Kthulhu aicinājums
Kthulhu aicinājums
H. F. Lavkrafts
"Kthulhu aicinājums" sarakstīts 1928. gadā, bet slavu guvis tikai pēc autora nāves. Šis stāsts ir iedvesmojis rakstniekus Stīvenu Kingu un Nīlu Geimenu, kino režisoru Giljermo del Toro, smagā metāla veterānus Metallica un Iron Maiden, daudzu populāru datorspēļu veidotājus, māksliniekus un citus izcilus dažādu kultūras jomu pārstāvjus. H. F. Lavkrafta mantojumā kopumā ir vairāk kā 100 stāsti, un viņa daiļrades ietekme uz nākamo paaudžu radošo jomu pārstāvjiem pielīdzināma viņa priekšgājēja Edgara Alana Po darbiem.
Stāsts vēsta par nelaiķa Frānsisa Veilenda Tērstona atklāsmēm, pētot senu, slepenu un mistisku kultu. Pēc Tērstona nāves viņa dokumentos atrasti vairāku baisu, savā starpā neizskaidrojami saistītu notikumu apraksti, mīklainos apstākļos miruša semītu valodu pētnieka pieraksti un ārkārtīgi neparasts bareljefs, kurā attēloti zinātniekiem nezināmi hieroglifi un briesmoņa tēls, kādu varētu uzburt vien slims prāts… Stāsts mūs aiznes uz nomaļām pasaules vietām, kurās gadu tūkstošiem turpina pastāvēt slepenais, šaušalīgais Kthulhu kults.
H. F. Lavkrafts
Kthulhu aicinājums
(Atrasts bostonieša, nelaiķa Frānsisa Veilenda Tērstona dokumentos)
“Visai iespējams, ka tik neaptverams spēks vai būtnes ir izdzīvojušas… izdzīvojušas ievērojamu laika sprīdi, kad… šis saprāts izpaužas tikai aprisēs un formās, kas sen atkāpušās arvien uzbrūkošo cilvēku rases uzplūdu priekšā… aprisēs, kas garāmslīdošās atmiņās pavīd vien dzejā un leģendās, kur tās tiek sauktas par dažnedažādiem dieviem, briesmoņiem, mītiskām būtnēm…”
Aldženons Blekvuds
I
MĀLA BRIESMONIS
Manuprāt, vislielākā žēlsirdība pasaulē ir cilvēka prāta nespēja atrast saikni starp visu, kas tajā uzkrājas. Mēs dzīvojam rāmā neziņas salā melna bezgalības okeāna vidū, un mums nav lemts ceļot tālu. Visas zinātnes, katra tiecoties uz savu pusi, līdz šim mūs maz ietekmējušas, bet kādudien, kad atsevišķās zināšanu druskas savienosies vienā veselā, atklāsies tik šausminoši realitātes plašumi un mūsu drausmīgais stāvoklis tajos, ka šie atklājumi laupīs mums prātu vai mēs bēgsim un patversimies no nāvīgās gaismas jauna tumsonības laikmeta mierā un drošībā.
Teozofi ir izteikuši minējumus par kosmiskā cikla satriecošo varenību, kurā mūsu pasaule un cilvēku rase ir īslaicīgas parādības. Viņi ir devuši mājienus par dīvainiem izdzīvošanas gadījumiem, kas liktu asinīm stingt dzīslās, ja vien tos neaizplīvurotu iemidzinošs optimisms. Bet ne jau viņi bija tie, kas man ļāva uz acumirkli ieraudzīt aizliegtos gadu miljardus, kas stindzina, par tiem vien iedomājoties, un aptumšo prātu, kad par tiem sapņoju. Šis acumirklis, tāpat kā visi baisie patiesības mirkļi, atklājās, nejauši saliekot kopā atsevišķus fragmentus – šajā gadījumā vecus avīžrakstus un miruša profesora piezīmes. Es ceru, ka nevienam citam neizdosies salikt šo pašu mozaīku; katrā ziņā, ja palikšu dzīvs, tad nemūžam apzināti neatklāšu pavedienu, kas palīdzētu savirknēt šo pretīgo notikumu ķēdi. Domāju, ka arī pats profesors grasījās klusēt par sev zināmo atklājuma daļu un būtu iznīcinājis savas piezīmes, ja viņu tik pēkšņi nebūtu pārsteigusi nāve.
Es pirmoreiz par to uzzināju 1926./27. gada ziemā pēc sava Providensā, Rodailendā, dzīvojošā vectēvoča, Brauna Universitātes semītu valodu goda profesora Džordža Ganela Endžela nāves. Profesors Endžels bija plaši pazīstama seno rakstu autoritāte, tāpēc pie viņa bieži vērsās prominentu muzeju vadītāji, un varbūt tāpēc daudzi atceras viņa aiziešanu deviņdesmit divu gadu vecumā. Vietējās sabiedrības interesi uzkurināja neskaidrie nāves apstākļi. Atceļā no Ņūportas kuģa profesors bija saņēmis sitienu; pēkšņi pakritis, kā vēstīja aculiecinieki, jo viņu pagrūdis nēģeris, kas izskatījies pēc jūrnieka un pēkšņi izniris no kāda šaubīga, tumša pagalma stāvajā piekalnē, kas bija īsākais ceļš no piestātnes līdz nelaiķa mājām Viljamsstrītā. Ārstiem neizdevās atrast nekādu redzamu vainu, bet pēc mulsām debatēm tie secināja, ka nāve iestājusies no nemanāma sirds bojājuma, ko izraisījis krietni vecā vīra mundrais kāpiens stāvajā kalnā. Tobrīd man nebija iemesla nepiekrist šim slēdzienam, bet pēdējā laikā esmu sācis par to prātot, un ne tikai prātot.
Man kā vectēvoča mantiniekam un testamenta izpildītājam, jo viņš nomira kā bezbērnu atraitnis, vajadzēja ar zināmu rūpību caurskatīt viņa dokumentus, un tāpēc pārvedu visas viņa mapes un kastes uz savu mitekli Bostonā. Lielu daļu savākto materiālu vēlāk publicēja Amerikas Arheoloģijas biedrība, bet vienas kastes saturs šķita ārkārtīgi mulsinošs, tāpēc vairījos to rādīt citiem. Kaste bija aizslēgta, un atslēgu es atradu tikai rūpīgāk izpētījis atslēgu riņķi, ko profesors allaž nēsāja kabatā. Tikai tad man izdevās kasti atvērt, taču priekšā bija vēl nopietnāks un rūpīgāk aizsargāts šķērslis. Ko nozīmēja manis atrastie dīvainie māla bareljefi un nesakarīgās rakstu zīmes, līkloči un grebumi? Vai tēvocis mūža nogalē būtu lētticīgi kritis par paviršas krāpšanas upuri? Es nolēmu atrast ekscentrisko skulptoru, kurš šādi iztraucējis veca vīra sirdsmieru.
