Главная страница | Современная зарубежная литература | Atradene un eņģelis

Atradene un eņģelis
Gina Viegliņa-Valliete
Beta ir bārene, kuras vecākus noslepkavoja nezināmi ļaundari, meitenei vēl mazai esot. Mīlestības apvīta bērnība Betai ir palikusi sveša pasaule, tikpat sveša kā mātes glāsts. Viņu audzina pamāte – rupja, neizglītota sieviete. Meitene mīlestību meklē pie svešiniekiem, un daži to neliedz gan bērnunamos, gan internātskolā. Sveši cilvēki pamazām iedēsta mazās meitenes sirdī jaunu puķi, kas lēnām izaug, uzplaukst un pārvēršas bijībā pret skaisto.
Taču ir vēl kāds, kas vienmēr ir kopā ar Betu ― viņas Sargeņģelis. Tas ir viņš, kas glābj meiteni dzīves vistumšākajā nestundā… Sargeņģelis nosargā savu Betu, un viņa atgriežas dzīvē, šoreiz daudz stiprāka dvēselē un garā.
– Dievs, Kungs, palīdzi! – Eņģelis iebrēcās un iekrita pasaulē, kurā valdīja tumsa. Izpletis spārnus, viņš lidinājās virs baltā klajuma, virs egļu galotnēm un meklēja savu Cilvēku. Mazo bērnu.
– Garā stipram, mīlošam un vajadzīgam, – viņš nebeidza atkārtot Dieva teikto un skatījās tālumā, kur pletās balti apsnidzis mežs.

Gina Viegliņa-Valliete
Atradene un eņģelis

Grāmatu veltu cilvēkiem, kuri man palīdzēja garajā dzīves ceļā kļūt par to, kas esmu. Vecajai tantiņai Annai Polei un tantei Ernai Balodei, kura no balto mākoņu maliņas vēro mani un laiku, kādā dzīvoju. Lai Dievs jums, manas mīļās, stāv blakus vienmēr visur, kur esat, kur būsiet! Es ticu, ka reiz mēs tiksimies.
Liels paldies draudzenei Benitai Zemovičai, cilvēkam, kas palīdzēja un palīdz grūtos brīžos!
Paldies Aloidai Baķei, Rutai Keišai, Margaritai Celmiņai, Diānai Ruģelei un Ivetai Radziņai par atbalstu.
Paldies jums, mani mīļie novadnieki!


IEVADS
Liktenis man bijis labvēlīgs, jo esmu ne tikai izdzīvojusi, bet Dievs mani arī apbalvojis ar daudzu svešu cilvēku atbalstu, labestību un mīlestību jau agrā bērnībā, skolas, studiju gados un tālākajā dzīves ceļā.
Mīlestība ir dāvana, ar ko Dievs apbalvo ikvienu cilvēku, taču savas dzīves laikā, lai gūtu dvēseles mīlestību, ir daudz jāstrādā ar sevi, ar attiecībām, ar dzīves ceļā sastaptajiem cilvēkiem, arī ar paziņām. Jāmācās mīlēt otru neatkarīgi no mantas un stāvokļa sabiedrībā.
“Kas ir mīlestība?” šo jautājumu uzdodam sev un citiem, bet nav tik vienkārši atbildēt.
Domāju, ka Mīlestība ir nesavtīgas jūtas. Tā ir fiziskā, emocionālā, garīgā tuvība, tās rezultātā rodas bērniņi, kas vēl vairāk satuvina divus cilvēkus. Tā ir dvēseļu savienība, kas pastāv arī pēc aiziešanas tajā saulē. Diemžēl ne katram ir dota tēva un mātes mīlestība. Taču gadās, ka spēcīgi attīstīta dvēsele, nemitīgi cīnoties par savu izdzīvošanu, spēj iegūt to, kas viņai atņemts. Tās ir jūtas, ko mazās Betas dvēselē iesējuši labestīgi cilvēki.
Dzejnieks Imants Ziedonis reiz “Kurzemītē” rakstīja: “Iedomāsimies taisni, kurā atzīmēsim punktus. Katru laimes brīdi. Kā rezultātā, dzīves laikā izveidojas tā saucamā lielā laimes līnija. To mēs izjūtam mūža novakarē.”
Grāmatas “Atradene un Eņģelis” notikumi risinās 20. gs. otrajā pusē, kad Latvijai nav miera. Kaujas seko kaujām. Krāsmatās paliek darba augļi, lopi un cilvēki. Arī bērni, kuru dzīve līdzinās ellei.
Šie bērni bieži neiederas blakus, tā dēvētajās labvēlīgajās ģimenēs, jo vienkārši neprot dzīvot. Nabadzība nes līdzi pazemojumus un atkarību no svešu cilvēku labvēlības. Viņus var apvainot, pateikt – tu esi nekas! Tu esi niecība! Un, ja izdodas pacelties virs ūdens, tad atrodas arī tādi, kas no jauna pasper ar kāju un saka – tu esi tur, kur tu esi. Tava vieta ir mēslainē.
Dievs šiem bērniem licis dzīvot, un viņi dzīvo, kā prot un kā var. Taču viņu dzīve ir nemitīga savas vietas meklēšana šajā tik aukstajā pasaulē. Un ir labi, ja līdzās ir Sargeņģelis, kurš vienmēr ir blakus, kurš pasargā no kļūmīgiem soļiem.
Sākot rakstīt par cilvēku savstarpējām attiecībām pēc Otrā pasaules kara, kad Latviju okupēja padomju karaspēks, sapratu, ka labais un ļaunais vēl jo vairāk pastiprinājās daudzu dvēselēs. Ļaudis norobežojās cits no cita. Baidījās pat no saviem bērniem, jo viņus vēroja čekas modrās acis. Un, ja kaut kas neatbilda viņu redzējumam, tad padomju pretiniekus gaidīja spīdzināšana, noslepkavošana, izsūtīšana uz Sibīriju.
Es bieži sev uzdodu jautājumu: “Kā mēs uzzinātu, kas ir labs, ja nezinātu, kas ir ļauns?”
Ir kari, pēckara un miera laiks. Nezinu nevienu gadu simteni, kad nebūtu cilvēku iznīcināšanas, māju dedzināšanas un cilvēku, kuri zaudējuši visu.
Grāmatā “Atradene un Eņģelis” stāstu par kādu mazu meitenīti, kuras vecākus noslepkavoja nezināmi ļaundari.
Viņa nepazīst savu ģimeni – māti, tēvu. Viņu audzina pamāte – rupja un neizglītota sieviete. Meitene mīlestību meklē svešos cilvēkos, un daži to neliedz gan bērnunamos, gan internātskolā, kur valda padomju audzināšanas gars. Tur atrodas arī cilvēki, kas sasilda mazās Betas dvēseli. Varbūt tas ir žēlums, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka? Varbūt mīlestība? Sveši cilvēki pamazām iedēsta mazās meitenes sirsniņā jaunu puķi, kas lēnām izaug, uzplaukst un pārvēršas bijībā pret skaisto.
