es slikti gulēju, – viņš atbildēja, iedzerdams malku aukstās kafijas. Kristians piecēlās un izlēja atlikušo dzērienu izlietnē, tad ielēja krūzi svaigas kafijas un pielēja pienu.
– Es saprotu, ka tev pašlaik par daudz ko jādomā, un tu zini, ka atbalstīju tevi, kamēr rakstīji grāmatu. Bet visam ir robeža, pat man. – Sanna izrāva Nilsam no rokas karoti, jo viņš grasījās sist ar to brālim pa pieri. Karote šķindēdama ielidoja izlietnē. Pēc tam viņa dziļi ievilka elpu, it kā sakopodama drosmi, pirms izgāza visu, ko tik ilgi bija turējusi sevī. Kristians vēlējās, kaut varētu nospiest “pauzi” un apturēt viņu, pirms sieva sākusi runāt. Viņš vienkārši šobrīd nespēja vairāk izturēt.
– Es nebildu ne vārda, kad tu taisnā ceļā no darba gāji uz laivu šķūni un cauriem vakariem sēdēji un rakstīji. Es izņēmu bērnus no dārziņa, gatavoju vakariņas, paēdināju viņus, uzkopu māju, liku viņiem tīrīt zobus, palasīju pasaciņu un noliku gulēt. Es to darīju nesūdzoties, kamēr tu nodevies saviem radošajiem pūliņiem!
Sannas pēdējos vārdos skanēja tik indīgs sarkasms, kādu Kristians no viņas nekad mūžā nebija dzirdējis. Viņš aizvēra acis un centās ignorēt pārmetumus. Bet viņa nežēlīgi turpināja:
– Lieliski, ka viss ir tik labi. Tava grāmata ir izdota, un tu esi jaunā zvaigzne pie literatūras apvāršņa. Manuprāt, tas ir lieliski, un man neskauž. Bet kā ar mani? Kur tajā visā ir mana vieta? Neviens nedzied man slavas dziesmas, neviens neskatās uz mani un nesaka: “Ak Dievs, Sanna, tu esi apbrīnojama. Kristians gan ir laimīgs, ka tu viņam esi.” Pat tu man to nesaki. Tu pieņem kā pašsaprotamu, ka man vienmēr jāvergo mājās, jārūpējas par bērniem un māju, kamēr tu dari to, kas tev “jādara”. – Viņa iezīmēja gaisā divas pēdiņas. – Un tā ir taisnība. Es tieku galā ar visu. Es ar prieku velku šo nastu. Tu zini, cik ļoti man patīk rūpēties par bērniem, bet tas neatvieglo manu nastu. Es gribētu saņemt no tevis vismaz dažus pateicības vārdus! Vai tas ir par daudz prasīts?
– Sanna, bērniem nevajadzētu dzirdēt… – Kristians iesāka, bet uzreiz saprata, ka tā nevajadzēja teikt.
– Pareizi. Tu vienmēr atradīsi kādu ieganstu, lai nerunātu ar mani un neuztvertu nopietni! Tu esi pārāk noguris vai tev nav laika, jo jāraksta grāmata, vai tu negribi runāt, bērniem dzirdot, vai, vai, vai…
Puikas neizdvesa ne skaņas, pārbiedētām acīm skatīdamies uz vecākiem. Kristians juta, ka gurduma vietā mostas dusmas. Šī bija viena īpašība, ko viņš Sannā patiesi neieredzēja, un viņi jau bija par to runājuši. Viņa nevilcinādamās iesaistīja viņu strīdos bērnus. Viņš zināja, ka viņa grib padarīt zēnus par saviem sabiedrotajiem kaujās, kas bija kļuvušas arvien skaļākas. Bet ko viņš varēja darīt? Viņš zināja, ka visas nesaskaņas rodas tāpēc, ka viņš Sannu nemīl un nekad nav mīlējis. Un tāpēc, ka viņa to zināja, bet atteicās to atzīt pat pati sev. Patiesībā viņš Sannu bija izvēlējies tieši šī iemesla dēļ – viņa bija cilvēks, kuru viņš nekad nespētu mīlēt. Ne tā kā…
Viņš trieca dūri pret galdu. Gan Sanna, gan puikas pārsteigumā salēcās. Roka sūrstēja no trieciena, un tieši to viņš bija gribējis. Sāpes izdzēsa visu pārējo, par ko nevarēja atļauties domāt, un viņš juta, ka sāk atgūt kontroli.
– Tagad nerunāsim par to, – viņš bargi teica. Lai gan izvairījās skatīties Sannai acīs, viņš juta viņas skatienu sev mugurā, iedams uz priekšnamu, uzvilkdams jaku un kurpes un iziedams pa durvīm. Pēdējais, ko viņš dzirdēja pirms durvju aizciršanās, bija Sannas vārdi dēliem, ka viņu tēvs ir idiots.
Visbriesmīgākā bija garlaicība. Vajadzēja ar kaut ko vismaz cik necik jēdzīgu aizpildīt stundas, kamēr meitenes bija skolā. Nevarētu teikt, ka Luīsei nebija nekādu darbu. Gādājot, lai Ērika dzīve ritētu gludi, nebija vietas slinkošanai. Krekli bija rūpīgi jāuzliek uz pakaramajiem, svaigi izmazgāti un izgludināti, jāsaplāno un jānovada vakariņas ar viņa darījumu partneriem, un visai mājai bija jāspīd un jālaistās. Protams, reizi nedēļā nāca apkopēja, kura saņēma algu aploksnē, tomēr aizvien palika lietas, par kurām vajadzēja rūpēties viņai pašai. Miljoniem sīkumu, kas jāpaveic nevainojami, lai Ēriks nemanītu, kādas pūles ieguldītas, lai viss izskatītos tā, kā tam jāizskatās. Par nelaimi, tas viss bija bezgala garlaicīgi. Viņai patika palikt mājās, kad meitenes bija mazas. Patika rūpēties par mazajām meitām. Viņai pat nebija iebildumu mainīt autiņus, bet Ēriks gan šim pienākumam ne reizi nebija veltījis ne sekundi. Taču Luīse neiebilda, jo viņa jutās vajadzīga. Viņai bija mērķis. Viņa bija bērnu pasaules centrs, tas cilvēks, kurš no rīta piecēlās un ieslēdza sauli.
Bet tie laiki bija sen pagājuši. Meitenes gāja skolā. Brīvo laiku pavadīja kopā ar draugiem un ārpusklases nodarbībās. Tagad viņām māte bija tikai cilvēks, kuram viņas jāapkalpo. Arī Ēriks domāja tāpat. Un sev par nožēlu, viņa sāka apjaust, ka viņi visi kļūst arvien neciešamāki. Ēriks kompensēja savu neiesaistīšanos meiteņu dzīvē, pirkdams visu, ko vien viņas gribēja, un viņa nicinājumu pret sievu pamazām pārņēma arī meitas.
Luīse pārlaida plaukstu virtuves letei. Itāļu marmors, īpaši ievests. Ēriks pats to bija izvēlējies kāda komandējuma laikā. Viņai tas nemaz nepatika. Pārāk auksts un pārāk ciets. Ja viņai ļautu izvēlēties, viņa būtu izraudzījusies koku, iespējams, tumšu ozolu. Viņa atvēra viena spīdīgā, gludā skapīša durvis, arī tas izskatījās pagalam auksts. Modes lieta, kas neradīja patīkamas izjūtas. Tumšajai ozolkoka letei viņa būtu pieskaņojusi baltas skapīšu durvis lauku stilā, kas krāsotas ar roku tā, lai redzami otas triepieni, piešķirot virsmai dzīvīgumu.
Viņa satvēra vienu lielo vīna glāzi. Ērika vecāku kāzu dāvana. Roku darbs, protams. Kāzu banketā viņa bija spiesta noklausīties garu Ērika mātes lekciju par mazu, bet ekskluzīvu stikla pūtēju darbnīcu Dānijā, kur viņi bija īpaši pasūtījuši šīs dārgās glāzes.
Iekšā kaut kas pārtrūka, un plauksta it kā pati no sevis atvērās. Glāze sašķīda tūkstoš gabalos uz melnās akmens flīžu grīdas. Grīda arī, protams, bija no Itālijas. Tas Ērikam bija kopīgs ar viņa vecākiem: Zviedrijā nekas nebija gana labs. Jo tālāk kāda lieta bija tapusi, jo labāk. Ja vien tā nebija ražota Taivānā, protams. Luīse nosmīkņāja, pasniegdamās pēc citas glāzes, un ar mājas čībās ieautajām kājām pārkāpa pāri lauskām. Tad viņa taisnā ceļā gāja pie vīna tetrapakas, kas stāvēja uz letes. Ēriks vienmēr izsmēja viņas vīnu tetrapakās. Viņš atzina vienīgi tādu vīnu, kas bija pildīts pudelēs un maksāja simtiem kronu. Viņam pat prātā nenāca apgānīt savas garšas kārpiņas ar vīnu, kas maksāja divsimt kronu par tetrapaku. Reizēm, lai tikai iespītētu, viņa ielēja vīram glāzē savu vīnu, nevis augstprātīgo franču vai dienvidafrikāņu šķirni, ko allaž pavadīja gari prātuļojumi par to izcilajām īpašībām. Dīvainā kārtā izrādījās, ka viņas lētajam vīnam piemīt tieši tādas pašas īpašības, jo Ēriks nekad nemanīja atšķirību.
Tādas sīkas atriebības padarīja viņas dzīvi paciešamu – tikai tā viņa spēja ignorēt faktu, ka Ēriks pastāvīgi cenšas noskaņot meitenes pret viņu, izturas pret viņu kā pret pameslu un drāž to nolādēto frizieri.
Luīse palika glāzi zem vīna kastes krāniņa un piepildīja līdz augšai. Tad viņa tostā pacēla glāzi pret savu atspulgu nerūsējošā tērauda ledusskapja durvīs.
Ērika nespēja izmest no prāta vēstules. Viņa brīdi klīda pa māju, līdz trulas sāpes krustos piespieda apsēsties pie virtuves galda. Viņa pasniedzās pēc bloknota un pildspalvas un sāka steidzīgi pierakstīt visu, ko atcerējās no Kristiana mājās redzētajām vēstulēm. Ērika vienmēr labi atcerējās tekstus, tāpēc bija gandrīz pārliecināta, ka izdevies rekonstruēt vēstuļu saturu.
Viņa atkal un atkal pārlasīja savas piezīmes, un ar katru reizi īsie teikumi šķita arvien draudīgāki. Kuram gan bija iemesls just tādu naidu pret Kristianu? Sēdēdama pie galda, Ērika grozīja galvu. Nebija nosakāms, vai rakstītājs ir vīrietis vai sieviete. Bet kaut kas vēstījuma intonācijā un domu virknējumā lika domāt, ka viņa lasa sievietes naida rindas. Nevis vīrieša.
Viņa negribīgi pastiepa roku pēc radiotelefona, taču uzreiz to atvilka. Varbūt tās bija tikai muļķīgas domas. Taču pārlasījusi bloknotā pierakstītos vārdus, viņa tomēr paķēra klausuli un nospieda mobilā telefona numuru, ko zināja no galvas.
– Gabija klausās, – izdevniecības direktore atsaucās jau pēc pirmā signāla.
– Sveika, te Ērika.
– Ērika! – Gabijas spalgā balss pacēlās vēl vienu oktāvu augstāk, tāpēc Ērika atvirzīja klausuli tālāk no auss. – Kā iet, dārgumiņ? Bērniņi vēl nav atskrējuši? Tu taču zini, ka dvīņi parasti piesakās agrāk, vai ne? – Izklausījās, ka Gabija skrien.
– Nē, vēl nav atskrējuši, – Ērika teica, cenzdamās savaldīt aizkaitinājumu. Kāpēc visi viņai vienmēr teica, ka dvīņi parasti dzimst agrāk? Droši vien viņa to drīz vien uzzinās. – Patiesībā es tev zvanu Kristiana dēļ.
– O, kā viņam iet? – Gabija jautāja. – Es vairākas reizes zvanīju, bet sieviņa teica, ka viņa neesot mājās, kaut gan es neticu. Briesmīgi, ka viņš tā izslēdzās. Rīt paredzēta pirmā autogrāfu dalīšana, un tagad ir pēdējais brīdis paziņot, ja pasākums jāatceļ, kas gan būtu briesmīgi.
– Es biju pie viņa aizgājusi un esmu pārliecināta, ka Kristians jutīsies gana labi, lai ierastos uz autogrāfu dalīšanu. Par to vari neuztraukties, – Ērika teica, gatavodamās galvenajam tematam, kuru patiesībā gribēja apspriest. Viņa dziļi ieelpoja, cik nu ļāva saspiesto plaušu tilpums, un teica: – Es gribēju kaut ko apspriest ar tevi…
– Protams, klāj vaļā.
– Vai jūs izdevniecībā neesat saņēmuši neko, kas varētu būt saistīts ar Kristianu?
– Ko tu ar to domā?
– Hmm, nu, es tā prātoju, vai neesat saņēmuši kādas parastās vai elektroniskās vēstules par Kristianu vai viņam adresētu korespondenci. Varbūt kaut ko draudīgu?
– Draudu vēstules?
Ērika arvien vairāk jutās kā bērns, kas nosūdz klasesbiedru, bet atpakaļceļa vairs nebija.
– Jā. Kristians jau pusotru gadu saņem draudu vēstules, apmēram kopš tā laika, kad sāka rakstīt grāmatu. Un es redzu, ka viņš ir ļoti uzraucies, lai gan atsakās to atzīt. Es domāju, varbūt kaut kas ir atsūtīts arī uz izdevniecību.
– Es neticu savām ausīm, bet, nē, mēs neko tādu neesam saņēmuši. Vai vēstules ir parakstītas? Vai Kristians zina, kas tās sūta? – Gabija stostījās, un augsto papēžu klaudzēšana pret asfaltu bija apklususi, tātad viņa bija apstājusies.
– Visas ir anonīmas, un es nedomāju, ka Kristians zina, kas tās sūta. Bet tu jau zini, kāds viņš ir. Neesmu droša, vai viņš kādam teiktu, pat ja zinātu. Ja nebūtu Sannas, es par to neuzzinātu. Nedz arī to, ka viņš trešdien svinībās noģība tikai tāpēc, ka kartīti kopā ar puķu pušķi, šķiet, sūtījis tas pats cilvēks, kas rakstījis vēstules.
– Izklausās pilnīgi vājprātīgi! Vai tam ir kāds sakars ar grāmatu?
– Es jautāju Kristianam to pašu. Bet viņš kategoriski noliedza, ka romānā kāds varētu pazīt sevi.
– Tas tiešām ir briesmīgi. Noteikti paziņo man, ja uzzināsi vēl kaut ko, sarunāts?
– Jā, mēģināšu, – Ērika apsolīja. – Tikai, lūdzu, nestāsti Kristianam, ka es kaut ko teicu.
– Nekādā gadījumā. Tas paliks starp mums. Bet es pievērsīšu uzmanību Kristianam adresētajai korespondencei izdevniecībā. Iespējams, tagad mēs saņemsim vairāk vēstuļu, jo grāmata nonākusi veikalos.
– Starp citu, lieliskas atsauksmes, – Ērika teica, gribēdama mainīt tematu.
– Jā, tas ir brīnišķīgi! – Gabija iesaucās ar tādu sajūsmu, ka Ērikai atkal vajadzēja attālināt klausuli no auss. – Kristiana vārds jau tiek minēts sakarā ar prestižo Augusta balvu[3 - Ikgadēja Zviedrijas literārā balva, dibināta 1989. gadā, nosaukta par godu zviedru rakstniekam Augustam Strindbergam, un to pasniedz Zviedrijas Izdevēju asociācija.]. Turklāt esam iespieduši desmit tūkstoš eksemplāru cietos vākos, kas tieši šobrīd ceļo uz grāmatnīcām.
– Neticami, – Ērika teica, un viņas sirds lepnumā salēcās. Viņa labāk par visiem zināja, cik smagi Kristians bija strādājis pie manuskripta, un viņai bija milzīgs prieks, ka pūliņi nesuši augļus.
– Tas tiesa, – Gabija čiepstēja. – Dārgumiņ, es tagad vairs nevaru runāt. Aši kaut kur jāpiezvana.
Gabijas pēdējie vārdi nez kāpēc izraisīja Ērikā nemieru. Vajadzēja visu rūpīgāk apsvērt, pirms zvanīja izdevējai. Nevajadzēja tā uzvilkties. Kā apstiprinot viņas bažas, viens no dvīņiem sparīgi iespēra pa ribām.
Laime šķita tik neierasta. Anna tikai pamazām bija to pieņēmusi un pat sāka pie tās pierast. Viņa tik sen nebija tā jutusies. Ja vispār kādreiz.
– Atdod! – Belinda skrēja pakaļ Dana jaunākajai meitai Līsenai, kas spiegdama aizslēpās Annai aiz muguras. Rokā viņa bija sagrābusi vecākās māsas matu suku.
– Es tev neļāvu to ņemt! Atdod!
– Anna… – Līsena lūdzās, bet Anna izvilka bērnu sev priekšā un nostādīja ar seju pret sevi, viegli turēdama aiz pleca.
– Ja tu paņēmi Belindas suku bez prasīšanas, tad tā jāatdod.