Bareljefs bija nepilnu collu biezs un piecreiz sešas collas liels, raupjš četrstūris, kas acīmredzami darināts mūsdienās. Tomēr tas, kas bija uz tā attēlots, ne pēc noskaņas, ne nodoma ne tuvu nebija mūsdienīgs, jo, lai gan kubismam un futūrismam piemīt daudzi un dažādi untumi, tajos visai reti sastopama mistiskā regularitāte, kas slēpjas aizvēsturiskajos rakstos. Un lielākā daļa zīmju neapšaubāmi atgādināja kaut kādu rakstību, bet, lai gan labi pārzināju tēvoča dokumentus un kolekcijas, neparko nespēju atminēties, ka būtu redzējis ko līdzīgu vai atradis kādu norādi par attālu saistību ar ko pazīstamu.
Virs acīmredzamajiem hieroglifiem, pēc visa spriežot, bija atainots kāds tēls, lai gan autora impresionistiskā maniere traucēja gūt skaidru priekšstatu par tā raksturu. Izskatījās, ka tas ir kaut kāds briesmonis vai briesmoņa simbols, kādu spētu uzburt tikai slims prāts. Sakot, ka manā nedaudz ekstravagantajā iztēlē vienlaicīgi iznira astoņkāja, pūķa un cilvēka karikatūras tēli, es palikšu uzticīgs atveida garam. Gaļīga galva ar taustekļiem slējās virs groteska, zvīņaina ķermeņa ar rudimentāriem spārniem, taču visbiedējošākās šķita radījuma aprises. Aiz stāva neskaidri iezīmējās gigantiskas arhitektūras formas.
Šo dīvaino veidojumu papildināja avīžu izgriezumu kaudzīte un ar profesora Endžela roku nesen rakstītas piezīmes bez jebkādām pretenzijām uz literāriem izpušķojumiem. Šķiet, galvenā dokumenta nosaukums bija “KTHULHU KULTS”. Burti bija rūpīgi izzīmēti, novēršot jebkādu iespēju pārprast vai nepareizi izlasīt nedzirdēto vārdu. Manuskriptam bija divas daļas, pirmajai bija dots virsraksts “1925. – Tomasstrītā 7, Providensā, Rodailendā dzīvojošā H. E. Vilkoksa sapņi un sapņos tapušie darbi”, bet otrajai – “Benvilstrītā 121, Ņūorleānā, Luiziānā dzīvojošā inspektora Džona R. Legrasa stāsts 1908. g. A. A. B. san., piez. par to pašu un prof. Veba atskaite”. Pārējie dokumenti bija īsas piezīmes, vienās aprakstīti dažādu cilvēku savādie sapņi, citās – citāti no teozofijas grāmatām un žurnāliem (īpaši no V. Skota-Eliota “Atlantīdas un zudušās Lemūrijas”), un pārējie bija komentāri par senām slepenām biedrībām un sektām ar atsaucēm uz tādiem mitoloģijas un antropoloģijas avotiem kā Freizera “Zelta zars” un Mareja jaunkundzes “Rietumeiropas raganu kults”. Izgriezumi bija saistīti ar garīgu slimību un masveida ārprāta vai apmātības uzliesmojumiem 1925. gada pavasarī.
Galvenā manuskripta sākumā bija izklāstīts ļoti īpatnējs stāsts. 1925. gada 1. martā pie profesora Endžela ar vēl gluži miklu un svaigu māla bareljefa plāksni ieradies vājš, tumšmatains, neirotisks un satraukts jauneklis. Vizītkartē bija rakstīts Henrija Entonija Vilkoksa vārds, un mans tēvocis viņu pazina kā pavirši zināmas, labas ģimenes jaunāko dēlu, kurš studēja tēlniecību Rodailendas Dizaina skolā un dzīvoja viens Heraldiskās lilijas ēkā netālu no mācību iestādes. Vilkokss bija pāragri attīstījies un ģeniāls, taču ārkārtīgi ekscentrisks jauneklis, kurš kopš bērnības pievērsis sev uzmanību ar dīvainiem stāstiem un sapņu atstāstiem. Viņš dēvēja sevi par “pārlieku jūtīgu”, taču senās tirdzniecības pilsētas krietnie ļaudis uzskatīja viņu tikai par “dīvainu”. Viņam nepatika saieties ar savu aprindu cilvēkiem, tāpēc jauneklis pamazām pazuda no sabiedrības uzmanības loka un bija pazīstams tikai šauram citās pilsētās dzīvojošu estētu lokam. Pat Providensas Mākslas klubs, kas ļoti rūpējās par sava konservatīvā gara saglabāšanu, uzskatīja viņu par bezcerīgu gadījumu.
Apmeklējuma reizē, kā vēstīja profesora manuskripts, skulptors pēkšņi ievaicājies par namatēva zināšanām arheoloģijā, kas varētu palīdzēt izprast bareljefā attēlotos hieroglifus. Viņa runasveids bija sapņains un manierīgs, kas savukārt laupīja līdzcietību pret runātāju, tāpēc tēvocis atbildēja strupi, jo plāksne bija aizdomīgi svaiga un diez vai tās izcelsme kaut vai attāli varēja būt saistīta ar arheoloģiju. Jaunā Vilkoksa atbilde uz pārmetumu tomēr atstāja uz manu tēvoci pietiekami lielu iespaidu, lai viņš vārds vārdā piefiksētu ciemiņa fantastiski poētisko stāstījumu, jo šāds runasveids, kā tagad esmu noskaidrojis, viņam ir ļoti raksturīgs. Viņš teica: “Tā tiešām ir jauna, jo radīju to tikai vakarnakt, sapņodams par dīvainām pilsētām, un sapņi ir senāki par drūmo Tairu vai domīgo Sfinksu, vai dārzu ieskauto Babilonu.”