Tā ir mīlestības puķe, kas reti uzzied ziemas spelgonī logu rūtīs vai pļavās vasaras karstumā.
Eņģelis un meitene
Kāpj Dvēsele tai neredzamā kokā,
Kur Eņģelis tur stabulīti rokā,
Ar spārniem kādu noglāsta un smaida,
Man šķiet, viņš mani, tikai mani gaida.
Kad uzpūš vēji, Dvēselīte lido,
Un kādam piekļaujas un maigi satver to,
Un zvaigznēs lūkojas, un mīļi smejas,
Līdz nodreb zaļie pakalni un lejas.
Balts Eņģelis caur baltu miglu nāk,
Un saka – viss būs labi, viss būs savādāk,
Kad tu pa koši zaļu pļavu atkal skriesi,
Par debesīm un rudzupuķēm smiesi.
Tu ziedēsi kā zila rudzupuķe,
Tu jutīsies kā nebēdnīga skuķe,
Kam Eņģelis, kā vienmēr, līdzās ies,
Par pasauli no jauna brīnīsies.
    Gina Viegliņa-Valliete
Cik dīvaini! Cilvēka mūžs ir kā viens vienīgais veselums. Te, uz šīs skaistās zemes, viņš piedzimst, te visu vai daļu dzīves mīl, cieš un te arī nomirst.
– Tā vienmēr ir bijis un būs, – domāja Eņģelis bez vārda. Pats Dievs izsauca viņu pie sevis. Tātad būs nopietna saruna. Var jau būt, ka tā ir atgriešanās no lielās, tikai viņam zināmās pasaules, lai izpildītu savu uzdevumu uz cietsirdīgās zemes? To, ka zeme ir cietsirdīga, viņš zināja pēc paša piedzīvotā. Eņģelis meklēja maksimālu dvēseles mieru, kā viņam pietrūka dzīves laikā, tāpēc šis izsaukums viņu biedēja.
O! Nē! Viņš tur negribēja. Viņam te bija labi. Spoža, maiga gaisma apstaroja Eņģeļu pilsētu. Pilsētas māju sienas vizēja un mirdzēja kā ledus. Cits pēc cita vieni eņģeļi aizlidoja, bet otri atsteidzās, lai piedzīvotu svētlaimi pie Dieva kājām. Eņģelis, kurš juta, ka būs jāatgriežas zilajā pasaulē, skatījās Dieva acīs un lūdzās, lai nesūta viņu atpakaļ. Dievs ielūkojās eņģeļa izbiedētajās acīs un iedrošinot pasmaidīja. – Nebaidies! Būs jau labi. Tev tomēr jālido atpakaļ. – Eņģelis lūdzās, lai nesūta projām. Bet visas lūgšanas bija veltas. Tad viņš krita ceļos Tā Kunga priekšā un tupēja tik ilgi, līdz Viņš Tas Kungs atmaiga un viņu uzklausīja.
– Ko, tu gribi, es tev prasu? Vai tu maz zini, kāds būs tavs uzdevums? Katram no jums jāizpilda pienākums pret dzīvajiem. Tikai tad tu varēsi šeit dzīvot pastāvīgi un baudīt nektāru no manas rokas.
– Kāds? Kāds uzdevums? – Eņģelis nobijies drebošā balsī vaicāja. – Kāds uzdevums? – viņš atkārtoja.
– Tev būs ļoti atbildīgs uzdevums un arī pienākums. Tev jāiesēj mīlestības puķe kāda bērna sirdī! – viņš teica. – Un tas nebūs viegli. Zinādams, ka vairs nespēs pretoties Dieva gribai, atceroties to, kas reiz notika ar viņu, Eņģelis piecēlās, nostājās pretī Tam Kungam un sacīja: – Es negribu, bet esmu gatavs! – Tad viņš atkal smagi nopūtās un nolieca galvu. – Kas man būs jādara? – Viņš bēdīgi paskatījās Dieva Tā Kunga acīs. – Es esmu gatavs.
– Tagad paklausies, ko sacīšu, – Dievs maigi teica. – Tu būsi sargs kādam bērnam.
– Sargs? – Eņģelis pārjautāja.
– Jā, sargs. Visu tā bērna mūžu. Blakus esošs un neredzams.
– Kāpēc?
– Viņam vajadzīga mūsu aizsardzība. Viņam neviena nav, neviena. Ne tēva, ne, pats galvenais, arī mātes.
– Aizsardzība?
– Jā! Un tu to darīsi, jo arī tu pazaudēji savu lielāko dārgumu un tu to zini.
– Kam? – jautāja Eņģelis.
– Kādam, kam ļoti vajadzīga tava palīdzība. Tikai tu manā vārdā to varēsi izdarīt. Tikai tu, mans mīļais Eņģeli, jo viņa ir tev tuva.
– Man? – Eņģelis pārjautāja. – Kā es to varēju aizmirst? Es esmu pavisam īsu laika sprīdi šeit un jau aizmirsis, ka arī es reiz pazaudēju bērnu. – Viņš klapēja ar spārniem pa savu galvu. Spožas dzirksteles nolija pār zemi, gluži kā ugunis laktā kalēja smēdē, kad viņš uzsit ar savu smago āmuru pa tikko sakarsētu metālu. – Es esmu apjucis. Laikam no šī skaistuma.
– Vai tu to varēsi? – Tas Kungs pārjautāja.
– Jā, mans Tēvs. – Eņģelis nolieca galvu un sakļāva spārnus. Tā bija zīme, ka viņš paklausīs savu Tēvu un vienmēr būs gatavs izpildīt to, ko Viņš licis.
– Neatbildi uzreiz. – Dievs pasmaidīja. – Es jau teicu, ka tas nebūs viegli. – Viņš tina tālāk savu domu pavedienu, kas gluži kā zirneklītis aptina smilgu kāda ceļa malā. – Tev būs jābūt garā stipram un mīlošam. Vai tu to spēsi? Vai varēsi?
Eņģelis gara acīm ieraudzīja degošās mājas, kur sadega viss, kas bija. Tās dega, liesmoja cita pēc citas, jo, kā viņam toreiz šķita, ir pienākusi pastarā diena.
– Nē! Nē! Es nezinu, vai spēšu? Tās ir atmiņas. Man būs grūti. – Eņģelis vēlreiz mēģināja pretoties, taču sirdī jau piekrita Viņam Vienīgajam, kas zināja visu.
Dievs: – Nekas nav viegli, ja tu to dari no sirds. Nekas. Arī šeit tava sirds raud un raudās vienmēr, lai kur tu arī būtu. Tu taču zini, ka bērnam, kurš palika bez vecākiem zemes dzīvē, ir liels juceklis viņa dvēselē, jo viņam nav, no kā mācīties. Tu arī zini, ka zemes dzīve dota, lai apgūtu to, ko viņš nezina. Bet no kā lai viņš mācās, ja nav vecāku? Tāds bērns ir īpaši jūtīgs. Viņam būs grūti paciest negodīgumu, to, ka viņu neviens nemīlēs. Tieši otrādi, viņam vienmēr kāds atgādinās: “Tu esi nekas!” Šim bērnam nepietiks ar apģērbu, ēdienu un jumtu virs galvas. Viņam būs tikai viena iespēja – visas savas dzīves laikā apgūt to, bez kā dzīvei nav jēgas. Tās ir ciešanas un mīlestība. Un tikai tu spēj viņam to dot. Tikai tu spēj viņu pasargāt no milzīgām ciešanām un kļūdām.