– Redzi, es tev teicu! – sauca Belinda.
Anna uzmeta viņai brīdinošu skatienu.
– Bet tev, Belinda, nevajadzētu dzīties pakaļ jaunākajai māsai pa visu māju.
Belinda paraustīja plecus. – Pati vainīga, ja ņem manas mantas. – Pagaidi vien, kad piedzims brālītis, – Līsena paziņoja.
– Viņš salauzīs visas tavas mantas!
– Es tāpat drīz izvākšos, tāpēc viņš lauzīs tavas mantas! – Belinda teica un izbāza mēli.
– Rimsties nu. Tev ir astoņpadsmit vai pieci gadi? – Anna viņu apsauca, bet pat viņa nespēja noturēties neiesmējusies. – Un kāpēc jūs abas domājat, ka tas būs puika?
– Jo mamma saka – ja grūtniecei ir tik liels dibens kā tev, tad noteikti būs puika.
– Kuš! – Belinda nikni skatījās uz māsu, kura nespēja saprast, ko pateikusi nepareizi. – Piedod, – Belinda piebilda.
– Nekas. – Anna pasmaidīja, tomēr mazliet apvainojās. Tātad Dana bijusī sieva domā, ka viņai ir liela pēcpuse? Taču pat šī piezīme – un bija vien jāatzīst, ka tajā ir sava daļa patiesības, – nespēja sabojāt labo omu. Viņa nepārspīlējot bija izgājusi visus elles lokus. Un viņas bērni tāpat. Par spīti visām grūtībām, Emma un Adrians tagad bija ļoti pašpaļāvīgi un laimīgi bērni. Reizēm viņai bija grūti tam noticēt.
– Tu taču uzvedīsies, kā pieklājas, kad atnāks ciemiņi, vai ne? – māte teica, nopietni viņu uzlūkodama.
Viņš pamāja ar galvu. Viņam nenāca ne prātā uzvesties slikti un apkaunot māti. Vairāk par visu pasaulē viņš gribēja tai izpatikt, lai viņa to mīlētu arī turpmāk.
Atskanēja durvju zvans, un māte spēji piecēlās kājās. – Viņi ir klāt. – Viņš dzirdēja balsī satraukumu, tas radīja bažas. Reizēm, tiklīdz viņas guļamistabas sienās ievibrējās šis zvaniņš, māte pārvērtās par pavisam citu cilvēku. Bet varbūt šoreiz tā nebūs.
– Vai drīkstu paņemt tavu mēteli? – Viņš dzirdēja lejā gaitenī tēva vārdus un viesu balsu murdoņu.
– Ej. Es tūliņ nākšu. – Māte pamāja viņam ar roku, un viņš ieelpoja viņas parfīma aromātu. Viņa apsēdās pie sava tualetes galdiņa, lai sakārtotu frizūru un pielabotu grimu, priecādamās par savu spoguļattēlu. Viņš palika, kur bijis, un aizgrābts vēroja. Kad abu skatieni spogulī sastapās, starp viņas uzacīm iegūla rieva.
– Vai es tev neliku iet lejā? – viņa bargi prasīja, un viņš juta, ka uz īsu brīdi uzmācas tumsa.
Viņš nokaunējies nokāra galvu un devās uz gaitenī skanošās balsu murdoņas pusi. Viņš uzvedīsies, kā pieklājas. Mātei nevajadzēs par viņu kaunēties.
✽
Aukstais gaiss dedzināja rīkli. Viņam patika šī sajūta. Visi domāja, ka viņš ir traks, jo skrien ziemas vidū, bet viņam labāk patika skriet salā nekā nospiedošajā vasaras karstumā. Un nedēļas nogalēs viņš savu maršrutu noskrēja divreiz.
Kennets ieskatījās rokas pulkstenī. Tas rādīja visus datus, lai gūtu no skrējiena maksimālo labumu. Mērīja pulsu un skaitīja soļus, pat reģistrēja iepriekšējā skrējiena laiku.
Pašlaik viņa mērķis bija noskriet Stokholmas maratonu. Viņš tajā bija piedalījies divreiz, Kopenhāgenas maratonā arī. Viņš skrēja divdesmit gadus, un, ja varētu izvēlēties, tad gribētu nomirt sacensību laikā, pēc gadiem divdesmit trīsdesmit. Jo izjūtas skrienot, kad kājas tik tikko pieskārās zemei, ritmiski sizdamās vienmērīgā solī, kas pamazām saplūda ar sirds ritmu, nebija salīdzināmas ne ar ko citu pasaulē. Pat nogurumu, kad kājas kļuva pavisam nejutīgas, jo sāka uzkrāties pienskābe, viņš ar katru gadu bija iemācījies novērtēt arvien vairāk un vairāk. Skrienot viņš jutās dzīvs.Tas bija visprecīzākais vārds.
Tuvojoties mājām, viņš palēnināja soli. Sasniedzis ārdurvis, brīdi paskrēja uz vietas, tad pieķērās margām, lai izstieptu savilktos muskuļus. Elpa gaisā veidoja baltus ledus kristālus, un pēc divdesmit kilometru skrējiena relatīvi ātrā tempā viņš jutās stiprs un attīrījies.
– Vai tas esi tu, Kennet? – Aizvērdams ārdurvis, viņš dzirdēja no viesistabas Līsbetas balsi.
– Jā, es, dārgā. Aši nomazgāšos dušā un tad iešu pie tevis.
Viņš atgrieza krānu, līdz tecēja verdošs ūdens, un nostājās zem dušas, kas durstīja miesu kā ar neskaitāmām adatiņām. Faktiski šis bija vispatīkamākais brīdis. Tik labi, ka vajadzēja pamatīgi saņemties, lai beidzot aizgrieztu ūdeni. Izkāpdams no dušas kabīnes, viņš nodrebinājās. Salīdzinot ar to, vannasistabā bija auksti kā iglu.
– Vai tu varētu ienest avīzi?
– Protams, mīļā. – Džinsi, T krekls un svīteris. Viņš bija gatavs. Kennets uzāva basajās kājās pērnvasar pirktās Crocs iešļūcenes un aizgāja līdz pastkastei. Ņemdams laukā avīzi, viņš ievēroja apakšā ieķērušos baltu aploksni. Droši vien vakar nebija to pamanījis. Iekšas sametās, redzot savu vārdu, kas bija uzrakstīts ar melnu tinti. Vai tiešām vēl viena!
Iegājis iekšā, viņš uzreiz atplēsa aploksni un izņēma kartīti. Viņš to izlasīja, stāvēdams turpat gaitenī. Vēstījums bija īss un dīvains. Kennets apgrieza kartīti, lai redzētu, vai kaut kas nav uzrakstīts arī otrā pusē. Bet nekā. Vienīgais vēstījums bija divi mīklaini teikumi.
– Kur tu paliki, Kennet?
Viņš ātri iebāza zīmīti atpakaļ aploksnē.
– Es tikai kaut ko pārbaudīju. Eju.
Ar avīzi rokā viņš tuvojās durvīm. Šķita, ka elegantajā rokrakstā aprakstītā baltā kartīte dedzina aizmugurējo kabatu.
Tās bija kā narkotikas. Sannai bija izveidojusies atkarība no adrenalīna, ko izraisīja viņa elektroniskās sarakstes pārbaudīšana, rakņāšanās kabatās un telefona rēķina pētīšana slepus. Ikreiz, kad neko neatrada, viņa juta, ka viss ķermenis atslābst. Taču tas neturpinājās ilgi. Drīz atkal sāka briest nemiers un ķermeni žņaudza spriedze, līdz visi loģiskie argumenti, kāpēc viņai vajadzētu no tā atturēties, izkūpēja.Tad viņa atkal apsēdās pie datora. Ievadīja Kristiana e-pasta adresi un paroli, kuru nebija grūti uzlauzt. Viņš vienmēr izmantoja vienu un to pašu kombināciju. Savu dzimšanas datumu, lai nebūtu grūti atcerēties.
Patiesībā šīm uzmācīgajām izjūtām, kas plosīja Sannas sirdi un skrāpēja iekšas, līdz gribējās skaļi kliegt, nebija nekāda pamata. Kristians nekad nebija darījis neko tādu, lai būtu iegansts viņam neuzticēties. Visu šo gadu laikā, kopš viņa inspicēja vīra saraksti, Sanna ne reizi nebija atradusi neko pat attāli aizdomīgu. Viņš bija kā atvērta grāmata. Un tomēr… Reizēm viņai šķita, ka viņš atrodas pavisam citur, vietā, kur viņai ieeja bija liegta. Un kāpēc viņš bija tik maz stāstījis par savu pagātni? Kristians bija teicis, ka viņa vecāki ir sen miruši, un viņa nebija satikusi arī citus radiniekus, lai gan tādiem vajadzēja būt. Šķita, ka viņam nav arī nekādu bērnības draugu, un ne reizi nepieteicās neviens sens paziņa. It kā pirms viņu iepazīšanās un pārcelšanās uz Fjelbaku viņš vispār nebūtu eksistējis. Sanna pat nebija redzējusi Kristiana dzīvokli Gēteborgā. Pēc savas nelielās iedzīves viņš ar kravas busiņu bija devies viens.
Sanna pārlaida skatienu vēstulēm iesūtnē. Pāris e-pastu no izdevējas, vairāki laikraksti lūdza interviju, ziņas no pašvaldības sakarā ar darbu bibliotēkā. Un viss.
Izrakstoties no viņa konta, atvieglojums bija tikpat brīnišķīgs kā vienmēr. Pirms datora izslēgšanas viņa vēl, kā parasti, pārbaudīja tīmekļa pārlūka vēsturi, bet arī tajā nebija nekā neparasta. Kristians bija pieslēdzies laikrakstu Expressen un Aftonbladet vietnēm, kā arī savas izdevniecības mājaslapai. Vēl viņš bija internetā meklējis jaunu bērnu auto sēdeklīti.
Tomēr vēl palika vēstules. Viņš bija apgalvojis, ka nezina, kas sūta mīklainos vēstījumus.Tomēr kaut kas balss intonācijā šķita pretrunā ar šo apgalvojumu. Sanna īsti nesaprata, kas tieši, un tas viņu kaitināja. Ko viņš noklusēja? Kurš sūtīja vēstules? Varbūt bijusī mīļākā? Vai arī tagadējā mīļākā?
Viņa sažņaudza un atlaida dūres, piespiezdamās elpot mierīgi. Īslaicīgais atvieglojums jau bija izgaisis, un viņa velti centās sev iegalvot, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Apstiprinājums. Tā bija vienīgā Sannas vēlēšanās. Viņa tikai gribēja zināt, ka Kristians viņu mīl.
Taču sirds dziļumos viņa saprata, ka viņš tai nekad nav piederējis. Viņš allaž bija meklējis kaut ko citu, kādu citu, visus kopdzīves gadus. Viņa zināja, ka viņš nekad nav viņu mīlējis. Pa īstam ne. Un reiz viņš atradīs cilvēku, ar kuru vēlēsies būt kopā, to, kuru patiešām mīl, un tad viņa paliks pavisam viena.
Sanna apskāva sevi un kādu brīdi sēdēja biroja krēslā. Tad piecēlās. Iepriekšējā dienā bija pienācis Kristiana mobilā telefona rēķins.
Vajadzēs tikai minūti, lai to izpētītu.
Ērika bezmērķīgi klīda pa māju. Viņa sajuks prātā no šīs mūžīgās gaidīšanas. Viņa bija beigusi rakstīt jaunāko grāmatu, taču pašlaik nebija spēka pieķerties jaunam projektam. Un arī mājās neko daudz nevarēja darīt, jo mugura un locītavas pastāvīgi protestēja. Pārsvarā viņa vadīja dienas lasīdama vai skatīdamās televīziju. Vai arī darīja to pašu, ko tagad – aiz izmisuma klīda pa māju. Šodien vismaz bija sestdiena, un Patriks bija mājās. Viņš bija devies īsā pastaigā ar Maju paelpot svaigu gaisu. Ērika skaitīja minūtes līdz brīdim, kad viņi būs atpakaļ.
Kad atskanēja durvju zvans, sirds gandrīz izlēca no krūtīm. Viņa vēl nebija paspējusi aiziet līdz durvīm, kad tās atsprāga vaļā, un priekšnamā parādījās Anna.
– Vai tu arī jūc prātā? – viņa jautāja, atbrīvodamās no šalles un jakas.
– Kā tu uzminēji? – Ērika vaicāja, pēkšņi juzdamās daudz priecīgāka.
Viņas iegāja virtuvē, un Anna nolika uz letes kūpošu somu.
– Svaigi ceptas smalkmaizītes. Belinda cepa.
– Tiešām? – Ērika neticīgi novilka, cenzdamās iztēloties Annas vecāko pameitu, kas, apsējusi priekšautu, ar melni lakotiem nagiem mīca mīklu.
– Viņa ir iemīlējusies, – Anna sacīja, it kā tas visu izskaidrotu. Un patiesībā tā arī bija.
– Aha, neatceros, ka tas kādreiz būtu atstājis tādu iespaidu uz mani, – Ērika teica, kārtodama uz šķīvja smalkmaizītes.
– Šķiet, viņš vakar teicis Belindai, ka viņam patīk saimnieciskas meitenes. – Anna pacēla vienu uzaci un veltīja Ērikai daudznozīmīgu skatienu.
– Ak tā?
Anna iesmējās, sniegdamās pēc smalkmaizītes. – Ei, nomierinies, tev nevajadzēs iet pie viņa uz mājām un sadot pa ausīm. Esmu to puisi satikusi, un, tici man, pēc nedēļas viņš Belindai jau būs apnicis, un viņa atgriezīsies pie saviem melnā ģērbtajiem pakāsējiem, kas spēlē nevienam nezināmās rokgrupās un kuriem pie kājas, vai viņa ir saimnieciska vai ne.
– Cerēsim. Bet jāteic, ka maizītes nemaz nav sliktas. – Ērika košļādama aizvēra acis. Svaigi ceptas smalkmaizītes bija pats tuvākais orgasmam, ko viņa savā pašreizējā stāvoklī varēja sasniegt.
– Viena priekšrocība mūsu pašreizējam izskatam gan ir – mēs varam stūķēt iekšā tik daudz smalkmaizīšu, cik vien tīk, – Anna teica, iekozdamās otrajā maizītē.
– Protams, bet vēlāk par to būs jāmaksā, – Ērika atbildēja, lai gan nespēja atturēties no sekošanas māsas piemēram un arī paņēma otru maizīti. Belindai tiešām bija dabas dots konditores talants.
– Ar dvīņiem tu ātri vien nometīsi gan šo svaru, gan vēl vairāk! – Anna smējās.
– Iespējams, tev taisnība. – Ērika aizdomājās par ko citu, un izskatījās, ka māsa ir uzminējusi viņas domas.
– Neraizējies. Viss būs labi. Turklāt šoreiz tu neesi viena. Es būšu kopā ar tevi. Varam nolikt televizora priekšā divus atpūtas krēslus un skatīties Opras[4 - Opra Vinfrija (Oprah Gail Winfrey, 1954) – populāra amerikāņu televīzijas sarunu šovu vadītāja.] šovu, visu dienu barojot zīdaiņus.
– Un pārmaiņus pasūtīt ēdienus ar piegādi, lai vīriem, pārnākot mājās, būtu vakariņas.
– Jā. Tu redzēsi. Viss būs lieliski. – Anna aplaizīja pirkstus un nostenēdamās atspieda muguru. – Au, šķiet, ka saēdos par daudz. – Viņa uzcēla piepampušās kājas uz krēsla sev priekšā un saņēma rokas uz vēdera. – Vai esi runājusi ar Kristianu?
– Jā. Ceturtdien biju pie viņa aizgājusi. – Ērika sekoja Annas piemēram un arī uzcēla kājas uz krēsla. Uz šķīvja bija palikusi tikai viena smalkmaizīte, kas burtiski skatījās uz viņu.
– Kas īsti notika?
Ērika brīdi vilcinājās, taču nebija radusi kaut ko slēpt no māsas, tāpēc galu galā izstāstīja Annai visu par vēstulēm un to draudīgo toni.
– Oho, cik briesmīgi, – Anna teica, grozīdama galvu. – Dīvaini, ka viņš tās sāka saņemt vēl pirms grāmatas iznākšanas. Loģiskāk šķistu, ja tās pienāktu pēc tam, kad viņš piesaistīja mediju uzmanību. Man šķiet, ka tās ir no kāda, kuram īsti visi nav mājās.
– Piekrītu. Tā šķiet. Kristians atsakās uztvert tās nopietni. Vismaz tā viņš man teica. Bet es redzēju, ka Sanna ir uztraukusies.
– Tam es ticu, – Anna teica, aplaizīdama rādītājpirkstu un tad ar to uzlasīdama uz šķīvja nobirušo cukuru.
– Šodien ir pirmā autogrāfu dalīšanas sesija, – Ērika sacīja, nespēdama noslēpt balsī lepnumu. Viņa uzskatīja, ka daudzējādā ziņā veicinājusi Kristiana panākumus, un caur viņu Ērika otrreiz izdzīvoja pati savu debiju literatūrā. Pirmā autogrāfu dalīšana. Tas bija milzīgs notikums. Patiesi milzīgs.