Tad viņš sāka savu nesakarīgo stāstu, kas atsauca atmiņā sapni un sakairināja mana tēvoča interesi. Iepriekšējā naktī bija notikusi viegla zemestrīce, kas Jaunanglijā tomēr izrādījās visspēcīgākā pēdējo gadu laikā un atstājusi dziļu iespaidu uz Vilkoksa iztēli. Devies pie miera, viņš bija sapņojis par gigantiskām pilsētām ar titāniskiem kvartāliem un monolītiem, kas slējās līdz debesīm un no kuriem sūcās zaļas gļotas, iedvešot slēptas šausmas. Sienas un pīlārus klājuši hieroglifi, un no nenosakāmas vietas kaut kur dziļi pazemē skanējusi balss, kas patiesībā nemaz nebija balss, bet haotiska sajūta, ko vienīgi iztēle spēja pārtulkot skaņā un kuru viņš centās atveidot ar gandrīz neizrunājamu burtu virkni: “Kthulhu fhtagn.”
Šis burtu juceklis bija visu atmiņu atslēga, kas saviļņoja un satrauca profesoru Endželu. Viņš kā jau zinātnieks detalizēti izprašņāja skulptoru un gandrīz drudžaini pētīja bareljefu, ko jauneklis bija sācis veidot, pārsalis un ģērbies tikai naktstērpā, kad mulsinoši bija piezagusies nomoda. Kā vēlāk teica Vilkokss, tajā, ka uzreiz nav spējis atpazīt ne hieroglifus, ne attēlu, mans tēvocis vainojis vecumu. Daudzi jautājumi viesim šķita gluži nevietā, īpaši tie, kas tika uzdoti ar mērķi saistīt viņa stāstījumu ar dīvainām sektām vai biedrībām, un Vilkokss nespēja saprast, kāpēc tēvocis tik uzstājīgi solās klusēt apmaiņā pret atzīšanos, ka viņš ir kādas mistiskas vai pagāniskas reliģiskās organizācijas biedrs. Kad profesors Endžels bija pārliecinājies, ka skulptors tik tiešām nezina neko par sektām vai mistisku zināšanu sistēmām, viņš pieprasīja, lai viesis arī turpmāk ziņotu par saviem sapņiem. Šis lūgums nesa regulārus augļus, jo pēc pirmās sarunas manuskriptā atrodamas ziņas par jaunekļa ikdienas apciemojumiem, kuru laikā viņš dalījās ar šokējošiem naksnīgo tēlu fragmentiem, kuros vienmēr parādījās šaušalīga ainava ar tumšiem, pilošiem akmeņiem un skanēja pazemes balss vai būtnes monotonie, mīklainie kliedzieni, ko nebija iespējams saukt citādi kā par nesakarīgu buldurēšanu. Visbiežāk atkārtojās divas skaņas, kas manuskriptā atainotas ar sekojošiem burtiem “Kthulhu” un “R’lje”.
23. martā manuskripts turpinājās, Vilkokss nebija ieradies, un pēc apjautāšanās viņa miteklī atklājās, ka viņš sasirdzis ar visai dīvainu drudzi un aizvests uz vecāku mājām Votermenstrītā. Naktī viņa kliedzieni bija pamodinājuši vairākus tajā pašā ēkā dzīvojošus māksliniekus, un pēc tam viņš pārmaiņus te ieslīdzis bezsamaņā, te delīrijā. Tēvocis nekavējoties telefonēja ģimenei un kopš tā brīža vērīgi sekoja notikumiem. Viņš regulāri apciemoja jaunekļa ārstējošā ārsta daktera Tobija praksi Teijerstrītā. Skulptora drudža pārņemtais prāts, kā noprotams, kavējās pie dīvainām lietām, un ārsts, runādams par tām, ik pa brīdim nodrebinājās. Vīzijās atkārtojās ne tikai agrākie sapņi, bet figurēja arī gigantisks, “vairākas jūdzes” garš radījums, kurš kaut kur gāja vai slāja. Sirdzējs ne reizi pilnībā neaprakstīja šo subjektu, bet saraustītie vārdi, ko atkārtoja dakteris Tobijs, pārliecināja profesoru, ka tas ir tas pats vārdā nenosauktais briesmonis, ko jauneklis bija centies atainot savā sapņu skulptūrā. Subjekta pieminēšana, dakteris piebilda, nemainīgi vēstīja, ka pacients drīz ieslīgs letarģijā. Ķermeņa temperatūra dīvainā kārtā īpaši nepārsniedza normālo, tomēr pacienta stāvoklis kopumā drīzāk liecināja par drudzi nekā garīgu kaiti.
2. aprīlī apmēram trijos pēcpusdienā Vilkoksa dīvainā liga pēkšņi pārgāja. Viņš pietrūkās gultā sēdus, ļoti izbrīnīts, ka atrodas savu vecāku mājās, un viņam nebija ne jausmas, kas kopš 22. marta vakara ar viņu noticis sapņos vai īstenībā. Ārsts atzina viņu par veselu, un pēc trim dienām jauneklis atgriezās savā miteklī, bet profesoram Endželam vairs nespēja būt noderīgs. Līdz ar atlabšanu visas atmiņas par dīvainajiem sapņiem bija izgaisušas, un nedēļas garumā klausījies bezjēdzīgus un nebūtiskus visparastāko vīziju izklāstus, mans tēvocis pārstāja pierakstīt Vilkoksa nakts izraisītās domas. Te manuskripta pirmā daļa beidzās, bet atsauces uz atsevišķām saraustītām piezīmēm deva man daudz vielas pārdomām – patiesībā tik daudz, ka tikai iedzimtā skepse, kas tolaik bija manas filosofiskās pārliecības pamats, mudināja mani neuzticēties māksliniekam. Minētajās piezīmēs bija izklāstīti vairāku citu cilvēku sapņi tajā pašā laikā, kad dīvainās vīzijas bija apciemojušas jauno Vilkoksu. Šķiet, mans tēvocis bija steigšus uzsācis plašu izmeklēšanu, aptaujājot gandrīz visus savus draugus, ar kuriem varēja runāt, neradot aizdomas; viņš lūdza atcerēties sapņus konkrētajās, viņu interesējošajās naktīs. Šķiet, šis lūgums tika uztverts ar dalītām jūtām, taču bez šaubām guva lielāku atsaucību, nekā gadījumā, ja jautātājs būtu parasts cilvēks, kura rīcībā nav sekretāres. Oriģinālā korespondence nav saglabājusies, taču piezīmēs atrodams pamatīgs un ļoti nozīmīgs kopsavilkums. Jaunanglijas tradicionālās “zemes sāls” – parasto iedzīvotāju un uzņēmēju – aptauja neuzrādīja gandrīz nekādus rezultātus, lai gan atsevišķos gadījumos atklājās satraucošas, bet bezveidīgas nakts vīzijas, un vienmēr tas noticis starp 23. martu un 2. aprīlī – tieši tad, kad jaunais Vilkokss mocījās delīrijā. Uz zinātņu vīriem šī liga bija atstājusi mazāku iespaidu, lai gan četros gadījumos neskaidri aprakstīti garāmslīdoši dīvainu ainavu tēli, un vienā gadījumā sapnī figurē anomāla būtne.