– Kādām kļūdām? – Eņģelis vēl pavaicāja.
– No pārpratumiem. – Dievs skumji atbildēja. – Vai saprati, Eņģeli?
– Dievs, Kungs, palīdzi! – Eņģelis iebrēcās un iekrita pasaulē, kurā valdīja tumsa. Izpletis spārnus, viņš lidinājās virs baltā klajuma, virs egļu galotnēm un meklēja savu Cilvēku. Mazo bērnu.
– Garā stipram, mīlošam un vajadzīgam, – viņš nebeidza atkārtot Dieva teikto un skatījās tālumā, kur pletās balti apsnidzis mežs.

ATRADENE
Jau vairākas dienas puteņoja. Ziema negribēja atlaisties. Sērsna traucēja gan meža zvēriem, gan cilvēkiem. Kājas grima gurkstošajā sniegā. Aukstais vējš, ielauzies biezi saaugušajās eglēs un cilvēku kažoku apkaklēs, negribēja laisties vaļā. Šur tur klusumu pārtrauca vārnu ķērkšana.
Neliels vīru pulciņš siltos kažokos un puskažociņos, ar medību bisēm un vācu automātiem pār pleciem, kopā ar izvārgušajiem zirgiem, kuri bija iejūgti kamanās, lēnām brida uz priekšu. Dziļās kupenas traucēja viņiem pielikt soli.
Kaut kur noskanēja lauska cirstās skaņas. Lūza zari, un ceļinieki apstājās. Vecākais vīrs, noaudzis ar melnu bārdu, pagriezās. Zilās acis zem biezajām, nosarmojušajām uzacīm nopietni skatījās ceļiniekos. Parupjā balsī viņš uzrunāja pārējos: – Es jūtu dūmus. Kaut kur jābūt cilvēku miteklim. Tur arī atpūtīsimies siltumā.
– Es arī jūtu dūmus, – atbildēja jauneklīga balss. Gluži kā briedim viņa nāsis nodrebēja. – Mans vēders jau sen prasa kaut ko siltu. Iesim tur! – Viņš rādīja ar roku. Pārējie klusēja. Jau vairākas dienas viņi bija klīduši pa kara izmocīto zemi, par kuru karoja svešzemnieki no austrumiem. Kā tikai te nebija! Vācieši, krievi. Kāds zināja stāstīt, ka vācu pusē karojuši arī somi. Cits, ka bēdzis no krievu gūstītājiem un, atgriezies dzimtajā pusē, atradis tikai krāsmatas. Sieva un bērni nošauti. Citi zemnieki, pametuši savu iedzīvi, sētu, kopā ar sievām, bērniem un tā gada ražu devušies mežā, lai cīnītos pret ienaidniekiem, kuri dedzināja, pievāca visu, ko vien varēja atrast, un noķertos aizsūtīja uz tālo Sibīriju. Jā, valodas un valodiņas. Neviens nespēja īsti pateikt, kas notiek Dieva zemītē.
Sēlijas drūmajos silos pat zābakos, pastalās un siltās zeķēs ietērptajām kājām bija silti, toties zābaki daudziem vairs nebija. Bēgļi izraka bedres, iekšpusi aplika ar baļķiem un skujām un noslēpa savējos.
Pēc kāda laika vīri nonāca līdz kādas sētas krāsmatām, no kurām vēl kūpēja dūmi. Vietām, vēja skarti, ar sarkanu liesmu uzliesmoja un nodzisa nesen apdegušie baļķi. Vīri apstājās.
– Arī šeit viņi bijuši, – kāds noteica. Iztraucētas melnas vārnas ķērkdamas pacēlās virs krāsmatām.
– Nu, re, būs arī siltums! – Ļaudis apstājās pie nodegušās sētas, kurā vēl kūpēja baļķi. Kāds uzmanīgi, lai neapdedzinātos, pārkāpa pāri pa pusei apdegušajiem kokiem. Viņš atpogāja kažociņu. Kļuva karsti. Oda pēc degošas gaļas.
– Laikam lopiņi? – kāds noteica. – Varbūt tur vēl var atrast kādu gaļas gabalu?
– Nekā. Te neko vairs nevar atrast. Te ir tikai pelni, pelni un apdeguši baļķi, – cits meža vīrs noteica.
– Skatieties! Tur kaut kas ir, – ar bārdu apaugušais vīrietis rādīja augšā.
Spoža gaisma izspraucās no pelēcīgajām debesīm. Tā tuvojās aizvien tuvāk un tuvāk, līdz pārtapa gaismas būtnē, kas atgādināja cilvēka stāvu. Tā virzījās vīru virzienā.
Vīri bijīgi nolieca galvu un nokrita uz ceļiem gurkstošajā sniegā. Gaisma noglaudīja vīru stāvus, egles un priedes. Šķita, ka nakts pārtapusi gaismā. Mežā kļuva gaiši kā dienā. Pat pūce kādā eglē atvēra acis un neatlaidīgi skatījās krāsmatu virzienā.
Šķita, ka pasaulē valda tikai un vienīgi mīlestība. Pat aukstais, baltais gaiss šķita mīlestības pārņemts. Kaut ko tādu neviens vēl nebija piedzīvojis. Kāda Gaismas būtne gluži kā krītoša zvaigzne nokrita uz zemes un nostājās līdzās kādam vīstoklim kažokā. Tā noliecās, tad pārliecās tam pāri un kaut ko čukstēja. Šķita, ka pats Eņģelis sarunājas ar ko neredzamu, ko vīri vēl nebija apjautuši.
Viņi skatījās mutēm vaļā. Pat mati bija sacēlušies gaisā. Brīnums un bailes, godbijība un padevība mijās kā vasarīgas varavīksnes krāsas.
– Kas tas ir? – viņi nesaprata.
– Ar ko tas nezināmais sarunājas? – To taču viņi skaidri redz, ka tā tur nav zvaigzne. Tā likās kā Viņpasaules būtne. Varbūt pats Jēzus Kristus?
– Kāpēc būtne atrodas šeit, pie nodegušās mājas? – ikviens no meža vīriem sev jautāja.
– Tas ir kaut kas neizskaidrojams.
– Nebaidies, mazais! – baltais stāvs raudzījās bērnā un teica: – Mēs vēl piedzīvosim labākas dienas. Nebaidies! Es tev vienmēr būšu blakus. Tas ir Dieva uzdevums. Man tas jādara. Jāglābj tevi. Vai tu man tici, mans bērns? – Eņģelis cieši piespiedās vīstoklim un apskāva mazuli, lai to sasildītu. Abi saplūda vienā gaismā. Vienā biezā, baltā miglā, kas tādā aukstumā, kad lausks cērt kokos, tik tiešām bija brīnums. – Bet, tagad guli! Neraudi! – Bērns nomierinājās. Viņu apņēma absolūtās laimes un miera sajūta. – Esi mierīgs, manu mazulīt! – Eņģelis atkārtoja. – Tevi drīz vien kāds atradīs. Kad es būšu projām, tad tikai dod ziņu, lai viņi tevi dzird.