– Lieliski. Kur tā notiks?
– Vispirms grāmatnīcā Böcker och Blad Torpā, pēc tam Bokia Udevallā.
– Es ceru, ka vismaz daži cilvēki atnāks. Būtu ļoti nomācoši, ja viņam tur vajadzētu sēdēt vienam, – Anna teica.
Ērika saviebās, atcerēdamās savu pirmo autogrāfu dalīšanu kādā grāmatnīcā Stokholmā. Viņa tur nosēdēja veselu stundu, cenzdamās izlikties vienaldzīga, kamēr pircēji staigāja garām, it kā viņas tur nemaz nebūtu.
– Šai grāmatai bijusi tik milzīga publicitāte, ka esmu pārliecināta – cilvēki atnāks, kaut vai aiz ziņkārības, – Ērika sacīja, cerēdama, ka viņai taisnība.
– Labi, ka avīzes nav uzodušas par draudu vēstulēm, – Anna teica.
– Jā, tev taisnība, – Ērika piekrita un mainīja sarunas tematu.
Taču nemiers viņu tā arī nepameta.
Viņi dosies atvaļinājumā, viņš nespēja vien sagaidīt. Viņš nebija īsti drošs, ko tas nozīmē, taču vārds skanēja ļoti daudzsološi. Atvaļinājums. Un viņi brauks ar motormāju, kas stāvēja turpat ārpusē.
Viņam nekad neļāva tajā spēlēties. Dažas reizes viņš bija mēģinājis ieskatīties iekšā pa logiem, lai uzzinātu, kas ir aiz brūnajiem aizkariem. Taču tā arī neko nesaskatīja, un motormāja vienmēr bija aizslēgta. Tagad durvis stāvēja plaši vaļā, lai “kārtīgi izvēdinātu”, kā bija teikusi māte, un veļas mašīnā griezās vairāki spilveni, lai tiktu vaļā no ziemas smakas.
Viss šķita tik nereāls kā pasaku dēkā. Viņš prātoja, vai vecāki brauciena laikā ļaus sēdēt motormājā, tas būtu kā ceļot mājiņā ar riteņiem uz kādu jaunu un svešu vietu. Taču viņš neuzdrošinājās jautāt. Māte pēdējā laikā bija dīvainā omā. Skaidri varēja dzirdēt aso, nikno toni, un tēvs gāja pastaigāties arvien biežāk, kad neslēpās aiz savas avīzes.
Reizēm viņš manīja, ka māte tā dīvaini skatās uz viņu. Skatienā bija kas citāds, un tas viņu biedēja, pat ierāva atpakaļ tumsā, no kuras viņš bija izrāvies.
– Tu stāvēsi un blenzīsi vai arī palīdzēsi? – Māte bija iespiedusi rokas sānos.
Atkal izdzirdējis šo skarbo toni, viņš satrūkās un pieskrēja pie viņas.
– Aiznes šīs uz veļas istabu, – viņa teica, ar tādu spēku pasviezdama viņam pretīgi smirdošas segas, ka viņš gandrīz zaudēja pamatu zem kājām.
– Jā, māt, – viņš atbildēja un steidzās iekšā.
Ja vien viņš zinātu, ko izdarījis nepareizi. Viņš vienmēr klausīja māti. Nekad nerunāja pretī, uzvedās, kā pieklājas, un nekad nesasmērēja drēbes. Tomēr reizēm šķita, ka viņa nespēj uz viņu paskatīties.
Viņš bija mēģinājis jautāt tēvam. Saņēmis drosmi vienā no retajiem gadījumiem, kad viņi bija vieni, un pajautājis, kāpēc viņš mātei vairs nepatīk. Tēvs uz īsu brīdi bija nolicis malā avīzi un strupi atbildējis, ka viņš uzvedas muļķīgi un negribot par tādiem niekiem vairs runāt. Māte ļoti bēdātos, ja dzirdētu, ka viņš tā runā. Viņam vajadzētu būt pateicīgam par tādu māti.
Neko vairāk viņš nejautāja. Lai nu ko, bet apbēdināt māti viņš vēlējās vismazāk. Viņš tikai gribētu, lai viņa ir laimīga un glāstītu viņa matus kā agrāk, un sauktu par savu skaisto puisīti. Neko vairāk viņš negribēja.
Viņš nolika segas pie veļas mašīnas un aizdzina drūmās, tumšās domas. Viņi brauks atvaļinājumā. Motormājā.
✽
Kristians bungoja ar pildspalvu pa mazu galdiņu, pie kura sēdēja. Blakus slējās “Nāras” eksemplāru kaudze. Viņam aizvien nebija apnicis skatīties uz šīm grāmatām. Šķita tik nereāli, ka uz vāka ir viņa vārds. Uz īstas grāmatas vāka.
Pircēji vēl nedrūzmējās, un viņš arī nedomāja, ka tādi būs. Tikai tādi rakstnieki kā Liza Marklunda[5 - Eva Elisabeth “Liza” Marklund (1962) – zviedru žurnāliste un kriminālromānu autore.] un Jāns Gijū[6 - Jan Oskar Sverre Lucien Henri Guillou (1944) – zviedru rakstnieks un žurnālists, spiegu romānu autors.]pievilināja lielus ļaužu pūļus. Viņš bija pilnīgi apmierināts, ka līdz šim parakstījis piecus eksemplārus.
Lai gan jāatzīst, ka, tā sēdēdams, viņš jutās mazliet apjucis. Cilvēki steidzās garām, uzmeta pa kādam ziņkārīgam skatienam, bet neapstājās. Viņš nebija drošs, vai vajadzētu sveicināt, jūtot sev pievērstu skatienu, vai vienkārši izlikties, ka ir aizņemts ar ko citu.
Viņu izglāba grāmatnīcas īpašniece Gunnela. Viņa pienāca pie galdiņa un ar galvu pamāja uz grāmatu kaudzīti.
– Vai tev nebūtu iebildumu parakstīt dažus eksemplārus? Jauki, ja pēc tam var pārdot parakstītus eksemplārus.
– Protams. Cik tu gribētu? – Kristians vaicāja, priecādamies, ka būs, ko darīt.
– Hmm. Teiksim, desmit, – Gunnela atbildēja, sakārtodama kaudzīti, kas bija mazliet sašķiebusies.
– Kāda runa.
– Mēs pienācīgi izreklamējām autogrāfu sesiju, – Gunnela teica.
– Nešaubos, – Kristians smaidīdams teica. Viņš redzēja, ka sieviete uztraucas, ka viņš varētu novelt vainu par vājo apmeklējumu uz faktu, ka grāmatnīca to nav pienācīgi reklamējusi. – Neesmu gluži plaši pazīstams rakstnieks, tāpēc neloloju milzīgas cerības.
– Vismaz dažus eksemplārus esam pārdevuši, – viņa laipni teica, atgriezdamās pie kases.
Viņš pasniedzās pēc grāmatas, noņēma pildspalvas vāciņu un sāka parakstīt. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka pie galdiņa kāds stāv. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja sev zem deguna pabāztu lielu, dzeltenu mikrofonu.
– Mēs atrodamies grāmatnīcā, kur Kristians Tīdels paraksta sava pirmā romāna “Nāra” eksemplārus. Kristian, tavs vārds šodien dominē avīžu virsrakstos. Cik ļoti tevi uztrauc tev izteiktie draudi?
Vai ir iesaistīta policija?
Reportieris, kurš vēl nebija nosaucis savu vārdu, bet, spriežot pēc uzraksta uz mikrofona, pārstāvēja vietējo radiostaciju, izaicinoši skatījās uz viņu.
Galva bija pilnīgi tukša. – Virsrakstos? – viņš teica.
– Jā, tu esi uz GT[7 - GT jeb Göteborgs-Tidningen – 1902. gadā dibināts zviedru tabloīds, kas tagad kļuvis par Expressen vietējo izdevumu Gēteborgā un Rietumzviedrijā.] plakāta. Neesi redzējis? – Reportieris negaidīja Kristiana atbildi, tikai atkārtoja savu pirmo jautājumu. – Vai uztraucies par draudiem? Vai policija tev šodien norīkojusi apsardzi?
Reportieris pārlaida skatienu veikalam, bet tad atkal pievērsās Kristianam, kurš joprojām turēja pildspalvu virs grāmatas, ko tikko bija grasījies parakstīt.
– Es nezinu, kā… – viņš stostījās.
– Bet tā ir taisnība, vai ne? Grāmatas rakstīšanas laikā tu saņēmi draudus un trešdien noģībi, kad grāmatas atvēršanas svētkos tev piegādāja kārtējo vēstuli.
– Mjā… – Kristians juta, ka kampj gaisu.
– Vai zini, kas sūtīja draudu vēstules? Vai policija zina? – Atkal mikrofons bija tikai pāris centimetrus no Kristiana mutes, un viņš tik tikko savaldījās, lai to neatgrūstu. Viņš negribēja atbildēt uz jautājumiem. Viņam nebija ne jausmas, kā prese to uzzinājusi. Viņš domāja par vēstuli žaketes kabatā. Tā bija pienākusi vakar, un viņš bija paspējis to izraut no kaudzītes, kamēr Sanna nav pamanījusi. Viņš panikā meklēja kādu bēgšanas ceļu. Beidzot izdevās notvert Gunnelas skatienu, un izskatījās, ka viņa uzreiz saprot – kaut kas nav kārtībā.
Viņa pienāca klāt un jautāja: “Kas te notiek?”
– Man ir intervija, – reportieris atbildēja.
– Vai pajautājāt Kristianam, vai viņš grib sniegt interviju? – Viņa paskatījās uz Kristianu, kurš papurināja galvu.
– Viņu tas neinteresē. – Sieviete cieši skatījās uz reportieri, kurš nolaida mikrofonu. – Turklāt Kristians ir aizņemts. Viņš paraksta grāmatas mūsu veikalam. Tāpēc lūgšu likt viņu mierā.
– Jā, bet… – radio reportieris iesāka. Tad apklusa. Viņš nospieda savas ierakstu ierīces pogu. – Mums neizdevās iegūt īsu interviju, jo…
– Pazūdiet, – Gunnela pavēlēja, un Kristians nespēja apspiest smaidu.
– Paldies, – viņš teica, kad reportieris bija prom.
– Ko tas nozīmēja? Viņš bija tik neatlaidīgs.
Atvieglojums par reportiera atkāpšanos ātri izplēnēja, viņš ar grūtībām norija siekalas un atbildēja:
– Viņš apgalvoja, ka mans vārds ir uz GT plakāta. Esmu saņēmis dažas draudu vēstules, un prese acīmredzot to uzzinājusi.
– Ak vai. – Gunnela skatījās uz viņu vispirms ar sašutumu, tad bažīgi. – Vai gribi, lai aizeju un nopērku tev avīzi, lai pats vari redzēt, ko viņi sarakstījuši?
– Vai tu varētu? – viņš jautāja, sirdij dauzoties.
– Protams, tūliņ atgriezīšos. – Viņa mierinot papliķēja viņam pa plecu un prom bija.
Kristians brīdi sēdēja nekustīgi, blenzdams tukšumā. Tad paņēma pildspalvu un, izpildot Gunnelas lūgumu, sāka rakstīt savu vārdu grāmatās. Pēc brīža viņš juta, ka vajag uz tualeti. Tā kā pie galdiņa nebija pienācis neviens pircējs, viņš nedomāja, ka kāds pamanīs viņa prombūtni.
Kristians izsteidzās cauri darbinieku atpūtas telpai grāmatnīcas dziļumā. Pēc dažām minūtēm viņš jau bija atpakaļ postenī. Viņš apsēdās pie galda. Gunnela ar avīzi vēl nebija atgriezusies, taču viņš jau nocietināja sirdi pret to, kas sekos.
Kristians pasniedzās pēc pildspalvas, bet tad izbrīnā uzlūkoja parakstāmo grāmatu kaudzīti. Vai tiešām viņš tās bija atstājis uz galda? Tās neizskatījās tāpat kā tad, kad viņš aizsteidzās uz tualeti, un viņš iedomājās, ka varbūt kāds izmantojis prombūtni un kādu nočiepis. Tomēr kaudze neizskatījās mazāka, tāpēc nolēma, ka viņam rēgojas. Viņš paņēma virsējo eksemplāru un atvēra to, lai ierakstītu veltījumu lasītājam.
Lapa vairs nebija tukša. Un rokraksts bija pārāk pazīstams. Viņa bijusi šeit.
Gunnela nāca pie viņa ar avīzi rokā, un viņš redzēja pirmajā lapā lielu savu fotogrāfiju. Viņš zināja, kas būs rakstīts. Pagātne būs viņu panākusi. Viņa mierā neliksies.
– Žēlīgais Dievs, vai tu apjēdz, cik naudas iztērēji iepriekšējā reizē, kad biji Gēteborgā? – Ēriks turēja rokā kredītkartes rēķinu un blenza uz skaitļiem.
– Šķiet, kādas desmit tūkstoš kronas, – Luīse atbildēja un turpināja mierīgi lakot nagus.
– Desmit tūkstošus! Kā iespējams vienā iepirkšanās braucienā iztērēt desmit tūkstošus? – Ēriks pavicināja gaisā izrakstu un nosvieda uz virtuves galda sev priekšā.
– Ja es būtu nopirkusi somiņu, kuru gribēju, rēķins būtu tuvāk trīsdesmit tūkstošiem, – viņa sacīja, apmierināti nopētīdama savus rozā nagus.
– Tu esi galīgi ķerta! – Viņš atkal paķēra rēķinu un skatījās uz to, it kā ar gribasspēku vien spētu izmainīt skaitļus.
– Tu gribi teikt, ka mēs nevaram to atļauties? – sieva vaicāja, skatīdamās uz viņu ar viltīgu smaidu uz lūpām.
– Nav būtiski, vai mēs to varam atļauties vai ne. Svarīgi, ka es strādāju dienu un nakti un pelnu naudu, kuru tu notriec… idiotiskos pirkumos.
– Ak tā. Es mājās visu dienu neko nedaru, – Luīse teica, pieceldamās kājās un plivinādama rokas, lai laka ātrāk nožūst. – Es tikai sēžu, ēdu konfektes un visu dienu skatos ziepju operas. Bet tu viens pats bez jebkādas manas palīdzības audzini meitas, vai ne? Tu mainīji viņām autiņus, baroji, vannoji, izvadāji visur, kur vajadzēja, un uzturēji māju tīru un kārtīgu. Vai to tu gribēji teikt? – Viņa izmetās no istabas, pat nepaskatīdamās uz viņu.
Šī saruna bija atkārtojusies simtiem reižu. Un nav šaubu, ka tā atkārtosies vēl simtiem reižu, ja vien nenotiks kas radikāls. Viņi bija kā divi meistarīgi dejotāji, kas zināja visus soļus un kustējās ar izkoptu iznesību.
– Šis ir viens no pirkumiem. Skaista, vai ne? – Viņa bija atgriezusies, turēdama rokā tikko gaitenī no pakaramā noņemtu ādas jaku. – Izpārdošanā bija nocenota tikai par četriem tūkstošiem. – Viņa to pacēla augstāk, tad atkal pakāra gaitenī un uzkāpa augšstāvā.
Arī šoreiz ne viens, ne otrs strīdā nebūs uzvarētājs. Viņi bija līdzvērtīgi pretinieki, un visi strīdi gadu gaitā bija beigušies ar neizšķirtu. Ironiski, bet varbūt būtu bijis labāk, ja viens vai otrs būtu vājāks. Tad nelaimīgā laulība būtu beigusies.
– Nākamreiz es sagriezīšu tavu kredītkarti! – viņš nokliedza nopakaļ. Meitenes bija pie draudzenes, tāpēc nebija vajadzības runāt klusāk.
– Kamēr tu tērēsi naudu savām mīļākajām, tu ar manu karti neko nedarīsi. Vai tu domā, ka esi vienīgais, kurš pievērš uzmanību sīkumiem kredītkaršu rēķinos?
Ēriks nolamājās. Viņš zināja, ka vajag nomainīt adresi, lai rēķini pienāk birojā. Nevarēja noliegt, ka viņš bija dāsns pret sievietēm, kurām bija tas prieks un gods gulēt ar viņu. Viņš vēlreiz nolamājās un iegrūda kājas kurpēs. Ēriks saprata, ka, par spīti visam, Luīse šajā raundā bija uzvarējusi. Un viņa to zināja.
– Aizbraukšu nopirkt vakara avīzi, – viņš nokliedza un aizcirta aiz sevis durvis.
Grants lidoja uz visām pusēm, kad BMW rēkdams traucās prom, un viņa pulss nepalēninājās gandrīz līdz pašam ciematam. Kaut viņam būtu pieticis prāta pieprasīt laulību līgumu. Tad šobrīd par Luīsi būtu palikušas vien sliktas atmiņas.Taču tolaik viņi bija trūcīgi studenti, un, kad viņš par to ierunājās pirms dažiem gadiem, Luīse bija smējusies viņam sejā. Tagad Ēriks vairs nepieļaus, ka viņai tiek puse no visa, ko viņš uzcēlis, par ko cīnījies un vergojis. Nemūžam! Viņš uzsita ar dūri pa stūri, bet, iegriežoties lielveikala Konsum autostāvlaukumā, nomierinājās.