Izrādījās, ka visnoderīgākās atbildes varēja sniegt mākslinieki un dzejnieki, un es zinu, ka izceltos panika, ja viņiem būtu radusies iespēja salīdzināt savu pieredzi. Tomēr manā rīcībā nebija oriģinālo vēstuļu, tāpēc man bija aizdomas, ka tajās uzdoti uzvedinoši jautājumi vai sarakste tikusi rediģēta par labu vēlamajam rezultātam. Tāpēc man aizvien šķita, ka Vilkokss, zinādams kādu informāciju tēvocis savācis, nelietīgi izmantoja sirmā zinātnieka labvēlību. Estētu atbildes zīmēja satraucošu ainu. № 28. februāra līdz 2. aprīlim lielu daļu aptaujāto bija apciemojuši ārkārtīgi dīvaini sapņi, kuru intensitāte ievērojami pieauga tieši skulptora delīrija laikā. Vairāk nekā ceturtā daļa no tiem, kas ziņoja par šādiem sapņiem, stāstīja par ainām un šķietamām skaņām, kas daudz neatšķīrās no Vilkoksa aprakstītajām, un daži sapņotāji atzinās bailēs no gigantiska bezvārda radījuma, kas parādījies pašās beigās. Viens gadījums, kas izcelts īpaši, bija ļoti skumjš. Subjekts, plaši pazīstams arhitekts ar noslieci uz teozofiju un okultismu, sajucis prātā tajā pašā dienā, kad lēkme piemeklēja jauno Vilkoksu, un izdzisis pēc dažiem mēnešiem, līdz tam bez apstājas kliegdams, lai viņu glābj no kaut kāda elles izdzimuma. Ja tēvocis savās piezīmēs būtu minējis subjektu vārdus, nevis tikai kārtas numurus, man rastos kārdinājums sākt personīgu izmeklēšanu, taču tagad man izdevās atrast tikai dažus. Tomēr visi kā viens apstiprināja piezīmēs fiksēto. Bieži esmu domājis, vai visi profesora aptaujas subjekti juta vienādu mulsumu un apjukumu. Bet labi vien ir, ka viņi tā arī nekad nesaņems skaidrojumu.
Avīžu izgriezumi, kā jau minēju, vēstīja par panikas, mānijas un ekscentriskas uzvedības gadījumiem minētajā laika periodā. Profesors Endžels acīmredzot izmantoja preses izgriezumu apkopošanas biroja pakalpojumus, jo rakstu bija milzīgi daudz un tie savākti no visām pasaules malām. Naksnīga pašnāvība Londonā – vientuļš gulētājs ar stindzinošu kliedzienu izlēcis pa logu. Nesakarīga vēstule kāda Dienvidamerikas laikraksta redaktoram – kāds fanātiķis, pamatojoties uz redzētajām vīzijām, sludina cilvēcei drausmīgu nākotni. Ziņojumā no Kalifornijas aprakstīta teozofu kolonija, kas, ģērbusies baltās drānās, lielā barā dodas pretī “brīnišķīgam piepildījumam”, ko tā arī nesasniedz, savukārt rakstos no Indijas piesardzīgi runāts par nopietniem iezemiešu nemieriem marta beigās. Haiti pastiprinājušās vudū orģijas, un no Āfrikas nomalēm pienāk ziņas par draudīgu murmināšanu. Atsevišķas iezemiešu ciltis ap šo laiku īpaši traucē amerikāņu virsniekus Filipīnās, un naktī no 22. uz 23. martu Ņujorkas policistiem uzbrūk histērisku levantiešu bars. Arī Īrijas rietumos klīst baumas un leģendas, un gleznotājs fantasts Arduā-Bano 1926. gada pavasara mākslas salonā Parīzē izstāda zaimojošu darbu “Sapņu ainava”. Savukārt dažādi incidenti vājprātīgo patversmēs ir tik daudzskaitlīgi, ka tikai neizskaidrojamas, brīnumainas sagadīšanās dēļ ārstu brālība nav pamanījusi šīs dīvainās paralēles un metusies izdarīt maldīgus secinājumus. Kopumā dīvaina laikrakstu izgriezumu kolekcija; un es līdz pat šai dienai nespēju aptvert savu auksto racionālismu, kas mudināja mani nepievērst tiem uzmanību. Taču tolaik es biju pārliecināts, ka jaunais Vilkokss zināja par senākajiem notikumiem, jo profesors bija viņam par tiem bija izstāstījis.
II
INSPEKTORA LEGRASA STĀSTS
Senākie fakti, kuru dēļ mans tēvocis piešķīra tik lielu nozīmi skulptora sapnim un bareljefam, veidoja manuskripta otro daļu. Izrādās, profesors Endžels jau reiz bija redzējis bezvārda briesmoņa velnišķās aprises, lauzījis galvu par nepazīstamajiem hieroglifiem un dzirdējis draudīgās zilbes, ko iespējams atdarināt tikai kā “Kthulhu”, un tas viss veido tik satraucošu un šaušalīgu saikni, ka nav nekāds brīnums, ka viņš tincināja jauno Vilkoksu un centās izdibināt ko vairāk.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/h-f-lavkrafts/kthulhu-aicin-jums/) на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
H. F. Lavkrafts
"Kthulhu aicinājums" sarakstīts 1928. gadā, bet slavu guvis tikai pēc autora nāves. Šis stāsts ir iedvesmojis rakstniekus Stīvenu Kingu un Nīlu Geimenu, kino režisoru Giljermo del Toro, smagā metāla veterānus Metallica un Iron Maiden, daudzu populāru datorspēļu veidotājus, māksliniekus un citus izcilus dažādu kultūras jomu pārstāvjus. H. F. Lavkrafta mantojumā kopumā ir vairāk kā 100 stāsti, un viņa daiļrades ietekme uz nākamo paaudžu radošo jomu pārstāvjiem pielīdzināma viņa priekšgājēja Edgara Alana Po darbiem.