Pēc mirkļa, kad gaisma pazuda, vīri cēlās kājās.
– Tas laikam ir Dieva sūtnis?
– Ko viņš šajā postažā meklēja? – cits citu pārtraukdami, vīri runāja.
– Varbūt nogalinātā māte? – tā kāds cits.
– Māte, kas pārvērtusies Eņģelī? – jauns puisis ar virvi apjoztā puskažokā klusi pārjautāja.
– Tā stāsta, ka tīras dvēseles ātri pārvēršas Eņģeļos, bet māte vienmēr ir svēta un tīra, – vīrs ar bārdu novilka. – Ja viņa ir māte, – viņš piebilda.
– To laikam tikai Eņģelis zināja. Ja kādam pastāstīsim, neticēs, – puisis klusām noteica un, pamīņājies uz vietas, atdalījās lēnām no pārējiem un virzījās uz bijušās mājas galu. To viņi vēl nebija paspējuši izpētīt.
– Par ko viņus tā? – cits mežinieks noprasīja.
– Par to, ka bijuši vienkārši zemkopji, godīgi cilvēki, – skanēja atbilde. – Par to, ka atbalstīja mūsējos. Par to, ka bijuši kārtības sargi. Vai nu krievam vajadzīgs prasīt, – par ko? Viņiem galvenais slepkavot un laupīt.
– Manus vecīšus arī piekāva. Brīnums, ka atstāja dzīvus. Tikai zemes kopēji gan viņi vairs nebija un nebūs, – teica Andulis.
– Maitas! – Vecākais nospļāvās. – Labāk paskatīsimies, kas tur? – viņš teica. Viņš pagriezās pret vīriem, – es jūs brīdinu, nevienam ne vārda! Skaidrs? Par runāšanu vien sarkanie var ietupināt.
– Ja mūs noķers, tad tāpat ietupinās, – kāds nodūca.
– Mūs, visdrīzāk, nošaus uz vietas par pretošanos sarkanajiem. Nav jau pirmā reize, kad viņi mūs vajā. Atcerieties Stučkas laikus un Stukmaņu muižu, kur pagrabos nomocīja simtiem zemnieku, skolotāju? Arī manu tēvu. Tā, lūk, vīri.
– Jā! Jā! Kāda runa? Mēs to saprotam.
Te klusumu pāršķēla skaļš brēciens. Vīri sarāvās. Kas tas? Šķita, ka bļauj bērns. Vīri apstājās.
– Anduli, – vecākais uzsauca, – paejies un apskaties, kas tur bļauj?
Jaunais pagāja uz priekšu, noliecās un ar acīm meklēja bļāvēju. Bet tur viņa nebija.
Vecākais atkal pavēlēja: – Skaties uzmanīgi! Ko tu tur redzi?
Viņš pārkāpa pāri vēl vienam baļķim, kas vēl kūpēja, tad otrajam, un tur, kādu desmit soļu attālumā ieraudzīja kažoku, aptītu ar virvi. Skaņas nāca no turienes, no kažoka.
– Mārtiņ, es viņu atradu! – Andulis kliedza tā, lai visi dzirdētu.
– Ņem! – vecākais pavēlēja, – nebūs jau kucēns, kas bļauj cilvēku balsī.
– Jā, – jaunākais apstiprināja. Un paņēma bļāvēju ar visu kažoku.
– Augstais Dievs! Viņš vēl ir tik sīciņš! – vīri apstāja Anduli un skatījās uz kažoku.
– Brīnums, ka nav paguvis nosalt, – ierunājās viens no vīriem. – Tātad šo sētu nodedzinājuši pavisam nesen. Re, kur zābaku pēdas. Nelieši! – Mārtiņš norūca.
– Interesanti, kas viņš ir? Puika vai meitene? – Andulis noteica.
– Vai nav vienalga. Galvenais, ka dzīvs. – Mārtiņš nobraucīja sniegu no bārdas.
– Dzīvs cilvēks! Vai dzirdat! – viņš ieaurojās kā taurs auru laikā. – Dzīvs cilvēks!
– Nomierinies, – Andulis teica. – Izsauksi vēl vilku baru. Tad tiem būs jaunas asins dzīres.
– Jā, tev, Anduli, taisnība! Vienkārši manas dusmas pret tiem neģēļiem sažņaudza sirdi, un es nenoturējos.
Tad Andulis pagriezās pret vīru bariņu un noprasīja: – Kur mēs viņu liksim? Bērns vēl ir pavisam mazs. Viņam vajadzīga māte.
Kāds cits iedomājās par savējiem un nodrebēja. Kas noticis ar viņiem? Kur viņi ir? Vai paspēja aizmukt uz Kurzemi?
– Ņemsim un tad jau manīs, – Mārtiņš teica. – Mums jādabū vai nu kaza, vai sieviete.
– Ko mēs ar viņu darīsim? Vai pašiem savas nepietiek? – kāds ieķiķinājās. – Te viņai nav ko darīt. Pat pamīlēt nepamīlēsi tādā salā.
– Muļķi! Tev tikai prātā vecenes un siena gubenis, – cits apsauca. – Laikam jau ilgi neesi dabūjis? – vīrs novaikstījās un aizlīda aiz pārējo mugurām. Vadonis tādus jokus nesaprata. Sevišķi tagad, kad lausks cirta kokos tik spēcīgi, ka šķita – pat akmeņi sasprāgs.
– Mums vajadzīgs cits sievišķis, – nevis parasts, bet sieviete ar skaistām piebriedušām krūtīm kā slauktuvēm un putojošu pienu. Sieviete, kurai pašai ir tikko vai nesen piedzimis bērniņš, – Mārtiņš, piemiedzis acis, teica. – Ejam! Mums nav palicis daudz laika. Viņa ir jāatrod, citādi mazajam beigas.
– Varbūt atpūtīsimies? – kāds ierunājās.
– Šoreiz ne, – Mārtiņš stingri noteica, – mums jāsteidzas, mazais neizturēs. Vispirms jāatrod tā sieviete.
– Kas būs, ja neatradīsim? – kāda vecišķa balss nokāsējās un nomurmināja.
– Ja nebūs sieviete, tad atradīsim kazu, – Mārtiņš runāja pārliecinoši.
– Mārtiņ! Mārtiņ! Te vēl kāds guļ! – pēkšņi iekliedzās vīrs, kura ausaine bija nošļukusi uz vienu pusi.
– Ko tu saki!? Vai tad te vēl kāds dzīvs? – Vīri saskrēja apkārt un ieraudzīja pagalam apdegušu sievišķi, kuras sirmās matu šķipsnas pluinīja vējš.
– Viņa vēl ir dzīva.
– Un sirma, – viens piebilda.
Tā nevarēja būt bērna māte. Varbūt vecmāmiņa?
– Kas tu esi? – Mārtiņš noliecies prasīja.