Iepirkšanās bija Luīses pienākums, tāpēc viņš ātri pagāja garām pārtikas preču plauktiem. Viņš tuvojās avīžu stendam, kas bija blakus kasēm, bet pussolī apstājās kā zemē iemiets. Lieli, melni burti kliedza: “Uzlecošā zvaigzne rakstnieks Kristians Tīdels baidās par savu dzīvību!” Un mazākiem burtiem: “Noģībis grāmatas prezentācijā pēc draudu vēstules saņemšanas!”
Ēriks tikai ar pūlēm spēja pieiet tuvāk. Viņam šķita, ka brien pa dziļu ūdeni. Viņš paņēma GT eksemplāru un ar trīcošiem pirkstiem šķīra lapas, līdz atrada īsto atvērumu. Izlasījis rakstu, viņš metās uz izeju, pat nesamaksājis par avīzi. Kaut kur tālu aiz muguras skanēja kasieres saucieni. Bet viņš skrēja neapstādamies. Vajadzēja tikt mājās.
– Kā, ellē, par to uzzināja avīzes?
Patriks un Maja bija devušies iepirkties, un tagad Patriks nosvieda uz galda GT eksemplāru un tikai tad sāka kārtot ledusskapī pārtiku. Maja bija uzkāpusi uz virtuves galda un enerģiski palīdzēja viņam iztukšot iepirkumu somas.
– Ā, nu… – neko vairāk Ērika nespēja pateikt.
Patriks apstājās. Viņš pazina sievu pietiekami labi, lai saprastu, ko nozīmē viņas mazrunība.
– Ko tu izdarīji, Ērika? – Viņš turēja rokā Lät & Lagom margarīna kastīti un skatījās viņai acīs.
– Šī informācija laikam noplūda manis dēļ.
– Kā tas gadījās? Ar ko tu runāji?
Tagad pat Maja sajuta virtuvē spriedzi. Viņa apsēdās uz krēsla un cieši skatījās uz māti. Ērika norija siekalas un atbildēja: – Ar Gabiju.
– Ar Gabiju! – Patriks gandrīz aizrijās. – Tu izstāstīji Gabijai? Tikpat labi varēji pati piezvanīt GT.
– Es nedomāju, ka…
– Jā, esmu drošs, ka nedomāji. Un ko par to saka Kristians? – Patriks prasīja, rādīdams uz kliedzošajiem virsrakstiem.
– Es nezinu, – Ērika sacīja. Viņa juta, ka iekšas sametas mezglā, iedomājoties, kā reaģēs Kristians.
– Man kā policistam tev jāsaka – tas ir ļaunākais, kas varēja notikt.Tāda uzmanība ne tikai vēl vairāk uzkurinās īsto vēstuļu sūtītāju, bet arī jaunus.
– Nekliedz uz mani. Es zinu, ka tas bija stulbi. – Ērika juta, ka acīs sakāpj asaras. Viņa arī parastos apstākļos ātri sāka raudāt, un trakojošie grūtnieces hormoni visu vērta vēl ļaunāku. – Es vienkārši nepadomāju. Piezvanīju Gabijai, lai uzzinātu, vai izdevniecība arī nav saņēmusi draudu vēstules, un uzreiz sapratu, cik muļķīgi bija viņai to stāstīt. Taču tad jau bija par vēlu.
Patriks iedeva Ērikai salveti un, apskāvis sievu, glāstīja viņai matus. Viņš čukstēja ausī:
– Nebēdājies, mīļā. Piedod, ka sakliedzu. Es zinu, ka tu tā negribēji. Kuš, kuš… – Viņš šūpoja viņu, līdz šņuksti mitējās.
– Es nedomāju, ka viņa…
– Es zinu, zinu. Bet viņa nav tāda kā tu. Un tev jāiemācās, ka visi nedomā vienādi. – Viņš atvirzīja viņu rokas stiepiena attālumā un nopētīja.
Ērika noslaucīja viņa dotajā salvetē acis.
– Ko lai es tagad daru?
– Tev jāizrunājas ar Kristianu. Atvainojies un paskaidro.
– Bet es nevaru…
– Nestrīdies. Tas ir vienīgais risinājums.
– Tev taisnība, – Ērika piekrita. – Bet man ir bail. Un man būs nopietna saruna ar Gabiju.
– Bet galvenais – nākamreiz apstājies un padomā, pirms ko saki, un atceries, ar ko runā. Gabijas prioritāte ir viņas izdevniecība, jūs pārējie esat otršķirīgi. Tā vienkārši ir.
– Labi, labi, es zinu. Nevajag tagad zāģēt. – Ērika nikni paskatījās uz vīru.
– Tad pieliksim tam punktu, – Patriks sacīja un turpināja kārtot iepirkumus.
– Vai tev radās izdevība papētīt vēstules tuvāk? – Nē, nav bijis brīva brīža, – Patriks atbildēja. – Bet tu to izdarīsi, vai ne? – Ērika neatlaidās.
Griezdams vakariņām dārzeņus, Patriks pamāja ar galvu.
– Jā, protams. Taču būtu vieglāk, ja Kristians sadarbotos. Tad es varētu apskatīt arī pārējās vēstules.
– Tad aprunājies ar viņu. Varbūt tev izdosies pārliecināt.
– Viņš sapratīs, ka tieši tu man par to izstāstīji.
– Un es pametu viņa kauliņus apskrubināšanai vienam no lielākajiem Zviedrijas laikrakstiem, tāpēc uzmanies, jo viņš droši vien gribētu, lai sadegu ellē.
– Nebūs tik traki.
– Es viņa vietā nemūžam ar sevi vairs nerunātu.
– Nedramatizē un neesi tāda pesimiste, – Patriks teica, uzceldams Maju uz letes, lai viņa redzētu, ko viņš dara. Viņai patika skatīties, kā tētis gatavo, un vienmēr gribēja “palīdzēt”. – Aizej rīt pie viņa un paskaidro, kas notika. Pasaki, ka negribēji, lai tas nokļūst atklātībā. Pēc tam es aprunāšos ar viņu un centīšos pierunāt, lai sadarbojas ar mums. – Viņš iedeva Majai gurķa gabalu, kuru viņa uzreiz sāka grauzt ar saviem dažiem ļoti asajiem zobiņiem.
– Rīt? Labi. – Ērika nopūtās.
– Jā, rīt, – Patriks sacīja, noliekdamies, lai noskūpstītu sievu uz lūpām.
Ludvigs juta, ka bieži met skatienu uz futbollaukuma malu. Tikai bez tēva tas vairs nebija tas.
Neatkarīgi no laikapstākļiem viņš bija nācis uz visiem treniņiem. Futbols bija viņu kopīgā aizraušanās. Tikai tā dēļ viņu draudzība bija turpinājusies, par spīti Ludviga apņēmībai kļūt neatkarīgākam no vecākiem. Jo viņi tiešām bija draugi – viņi abi ar tēvu. Protams, viņi šad un tad strīdējās, kā jau visi tēvi un dēli. Taču, par spīti tam, aizvien palika draugi.
Ludvigs aizvēra acis un iztēlojās tēvu, ģērbušos džinsos un vilnas svīterī ar uzrakstu “Fjelbaka” uz krūtīm. Sievai par šausmām, viņš no šī svītera gandrīz nešķīrās. Rokas kabatās sabāzis, neizlaizdams no acīm bumbu. Un Ludvigu. Taču viņš nekad nekliedza uz dēlu, ne tā kā citi tēvi, kas nāca uz treniņiem un futbola mačiem un to vien darīja kā laukuma malā auroja: “Saņemies, nolādēts, Oskar!” vai “Velns parāvis, kusties, Danne!” Nekā tamlīdzīga. No viņa tēva to nedzirdēja. Viņš teica vienīgi: “Labi, Ludvig!”, “Lieliska piespēle!”, “Sadod viņiem, Lude!”
Ludvigs ar acs kaktiņu manīja, ka viņam tūlīt piespēlēs bumbu, un automātiski spēra to uz priekšu. Futbols vairs nesagādāja nekādu prieku. Tomēr viņš aizvien centās, skrēja, ko kājas nes, un cīnījās par uzvaru, par spīti ziemas salam. Viņš būtu varējis mest visu pie malas un padoties. Neiet uz treniņiem, pasūtīt visu komandu pie velna. Neviens nebūtu neko pārmetis, visi būtu sapratuši. Izņemot tēvu. Viņš nezināja, kas ir padošanās.
Tāpēc te nu Ludvigs bija. Viens no komandas. Taču trūka prieka, un laukuma mala bija tukša. Tēva vairs nebija. Tagad viņš to zināja. Tēva vairs nebija.
Ceļā viņam neļāva sēdēt motormājas salonā. Un tā bija tikai pirmā vilšanās no daudzām tā sauktajā atvaļinājumā. Nekas nebija tā, kā viņš cerēja. Klusums, ko pārtrauca tikai bargi vārdi, šķita vēl nomācošāks, jo viņa rīcībā vairs nebija visas mājas, kur brīvi pārvietoties. Šķiet, atvaļinājums nozīmēja vēl vairāk laika strīdiem, vēl vairāk laika mātes dusmu izvirdumiem. Un tēvs šķita vēl mazāks un pelēkāks.
Šī bija pirmā reize, kad viņš bija paņemts līdzi, bet, kā viņš noprata, tad māte un tēvs katru gadu motormājā brauca uz vietu ar dīvainu nosaukumu. Fjelbaka. “Paugurainais kalns.” Bet viņš neredzēja nevienu kalnu, ja nu tikai dažus paugurus. Zeme kempingā, kur viņi novietoja motormāju, iespiedušies starp desmitiem citu atpūtnieku, bija gluži līdzena. Viņš nebija drošs, vai viņam tur patīk. Bet tēvs paskaidroja, ka mātes ģimene ir no šī apvidus, un tāpēc viņa gribēja braukt šurp. Bet arī tas bija dīvaini, jo viņš nesatika nevienu radinieku. Kāda strīda laikā motormājas šaurībā viņš beidzot saprata, ka te dzīvo kāda, ko sauc par Veco Raganu, un ka viņa bija tieši tā, ko māte sauca par “ģimeni”. Tik jocīgs vārds. Vecā Ragana. Taču neizklausījās, ka mātei viņa patīk, jo, runājot par šo sievieti, viņas balss kļuva vēl skarbāka, un viņi ne reizi viņu nesatika. Tad kāpēc vispār vajadzēja braukt šurp?
Tomēr visvairāk viņam Fjelbakā un atvaļinājumā riebās tas, ka vajadzēja iet peldēt. Viņš nekad mūžā nebija peldējis jūrā. Sākumā vispār nesaprata, ko domāt. Bet māte mudināja. Teica – negribot, ka viņas dēls ir mīkstčaulis, un lai taču beidzot činkstēt. Tāpēc viņš dziļi ievilka elpu un bikli iebrida stindzinošajā ūdenī, lai gan aukstuma un sāls dēļ bija skaļi jāelso. Kad ūdens sniedzās līdz viduklim, viņš apstājās. Bija tik auksts, ka aizsitās elpa. Un viņš juta kaut ko kustamies ap kājām, pieskaramies kāju lieliem, pa viņu kaut kas līda un rāpoja. Māte smiedamās aizbrida līdz viņam no krasta, paņēma viņu pie rokas un ieveda dziļāk jūrā. Pēkšņi viņš jutās laimīgs. Viņa turēja viņa roku, un smiekli kā bumbiņas atlēca no ūdens virsmas un viņa ķermeņa. Šķita, ka kājas kustas pašas no sevis, it kā būtu pametušas smilšaino dibenu un peldētu ūdenī. Viņš vairs nejuta zem kājām cieto zemi, bet tam nebija nozīmes, jo māte viņu turēja, nesa viņu, mīlēja viņu.
Tad viņa palaida viņu vaļā. Viņš juta, ka viņas plauksta pārslīd pār viņējo, pirksti attālinās, un tagad ne tikai pēdas, bet arī plaukstas kūlās tukšumā. Viņš atkal juta aukstumu spiežamies virsū krūtīm, šķita, ka ūdens ceļas. Tas sasniedza plecus, kaklu, viņš pacēla zodu, lai ūdens netiek mutē, bet tas cēlās pārāk strauji un viņš nespēja to apturēt. Mute piepildījās ar sāli un aukstumu, kas brāzās lejup pa rīkli, un ūdens turpināja celties – pāri vaigiem, acīm, viņš juta, ka ūdens saslēdzas virs galvas kā vāks, tad izzuda visas skaņas, un viņš dzirdēja vienīgi tuvojošos, virsū lienošo rēkoņu.
Viņš vicināja rokas, pļaukādams to, kas gribēja novilkt dzelmē. Taču viņš nespēja mēroties spēkiem ar milzīgo ūdens vilni, un, kad beidzot sajuta kāda cilvēka ādu pieskaramies savējai, kādu roku uz savējās, pirmais instinkts bija – aizstāvēties. Tad kāds viņu spēji rāva augšup, un galvas virspuse parādījās virs ūdens. Pirmais elpas vilciens bija ļoti sāpīgs, pēc tam viņš alkatīgi kampa gaisu. Māte cieši turēja viņa roku, bet tam nebija nozīmes. Jo ūdens vairs necentās viņu aprīt.
Viņš paskatījās uz viņu, pateicīgs par glābšanu, par to, ka viņa nebija ļāvusi viņam pazust. Taču viņš ieraudzīja mātes acīs nicinājumu. Nez kā viņš bija izdarījis kaut ko sliktu, atkal sagādājis viņai vilšanos. Ja vien viņš zinātu, kāpēc.
Pēc tam viņam vairākas dienas uz rokas bija zilimelni plankumi.
✽
– Vai tev tiešām vajadzēja šodien vilkt mani šurp? – Kennets reti izrādīja neapmierinātību. Viņš bija pārliecināts, ka jebkurā situācijā jāsaglabā miers un koncentrēšanās. Bet Līsbeta izskatījās tik noskumusi, kad viņš pateica, ka zvanījis Ēriks un viņam uz pāris stundām jāaizbrauc uz biroju, lai gan bija svētdiena. Viņa nebija sūdzējusies, un zināmā mērā tas bija vēl sliktāk. Viņa apzinājās, cik nedaudz stundu viņiem atlicis kopā. Cik svarīgas tās bija, cik dārgas. Un tomēr viņa neiebilda. Viņš redzēja, kā viņa tā vietā sakopo spēkus, lai pasmaidītu, un teica: – Protams, tev jāiet. Man nekas nekaitēs.
Kennets gandrīz vai vēlējās, kaut viņa būtu sadusmojusies un sakliegusi uz viņu.Teikusi, ka pēdējais laiks izvērtēt savas prioritātes. Tomēr Līsbeta ne uz ko tādu nebija spējīga. Viņš nespēja atcerēties nevienu reizi divdesmit gadus ilgās laulības laikā, kad viņa būtu pacēlusi balsi uz viņu. Vai uz kādu citu. Viņa bija aukstasinīgi pieņēmusi visas neveiksmes un bēdas, pat vājuma brīžos mierinājusi viņu. Kad viņam trūka enerģijas turpināt, sieva sakopoja spēkus viņiem abiem.
Tagad viņš bija atstājis Līsbetu mājās, jo bija jābūt darbā. Viņš izšķiedīs dažas dārgās stundas, ko viņi būtu varējuši pavadīt kopā, un viņš ienīda sevi, jo vienmēr skrēja, mēli izkāris, ikreiz, kad Ēriks pasvilpa. Kennets nesaprata, kāpēc. Šāds attiecību modelis bija ieviesies jau pašā sākumā un nu jau kļuvis par neatņemamu viņa personības daļu. Un Līsbetai tāpēc vienmēr bija jācieš.
Ēriks pat nepapūlējās atbildēt. Viņš tikai blenza datora ekrānā, it kā būtu citā pasaulē.
– Vai tiešām man šodien vajadzēja braukt šurp? – Kenets atkārtoja. – Svētdienā? Vai tas nevarēja pagaidīt līdz rītam?
Ēriks lēnām pagriezās pret Kennetu.
– Es dziļi respektēju situāciju tavā ģimenē, – viņš beidzot teica. – Bet, ja nesagatavosimies šonedēļ paredzētajam iepirkuma konkursam, varam klapēt ciet uzņēmumu. Visiem kaut kas jāupurē.
Kennets pie sevis prātoja, ko Ēriks būtu kādreiz upurējis. Un nebija tik traki, kā Ēriks pareģoja. Viņš mierīgi būtu sagatavojis visus dokumentus pirmdien. Apgalvojums, ka uzņēmums ir uz bankrota robežas, bija pārspīlēts. Visticamāk, Ērikam tikai vajadzēja ieganstu, lai tiktu laukā no mājas. Bet kāpēc viņam vajadzēja vilkt šurp arī Kennetu? Atbilde bija pašsaprotama: tāpēc ka viņš varēja.
Pēc tam katrs pievērsās saviem darbiem un brīdi strādāja klusēdami. Viņu birojs bija viena liela telpa, tāpēc nebija iespējams aizvērt durvis, lai norobežotos. Kennets slepus uzmeta skatienu Ērikam. Viņš izskatījās citāds. To bija grūti noformulēt, taču Ēriks nez kāpēc neizskatījās tik cienīgs kā allaž, saguris. Mati nebija tik nevainojami sasukāti kā allaž, un krekls mazliet sagumzīts. Nē, viņš šodien nebija savā elementā. Kennetam ienāca prātā, ka vajadzētu pajautāt, vai mājās viss kārtībā, taču atturējās. Tā vietā viņš maksimāli nosvērtā balsī jautāja:
– Vai redzēji vakar jaunumus par Kristianu?