Stāsts vēsta par nelaiķa Frānsisa Veilenda Tērstona atklāsmēm, pētot senu, slepenu un mistisku kultu. Pēc Tērstona nāves viņa dokumentos atrasti vairāku baisu, savā starpā neizskaidrojami saistītu notikumu apraksti, mīklainos apstākļos miruša semītu valodu pētnieka pieraksti un ārkārtīgi neparasts bareljefs, kurā attēloti zinātniekiem nezināmi hieroglifi un briesmoņa tēls, kādu varētu uzburt vien slims prāts… Stāsts mūs aiznes uz nomaļām pasaules vietām, kurās gadu tūkstošiem turpina pastāvēt slepenais, šaušalīgais Kthulhu kults.
H. F. Lavkrafts
Kthulhu aicinājums
(Atrasts bostonieša, nelaiķa Frānsisa Veilenda Tērstona dokumentos)
“Visai iespējams, ka tik neaptverams spēks vai būtnes ir izdzīvojušas… izdzīvojušas ievērojamu laika sprīdi, kad… šis saprāts izpaužas tikai aprisēs un formās, kas sen atkāpušās arvien uzbrūkošo cilvēku rases uzplūdu priekšā… aprisēs, kas garāmslīdošās atmiņās pavīd vien dzejā un leģendās, kur tās tiek sauktas par dažnedažādiem dieviem, briesmoņiem, mītiskām būtnēm…”
Aldženons Blekvuds
I
MĀLA BRIESMONIS
Manuprāt, vislielākā žēlsirdība pasaulē ir cilvēka prāta nespēja atrast saikni starp visu, kas tajā uzkrājas. Mēs dzīvojam rāmā neziņas salā melna bezgalības okeāna vidū, un mums nav lemts ceļot tālu. Visas zinātnes, katra tiecoties uz savu pusi, līdz šim mūs maz ietekmējušas, bet kādudien, kad atsevišķās zināšanu druskas savienosies vienā veselā, atklāsies tik šausminoši realitātes plašumi un mūsu drausmīgais stāvoklis tajos, ka šie atklājumi laupīs mums prātu vai mēs bēgsim un patversimies no nāvīgās gaismas jauna tumsonības laikmeta mierā un drošībā.
Teozofi ir izteikuši minējumus par kosmiskā cikla satriecošo varenību, kurā mūsu pasaule un cilvēku rase ir īslaicīgas parādības. Viņi ir devuši mājienus par dīvainiem izdzīvošanas gadījumiem, kas liktu asinīm stingt dzīslās, ja vien tos neaizplīvurotu iemidzinošs optimisms. Bet ne jau viņi bija tie, kas man ļāva uz acumirkli ieraudzīt aizliegtos gadu miljardus, kas stindzina, par tiem vien iedomājoties, un aptumšo prātu, kad par tiem sapņoju. Šis acumirklis, tāpat kā visi baisie patiesības mirkļi, atklājās, nejauši saliekot kopā atsevišķus fragmentus – šajā gadījumā vecus avīžrakstus un miruša profesora piezīmes. Es ceru, ka nevienam citam neizdosies salikt šo pašu mozaīku; katrā ziņā, ja palikšu dzīvs, tad nemūžam apzināti neatklāšu pavedienu, kas palīdzētu savirknēt šo pretīgo notikumu ķēdi. Domāju, ka arī pats profesors grasījās klusēt par sev zināmo atklājuma daļu un būtu iznīcinājis savas piezīmes, ja viņu tik pēkšņi nebūtu pārsteigusi nāve.
Es pirmoreiz par to uzzināju 1926./27. gada ziemā pēc sava Providensā, Rodailendā, dzīvojošā vectēvoča, Brauna Universitātes semītu valodu goda profesora Džordža Ganela Endžela nāves. Profesors Endžels bija plaši pazīstama seno rakstu autoritāte, tāpēc pie viņa bieži vērsās prominentu muzeju vadītāji, un varbūt tāpēc daudzi atceras viņa aiziešanu deviņdesmit divu gadu vecumā. Vietējās sabiedrības interesi uzkurināja neskaidrie nāves apstākļi. Atceļā no Ņūportas kuģa profesors bija saņēmis sitienu; pēkšņi pakritis, kā vēstīja aculiecinieki, jo viņu pagrūdis nēģeris, kas izskatījies pēc jūrnieka un pēkšņi izniris no kāda šaubīga, tumša pagalma stāvajā piekalnē, kas bija īsākais ceļš no piestātnes līdz nelaiķa mājām Viljamsstrītā. Ārstiem neizdevās atrast nekādu redzamu vainu, bet pēc mulsām debatēm tie secināja, ka nāve iestājusies no nemanāma sirds bojājuma, ko izraisījis krietni vecā vīra mundrais kāpiens stāvajā kalnā. Tobrīd man nebija iemesla nepiekrist šim slēdzienam, bet pēdējā laikā esmu sācis par to prātot, un ne tikai prātot.
Man kā vectēvoča mantiniekam un testamenta izpildītājam, jo viņš nomira kā bezbērnu atraitnis, vajadzēja ar zināmu rūpību caurskatīt viņa dokumentus, un tāpēc pārvedu visas viņa mapes un kastes uz savu mitekli Bostonā. Lielu daļu savākto materiālu vēlāk publicēja Amerikas Arheoloģijas biedrība, bet vienas kastes saturs šķita ārkārtīgi mulsinošs, tāpēc vairījos to rādīt citiem. Kaste bija aizslēgta, un atslēgu es atradu tikai rūpīgāk izpētījis atslēgu riņķi, ko profesors allaž nēsāja kabatā. Tikai tad man izdevās kasti atvērt, taču priekšā bija vēl nopietnāks un rūpīgāk aizsargāts šķērslis. Ko nozīmēja manis atrastie dīvainie māla bareljefi un nesakarīgās rakstu zīmes, līkloči un grebumi? Vai tēvocis mūža nogalē būtu lētticīgi kritis par paviršas krāpšanas upuri? Es nolēmu atrast ekscentrisko skulptoru, kurš šādi iztraucējis veca vīra sirdsmieru.