Taču sievietes lūpas tikai kustējās un ārprātīgais skatiens pirms aiziešanas mūžībā vēl mēģināja ko saskatīt.
– Nekas, vecmāmiņ, izdzīvosi! – Mārtiņš noslīga uz ceļiem un uzmanīgi atglauda viņas šķipsnas. – Nebūtu uguns tev nodarījis tādu skādi, varbūt mēs vēl kopā padancotu kādā krogā? Vai ne? – Mārtiņš mēģināja jokot. Cik tad sen, kad sarkanie bija nodedzinājuši viņa mītni, bet bērnus un sievietes, gluži kā zosis sasējuši valgos, aizdzina nezināmā virzienā. Droši vien, ka uz Sibīriju. Pats vienās ūzās izmetās no kūts un aizmuka. Labi, ka vietējais mežsargs viņu paglāba, paēdināja, apģērba, apāva. Toreiz Mārtiņš zvērēja, ka atriebs par savējo ciešanām. Viņam pievienojās citi, tādi paši vīri un jauni puiši, kuri bija paspējuši aizmukt no sarkanajiem. Gandrīz visiem draudēja iesaukšana slepkavu un izvarotāju armijā. Bet daļai draudēja nošaušana vai Sibīrija – sala zeme, baiļu zeme, vergu zeme.
– Andž, vīri, ieceliet viņu ragavās un, cik vien ātri varat, nogādājiet pie daktera vai kādas zintnieces. Viņš vai viņa zinās, ko darīt. Ātrāk! Jūs taču zināt viņas būdu, vai ne? Andž, pie darba! Varbūt paspēsim.
Daži vīri negribīgi pagriezās, ietina cietēju kažokos un iecēla pusdzīvo sievišķi kamanās, un brida tālāk uz viņiem vien zināmo vietu purva vidū.
– Satiksimies pie lielā ozola! – Mārtiņš nokliedza.
Sešu vīru kājas bija kļuvušas par akmeņiem. Galvas liecās uz zemi. Gribējās mazliet atpūsties. Taču vadonis neļāva. Nebija vēl pienācis laiks.
– Mums jānogādā šis kamoliņš pie vietas. Ejam! – Nelielais vīru bariņš sadalījās divās grupās. Pagāja vairākas stundas. Mazais, ragavu šūpots, gulēja un neizdeva ne skaņas. Laikam sapratis, ka pie kārotās ēšanas tik ātri netiks. Pēc krietna laika, kad diena pamazām nogrima sniegotajos klajumos un meža biezokņos, viņi nokļuva meža vidū, kur pamanīja nelielu, kūpošu dūmu strūkliņu.
“Tur kādam jābūt,” Mārtiņš nodomāja. Arī pārējie vīri bija pamanījuši nelielus zilganus dūmus, kas viegli cēlās virs kāda sniegota uzkalniņa un saplūda ar apkārtni. Kur dūmenis, tur pirtiņa, varbūt mājoklis. Kur pirtiņa un dūmi, tur cilvēki. Un vīri zosu gājienā pagriezās tās virzienā. Labi, ka sarkanie to vēl nav pamanījuši. Viņi visu dienu klaiņo pa mežu ar suņiem.
– Re, tūlīt puteņos, – Andulis teica. – Tie šādā laikā no mūsu sētām neiet nevienu soli. Baidās. Bet dienā dūmu strūkliņu neredz, bet suņi?
– Jā, ar suņiem viņi atrod gan, – kāds izmeta savu sakāmo.
– Bet mūsu pēdas ir aizputinātas, – teica Mārtiņš.
– Kā tu zināji, ka mani atradīs? – bērns jautāja.
– Es esmu tavs Sargeņģelis. Citādi tas nedrīkstēja būt. – Eņģelis saplivināja spārnus un viegli nostājās blakus.
– Tu vienmēr būsi man blakus?
– Jā, mans mīļais bērns. Jā? Es un Dievs. Tikai tagad neraudi.
Tas kādam var nepatikt.
– Kam?
– Tiem, kas dzen cilvēku pēdas.
– Vai vilkiem?
– Var jau arī tā teikt.
– Es būšu paklausīga, – bērna lūpiņas sakustējās. – Jā? – viņš pārjautāja.
– Jā, mans mīļais bērniņ. Es tagad esmu pie tevis. Tagad nav jābaidās. Mēs būsim kopā.
– Vienmēr?
– Jā, mīļumiņ.
– Mamma arī gribēja palikt ar mani kopā.
– Vai tu mammu atceries? – Eņģeļa acīs iemirdzējās asaras, kas kā ledus gabaliņi pārklāja atradeni.
– Tā drusciņ, manu Eņģelīti!
– Te visiem vietas nepietiks, – Mārtiņš secināja. – Jūs, vīri, tikmēr iekuriet nelielu uguni, tā, lai dzirksteles neieskrien koku galotnēs, un sasildieties! Tikai uzmanīgi. Tā, lai sumpurņi neuzož! Tikmēr es ar Anduli ieiešu iekšā un aprunāšos ar saimniekiem. – Kamēr palikušie vīri vāca sausos zarus, tikmēr Mārtiņš un Andulis jau klusu pieklapēja pie durvīm.
– Kas tur? – atskanēja kāda balss.
– Ielaidiet! Mēs savējie… – Mārtiņš nobļāva tā, ka vārnas, kas sildījās pie dūmenīša, uzlidoja augšā un ielidoja tuvākajos kokos.
Mirkli valdīja klusums, tad durvis lēnām atvērās. Abi vīri iespraucās nelielā četrkantīgā telpā, kur vienā stūrī dega no akmeņiem sakrauts pavards, bet virs tā pakārts liels katls ar virumu. Istabā uz koka soliņiem sēdēja daži vīri ar medību bisēm rokās un divas sievas. Viņi bailīgi uzlūkoja ienācējus.
– Sveiciens visiem! – Mārtiņš noņēma cepuri. – Ū-u, cik te karsti! – Viņš ieskatījās pustumsā sēdošajos cilvēkos. – Jūs nu gan te dzīvojat kā kurmji alās. – Mārtiņš, noslaucījis ar piedurkni ūsas, pavērās pustumsā sēdošajos.
– Jā, dabūjām bēgt no visādiem tēvaiņiem, kas apbruņoti līdz zobiem, – ieskanējās jaunas sievietes balss. – Kur mums bija dēties?
Viena no viņām, jauna, skaista sieviete ar baltu lakatiņu galvā, bija atbrīvojusi no krekla kuplu, sārtu krūti. Viņa baroja vēl pavisam mazu bērniņu.
– Tas ir tavējais? – Andulis uzrunāja jauno sievišķi.
– Jā, manējais. Vīrs karo. Laikam jau Kurzemē. – Sejā, ap lūpām ievilkās rūpju rievas.
Pēkšņi ieraudājās bērns, kas gulēja Mārtiņa rokās.
– Kas tev tur rokās? Vai arī bērniņš? Vai viņš ir tas, kas raud? – Sievietei acīs parādījās asaras. Mazliet attapusies, viņa turpināja:
– Nezinu, vai redzēšu savējos.