Ēriks satrūkās. – Jā.
– Šausmīgi. Saņemt draudus no kaut kāda ķertā, – Kennets teica nevērīgā, gandrīz bezrūpīgā tonī. Taču sirds strauji dauzījās.
– Hmm… – Ēriks nenovērsa skatienu no datora ekrāna. Taču nepieskārās ne klaviatūrai, ne pelei.
– Vai Kristians tev kaut ko ir teicis? – Tas bija kā piespiest sevi pārtraukt knibināt kreveli. Viņš negribēja par to runāt, un arī Ēriks acīm redzami negribēja to apspriest. Tomēr Kennets nespēja apklust. – Vai ir?
– Nē, viņš man nekad neko nav teicis par draudiem, – Ēriks atbildēja, sākdams šķirot dokumentus uz sava galda. – Bet viņš bija ļoti aizņemts ar grāmatu, tāpēc mēs pēdējā laikā reti tikāmies. Un es domāju, ka vairums cilvēku vēlētos ko tādu paturēt pie sevis.
– Vai mums nevajadzētu aprunāties par to ar policiju?
– Kā tu zini, ka Kristians to jau nav izdarījis? – Ēriks turpināja bezmērķīgi šķirstīt dokumentu kaudzes.
– Taisnība. Pilnīga taisnība… – Kennets brīdi apklusa. – Bet ko policija var darīt, ja vēstules ir anonīmas? Iespējams, tās sūta kāds trakais.
– Kā lai es zinu? – Ēriks teica nolamādamies, jo bija sagriezies ar papīru. – Velns! – Viņš iebāza savainoto pirkstu mutē.
– Domā, draudi ir nopietni?
Ēriks nopūtās. – Kāpēc mums par to jāspriedelē? Es jau tev teicu – man nav ne jausmas. – Viņš mazliet pacēla balsi, un pie pēdējiem vārdiem tā notrīsēja. Kennets izbrīnīts paskatījās uz viņu. Ēriks nudien nebija savā ādā. Vai tam bija kāds sakars ar uzņēmumu?
Kennets no sākta gala neuzticējās Ērikam. Vai viņš bija pastrādājis kādas muļķības? Taču viņš uzreiz atmeta šo domu. Kennets pārāk labi pazina firmas grāmatvedību, viņš būtu pamanījis, ja Ērikam būtu ienācis prātā izdarīt kādus neprātīgus finanšu gājienus. Iespējams, tam bija kāds sakars ar Luīsi. Nebija skaidrs, kā abiem bija izdevies tik ilgi nodzīvot kopā. Visi, izņemot Ēriku un Luīsi, redzēja, ka šis pāris izdarītu sev lielu pakalpojumu, ja pateiktu viens otram ardievas un ietu katrs savu ceļu. Taču tā nebija Kenneta darīšana. Viņam pietika savu raižu.
– Man tikai ienāca prātā, – Kennets teica.
Viņš atvēra Excel failu ar jaunāko mēneša pārskatu. Taču domas klīda pavisam citur.
Kleita aizvien smaržoja pēc viņas. Kristians to piespieda pie deguna, ieelpoja mikroskopiskās, audumā iespiedušās parfīma paliekas. Ikreiz, kad viņš aizmiga ar šo aromātu nāsīs, varēja viņu pavisam skaidri iztēloties. Tumši mati, kas sniedzās līdz viduklim un kurus viņa parasti valkāja bizē vai savītus pakausī mezglā. Tāda frizūra varēja izskatīties vecmodīga vai pat vecmeitīga, taču ne viņai.
Viņa bija kustējusies kā dejotāja, lai gan sen pametusi dejotājas karjeru. Viņa apgalvoja, ka nav bijusi pietiekami ambicioza. Ne jau talanta trūkuma dēļ, viņai trūka vajadzīgās apņēmības izvirzīt dejošanu pirmajā vietā, upurēt mīlestību, laiku, smieklus un draugus. Viņa pārāk stipri mīlēja dzīvi.
Tāpēc viņa bija pametusi dejošanu. Taču, kad viņi iepazinās, un līdz pat pašām beigām viņas ķermenis aizvien kustējās lokanajā dejotājas ritmā. Viņš varēja sēdēt un skatīties uz viņu stundām ilgi. Skatīties, kā viņa pārvietojas pa māju, to uzkopjot un dungojot, kamēr kājas kustējās tik graciozi, it kā viņa peldētu gaisā.
Viņš atkal piespieda kleitu pie sejas. Cik atsvaidzinošs un vēss pret drudžaini karsto ādu šķita audums, tas aizķērās aiz neskūtā vaiga rugājiem. Pēdējoreiz viņa šo kleitu bija uzvilkusi vasaras saulgriežu vakarā. Zilā kleita izcēla viņas acu krāsu, un tumšā bize uz muguras mirdzēja tikpat spoži kā spīdīgais audums.
Tas bija pasakains vakars. Vieni no retajiem saulgriežiem, kas bija izgadījušies brīnišķīgi saulaini, un viņi sēdēja dārzā, ēda siļķi ar vārītiem jaunajiem kartupeļiem. Viņi bija gatavojuši maltīti kopā. Bērniņš gulēja savos ratos, pār kuriem rūpīgi bija nostiepts moskītu tīkls, lai neviens kukainis netiek iekšā. Bērns bija pasargāts.
Garām aizplīvoja bērna vārds, un viņš satrūkās, it kā rokā būtu iedūries kaut kas ass. Viņš piespieda sevi atcerēties norasojušās alus glāzes un draugus, kas pacēla glāzes par godu vasarai un mīlestībai, un viņiem abiem. Viņš domāja par zemenēm, ko viņa iznesa lielā bļodā. Atcerējās, kā viņa bija sēdējusi pie virtuves galda un tās tīrījusi, un kā viņš bija viņu ķircinājis par netīrību un to, ka katra trešā vai ceturtā zemene nokļuva viņas mutē, nevis bļodā. Lielajā bļodā, kas vēlāk tika celta priekšā draugiem kopā ar putukrējumu, kas apbārstīts ar cukura drumstalām, kā viņu bija mācījusi vecmāmiņa. Viņa atbildēja uz viņa zobošanos ar smiekliem, tad pievilka tuvāk un noskūpstīja ar lūpām, kas garšoja pēc gatavām zemenēm.
Viņš sāka šņukstēt, sēdēdams ar kleitu rokās. Viņš nespēja tam pretoties. No asarām uz auduma parādījās mazi, tumši plankumiņi, un viņš tās aši aizslaucīja ar krekla piedurkni, negribēdams nosmērēt kleitu, sabojāt to nieciņu, kas vēl bija palicis.
Kristians rūpīgi ielika kleitu atpakaļ čemodānā.Tas bija viss, kas palicis no viņiem. Vienīgais, ko viņš spēja paturēt. Viņš aiztaisīja čemodānu un iestūma to atpakaļ kaktā. Viņš negribēja, lai Sanna to atrod. Viņam sametās šķērmi, iedomājoties, ka viņa to atver, ieskatās iekšā un pieskaras kleitai. Viņš zināja, ka tas ir slikti, taču viņš bija izvēlējies Sannu viena vienīga iemesla dēļ: viņa izskatījās pilnīgi citāda. Viņai nebija lūpu, kas garšo pēc zemenēm, un viņa nekustējās kā dejotāja.
Taču izrādījās, ka ar to nav diezgan. Pagātne tik un tā bija viņu panākusi. Tikpat nenovīdīgi kā tā bija panākusi viņu, sievieti zilajā kleitā. Un tagad viņš neredzēja izeju.
– Pieskatīsi kādu brīdi Leo? – Paula lūkojās uz māti Ritu, taču tad uzmeta vēl cerīgāku skatienu Melbergam. Drīz pēc dēla piedzimšanas viņa ar dzīves draudzeni Juhannu bija sapratušas, ka Ritas jaunais vīrietis ir ideāla aukle. Melbergs nespēja atteikt.
– Nu, mēs grasījāmies… – Rita ierunājās, taču Melbergs viņu pārtrauca ar dedzīgu atbildi:
– Bet protams. Mēs ar prieku pieskatīsim mazo brašuli. Jūs abas ejiet vien un dariet, ko bijāt iecerējušas.
Rita skumji nopūtās, tomēr veltīja atzinīgu skatienu šim vīrietim – maigi izsakoties, neslīpētam dimantam, ar kuru viņa tagad dzīvoja kopā. Viņa zināja, ka daudzi viņu uzskata par rupju, nevīžīgu un nekaunīgu cilvēku. Taču viņa jau pašā sākumā saskatīja Bertilā arī citas īpašības, īpašības, kuras kā sieviete varēja veicināt.
Un viņai bija taisnība. Bertils Melbergs izturējās pret viņu kā pret karalieni. Rita redzēja, kā viņš skatās uz viņas mazdēlu, un saprata, ka viņa arsenālā ir daudz slēptu rezervju. Viņa mīlestība pret jaundzimušo bija neaptverama. Vienīgā nelaime, ka viņa pārāk ātri bija nostumta otrajā vietā, taču spēja ar to samierināties. Turklāt arī uz deju grīdas viņai ar Bertilu sāka veikties labāk. Viņš nebija nekāds salsas karalis, taču nu vairs nevajadzēja vilkt kurpes ar tērauda purngaliem.
– Ja tu neiebilstu paauklēt viņu viens, varbūt mamma varētu braukt mums līdzi. Mēs gribējām aizbraukt uz Torpu un nopirkt ko jaunu Leo istabai.
– Dod tik šurp, – Bertils teica, aizrautīgi pamādams ar roku uz Paulas rokās guļošo zēnu. – Gan pāris stundu iztiksim. Iedošu pudelīti, kad izbadēsies, un puika varēs netraucēti pavadīt laiku kopā ar vectēvu Bertilu. Ko vēl vairāk var gribēt?
Paula ielika dēlu Melberga rokās. Augstā debess, tas nu gan bija dīvains pāris. Tomēr īpašā saikne starp viņiem abiem nebija noliedzama. Lai gan viņas acīs Bertils Melbergs bija vissliktākais priekšnieks pasaulē, viņš bija parādījis sevi kā vislabākais vectētiņš pasaulē.
– Vai esi drošs, ka tiksi galā? – Rita mazliet bažīgi jautāja. Lai gan Bertils bija bieži palīdzējis pieskatīt Leo, viņa pieredze zīdaiņu aprūpē, maigi izsakoties, nebija pārāk plaša. Viņa paša dēls Sīmons ienāca Melberga dzīvē, jau būdams pusaudzis.
– Protams, esmu drošs, – Bertils mazliet apvainojies atbildēja. – Ēd, kakā, guļ. Kas tur grūts? Es daru tieši to pašu gandrīz sešdesmit gadus. – Viņš gandrīz izgrūda sievietes no dzīvokļa un aizvēra durvis. Beidzot viņi ar Leo varēs baudīt mieru un klusumu. Pēc divām stundām viņš mirka sviedros. Leo brēca pilnā rīklē, un dzīvojamo istabu kā migla ieskāva netīro autiņu smaka. Vectēvs Bertils izmisīgi centās mazo aizmidzināt, bet Leo tikai brēca arvien skaļāk un skaļāk. Melberga mati, kas parasti bija uzķemmēti galvvidū kārtīgā ligzdā, bija nošļukuši pār labo ausi, un viņš juta, ka sviedru plankumi padusēs izpletušies tik lieli kā pusdienu šķīvji.
Viņš bija uz panikas robežas un meta šķībus skatienus uz mobilo telefonu, kas gulēja uz kafijas galdiņa. Vai vajadzētu zvanīt meitenēm? Viņas droši vien aizvien bija Torpā, un mājupceļš aizņemtu kārtīgas četrdesmit piecas minūtes, pat ja viņas dotos ceļā tūlīt pat. Un ja viņš tagad prasīs palīdzību, varbūt sievietes viņam nekad vairs neuzticēs dēlu. Nē, jāizdomā, kā pašam tikt galā. Viņš savulaik cīkstējies ar ne vienu vien nelieti. Turklāt, pildot dienesta pienākumus, vajadzējis pat lietot šaujamieroci un savaldīt satrakojušos narkomānus ar nažiem.Tāpēc viņam jābūt spējīgam tikt galā arī šajā situācijā. Galu galā, Leo nebija lielāks par maizes klaipu, lai gan rīkle bija tāda kā pieaugušam vīram.
– Labi, manu zēn, vispirms mums jānovērtē situācija, – Melbergs teica, nolikdams nikno zīdaini uz dīvāna. – Paskatīsimies. Izskatās, ka tu esi apkakājies. Un droši vien izsalcis. Citiem vārdiem sakot – krīze abos galos. Tagad jānosaka prioritātes. – Melbergs runāja skaļi, lai noslāpētu kliedzienus. – Labi, ēšana vienmēr ir svarīgākā, vismaz man. Sameklēsim tev lielu pudeli ar piena maisījumu. Bertils pacēla Leo un ienesa virtuvē. Viņam bija doti sīki norādījumi, kā sagatavot maisījumu mikroviļņu krāsnī, un tas aizņēma pavisam īsu mirkli. Viņš uzmanīgi pārbaudīja temperatūru, pats iesūkdams mazliet no pudelītes.
– Hmm, ne pēc kā negaršo, manu zēn. Bet pagaidi vien, kad paaugsies un tiksi pie kā labāka.
Redzēdams pudeli, Leo brēca vēl skaļāk, tāpēc Bertils apsēdās pie virtuves galda un iekārtoja zīdaini kreisās rokas līkumā. Kad knupītis pieskārās Leo lūpām, viņš sāka kāri sūkt piena maisījumu. Vienā rāvienā pudele bija tukša, un Melbergs juta, ka mazais ķermenītis atslābst. Bet drīz vien zēns atkal sāka locīties, un nu jau smaka bija tik stipra, ka Melbergs vairs nespēja izturēt. Vienīgā nelaime, ka viņš līdz šim vēl tā īsti labi nebija apguvis autiņu mainīšanu.
– Labi, vienu galu esam apmierinājuši. Tagad parūpēsimies par otru, – viņš teica mundrā balsī, kas nemaz neatbilda viņa patiesajai attieksmei pret gaidāmo uzdevumu.
Melbergs ienesa šņukstošo Leo vannasistabā. Viņš bija palīdzējis meitenēm pieskrūvēt pie sienas pārtinamo galdu, un tieši tur viņš atrada visu operācijai “Netīrie autiņi” vajadzīgo.
Viņš nolika zīdaini uz galda un novilka tam bikses, cenzdamies elpot caur muti, taču tas neko daudz nelīdzēja, smaka bija nomācoša. Melbergs atplēsa autiņbikšu līmlentu un gandrīz paģība, kad acu priekšā visā savā smirdošajā krāšņumā atklājās to saturs.
– Mīļais Jēzu, – viņš nomurmināja. Viņš izmisīgi skatījās apkārt un ieraudzīja mitro salvešu paciņu. Lai tās aizsniegtu, vajadzēja palaist vaļā zīdaiņa kājas, un Leo izmantoja izdevību un iegrūda pēdas netīrajās autiņbiksēs.
– Nē, nē, nedari tā, – Melbergs iesaucās, pagrābdams veselu sauju ar mitrajām salvetēm, ar ko noslaucīt mazuļa dibenu un pēdas. Taču viņam tikai izdevās vēl vairāk izsmērēt kakas, līdz beidzot viņš saprata, ka vispirms jālikvidē problēmas cēlonis. Viņš pacēla Leo aiz kājelēm un izvilka autiņbikses, kuras pēc tam iemeta atkritumu spainī, nespēdams noslēpt sejā parādījušos grimasi.
Iztērējis puspaciņu mitro salvešu, viņš beidzot ieraudzīja gaismu tuneļa galā. Lielākā cūcība bija satīrīta, un Leo bija nomierinājies. Melbergs rūpīgi noslaucīja pēdējās paliekas un paņēma no plaukta virs pārtinamā galda svaigas autiņbikses.
– Nu labi. Gandrīz esam beiguši, – viņš apmierināts teica, skatīdamies, kā Leo spārdās, priecādamies par iespēju izvēdināt pliko dibenu. – Interesanti, kā tās uzvelk. – Melbergs grozīja un pētīja autiņbikses, beigās nospriezdams, ka bildītēm ar dzīvniekiem jābūt aizmugurē, gluži kā apģērba etiķetei. Tomēr autiņbikses īsti labi nepiegulēja un līmlente neturējās, kā nākas. Vai tiešām bija tik grūti uztaisīt kārtīgas autiņbikses? Par laimi, viņš bija ļoti prasmīgs un uztvēra katru problēmu kā izaicinājumu.
Melbergs pacēla Leo, ienesa atpakaļ virtuvē un, piespiedis pie pleca, rakņājās virtuves skapīša apakšējā atvilktnē. Tur viņš atrada meklēto. Līmlentes rulli. Bertils iegāja dzīvojamajā istabā, nolika Leo uz dīvāna un vairākas reizes aptina autiņbikses ar līmlenti. Pēc tam atlieca muguru un novērtēja savu roku darbu.