Bareljefs bija nepilnu collu biezs un piecreiz sešas collas liels, raupjš četrstūris, kas acīmredzami darināts mūsdienās. Tomēr tas, kas bija uz tā attēlots, ne pēc noskaņas, ne nodoma ne tuvu nebija mūsdienīgs, jo, lai gan kubismam un futūrismam piemīt daudzi un dažādi untumi, tajos visai reti sastopama mistiskā regularitāte, kas slēpjas aizvēsturiskajos rakstos. Un lielākā daļa zīmju neapšaubāmi atgādināja kaut kādu rakstību, bet, lai gan labi pārzināju tēvoča dokumentus un kolekcijas, neparko nespēju atminēties, ka būtu redzējis ko līdzīgu vai atradis kādu norādi par attālu saistību ar ko pazīstamu.
Virs acīmredzamajiem hieroglifiem, pēc visa spriežot, bija atainots kāds tēls, lai gan autora impresionistiskā maniere traucēja gūt skaidru priekšstatu par tā raksturu. Izskatījās, ka tas ir kaut kāds briesmonis vai briesmoņa simbols, kādu spētu uzburt tikai slims prāts. Sakot, ka manā nedaudz ekstravagantajā iztēlē vienlaicīgi iznira astoņkāja, pūķa un cilvēka karikatūras tēli, es palikšu uzticīgs atveida garam. Gaļīga galva ar taustekļiem slējās virs groteska, zvīņaina ķermeņa ar rudimentāriem spārniem, taču visbiedējošākās šķita radījuma aprises. Aiz stāva neskaidri iezīmējās gigantiskas arhitektūras formas.
Šo dīvaino veidojumu papildināja avīžu izgriezumu kaudzīte un ar profesora Endžela roku nesen rakstītas piezīmes bez jebkādām pretenzijām uz literāriem izpušķojumiem. Šķiet, galvenā dokumenta nosaukums bija “KTHULHU KULTS”. Burti bija rūpīgi izzīmēti, novēršot jebkādu iespēju pārprast vai nepareizi izlasīt nedzirdēto vārdu. Manuskriptam bija divas daļas, pirmajai bija dots virsraksts “1925. – Tomasstrītā 7, Providensā, Rodailendā dzīvojošā H. E. Vilkoksa sapņi un sapņos tapušie darbi”, bet otrajai – “Benvilstrītā 121, Ņūorleānā, Luiziānā dzīvojošā inspektora Džona R. Legrasa stāsts 1908. g. A. A. B. san., piez. par to pašu un prof. Veba atskaite”. Pārējie dokumenti bija īsas piezīmes, vienās aprakstīti dažādu cilvēku savādie sapņi, citās – citāti no teozofijas grāmatām un žurnāliem (īpaši no V. Skota-Eliota “Atlantīdas un zudušās Lemūrijas”), un pārējie bija komentāri par senām slepenām biedrībām un sektām ar atsaucēm uz tādiem mitoloģijas un antropoloģijas avotiem kā Freizera “Zelta zars” un Mareja jaunkundzes “Rietumeiropas raganu kults”. Izgriezumi bija saistīti ar garīgu slimību un masveida ārprāta vai apmātības uzliesmojumiem 1925. gada pavasarī.
Galvenā manuskripta sākumā bija izklāstīts ļoti īpatnējs stāsts. 1925. gada 1. martā pie profesora Endžela ar vēl gluži miklu un svaigu māla bareljefa plāksni ieradies vājš, tumšmatains, neirotisks un satraukts jauneklis. Vizītkartē bija rakstīts Henrija Entonija Vilkoksa vārds, un mans tēvocis viņu pazina kā pavirši zināmas, labas ģimenes jaunāko dēlu, kurš studēja tēlniecību Rodailendas Dizaina skolā un dzīvoja viens Heraldiskās lilijas ēkā netālu no mācību iestādes. Vilkokss bija pāragri attīstījies un ģeniāls, taču ārkārtīgi ekscentrisks jauneklis, kurš kopš bērnības pievērsis sev uzmanību ar dīvainiem stāstiem un sapņu atstāstiem. Viņš dēvēja sevi par “pārlieku jūtīgu”, taču senās tirdzniecības pilsētas krietnie ļaudis uzskatīja viņu tikai par “dīvainu”. Viņam nepatika saieties ar savu aprindu cilvēkiem, tāpēc jauneklis pamazām pazuda no sabiedrības uzmanības loka un bija pazīstams tikai šauram citās pilsētās dzīvojošu estētu lokam. Pat Providensas Mākslas klubs, kas ļoti rūpējās par sava konservatīvā gara saglabāšanu, uzskatīja viņu par bezcerīgu gadījumu.
Apmeklējuma reizē, kā vēstīja profesora manuskripts, skulptors pēkšņi ievaicājies par namatēva zināšanām arheoloģijā, kas varētu palīdzēt izprast bareljefā attēlotos hieroglifus. Viņa runasveids bija sapņains un manierīgs, kas savukārt laupīja līdzcietību pret runātāju, tāpēc tēvocis atbildēja strupi, jo plāksne bija aizdomīgi svaiga un diez vai tās izcelsme kaut vai attāli varēja būt saistīta ar arheoloģiju. Jaunā Vilkoksa atbilde uz pārmetumu tomēr atstāja uz manu tēvoci pietiekami lielu iespaidu, lai viņš vārds vārdā piefiksētu ciemiņa fantastiski poētisko stāstījumu, jo šāds runasveids, kā tagad esmu noskaidrojis, viņam ir ļoti raksturīgs. Viņš teica: “Tā tiešām ir jauna, jo radīju to tikai vakarnakt, sapņodams par dīvainām pilsētām, un sapņi ir senāki par drūmo Tairu vai domīgo Sfinksu, vai dārzu ieskauto Babilonu.”
Tad viņš sāka savu nesakarīgo stāstu, kas atsauca atmiņā sapni un sakairināja mana tēvoča interesi. Iepriekšējā naktī bija notikusi viegla zemestrīce, kas Jaunanglijā tomēr izrādījās visspēcīgākā pēdējo gadu laikā un atstājusi dziļu iespaidu uz Vilkoksa iztēli. Devies pie miera, viņš bija sapņojis par gigantiskām pilsētām ar titāniskiem kvartāliem un monolītiem, kas slējās līdz debesīm un no kuriem sūcās zaļas gļotas, iedvešot slēptas šausmas. Sienas un pīlārus klājuši hieroglifi, un no nenosakāmas vietas kaut kur dziļi pazemē skanējusi balss, kas patiesībā nemaz nebija balss, bet haotiska sajūta, ko vienīgi iztēle spēja pārtulkot skaņā un kuru viņš centās atveidot ar gandrīz neizrunājamu burtu virkni: “Kthulhu fhtagn.”