– Neraudi! – Mārtiņš klusu teica. – Redzu, tev ir laba sirds. Vai paglābsi šo bērnu no bada? Ja raudāsi, tev aptrūksies piens. Ko tad darīsim?
Bērns sakustējās un laida visus gaņģus vaļā. Pieaugušie sarosījās: – Kas tas tev tur ir? Kur to dabūjāt?
– Atradām! Tur, dziļi mežā, – Mārtiņš noņurdēja. – Tur ir kāda nodegusi sēta.
– Vai manu, vai! Tie taču ir “Dangāni”! – kāds sēdošais izsaucās. – Tas droši vien ir viņu mazulis. Viņi bija ļoti bagāti zemnieki. Viņu sēta šajā apkārtnē bija pati lielākā un varenākā. Jau četrdesmit pirmajā ģimeni gribēja izvest, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņi palika. Var jau būt, ka, uzzinājuši, ka viņiem brauc pakaļ, noslēpās mežā. Toreiz neaizveda. Bet, tagad, redzi, māju nosvilināja ar visiem cilvēkiem, bet mazo mēģinājuši glābt, – Jēkabs ierunājās. – Interesanti, kas viņš ir? Puika vai meitene?
– To nu nevar zināt. Jāapskata, – kāds no sēdošajiem norūca. – Vēl vieni rūpesti.
– Es tūlīt! Vēl mazliet! – sieviete pasteidzās. Pabeigusi barot savu mazuli, viņa ietina to lupatās, mīkstā zaķa ādiņā un iedeva to otrai sievietei. Tad, neaizsegusi otru krūti, sniedzās pēc atradeņa. – Dod, man tā labuma pietiks abiem. – Viņa silti uzsmaidīja mazulim. – Man bija tieši tāds pats mazulis – rudzupuķu actiņām, – viņas balsī bija jūtamas sāpes. – Manējo krievi nosita. Es tagad baroju kaimiņienes bērniņu. Viņai no pārdzīvotajām šausmām aptrūcies piens.
Andulis uzmanīgi attina jaunuli un ielika sievietes rokās.
– Tu mani atkal izglābi! Kāpēc, manu Sargeņģeli? Vai es to būtu pelnījusi? – bērns tincināja Sargeņģeli.
– Domāju, jā! Kāpēc ne? Katram dzīvam cilvēkbērnam ir savs Sargeņģelis. Arī tev.
– Bet man vairāk neviena nav?
– Tā var teikt. Ir un nav. Vecāku tev nav, bet es esmu.
– Tu? – mazulis pakustināja rociņu Eņģeļa virzienā. – Tu esi pūkains, labs un mīļš, bet es gribu mammu.
– Es… – Eņģelis saminstinājās… Teikt vai neteikt? Nē! Lai paliek.
– Ja nav, tad būs! – Viņš sakļāva spārnus un noglāstīja bērna vaigu.
– Tu tā domā?
– Es zinu. Neviens cilvēks nedzīvo bez tēva un mātes.
– Tad jau tu esi man tēvs.
– Nē, es tikai tavs Sargeņģelis. Mūsu tēvs ir Dievs.
– Arī manējais un tavējais?
– Jā!
– Kas ir Dievs? Es viņu neredzu?
– Tu viņu jūti, manu bērniņ. Dievs ir mīlestība.
– Vai Viņš mīl arī puķīti?
– Dievs mīl tevi un puķīti? – Eņģelis uzsmaidīja. – Bez mīlestības nav nekas. Pat puķes nezied bez mīlestības. Tu to noteikti vēl piedzīvosi.
– Skaisti, – meitene aizsapņojās. Pēc brīža viņa atkal čivināja: – Bet māte? Kas viņa? Kas bija mana māte? – bērns nenoguris tincināja. Viņai gribējās visu zināt par sevi.
– Vēl nezinu, mīļā. Ēd, lai tu augtu liela. Taču zinu, ka tava māmiņa tevi mīlēja un mīl. Viņa nākusi no slavenas dzimtas, kurai zemes mīlestība, tās bērni bija pirmajā vietā.
– Arī tavējā māte bija mīļa? – mazā kļuva nopietna.
– Jā, domāju, ka tā tas ir. Bet māti arī es nepazīstu. Dievs man stāstīja, ka viņa nākusi no kādas slavenas cilts. Viņi dzīvoja auglīgā apgabalā, kam pāri gāja visādi vazaņķi. Kad mani un manu māti ar šāvieniem aizraidīja viņā saulē, es kļuvu par Eņģeli, jo biju vēl tīra un neaptraipīta.
– Tad jau tu neesi mans Eņģelis.
– Esmu un būšu vienmēr gan tavējais, gan savējais. Vienmēr! Mūžīgi mūžos! – Viņam kļuva karsti. – Ak, Dievs! Kāpēc cilvēki tā cieš? Kāpēc viņi viens otru nokauj? Vai tiešām viņiem nepietiek maizes un sāls? Kāpēc jākaro?
Mazulis sakustējās, bet baltais tēls turpināja domāt savu domu un, gluži kā Jaunava Marija, Eņģelis maigi apskāva mazuli.
– Tas ir zelts un bagātības, kas liek nedaudzajiem sakūdīt pārējos un karot, – Eņģelis atbildēja.
– Nu gan viņš muld! – Mārtiņš tik tikko sadzirdēja abu – Eņģeļa un bērna sarunu. – Tā ir mūsu zeme un strādīgie cilvēki. Krievam vajadzīgi jauni vergi!
– Tad daudzi mirst, vai ne?
– Jā, manu mazulīt, – un uz Eņģeļa vaigiem sasala pāris asaru un kā sīki ledus kristāliņi noripoja sniegā.
– Bet tu dzīvosi! Ilgi, ilgi.
– Kā tu to zini? – Dievs to zina. – Kas ir Dievs?
– Mīlestība. Es tev jau teicu. Bezgalīga mīlestība.
– Vai man arī būs mīlestība?
– Tev, mīļumiņ, piedod, tās pietrūks visu mūžu. – Eņģelis noglaudīja mazo un notrausa no vaigiem dzidras, dzidras asaras.
– Aizgriezieties! – sieviete pagriezās. Viņa attina bērnu. – Tā ir meitene! Viņai varētu būt kāds pusgadiņš, – viņa priecīgi iesaucās. – Ir gan brīnumi! Apčurājusies! Meitiņa…
– Ja meitene, tad viņai būs grūta dzīve, – teica Mārtiņš.
– Kāpēc tu tā domā? – jautāja Andulis.
– Visām sievietēm ir grūti. Kad izaug, bērni jādzemdē. Jābūt pavarda sargātājai, – atbildēja Mārtiņš.
– Bet, kas jādara vīrietim? – tā Andulis.
– Jāsargā sava zeme, dzimta, jākaro, un mēs to darām.
– Rau, viņai ap kakliņu karājas krustiņš. – No luterāņiem, – Andulis nočukstēja.
Jaunā sieviete pielika bērnu pie krūts. – Izsalkusi! Re, cik nadzīgi ēd un šmaukstina ar lūpiņām. Žēl, ka nav mums kāda putriņa.