– Nu re. Meitenes uztraucās, ka es netikšu ar tevi galā. Ko teiksi, Leo? Vai tu nedomā, ka esam nopelnījuši tiesības mazliet nosnausties?
Bertils pacēla svaigi iesaiņoto zīdaini un iekārtojās ērtāk dīvānā. Leo mazliet paknosījās, bet tad iespieda sejiņu policijas šefa kakla izliekumā.
Kad sievietes pēc pusstundas atgriezās mājās, abi bija saldi aizmiguši.
* * *
– Vai Kristians mājās? – Kad Sanna atvēra durvis, Ērikai vairāk par visu gribējās pagriezties un bēgt. Bet Patrikam bija taisnība. Viņai nebija izvēles.
– Jā, bet viņš ir bēniņos. Es pasaukšu. – Sanna pagriezās pret kāpnēm. – Kristian! Tev atnācis ciemiņš! – Viņa nokliedzās un atkal paskatījās uz Ēriku. – Nāc iekšā. Viņš tūlīt nāks.
– Paldies. – Ērika jutās neērti, stāvēdama koridorā blakus Sannai, taču drīz izdzirdēja uz kāpnēm soļus. Kad Kristians parādījās, viņa uzreiz pamanīja, cik viņš izskatās nomocījies, un vainas izjūta vēl vairāk pieņēmās spēkā.
– Sveika, – viņš teica, mazliet apjucis atkal viņu tik drīz satiekot, taču pienāca apskaut Ēriku.
– Man ar tevi par kaut ko jārunā, – Ērika teica, atkal juzdama nepārvaramu vēlēšanos apcirsties uz papēža un mesties laukā pa durvīm.
– Ak tā? Nu tad nāc iekšā, – Kristians teica, pamādams uz dzīvojamās istabas pusi. Viņa novilka mēteli un kurpes un sekoja viņam.
– Vai gribi kaut ko iedzert?
– Paldies, nē. – Ērika papurināja galvu. Viņa gribēja vienīgi ātrāk tikt ar to galā.
– Kā gāja autogrāfu dalīšanā? – viņa jautāja, apsēzdamās vienā dzīvojamās istabas dīvāna galā. Viņa iegrima dziļi dīvāna spilvenos.
– Labi, – Kristians atbildēja tādā intonācijā, kas izslēdza jebkādus tālākus jautājumus. – Vai vakar redzēji avīzi? – viņš jautāja.
Vīrieša seja ziemas gaismā, kas iespiedās pa logu, bija pelēcīga.
– Jā, un tieši par to es ar tevi gribēju runāt. – Ērika apklusa, lai sakopotu drosmi. Viens no dvīņiem stipri iespēra pa ribām, un viņa noelsās.
– Vai mazie spārdās?
– Un kā vēl. – Viņa dziļi ievilka elpu un turpināja: – Es esmu vainīga, ka tas noplūda presē.
– Ko? – Kristians izslējās.
– Es viņus neinformēju, – viņa steidzās paskaidrot. – Bet biju tāda muļķe, ka ieminējos par to nepareizajam cilvēkam. – Viņa neuzdrīkstējās paskatīties Kristianam acīs. Tā vietā pētīja savas plaukstas.
– Tu runā par Gabiju? – Kristians gurdi prasīja. – Bet vai tad tu nesaprati, ka viņa…
Ērika pārtrauca draugu. – Patriks teica tieši to pašu. Un jums abiem taisnība. Man vajadzēja zināt, ka viņai nevar uzticēties, ka viņa to uzskatīs par vēl vienu publicitātes veicināšanas iespēju. Es jūtos kā muļķe. Nevajadzēja būt tik naivai.
– Nekas tāpat vairs nav darāms, – Kristians sacīja.
Viņš šķita samierinājies, un Ērika tāpēc jutās vēl sliktāk. Viņa gandrīz vēlējās, kaut Kristians sakliegtu uz viņu.Tas būtu labāk nekā redzēt nogurumu un vilšanos viņa sejā.
– Piedod, Kristian. Man tiešām ļoti žēl par visu.
– Cerēsim, ka viņai vismaz būs taisnība.
– Kam?
– Gabijai. Varbūt tāpēc izdosies pārdot vairāk grāmatu.
– Nesaprotu, kā cilvēks var būt tik cinisks. Izmest tevi saplosīšanai vilkiem tikai tāpēc, ka tas varētu veicināt biznesu.
– Viņa nekļuva par veiksmīgu uzņēmēju, draudzēdamās ar visiem.
– Un tomēr. Tas nav to vērts. – Ēriku māca nožēla par nodarīto, lai gan viņa bija rīkojusies vislabāko nodomu vadīta. Viņa nekādi nespēja saprast, kā cilvēks, kam ir sirdsapziņa, varēja rīkoties tā kā Gabija. Un darīt to vienīgi peļņas dēļ.
– Gan jau viss noklusīs, – Kristians sacīja, taču balsī neskanēja pārliecība.
– Vai reportieri šodien uzmācās? – Ērika sagrozījās, lai iekārtotos ērtāk. Neatkarīgi no tā, kādā pozā viņa sēdēja, šķita, ka tas vai cits iekšējais orgāns tiek nežēlīgi knaibīts.
– Vakar pēc pirmā zvana izslēdzu mobilo telefonu. Es negrasos apgādāt viņus ar jaunu degvielu.
– Un kā ar… – Ērika vilcinājās. – Vai esi saņēmis jaunus draudus? Es zinu, ka pēc visa notikušā tev nav iemesla man uzticēties, bet tici man – es esmu guvusi mācību.
Kristians izskatījās noslēdzies sevī. Viņš skatījās laukā pa logu, it kā prātodams, ko teikt. Taču, kad viņš beidzot atbildēja, balss bija vārga un gurda.
– Es negribu par to domāt. Visa šī lieta ir pārāk uzpūsta.
Augšstāvā atskanēja brīkšķis, un skaļi un spalgi sāka brēkt bērns. Kristians pat negrasījās celties kājās, bet Ērika dzirdēja, ka Sanna uzskrien augšā.
– Vai bērni labi satiek? – Ērika jautāja, pamādama ar roku uz istabu virs galvas.
– Ne gluži. Vecākais dēls necieš konkurenci. Domāju, tas ir pieklājīgākais vārds, kā raksturot to, kas notiek, – Kristians pasmaidīja.
– Lielākā daļa cilvēku pēc otrā bērna piedzimšanas pievērš pārāk maz uzmanības pirmajam, – Ērika atbildēja.
– Iespējams, tev taisnība, – Kristians piekrita, un smaids nozuda. Viņam bija dīvaina sejas izteiksme, un Ērika īsti nesaprata, ko tā nozīmē. Nu jau augšstāvā raudāja abi zēni, un bija dzirdama Sannas bāršanās.
– Tev jārunā ar policiju, – Ērika teica. – Tu taču saproti, ka es par to ieminējos Patrikam un to nenožēloju. Viņš domā, ka tev vajadzētu to uztvert nopietnāk, un pirmais solis ir ziņojums policijai. Varbūt sākumā aizej pie viņa neoficiāli, ja gribi. – Viņa dzirdēja savā balsī lūdzošu toni, taču vēstules bija viņu patiešām satraukušas, un viņa juta, ka Kristians jūtas līdzīgi.
– Es negribu par to vairs runāt, – viņš teica, celdamies kājās. – Es zinu, ka tu negribēji, lai pēc sarunas ar Gabiju notiek tas, kas notiek. Taču es tevi lūdzu cienīt faktu, ka negribu no tā izpūst sazin ko.
Nu jau brēcieni virs galvas bija kļuvuši par pāris decibeliem skaļāki, un Kristians devās uz trepēm.
– Piedod, bet man jāpalīdz Sannai, kamēr puikas nav viens otru nogalinājuši. Tu taču atradīsi durvis, vai ne? – Tad viņš neatvadījies aizsteidzās, un Ērikai radās iespaids, ka viņš priecājas par iespēju aizbēgt no viņas.
Vai viņi kādreiz brauks mājās? Šķita, ka motormāja ar katru dienu kļūst arvien mazāka un mazāka, un viņš jau bija izpētījis visus kempinga kaktus. Varbūt mājās viņš tiem atkal iepatiksies. Šeit šķita, ka viņš vispār neeksistē.
Tēvs tikai sēdēja un risināja krustvārdu mīklas, māte bija slima. Vismaz tādu paskaidrojumu saņēma, kad mēģināja pie viņas ieiet. Viņa augas dienas pavadīja motormājas šaurajā guļamtelpā. Un viņa vairs nebija gājusi ar viņu peldēties. Lai gan viņš nespēja aizmirst šausmas, kad kaut kas bija aizlocījies gar kājām, viņš labāk izvēlētos to nekā izraidīšanu no motormājas.
– Māte ir slima. Ej laukā spēlēties.
Tāpēc viņš gāja, vadīja garās dienas stundas viens. Sākumā pārējie kempinga bērni mēģināja ar viņu spēlēties, taču viņu tas neinteresēja. Ja viņam neļāva būt kopā ar mammu, tad ne ar vienu citu viņš negribēja būt kopā.
Kad viņa neatlaba, viņš uztraucās arvien vairāk un vairāk. Reizēm viņš dzirdēja, ka viņa vemj. Māte izskatījās bāla. Ja nu kaite bija nopietna? Ja nu viņa arī nomirs un pametīs viņu vienu? Gluži kā mamma.
No šīs domas vien viņš gribēja ielīst kaktā un paslēpties. Cieši aizmiegt acis, lai tumsa nevarētu sagrābt. Viņš atteicās par to domāt. Viņa skaistā māte nevarēja mirt. Tas nevarēja notikt arī ar viņu.
Viņš bija atradis sev īpašu vietu. Kalna nogāzē ar skatu uz kempingu un jūru. Ja pastiepa kaklu, varēja redzēt viņu motormājas jumtu. Tur viņš tagad vadīja savas dienas, vietā, kur viņu lika mierā. Šeit, augšā, stundas aizlidoja vēja spārniem.
Tēvs arī gribēja braukt mājās. Viņš bija dzirdējis tēvu tā sakām. Bet māte atteicās. – Es negrasos sagādāt Vecajai Raganai to prieku, – māte teica, gulēdama uz lāvas, gluži bāla un vājāka nekā parasti. Viņa gribēja, lai Vecā Ragana zina, ka viņi te bijuši visu vasaru, kā parasti, lai gan ne reizi nebija viņu apciemojuši. Nē, viņi nebrauks mājās. Viņa drīzāk mirtu nekā aizbrauktu pirms laika.
Diskusijas bija izbeigtas. Ja māte bija ko ieņēmusi galvā, tad tā arī notika. Katru dienu viņš gāja uz savu īpašo vietu un sēdēja, apskāvis ar rokām ceļus, bet galvā šaudījās visādas domas un fantāzijas.
Kaut viņi varētu braukt mājās, tad viss būtu kā agrāk. Viņš par to bija drošs.
✽
– Neskrien pārāk tālu, Rokij! – Jēte Pēšons kliedza, bet suns, kā parasti, neklausījās. Jēte tikai manīja zeltainā retrīvera asti, pirms Rokijs nogriezās pa kreisi un pazuda aiz liela akmeņa. Jēte mēģināja pielikt soli, bet labā kāja neklausīja. Pēc infarkta kāja netika līdzi pārējam ķermenim, tomēr viņš aizvien uzskatīja, ka viņam veicies. Ārsti nedeva lielas cerības, ka viņš vispār kādreiz pats varēs pārvietoties, jo visa labā puse bija paralizēta. Taču viņi nebija ņēmuši vērā, cik šis vīrs bija ietiepīgs. Pateicoties Dieva dotajai neatlaidībai un fizioterapeitam, kas bija dzenājis, it kā viņš trenētos Olimpiskajām spēlēm, kustīgums palielinājās ar katru nedēļu. Reizēm gadījās neveiksmes, un jāatzīst, ka vairākas reizes viņš gandrīz bija gatavs padoties. Taču bija mērķtiecīgi turpinājis, pastāvīgi progresēdams un tuvodamies mērķim.
Nu jau viņš katru dienu gāja stundu ilgās pastaigās ar Rokiju. Jēte gāja lēni un redzami pieklibodams, taču aizvien gāja. Viņi devās laukā neatkarīgi no laikapstākļiem, un katrs noietais metrs bija uzvara.
Suns atkal parādījās redzeslokā. Nu jau viņš bija liedagā, kaut ko ošņāja netālu no Selvīkas peldvietas un reizēm paskatījās atpakaļ, lai pārliecinātos, ka saimnieks nav apmaldījies. Jēte izmantoja iespēju apstāties un atvilkt elpu. Simto reizi viņš iebāza roku kabatā un pataustīja līdzi paņemto mobilo telefonu. Jā, tas aizvien bija turpat. Drošības pēc viņš to izņēma un pārbaudīja, vai aparāts ir ieslēgts un vai nejauši nav izslēdzies zvans. Viņš negribēja palaist garām zvanu, bet neviens nebija zvanījis. Vīrietis nepacietīgi iebāza telefonu atpakaļ kabatā.
Viņš zināja, ka ir smieklīgi katras piecas minūtes skatīties telefonā. Viņi bija apsolījuši zvanīt, kad brauks uz slimnīcu. Viņa pirmais mazbērns. Meita Īna bija pārstaigājusi nolikto laiku gandrīz par divām nedēļām, un Jēte nespēja saprast, kā viņa ar vīru varēja būt tik mierīga. Godīgi sakot, viņš pat saklausīja aizkaitinājumu meitas balsī, kad todien desmito reizi piezvanīja, lai apjautātos, vai nekas vēl nenotiek. Izskatījās, ka viņš ir daudz vairāk nobažījies nekā viņi. Pēdējās naktis viņš lielākoties bija pavadījis nomodā, skatīdamies te uz modinātājpulksteni, te mobilo telefonu. Parasti šādas lietas notika nakts vidū. Un ja nu viņš bija ieslīdzis pārāk ciešā miegā un nebija dzirdējis zvanu?
Jēte nožāvājās. Bezmiega naktis bija atstājušas savas pēdas. Īnas un Jespera paziņojums, ka viņi gaida bērnu, uzvandīja tik daudz jūtu. Viņš to uzzināja pāris dienu pēc tam, kad pēc kritiena bija ar ātro palīdzību aizvests uz Udevallas slimnīcu. Viņi bija gribējuši mazliet nogaidīt ar šo paziņojumu, jo grūtniecība vēl bija tikai pašā sākumā un paši tikko bija uzzinājuši. Bet neviens neticēja, ka Jēte izdzīvos. Viņi pat nebija droši, vai viņš tos dzird, gulēdams slimnīcas gultā, pieslēgts pie dažādām caurulēm un aparātiem.
Bet viņš dzirdēja; viņš bija dzirdējis katru vārdu. Un šie jaunumi bija tieši tas, pie kā viņa spītīgais gars varēja pieķerties. Kaut kas, kā dēļ dzīvot. Viņš būs vectēvs. Vienīgajai meitai, viņa acuraugam, būs bērns. Kā viņš varēja palaist garām tik svarīgu notikumu. Jēte zināja, ka Brita Māri viņu gaida, un viņam nebūtu nekas pretī atteikties no dzīves, lai tikai vēlreiz viņu ieraudzītu. Kopš viņa bija nomirusi un atstājusi viņus ar Īnu vienus, viņam sievas trūka katru dienu, katru minūti. Bet tagad viņš bija vajadzīgs, kā Jēte paskaidroja Britai Māri, stāstīdams, ka vēl nevar viņai piebiedroties, jo bija vajadzīgs meitai šaipasaulē.
Bet Brita Māri saprata. Viņš zināja, ka tā būs. Viņš bija atguvis samaņu, pamodies no miega, kas bija pavisam citāds un daudzējādā ziņā vilinošs. Viņš bija izkāpis no gultas, un katrs solis kopš tā laika tika sperts mazā mazdēla vai mazmeitas vārdā. Viņam bija tik daudz ko dot, un viņš grasījās izmantot katru uzdāvināto dzīves minūti, lai lutinātu šo mazbērnu. Lai Īna un Jespers iebilst, cik tīk. Tā bija vectēva privilēģija.
Mobilais telefons kabatā spalgi iezvanījās, tas viņu iztrūcināja un izrāva no pārdomām. Viņš ar skubu izrāva telefonu, gandrīz nomezdams zemē. Ieskatījās displejā. Pleci saguma, ieraugot laba drauga vārdu. Viņš neuzdrīkstējās atbildēt. Negribēja, lai līnija būtu aizņemta, kad zvanīs meita.
Viņš vairs neredzēja Rokiju, tāpēc iebāza mobilo atpakaļ kabatā un kliboja uz vietu, kur pēdējoreiz bija redzējis suni. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja kaut ko košu un pagrieza galvu, lai paskatītos uz ūdeni.