Šis burtu juceklis bija visu atmiņu atslēga, kas saviļņoja un satrauca profesoru Endželu. Viņš kā jau zinātnieks detalizēti izprašņāja skulptoru un gandrīz drudžaini pētīja bareljefu, ko jauneklis bija sācis veidot, pārsalis un ģērbies tikai naktstērpā, kad mulsinoši bija piezagusies nomoda. Kā vēlāk teica Vilkokss, tajā, ka uzreiz nav spējis atpazīt ne hieroglifus, ne attēlu, mans tēvocis vainojis vecumu. Daudzi jautājumi viesim šķita gluži nevietā, īpaši tie, kas tika uzdoti ar mērķi saistīt viņa stāstījumu ar dīvainām sektām vai biedrībām, un Vilkokss nespēja saprast, kāpēc tēvocis tik uzstājīgi solās klusēt apmaiņā pret atzīšanos, ka viņš ir kādas mistiskas vai pagāniskas reliģiskās organizācijas biedrs. Kad profesors Endžels bija pārliecinājies, ka skulptors tik tiešām nezina neko par sektām vai mistisku zināšanu sistēmām, viņš pieprasīja, lai viesis arī turpmāk ziņotu par saviem sapņiem. Šis lūgums nesa regulārus augļus, jo pēc pirmās sarunas manuskriptā atrodamas ziņas par jaunekļa ikdienas apciemojumiem, kuru laikā viņš dalījās ar šokējošiem naksnīgo tēlu fragmentiem, kuros vienmēr parādījās šaušalīga ainava ar tumšiem, pilošiem akmeņiem un skanēja pazemes balss vai būtnes monotonie, mīklainie kliedzieni, ko nebija iespējams saukt citādi kā par nesakarīgu buldurēšanu. Visbiežāk atkārtojās divas skaņas, kas manuskriptā atainotas ar sekojošiem burtiem “Kthulhu” un “R’lje”.
23. martā manuskripts turpinājās, Vilkokss nebija ieradies, un pēc apjautāšanās viņa miteklī atklājās, ka viņš sasirdzis ar visai dīvainu drudzi un aizvests uz vecāku mājām Votermenstrītā. Naktī viņa kliedzieni bija pamodinājuši vairākus tajā pašā ēkā dzīvojošus māksliniekus, un pēc tam viņš pārmaiņus te ieslīdzis bezsamaņā, te delīrijā. Tēvocis nekavējoties telefonēja ģimenei un kopš tā brīža vērīgi sekoja notikumiem. Viņš regulāri apciemoja jaunekļa ārstējošā ārsta daktera Tobija praksi Teijerstrītā. Skulptora drudža pārņemtais prāts, kā noprotams, kavējās pie dīvainām lietām, un ārsts, runādams par tām, ik pa brīdim nodrebinājās. Vīzijās atkārtojās ne tikai agrākie sapņi, bet figurēja arī gigantisks, “vairākas jūdzes” garš radījums, kurš kaut kur gāja vai slāja. Sirdzējs ne reizi pilnībā neaprakstīja šo subjektu, bet saraustītie vārdi, ko atkārtoja dakteris Tobijs, pārliecināja profesoru, ka tas ir tas pats vārdā nenosauktais briesmonis, ko jauneklis bija centies atainot savā sapņu skulptūrā. Subjekta pieminēšana, dakteris piebilda, nemainīgi vēstīja, ka pacients drīz ieslīgs letarģijā. Ķermeņa temperatūra dīvainā kārtā īpaši nepārsniedza normālo, tomēr pacienta stāvoklis kopumā drīzāk liecināja par drudzi nekā garīgu kaiti.
2. aprīlī apmēram trijos pēcpusdienā Vilkoksa dīvainā liga pēkšņi pārgāja. Viņš pietrūkās gultā sēdus, ļoti izbrīnīts, ka atrodas savu vecāku mājās, un viņam nebija ne jausmas, kas kopš 22. marta vakara ar viņu noticis sapņos vai īstenībā. Ārsts atzina viņu par veselu, un pēc trim dienām jauneklis atgriezās savā miteklī, bet profesoram Endželam vairs nespēja būt noderīgs. Līdz ar atlabšanu visas atmiņas par dīvainajiem sapņiem bija izgaisušas, un nedēļas garumā klausījies bezjēdzīgus un nebūtiskus visparastāko vīziju izklāstus, mans tēvocis pārstāja pierakstīt Vilkoksa nakts izraisītās domas. Te manuskripta pirmā daļa beidzās, bet atsauces uz atsevišķām saraustītām piezīmēm deva man daudz vielas pārdomām – patiesībā tik daudz, ka tikai iedzimtā skepse, kas tolaik bija manas filosofiskās pārliecības pamats, mudināja mani neuzticēties māksliniekam. Minētajās piezīmēs bija izklāstīti vairāku citu cilvēku sapņi tajā pašā laikā, kad dīvainās vīzijas bija apciemojušas jauno Vilkoksu. Šķiet, mans tēvocis bija steigšus uzsācis plašu izmeklēšanu, aptaujājot gandrīz visus savus draugus, ar kuriem varēja runāt, neradot aizdomas; viņš lūdza atcerēties sapņus konkrētajās, viņu interesējošajās naktīs. Šķiet, šis lūgums tika uztverts ar dalītām jūtām, taču bez šaubām guva lielāku atsaucību, nekā gadījumā, ja jautātājs būtu parasts cilvēks, kura rīcībā nav sekretāres. Oriģinālā korespondence nav saglabājusies, taču piezīmēs atrodams pamatīgs un ļoti nozīmīgs kopsavilkums. Jaunanglijas tradicionālās “zemes sāls” – parasto iedzīvotāju un uzņēmēju – aptauja neuzrādīja gandrīz nekādus rezultātus, lai gan atsevišķos gadījumos atklājās satraucošas, bet bezveidīgas nakts vīzijas, un vienmēr tas noticis starp 23. martu un 2. aprīlī – tieši tad, kad jaunais Vilkokss mocījās delīrijā. Uz zinātņu vīriem šī liga bija atstājusi mazāku iespaidu, lai gan četros gadījumos neskaidri aprakstīti garāmslīdoši dīvainu ainavu tēli, un vienā gadījumā sapnī figurē anomāla būtne.