Šitik lielai māte varbūt deva mannā.
– Viņa no labpatikas pat tusnī, – Mārtiņš smaidīja ūsās.
Vīri sakautrējās un aizgriezās.
– Mēs iesim, ja?
– Ejiet, ejiet! – vecākā teica. – Mums te savas darīšanas. Vai ne, mazā? – Viņa tai priecīgi uzsmaidīja.
Tiklīdz vīri pagriezās, lai ietu savās gaitās, tā sievietes viņus atkal uzrunāja: – Bet vārds? Kāds būs meitenei vārds?
Eņģelis noliecās pie sievietes auss un kaut ko pačukstēja.
– Es zinu. Viņu sauks Elizabeta! – vecākā sieviete uzgavilēja. – Manu mirušo māsiņu arī sauca Elizabeta. Viņa aizgāja, kad vēl bija maza.
– Elizabeta – Beta? – Beta, tā sauca arī manu meitiņu. – Mārtiņa seja atdzīvojās. – Tad jau es būšu krusttēvs. – Klātesošie priecīgi viņam uzsmaidīja. Beta sekoja katrai pieaugušo acu kustībai.
Šķiet, ka jaunā sieviete visvairāk saistīja viņas uzmanību.
– Ak tu nabaga drostaliņa, – viņa teica un piekļāva bērnu pie krūtīm. Pārējie saklausīja viņas balsī asaras, nepiepildītas ilgas un atmiņas.
– Tu viņai patīc. – Vecākā cieši ieskatījās sievietes acīs. – Mums būs viņa jāņem, kamēr tu abas meitenes barosi, būs labi abām. – Sieviete saprata, ka tas nebūs ilgi. Tomēr…
– Žēl, ka mums nav nekā, lai uzdzertu par mazās Betas un Sofijas veselību, – ierunājās vecākā.
– Pēteri, – sieviete baltajā lakatiņā uzrunāja sēdošo vīru, – pastiepies! Tur aiz sola kaut kam jābūt.
Vīrietis uzmanīgi pastiepa roku.
– Ko es teicu? – viņa pasmējās. – Tur būs arī krūzītes.
Vīrs atzinīgi paskatījās uz sievieti.
– Tu man neteici pat nevienu vārdiņu, ka tev ir kaut kas vērtīgs.
– Tas tev ir vērtīgs, bet ne man. – Jaunā nosarka. – Es tāpat nedrīkstu neko tādu.
Vīri piepildīja traukus ar pašdarināto dziru.
– Par Betu! Par Sofiju! Lai Dievs un Sargeņģeļi viņām vienmēr stāv klāt! – Viņi pacēla krūzes.
– Redzi, arī par tevi viņi dzēra, – Beta čukstēja, – par tevi arī.
– Lai Dievs visiem stāv klāt!
Nepārtrauktais karš bija aiz sevis atstājis tukšumu. Varēja noiet garu ceļa gabalu pa mežiem un purviem un neatrast nevienu cilvēku. Baznīcas bija sagrautas. Dievs bija aizmirsies. Dzīvie domāja, ka viņiem ir paveicies, ja atkal ieraudzīja savējos. Vismaz viņi, tie, kas bija palikuši dzīvi, bija mierinājums sievām, bērniem. Sliktāk bija, ja vīri no kaujas lauka atgriezās sakropļoti. Nebija vairs, kas ar, sēj un maizi gādā. Paši kopjami, paši nasta, kas bija jāvelk dzīvajiem. Tāpēc daudzi vēlāk atrada ceļu uz krogiem, kur nodzēra pēdējo, kas vēl bija. Citi sabēga mežos. Kad cilvēku ķērēji – smeršņiki – tādus noķēra un ieslodzīja pagrabos, kur pēc spīdzināšanas un sakropļošanas viņus gaidīja nāve. Tā jau bija atpestīšana. Asiņainās muguras, sāļas asaras un vaidi, padomju klaušas un klausības, darbs piemājas lauciņos salieca dzīvo ļaužu plecus, kurus iztaisnot neviens vairs nespēja. Bērni skraidīja pusbadā aiz kolhozu zosīm, liellopiem un cūku pulka. Viņi agri kļuva pieauguši. Palīdzot vecākiem izpildīt normas, viņi izauga. Tiklīdz paaugās, tā arī viņiem bija jāiet kolhozu klaušās. Pases viņiem nebija, tāpēc ceļš uz augstām skolām bija slēgts. Tikai retais, izprasot priekšsēdētājam pasi, aizbrauca, lai mācītos. Citus paņēma krievos, un viņi neatgriezās dzimtajā pusē. Palikušie bērni bija vāji, izstīdzējuši, bez apaviem un siltuma ziemā. Viņi mira kā mušas. Cits pēc cita. Gan no pusbada, gan ievazātās tuberkulozes. Ļaudis stāstīja, ka padomju ārsti speciāli potē bērnus, lai tie ātrāk mirtu. Tā T. ciemā no katriem desmit bērniem nomira četri. Kādā ģimenē, kurā auga dvīnītes, pēc šo “speciālistu” apmeklējuma viena no māsiņām drīz vien nomira. Bet otra ilgi cīnījās ar slimību. Un tomēr to pārvarēja.
– Mežoņi! – Mārtiņš nočukstēja.
Laikam jau kritušajiem bija labāk. Viņu acis gan ir smilšu aizbērtas, taču viņu dvēselēm, no debess augstumiem raugoties uz iepriekšējo dzīvi, šķiet, ka atrodas paradīzē, kur laiks un mūžība elpo vienā ritmā. Tur nav kungu, nav karu. Tur bija iestājies miers un mīlestība, kas elpo vienā ritmā ar zvaigznēm.

PĒC TRIM GADIEM
Laiks tecēja kā strautiņš, kas, izspraucies no zemes, skaļi pieteica savu esību.
Bija aiztecējuši trīs gadi. Tovasar valdīja sutīgs bula laiks. Pat zāle, pieplakusi pie zemes, meklēja dzestrumu. Bāli zilās debesis spieda pie zemes cilvēkus, lopiņus. Pat pie būdas piesietais suns, izkārpījis tur augošās nātres, atlaidās vēsajā bedrē. Viņš gulēja un, mēli izkāris, smagi elpoja. Nekas neliecināja, ka drīz būs lietus. Vienīgi bites zumēja. Tās čakli vāca medu un priecājās par ziediem dārzos un pļavās. Vienīgi pamalē virs meža rādījās tāda kā pelēcīga strīpiņa, liekot domāt, ka vakarā līs. Vīri un sievas, paņēmuši dakšas un grābekļus, steidzās savākt nopļauto sienu un salikt zārdos. “Jāpasteidzas, citādi viss darbs vējā,” ikviens domāja.
Jā, pievakarē uznāca spēcīgs vējš, kas visas debesis pārklāja ar melnu lakatu. Lieli, balti krusas graudi kapāja ziedus. Dažs krusas grauds bija pat palielas olas lielumā. Tās sitās mājas logu rūtīs. Šķita, ka viss sabirs un sašķīdīs.