– Rokij! – viņš sauca, balsī bija jaušams satraukums. Suns bija izgājis uz ledus. Dzīvnieks bija gandrīz divdesmit metru attālumā, stāvēja galvu nolaidis. Izdzirdējis Jētes saucienu, viņš sāka mežonīgi riet un skrāpēt ledu. Jēte aizturēja elpu. Ja ziema būtu auksta, viņš tik ļoti neuztrauktos. Visai bieži, parasti pēc Jaunā gada, viņi ar Britu Māri bija iesaiņojuši sviestmaizes un termosu ar kafiju un devušies pastaigā pāri ledum uz vienu no tuvējām salām. Bet šoziem ūdens te sasala, te atkusa, un viņš zināja, ka šādam ledum nevar uzticēties.
– Rokij! – viņš atkal sauca. – Nāc šurp! – Viņš mēģināja saukt bargā balsī, bet suns neklausīja.
Tagad Jētem galvā bija tikai viena doma. Viņš nevarēja zaudēt Rokiju. Suns ietu bojā, ja izkristu cauri ledum un nonāktu saltajā ūdenī, Jēte vienkārši nevarēja to pieļaut. Viņi bija biedri vairāk nekā desmit gadus, un gara acīm viņš bija iztēlojies tik daudz ainu, kurās vēl nedzimušais mazbērns spēlējas ar suni. Viņš nespēja iedomāties dzīvi bez Rokija.
Vīrietis gāja gar krastu, tad ar vienu kāju pārbaudīja ledu. Acumirklī uz virsmas parādījās neskaitāmas sīciņas plaisiņas, bet ledus izturēja. Acīmredzot tas bija pietiekami biezs, lai izturētu viņa svaru, tāpēc Jēte gāja pie Rokija, kurš aizvien rēja un skrāpēja ledu.
– Nāc šurp, puika, – Jēte aicināja, bet suns palika, kur bijis, un nekustēja ne no vietas.
Šeit ledus šķita biezāks nekā pie krasta, tomēr Jēte nolēma samazināt risku, noguļoties uz vēdera. Viņš ar pūlēm nometās ceļos un pēc tam nolaidās garšļaukus, cenzdamies nelikties ne zinis par aukstumu, kas durstīja ķermeni, lai gan viņš bija satuntuļojies ziemas drēbēs.
Bija grūti rāpot uz vēdera. Kājas slīdēja, kad viņš centās atsperties, un Jēte vēlējās, kaut nebūtu bijis tik iedomīgs un uzvilcis apavus ar dzelkšņiem. Tā slidenā laikā darīja visi prātīgi Zviedrijas pensionāri.
Viņš paskatījās apkārt un pamanīja divas rungas, ko varētu izmantot. Jētem izdevās līdz tām aizrāpot un izmantot kā improvizētus ledus cirvjus. Tagad kļuva vieglāk, centimetru pēc centimetra viņš tuvojās sunim. Reizēm Jēte mēģināja Rokiju atkal pasaukt, bet tas bija tik ļoti ieinteresējies par savu atradumu, ka ne mirkli nenovērsa no tā skatienu.
Kad Jēte bija gandrīz sasniedzis Rokiju, viņš dzirdēja, ka ledus zem viņa svara sāk brakšķēt. Viņš iedomājās, kāda tā būtu ironija, ja, pavadījis daudzus mēnešus atgūstot kustīgumu, tagad ielūztu Selvīkas ledū un noslīktu. Taču ledus vēl izturēja, un viņš bija tik tuvu, ka varēja pasniegties un pieskarties Rokija kažokam.
– Labi, puika, tev nevajadzētu te palikt, – viņš glāsmaini teica, pierāpodams vēl tuvāk, lai satvertu suņa kaklasiksnu. Viņam nebija ne jausmas, kā aizvilks sevi un iespītējušos suni līdz krastam. Bet gan jau kaut kā.
– Nu, kas tev tur ir tik interesants? – Viņš sagrāba Rokija kaklasiksnu. Tad paskatījās lejup.
Tajā brīdī kabatā iezvanījās mobilais telefons.
Pirmdienas rītā, kā parasti, bija grūti pieķerties darbam. Patriks sēdēja, sacēlis kājas uz rakstāmgalda malas. Viņš cieši vēroja Magnusa Šelnera fotogrāfiju, it kā vēlētos to pierunāt atklāt, kur viņš ir. Vai drīzāk – kur ir viņa mirstīgās atliekas.
Turklāt Patriks raizējās par Kristianu. Viņš atvēra rakstāmgalda atvilktni labajā pusē un izņēma plastmasas maisiņu ar vēstuli un kartīti. Viņam būtu gribējies abas nosūtīt uz ekspertīzi, pameklēt pirkstu nospiedumus. Taču bija tik maz informācijas, un vēl nekas nebija noticis. Pat Ērika, kas atšķirībā no Patrika bija izlasījusi visas vēstules, nevarēja droši pateikt, ka kāds vēl Kristianam ļaunu. Taču viņas instinkts brīdināja, ka viņam draud briesmas. Un Patriks domāja tāpat. Viņi abi juta šajos vārdos kaut ko naidīgu. Viņš pie sevis pasmaidīja. Kas par vārdu izvēli. Naidīgs. Nav gluži zinātniska definīcija. Taču šķita, ka vēstules pauž vēlmi darīt ļaunu. Tas bija visprecīzākais vērtējums. Un šīs izjūtas darīja viņu bažīgu.
Viņš bija apspriedies ar Ēriku, kad sieva atgriezās no Kristiana apciemojuma. Patriks arī bija gribējis aiziet aprunāties ar viņu, taču Ērika bija atrunājusi. Viņa nedomāja, ka Kristians būtu pretimnākošs, un lūdza Patrikam pagaidīt, līdz laikrakstu radītā kņada būs mazliet noplakusi. Viņš bija piekritis. Bet tagad, sēdēdams kabinetā un lūkodamies uz eleganto rokrakstu, viņš prātoja, vai pieņēmis pareizo lēmumu.
Viņš satrūkās, kad iezvanījās telefons.
– Patriks Hedstrēms, – viņš atsaucās. Viņš ielika plastmasas maisiņu galda atvilktnē un aizvēra to. Pēkšņi viņš sastinga. – Kā, lūdzu? Ko? – Patriks saspringti klausījās un, tiklīdz bija nolicis klausuli, metās rīkoties. Viņš veica dažus steidzīgus zvanus, tad izmetās gaitenī un pieklauvēja pie Melberga durvīm. Nesagaidījis atbildi, gāja iekšā un pamodināja gan saimnieku, gan suni.
– Velns parāvis, ko tas nozīmē… – Melbergs iztaisnojās no pusguļus stāvokļa krēslā un skatījās uz Patriku.
– Vai tu kādreiz iemācīsies pieklauvēt pirms ienākšanas? – Policijas šefs sakārtoja sarežģīto sasuku. – Nu? Neredzi, ka esmu aizņemts? Ko tu gribi?
– Es domāju, ka esam atraduši Magnusu Šelneru.
Melbergs izslējās taisnāks. – Tiešām? Kur tad viņš ir? Kādā Karību salā?
– Ne gluži. Viņš ir zem ledus. Netālu no Selvīkas.
– Zem ledus?
Ernsts juta gaisā spriedzi un saspicēja ausis.
– Tikko zvanīja vecs vīrs, kurš tur pastaigājies ar suni un atradis līķi. Protams, vēl nevaram būt droši, ka tas ir Magnuss Šelners, jo līķis nav identificēts, taču tas ir visai ticams.
– Ko tad tu, velns parāvis, vēl gaidi? – Melbergs prasīja, pielēkdams kājās. Viņš paķēra jaku un paspraucās garām Patrikam. – Nesaprotu, kāpēc šajā iecirknī visi ir tik neaptēsti! Cik daudz laika vajag, lai pavēstītu jaunumus? Braucam! Tu sēdēsi pie stūres! Melbergs jau skrēja uz garāžu, kamēr Patriks aizsteidzās uz savu kabinetu pēc jakas. Viņš nopūtās. Būtu labāk, ja priekšnieks nebrauktu līdzi, taču viņš lieliski saprata, ka Melbergs neparko nelaidīs garām iespēju nokļūt notikumu epicentrā. Ja vien pašam nekas nebūs jādara.
– Labi, pedāli grīdā! – Melbergs jau sēdēja pasažiera vietā.
Patriks apsēdās pie stūres un pagrieza aizdedzē atslēgu.
– Pirmoreiz esat televīzijā? – vīteroja jauna sieviete, uzklādama viņam grimu.
Kristians noķēra spogulī viņas skatienu un pamāja ar galvu. Mute bija sausa, un plaukstas sasvīdušas. Viņš bija pieņēmis aicinājumu piedalīties TV4 raidījumā “Rīts” pirms divām nedēļām un tagad rūgti nožēloja šo lēmumu. Garajā nakts braucienā ar vilcienu uz Stokholmu viņš bija cīnījies ar impulsu griezties riņķī un braukt mājās.
Gabija bija sajūsmā, kad bija piezvanījis TV4 producents. Viņš teica – paklīdušas baumas, ka tūliņ pie literatūras debesīm uzlēks jauna zvaigzne, tāpēc viņi gribot rezervēt televīzijas interviju. Gabija bija paskaidrojusi Kristianam, ka šī ir vislabākā reklāmas iespēja grāmatai, ko pat pēc īsas uzstāšanās televīzijā pirkšot kaudzēm.
Un viņš bija ļāvies pierunāties. Kristians bija atprasījies no darba bibliotēkā, un Gabija bija nopirkusi vilciena biļeti un rezervējusi viesnīcu Stokholmā. Sākumā viņš bija priecājies par iespēju reklamēt “Nāru” televīzijā. Bet kliedzošie avīžu virsraksti nedēļas beigās visu bija sabojājuši. Kāpēc viņš bija ļāvies Gabijas pierunāšanai? Viņš tik daudzus gadus bija dzīvojis pavisam noslēgti, un nu iegalvojis sev, ka jau var iznākt atklātībā. Pat tad, kad sāka pienākt vēstules, Kristians turpināja maldīgi uzskatīt, ka viss beidzies, ka viņš ir drošībā.
Avīžu virsraksti bija izrāvuši no šiem maldiem. Kāds pamanīs, kāds atcerēsies. Viss atkal nāks gaismā. Viņš nodrebinājās, un grimētāja paskatījās uz viņu.
– Tikai nesaki, ka salst. Šeit ir ļoti silts. Vai esi kaut ko saķēris? Kristians pamāja ar galvu un pasmaidīja. Tā bija visvienkāršākā atbilde, nevajadzēja neko skaidrot.
Grims uz sejas izskatījās biezs un nedabisks. Miesas krāsas krēms bija uzklāts pat uz ausīm un plaukstām. Dabiskais ādas tonis televīzijā it kā izskatoties bāls, pat viegli zaļgans. Savā ziņā viņam nebija iebildumu. Grims bija pielīdzināms maskai, aiz kuras varēja paslēpties.
– Tā. Kārtībā. Paviljona administratore pēc brīža atnāks tev pakaļ. – Grimētāja nopētīja savu darbu, kamēr Kristians skatījās uz sevi spogulī. Maska skatījās uz viņu.
Pēc dažām minūtēm viņu aizveda uz atpūtas telpu pie televīzijas studijas durvīm.Tur bija saklāts iespaidīgs brokastu bufetes galds, taču viņš apmierinājās ar mazu glāzi apelsīnu sulas. Ķermenī kūsāja adrenalīns, un, ceļot glāzi pie mutes, roka mazliet drebēja.
– Laiks, – paviljona administratore teica. – Nāc līdzi. – Viņa ar rokas mājienu aicināja Kristianu sekot. Viņš nolika pusizdzerto sulas glāzi. Ceļi ļodzījās, kad viņš sekoja sievietei studijā, kas bija vienu kāpņu posmu zemāk.
– Sēdies šeit, – viņa čukstēja, ierādīdama vietu. Kristians apsēdās un satrūkās, sajutis uz pleca roku.
– Piedod. Es tikai piespraudīšu mikrofonu, – čukstēja vīrietis ar austiņām galvā. Kristians pamāja ar galvu. Tagad mute bija vēl sausāka, ja tas vispār bija iespējams, un viņš izdzēra visu priekšā uz galda nolikto ūdens glāzi.
– Sveiks, Kristian. Priecājos tikties. Lasīju tavu grāmatu un atzīšos, ka, manuprāt, tā ir brīnišķīga. – Kristīna Kaspersena pastiepa sveicienam roku, un, brīdi vilcinājies, Kristians pieklājīgi atņēma sveicienu. Viņa plaukstas bija tik sasvīdušas, ka sieviete droši vien jutās kā sarokojoties ar slapju sūkli. Tad pienāca un apsēdās arī otrs sarunu raidījuma vadītājs Andešs Krafts. Viņš sasveicinājās ar Kristianu un nosauca savu vārdu.
Uz galda gulēja grāmatas eksemplārs. Viņiem aiz muguras prognozi klāstīja laika ziņu vadītājs, tāpēc saruna bija jāturpina čukstus.
– Uztraucies? – Kristīna smaidīdama jautāja. – Nevajag.
Pievērsies tikai mums, un viss būs kārtībā.
Kristians mēmi pamāja ar galvu. Viņa ūdens glāze bija piepildīta, un viņš to vienā rāvienā izdzēra.
– Sāksim pēc divdesmit sekundēm, – Andešs Krafts sacīja, piemiegdams viņam ar aci. Kristians juta, ka pretī sēdošā vīrieša un sievietes pašpārliecinātība nomierina viņu. Viņš centās nedomāt par visapkārt esošajām kamerām, kas tūlīt tiešraidē pārraidīs interviju lielai daļai Zviedrijas iedzīvotāju.
Kristians gribēja ko bilst, bet tieši tobrīd sieviete sāka runāt, skatīdamies punktā viņam aiz muguras, un viņš saprata, ka raidījums ir sācies. Sirds dauzījās, ausīs dunēja, un viņam bija ļoti jāsaņemas, lai dzirdētu, ko Kristīna saka. Pēc īsas iepazīstināšanas viņa uzdeva pirmo jautājumu.
– Kristian, kritiķi jūsmo par tavu pirmo romānu “Nāra”. Un arī lasītāji izrāda neparasti lielu interesi vēl pirms tā iznākšanas. Kā tu jūties?
Sākumā balss mazliet drebēja, bet Kristīna nenovērsdamās skatījās acīs viņam, nevis kamerā, kuru viņš manīja ar acs kaktiņu. Dažos vārdos sastostījies, viņš juta, ka pamazām balss kļūst drošāka.
– Tas ir neticami. Allaž esmu sapņojis kļūt par rakstnieku, un sapņa piepildīšanās un šāda atsaucība pārspēj manas pārdrošākās cerības.
– Izdevēja tavai grāmatai sarīkojusi pamatīgu publicitātes kampaņu. Plakāti grāmatnīcu skatlogos, un baumo, ka pirmā tirāža bijusi daudz lielāka nekā parasti. Izskatās, ka visu laikrakstu grāmatu apskatnieki sacenšas savā starpā, ar kuriem literatūras dižgariem tevi vislabāk salīdzināt. Vai nekļūst par grūtu? – Andešs Krafts draudzīgi skatījās uz viņu.
Kristians jutās pašpārliecinātāks, sirds atkal sitās ierastajā ritmā. – Man tas ļoti daudz nozīmē, ka izdevēja man tic un tik plaši reklamē grāmatu. Tomēr es jūtos dīvaini, kad mani salīdzina ar citiem rakstniekiem. Mums katram ir savs atšķirīgs stils. – Nu jau viņš juta zem kājām cietu pamatu. Viņš sāka atbrīvoties, un vēl pēc pāris jautājumiem domāja, ka varētu tā sēdēt un pļāpāt visu dienu. Kristīna Kaspersena kaut ko paņēma no galda un pagrieza pret kameru. Ieraudzījis, kas tas ir, Kristians atkal sāka svīst. GT sestdienas numurs, kurā lieliem burtiem vīdēja viņa vārds un kliedzošs virsraksts “NĀVES DRAUDI”. Ūdens glāze bija tukša, tāpēc viņš atkal un atkal rija siekalas, pūlēdamies saslapināt sauso muti.
– Tā Zviedrijā kļūst par diezgan izplatītu parādību, ka slavenības saņem draudus. Taču tas sākās, vēl pirms tavs vārds kļuva pazīstams plašai auditorijai. Kā tu domā, kas tev sūta šīs draudu vēstules?
Sākumā viņš izdvesa vien neskaidru ķērcienu, taču tad izmocīja:
– Tas ir izrauts no konteksta un pārspīlēts. Vienmēr atrodas kāds, kuram skauž vai ir psiholoģiskas problēmas, un… nu jā, man par to nekas vairāk nav sakāms. – Viss ķermenis bija sasprindzis, un viņš zem galda slaucīja plaukstas biksēs.
– Paldies, ka atnāci pie mums uz sarunu par savu kritiķu augsti novērtēto romānu “Nāra”. – Andešs Krafts pacēla pret kameru grāmatu un smaidīja. Kristianu pārņēma atvieglojums, kad viņš saprata, ka intervija ir galā.
– Izdevās diezgan labi, – Kristīna Kaspersena teica, savākdama papīrus.
– Jā, tiešām, – Andešs Krafts piekrita, celdamies kājās. – Atvainojiet, bet man jāsteidzas vadīt televīzijas spēli.