Izrādījās, ka visnoderīgākās atbildes varēja sniegt mākslinieki un dzejnieki, un es zinu, ka izceltos panika, ja viņiem būtu radusies iespēja salīdzināt savu pieredzi. Tomēr manā rīcībā nebija oriģinālo vēstuļu, tāpēc man bija aizdomas, ka tajās uzdoti uzvedinoši jautājumi vai sarakste tikusi rediģēta par labu vēlamajam rezultātam. Tāpēc man aizvien šķita, ka Vilkokss, zinādams kādu informāciju tēvocis savācis, nelietīgi izmantoja sirmā zinātnieka labvēlību. Estētu atbildes zīmēja satraucošu ainu. № 28. februāra līdz 2. aprīlim lielu daļu aptaujāto bija apciemojuši ārkārtīgi dīvaini sapņi, kuru intensitāte ievērojami pieauga tieši skulptora delīrija laikā. Vairāk nekā ceturtā daļa no tiem, kas ziņoja par šādiem sapņiem, stāstīja par ainām un šķietamām skaņām, kas daudz neatšķīrās no Vilkoksa aprakstītajām, un daži sapņotāji atzinās bailēs no gigantiska bezvārda radījuma, kas parādījies pašās beigās. Viens gadījums, kas izcelts īpaši, bija ļoti skumjš. Subjekts, plaši pazīstams arhitekts ar noslieci uz teozofiju un okultismu, sajucis prātā tajā pašā dienā, kad lēkme piemeklēja jauno Vilkoksu, un izdzisis pēc dažiem mēnešiem, līdz tam bez apstājas kliegdams, lai viņu glābj no kaut kāda elles izdzimuma. Ja tēvocis savās piezīmēs būtu minējis subjektu vārdus, nevis tikai kārtas numurus, man rastos kārdinājums sākt personīgu izmeklēšanu, taču tagad man izdevās atrast tikai dažus. Tomēr visi kā viens apstiprināja piezīmēs fiksēto. Bieži esmu domājis, vai visi profesora aptaujas subjekti juta vienādu mulsumu un apjukumu. Bet labi vien ir, ka viņi tā arī nekad nesaņems skaidrojumu.
Avīžu izgriezumi, kā jau minēju, vēstīja par panikas, mānijas un ekscentriskas uzvedības gadījumiem minētajā laika periodā. Profesors Endžels acīmredzot izmantoja preses izgriezumu apkopošanas biroja pakalpojumus, jo rakstu bija milzīgi daudz un tie savākti no visām pasaules malām. Naksnīga pašnāvība Londonā – vientuļš gulētājs ar stindzinošu kliedzienu izlēcis pa logu. Nesakarīga vēstule kāda Dienvidamerikas laikraksta redaktoram – kāds fanātiķis, pamatojoties uz redzētajām vīzijām, sludina cilvēcei drausmīgu nākotni. Ziņojumā no Kalifornijas aprakstīta teozofu kolonija, kas, ģērbusies baltās drānās, lielā barā dodas pretī “brīnišķīgam piepildījumam”, ko tā arī nesasniedz, savukārt rakstos no Indijas piesardzīgi runāts par nopietniem iezemiešu nemieriem marta beigās. Haiti pastiprinājušās vudū orģijas, un no Āfrikas nomalēm pienāk ziņas par draudīgu murmināšanu. Atsevišķas iezemiešu ciltis ap šo laiku īpaši traucē amerikāņu virsniekus Filipīnās, un naktī no 22. uz 23. martu Ņujorkas policistiem uzbrūk histērisku levantiešu bars. Arī Īrijas rietumos klīst baumas un leģendas, un gleznotājs fantasts Arduā-Bano 1926. gada pavasara mākslas salonā Parīzē izstāda zaimojošu darbu “Sapņu ainava”. Savukārt dažādi incidenti vājprātīgo patversmēs ir tik daudzskaitlīgi, ka tikai neizskaidrojamas, brīnumainas sagadīšanās dēļ ārstu brālība nav pamanījusi šīs dīvainās paralēles un metusies izdarīt maldīgus secinājumus. Kopumā dīvaina laikrakstu izgriezumu kolekcija; un es līdz pat šai dienai nespēju aptvert savu auksto racionālismu, kas mudināja mani nepievērst tiem uzmanību. Taču tolaik es biju pārliecināts, ka jaunais Vilkokss zināja par senākajiem notikumiem, jo profesors bija viņam par tiem bija izstāstījis.
II
INSPEKTORA LEGRASA STĀSTS
Senākie fakti, kuru dēļ mans tēvocis piešķīra tik lielu nozīmi skulptora sapnim un bareljefam, veidoja manuskripta otro daļu. Izrādās, profesors Endžels jau reiz bija redzējis bezvārda briesmoņa velnišķās aprises, lauzījis galvu par nepazīstamajiem hieroglifiem un dzirdējis draudīgās zilbes, ko iespējams atdarināt tikai kā “Kthulhu”, un tas viss veido tik satraucošu un šaušalīgu saikni, ka nav nekāds brīnums, ka viņš tincināja jauno Vilkoksu un centās izdibināt ko vairāk.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/h-f-lavkrafts/kthulhu-aicin-jums/) на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
H. Lavkrafts
Тип: электронная книга
Жанр: Ужасы
Язык: на латышском языке
Издательство: Jumava
Дата публикации: 16.04.2024
Отзывы: Пока нет Добавить отзыв
О книге: "Kthulhu aicinājums" sarakstīts 1928. gadā, bet slavu guvis tikai pēc autora nāves. Šis stāsts ir iedvesmojis rakstniekus Stīvenu Kingu un Nīlu Geimenu, kino režisoru Giljermo del Toro, smagā metāla veterānus Metallica un Iron Maiden, daudzu populāru datorspēļu veidotājus, māksliniekus un citus izcilus dažādu kultūras jomu pārstāvjus. H. F. Lavkrafta mantojumā kopumā ir vairāk kā 100 stāsti, un viņa daiļrades ietekme uz nākamo paaudžu radošo jomu pārstāvjiem pielīdzināma viņa priekšgājēja Edgara Alana Po darbiem.