Vīrietis ar austiņām galvā atbrīvoja Kristianu no mikrofona, lai viņš var piecelties. Viņš pateicās Kristīnai un sekoja paviljona administratorei laukā no studijas. Rokas joprojām trīcēja. Viņi uzkāpa pa kāpnēm, pagāja garām bufetes galdam un izgāja saltajā gaisā. Viņš jutās apžilbis un apjucis un nebija īsti drošs, vai grib tikties ar Gabiju no izdevniecības, kā iepriekš bija sarunājuši.
Taksometrs brauca uz centru, un viņš skatījās laukā pa logu. Viņš juta, ka zaudējis kontroli.
– Labi, kā tas notiks? – Patriks skatījās pāri ledus klajumam jūrā.
Tūrbjērns Rūds kā parasti nemaz neizskatījās uztraucies. Viņš allaž saglabāja mieru, lai cik sarežģīts būtu paredzamais uzdevums. Viens no Udevallas kriminālistikas ekspertiem bija pieredzējis atrast izeju no visdažādākajām situācijām.
– Jāizzāģē ledū āliņģis un jāizvelk viņš ar virvi.
– Vai ledus izturēs jūsu svaru?
– Ar īsto aprīkojumu sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Manuprāt, vairāk būtu jāuztraucas, ja izzāģēsim āliņģi, bet ķermenis atbrīvosies un straume to zem ledus aizraus prom.
– Kā jūs to novērsīsiet? – Patriks vaicāja.
– Vispirms izurbsim mazu caurumiņu un satversim ķermeni, tad uzlauzīsim vairāk ledus.
– Vai esat kādreiz ko tādu darījuši? – Patriks aizvien nebija pārliecināts.
– Hmm… – Tūrbjērns vilcinājās, apsvērdams jautājumu. – Nē, šķiet, ka mums vēl nav bijis ledū iesalis līķis. Es atcerētos, ja būtu bijis.
– Skaidrs, – Patriks teica, atkal pievērsdams skatienu vietai, kur it kā gulēja līķis. – Ķerieties klāt un dariet, kas jādara. Man jāaprunājas ar liecinieku. Patriks ievēroja, ka Melbergs iegrimis sarunā ar vīrieti, kurš bija atradis līķi. Bertilam nedrīkstēja ļaut ilgāku laiku uzturēties kāda cilvēka sabiedrībā neatkarīgi no tā, vai tas bija liecinieks vai kāds cits.
– Sveiki. Mani sauc Patriks Hedstrēms, – viņš teica, piegājis pie Melberga un viņa sarunbiedra.
– Jēte Pēšons, – vīrietis sarokodamies atbildēja, vienlaikus cenzdamies savaldīt žiperīgu zeltaino retrīveru.
– Rokijs grib skriet atpakaļ. Man nebija viegli aizdabūt viņu līdz sauszemei, – Jēte teica, asi paraudams pavadu, rādot sunim, kurš te ir noteicējs.
– Vai viņu atrada jūsu suns?
Jēte pamāja ar galvu. – Jā, viņš izskrēja uz ledus un atteicās nākt atpakaļ. Stāvēja un rēja. Es baidījos, ka ielūzīs ledū, tāpēc gāju pakaļ. Un tad es ieraudzīju… – Vīrietis nobālēja, atcerēdamies līķa seju zem ledus kārtas. Tad viņš noskurinājās un vaigos atgriezās sārtums. – Vai es jums vēl ilgi būšu vajadzīgs? Meita brauc uz dzemdību namu. Pirmais mazbērns.
Patriks pasmaidīja. – Tad es saprotu, kāpēc gribat tikt prom. Palieciet vēl pavisam mazu brītiņu, un mēs jūs palaidīsim, lai neko nenokavējat.
Tas Jēti apmierināja, un Patriks uzdeva vēl dažus jautājumus. Taču jau drīz kļuva skaidrs, ka neko vairāk vīrietis nevarēja piebilst. Viņam vienkārši bija tā nelaime nokļūt nepareizajā vietā nepareizajā laikā vai varbūt pareizajā vietā pareizajā laikā atkarībā no tā, kā uz to skatās. Pierakstījis kontaktinformāciju, Patriks ļāva topošajam vectēvam Jētem pamest notikuma vietu. Viņš, mazliet pieklibodams, aizsteidzās uz autostāvlaukumu.
Patriks atgriezās krastā vistuvāk vietai, kur kriminālistikas eksperts tobrīd rūpīgi ielaida āķi ledū izurbtā caurumā un piestiprināja pie līķa. Drošības dēļ eksperts bija nogūlies uz vēdera, un viņam ap vidu bija apsieta virve. Virve un pie āķa piestiprinātais kabelis sniedzās līdz krastam.Tūrbjērns negrasījās riskēt ar saviem darbiniekiem.
– Kā jau teicu, tiklīdz būsim viņu pieāķējuši, izzāģēsim ledū lielāku āliņģi un izvilksim laukā. – Patriks salēcās, pie kreisās auss izdzirdēdams Tūrbjērna balsi. Viņš bija tā iegrimis notiekošā vērošanā, ka nedzirdēja kolēģa tuvošanos.
– Vai tad vilksiet viņu krastā?
– Nē. Negribam pazaudēt pierādījumus, kas varētu būt palikuši uz drēbēm. Mēģināsim viņu iecelt līķu maisā turpat uz ledus un tikai tad vilksim uz krastu.
– Vai tiešām pēc tik ilga laika ūdenī var būt saglabājušies kādi pierādījumi? – Patriks skeptiski jautāja.
– Lielākā daļa droši vien ir gājusi bojā, bet nekad neko nevar zināt. Varbūt kaut kas ir kabatās vai apģērba krokās. Labāk neriskēsim.
– Tev noteikti taisnība. – Patrikam šķita maz ticams, ka viņi ko atradīs. Viņš arī agrāk bija redzējis no ūdens izceltus līķus, un, ja viņi tajā gulējuši krietnu laiku, nekas daudz nebija saglabājies.
Viņš pielika virs acīm plaukstu. Saule bija pakāpusies mazliet augstāk debesīs, un ledus spīdēja tik žilbinoši, ka acīs sariesās asaras. Samiedzis acis, viņš redzēja, ka āķis acīmredzot ir piestiprināts, jo tobrīd ledū tika zāģēts lielāks āliņģis. Lēni, ļoti lēni no ūdens tika izcelts līķis. Tas notika pārāk tālu, lai Patriks saskatītu sīkumus, un labi, ka tā.
Uz ledus uzmanīgi izrāpoja vēl viens eksperts, un, kad ķermenis bija pavisam izcelts no ūdens, divi roku pāri to uzmanīgi ieguldīja melnā līķu maisā, kuru pēc tam rūpīgi aiztaisīja. Viņi pamāja vīriem krastā, un kabelis nospriegojās. Centimetru pēc centimetra maisu vilka uz sauszemi. Patriks instinktīvi pakāpās atpakaļ, kad tas pietuvojās, taču tad nolamāja sevi, ka izturas kā mīkstčaulis. Viņš lūdza ekspertiem atvērt maisu un saņēmās paskatīties uz vīrieti, kurš bija gulējis zem ledus. Aizdomas apstiprinājās. Viņš bija gandrīz pārliecināts, ka atraduši Magnusu Šelneru.
Skatīdamies, kā eksperti hermētiski noslēdz maisu, tad paceļ un aiznes līdz zālienam aiz peldvietas, kas kalpoja par stāvlaukumu, viņš jutās iekšēji iztukšots. Pēc desmit minūtēm līķis jau bija ceļā uz tiesu medicīnas laboratoriju Gēteborgā, kur tiks veikta sekcija. No vienas puses, tas nozīmēja, ka tagad viņi saņems atbildes un varēs sekot pēdām. Būs kaut kāds atrisinājums. Bet, no otras puses, tiklīdz būs apstiprināta bojāgājušā personība, viņam to vajadzēs paziņot ģimenei. Un to nu viņš nepavisam neilgojās darīt.
Beidzot atvaļinājums bija galā. Tēvs bija sakravājis visas viņu mantas, salicis mašīnā un motormājā. Māte, kā parasti, gulēja gultā. Viņa bija vēl vājāka, vēl bālāka. Tagad viņa teica, ka vēlas vienīgi braukt mājās.
Beidzot tēvs bija izstāstījis, kāpēc viņa izskatās tik slima. Izrādījās, ka patiesībā viņa nemaz nebija slima. Viņai tikai vēderā bija bērniņš. Mazs brālītis vai māsiņa. Viņš nesaprata, kāpēc viņai tāpēc jājūtas tik slikti. Bet tēvs teica, ka tā ir.
Sākumā viņš priecājās. Brālis vai māsa, ar ko varēs spēlēties. Taču tad viņš izdzirdēja tēva un mātes sarunu un visu saprata. Tagad viņš apjauta, kāpēc vairs nav mātes skaistais puisītis, kāpēc viņa vairs neglāstīja viņa matus un kāpēc tā skatījās uz viņu. Viņš saprata, kas viņam atņēmis māti.
Viņdien viņš bija atgriezies pie motormājas, lavīdamies kā drosmīgais indiānis. Viņš bija pielīdis bez vismazākā troksnīša, piezadzies uz pirkstgaliem ar spalvu matos. Viņš bija Niknais Mākonis, bet māte un tēvs bija bālģīmji. Viņš redzēja viņus aiz aizkariem pārvietojamies pa motormāju. Māte negulēja gultā. Viņa bija piecēlusies un runāja, un Niknais Mākonis nopriecājās, jo varbūt viņa beidzot jutās labāk, varbūt bērniņš vairs nepadarīja viņu slimu. Un viņa izklausījās priecīga, nogurusi, bet priecīga. Niknais Mākonis lavījās tuvāk, gribēdams vēl dzirdēt bālģīmes priecīgo balsi. Soli pa solim viņš līda tuvāk, līdz stāvēja tieši zem atvērtā loga. Piespiedis muguru pie motormājas sienas, viņš aiztaisīja acis un klausījās.
Taču uzreiz atvēra acis, kad tie sāka runāt par viņu. Pēkšņi ar lielu joni pāri sāka gāzties tumsa. Viņš atkal bija pie viņas, tā šausmīgā smaka nāsīs, viņš dzirdēja, ka galvā atbalsojas klusums.
Mātes balss pāršķēla klusumu, pāršķēla tumsu. Lai cik mazs būtu, viņš lieliski saprata, ko viņa saka. Viņa nožēloja, ka kļuvusi par viņa māti, jo beidzot viņiem būs pašiem savs bērns. Ja vien viņa būtu zinājusi, nemūžam nebūtu vedusi viņu mājās. Bet tēvs savā pelēkajā un gurdajā balsī teica: – Bet tagad zēns ir šeit, tāpēc mums ar to jāsamierinās. Niknais Mākonis nekustējās, un tajā brīdī dzima naids. Viņš nespēja ietērpt jūtas vārdos, bet zināja, ka sajūta ir reizē brīnišķīga un briesmīgi sāpīga.
Tā nu, kamēr tēvs krāmēja mašīnā tūristu pavardu, viņu drēbes un pārtikas bundžas, un visādas citas lietas, viņā brieda naids. Tas piepildīja visu viņa sēdekli mašīnas aizmugurē. Taču viņš neienīda māti. Kā gan viņš to varētu? Viņš mīlēja māti.
Viņš ienīda to, kas bija viņam māti atņēmis.
✽
Ērika bija aizbraukusi uz Fjelbakas bibliotēku. Viņa zināja, ka Kristiana darbā nav. Viņš bija lieliski sevi parādījis rīta raidījumā, gandrīz līdz beigām. Kad viņam sāka jautāt par draudiem, uztraukums kļuva pārāk labi pamanāms. Bija tik sāpīgi skatīties, kā viņš koši pietvīkst un sāk svīst, ka Ērika bija izslēgusi televizoru pirms intervijas beigām.
Un te nu viņa stāvēja un izlikās, ka pārlūko plauktos grāmatas, prātodama, kā lai ķeras pie brauciena patiesā mērķa – sarunas ar Kristiana kolēģi Maiju. Tāpēc ka, jo vairāk Ērika domāja par vēstulēm, jo lielāka pārliecība radās, ka Kristianam nedraud svešinieks. Nē, vēstules šķita pārāk personiskas, vainīgais bija meklējams Kristiana dzīvē – tagadējā vai bijušajā.
Diemžēl viņš allaž ārkārtīgi negribīgi runāja par sevi. Šorīt viņa bija nolēmusi pierakstīt visu, ko kādreiz dzirdējusi par Kristianu vai viņa pagātni. Beigās Ērika sēdēja pie tukšas lapas ar pildspalvu rokā. Viņa atskārta, ka patiesībā par viņu neko nezina. Lai gan abi kopā bija pavadījuši krietni daudz laika, rediģēdami manuskriptu, un, lai gan, viņasprāt, kļuvuši labi draugi, viņš nekad nebija neko stāstījis par savu privāto dzīvi. Nekad nebija pieminējis, no kurienes ir, nedz vecāku vārdus vai viņu nodarbošanos. Nebija stāstījis, kur gājis skolā, vai jaunībā nodarbojies ar kādu sporta veidu. Viņš nerunāja par draugiem un to, vai aizvien sazinās ar viņiem. Viņa neko nezināja par viņu.
Šis fakts pats par sevi šķita aizdomīgs, jo cilvēki sarunās vienmēr atklāj dažādus sīkumus par sevi, informācijas driskas par to, kādi reiz bijuši un kāpēc kļuvuši tādi kā pašreiz. Kristiana piesardzība vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka viņš kaut ko slēpj. Jautājums tikai – vai viņam izdevies tāpat norobežoties no visiem pārējiem. Varbūt kolēģe, kas strādāja kopā ar viņu katru dienu, kaut ko izdibinājusi.
Ērika pameta šķību skatienu uz Maiju, kas rakstīja datorā. Par laimi, tobrīd viņas bibliotēkā bija vienas, tāpēc varēja netraucēti sarunāties. Beidzot Ērika bija izdomājusi taktiku. Viņa nevarēja tā uzreiz skaidri un gaiši jautāt Maijai par Kristianu, vajadzēja sākt sarunu aplinkus.
Viņa piespieda plaukstas pie krustiem, smagi nopūtās un atslīga krēslā pie letes, aiz kuras sēdēja Maija.
– Tev droši vien ir grūti. Dzirdēju, ka būšot dvīņi, – Maija teica, veltīdama Ērikai mātišķi līdzjūtīgu skatienu.
– Jā. Tur iekšā ir divi. – Ērika papliķēja vēderu, tēlodama, ka tiešām brīdi jāatpūšas. Tomēr pārāk piepūlēties ar izlikšanos nevajadzēja. Ikreiz, kad viņa apsēdās, viss ķermenis pateicībā atslāba.
– Pasēdi un atpūties.
– Paldies, – Ērika smaidīdama sacīja un turpināja: – Vai šorīt redzēji Kristianu televīzijā?
– Nē, diemžēl palaidu garām. Biju darbā. Bet ieprogrammēju DVD iekārtu, lai ieraksta. Vismaz man tā šķiet. Neprotu rīkoties ar visiem šiem modernajiem aparātiem. Vai viņam labi gāja?
– Neapšaubāmi. Lieliski, ka grāmatai pievērsta tik liela uzmanība.
– Jā, es ar viņu ļoti lepojos, – Maija teica, priekā starodama. – Man nebija ne jausmas, ka viņš ir rakstnieks, līdz uzzināju, ka iznāks grāmata. Un kāda grāmata! Atsauksmes ir brīnišķīgas.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/kamilla-lekberga/n-ras-sauciens/) на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
notes
1
“Es gribu stāvēt tev blakus kalna galā” (angļu val.) – rinda no austrāliešu popmūzikas dueta Savage Garden dziesmas Truly Madly Deeply.
2
Populārs Zviedrijas TV bērnu raidījums.
3
Ikgadēja Zviedrijas literārā balva, dibināta 1989. gadā, nosaukta par godu zviedru rakstniekam Augustam Strindbergam, un to pasniedz Zviedrijas Izdevēju asociācija.
4
Opra Vinfrija (Oprah Gail Winfrey, 1954) – populāra amerikāņu televīzijas sarunu šovu vadītāja.
5
Eva Elisabeth “Liza” Marklund (1962) – zviedru žurnāliste un kriminālromānu autore.
6
Jan Oskar Sverre Lucien Henri Guillou (1944) – zviedru rakstnieks un žurnālists, spiegu romānu autors.
7
GT jeb Göteborgs-Tidningen – 1902. gadā dibināts zviedru tabloīds, kas tagad kļuvis par Expressen vietējo izdevumu Gēteborgā un Rietumzviedrijā.
Kamilla Lekberga
Тип: электронная книга
Жанр: Современные детективы
Язык: на латышском языке
Издательство: Jumava
Дата публикации: 16.04.2024
Отзывы: Пока нет Добавить отзыв
О книге: Fjelbakā uzaust jauna zvaigzne rakstniecībā – Kristians Tīdels. Viņa pārsteidzošais darbs un noslēpumainā personība jau sākotnēji ieinteresē daudzus, tomēr vislielāko uzmanību autors gūst brīdī, kad lasītāji uzzina – autors saņem draudu vēstules. Kādēļ gan kāds gribētu biedēt Kristianu? Kas ir šo vēstuļu autors? Un vēl šī mīklainā Magnusa Šelnera pazušana… Notikumi sāk uzņemt apgriezienus, un atklājas pārsteidzošas sakarības.