– Beta, Beta! Ū-ū! – kāda sievietes balss aiz bērziem ūjināja. – Kur tu esi, meitiņ? – viņa sauca.
– Es te, vecmāmiņ, – maza, netīra, sapinkojusies, gaišmataina meitenīte atsaucās no meldrāja pie pirts.
– Ko tu tur dari šitādā laikā pie tā dīķa? Vēl noslīksi, – rādamās viņai tuvojās paveca sieva. – Tā var iekrist ūdenī. Kur ir zosis?
– Zosis ir tur. – Meitene rādīja krūmu virzienā. – Ļaunais vanags tur viņām neuzbruks. Es to zinu.
– Labi, labi, meitiņ. Tu taču esi galīgi slapja. Skrien uz māju! Es pati tās aizdzīšu uz kūti. Bet steidzīgi! Tevi tur gaida. – Aiz kalmēm parādījās vēl viena dūšīga sieva strīpainos brunčos, baltā blūzē un basām, dubļainām kājām. Tā ir vecā tantiņa Anna, kuru pirms pāris gadiem kara vējš bija atpūtis uz tēvu dzimteni. Dzimteni, kuru viņa kā pa miglu atcerējās no tiem laikiem, kad pati vēl bija sprigans skuķēns.
– Cik reizes man un saimniecei jāsaka, ka pie dīķa nav jālien! – Viņa viegli uzpliķēja pa meitenes dupsi. – Pagaidi, es tevi mazliet notīrīšu. Saslapinājusi plaukstu dīķī, viņa nomazgāja mazās muti un degunu. Tad noslaucīja rokas savā priekšautā. – Re, kā piekusu. Mazliet apsēdīšos, tad arī iešu. – Bet, tu, mazo dadzīti, tagad skrien uz sētu! Tur tevi gaida.
– Kas mani gaida, veco tantiņ?
– Tad jau redzēsi. Skrien, mazulīt! – Vecenīte apsēdās un slaucīja no pieres sviedrus.
– Anna, tev arī jāiet. Aizdzen tās zosis un nāc! – otra sieva teica.
– Labi! Labi! – Vecā Annas tante, paņēmusi stibu, lēnām dzina klaigātājas uz mājas pusi.
Tikmēr mazā kā vējš trauca uz māju. Viņas līkās, mazās kājas pinās garajā zālē. Brīdi pa brīdim viņa pakrita, tad piecēlās un aizelsusies ieskrēja pagalmā. Tur, sētā pie mājas sliekšņa, stāvēja sveši cilvēki. Bella izbijusies aizslēpās aiz koka un skatījās uz viņiem. Sveši ļaudis reti parādījās šajā sētā. To meitene zināja. Vienīgi priekšsēdētājs un brigadieris bija bieži viesi. Šie te nebija redzēti.
– Manu Eņģel, kas man tagad jādara? – meitene aizelsusies prasīja blakus stāvošajam Eņģelim.
– Tagad tev jāiet pie viņiem, pie tās sievietes melnajā ādas jakā, – Eņģelis čukstēja ausī.
– Nē! – meitene izbijusies teica. – Man no viņas bail. – Viņa izskatās dusmīga.
– Viņa tev neko sliktu nedarīs, – Eņģelis iedrošināja.
– Arī nepērs?
– Nē! – Eņģelis domīgi atbildēja. – Nē!
– Man bail, ka es to sievieti nosmērēšu. Viņa ir tik balta, bet es… – Nebaidies! Viņa tevi nomazgās, sasukās, iedos skaistas drēbes. Tagad Tu brauksi uz lielu māju ar daudzām istabām. Tur tu rotaļāsies ar bērniem. Tādiem pašiem kā tu, mana mīļā, mazā skrandainīte. – Eņģelis noglauda viņas galvu. – Tagad ej! Tikai neaizmirsti pateikt labu dienu.
– Kā viņa mani atrada?
– Droši vien žagatas nožadzināja.
Beta uzmanīgi tuvojās sievietei. – Labu dienu! – tik tikko noskanēja trīcoša balss. Viņai patiešām bija bail no svešiniekiem. Tie izskatījās tādi savādi. Rupjām, sasārtušām sejām. Tērpušies melnās ādas jakās. Acis šaudījās uz visām pusēm, it kā ko meklētu.
Pa to laiku pagalmā ienāca arī sieva, kurā jaušams saimnieces gars.
– Saimniec, kāpēc meitene apģērbta vecās drēbēs? Vai viņai nekā cita nav? – sieviete ierunājās. Balss metāliski cieta. Acis atgādināja sastingušu mēnesi. Tajās nebija nekāda siltuma.
Saimniece nodrebēja. – Piedodiet! Vēl neesam paguvuši viņai neko nopirkt. Tikai tas, kas no bērnunama. Mums jāpilda uzdotās normas. Te esam uz lauka, te mežā. Nepaspējām. Pilsētā otrreiz neesam bijuši.
– Kāpēc tad ņēmāt to bērnu?
– Sagadīšanās. Braucām uz tirgu. Iznāca braukt garām bērnunamam. Bet tur tie bērniņi audzinātāju pavadībā tā rāmi gāja pa ceļa maliņu. Pastaigājās. Tad viena meitiņa izskrēja no rindas. Ar līkām kājiņām, izspūrusi. Maziņa, maziņa. Mūs ieraudzījusi, viņa tikai sauca: “Mamma, mamma!” Sirds sarāvās. Manējie aizgāja bojā jau kara sākumā pēc tās lielās bumbošanas, kad jūs mūs atbrīvojāt. Es izkāpu no ratiem un kājas pašas aiznesa pie bērniņa. Ne es biju domājusi, ne arī uzreiz gribēju ņemt kādu mazuli, bet viņa pielipa kā dadzītis pie manis un stingri ar rociņām turējās brunčos un lūdzošām acīm skatījās uz augšu man sejā. Man sažņaudzās sirds.
“Mamma! Mamma!” toreiz meitenīte sauca.
Ko man bija darīt? Teicu, ka esmu mamma. Tie darbinieki ātri nokārtoja papīrus un ļāva man viņu paņemt. Mēs gribējām tikai labu. Šeit viņa vismaz ir paēdusi. Izskrējusies pa svaigu gaisu. Kas viņu gaidīja tur pilsētā? Nekas! Meitēns gan ir slims ar rahītu, bet mums ir kaza. Vecmāmiņa Anna slauc, un bērnam vienmēr ir silts kazas piens.
Atbraucēja iznīcinoši skatījās uz resno sievu un novērtēja viņu. “Dabūšu no tās vecenes lauku labumus vai ne? Ja ne, paši paņemsim. Neesam jau pirmo dienu pa sētām vazājušies. Kur nav ar labu, tur ar varu.”
Sieviete ādas jakā uzsauca vienam no vīriem: – Ejiet istabā! Saimniece mūs uzcienās, vai ne? – Zīmīgais atbraucējas skatiens un acu piemiegšana liecināja, ka viņa pieradusi pavēlēt. Abi vīrieši ienāca istabā un apsēdās pie galda. Viņiem sekoja atbraucēja ar saimnieci.
– Saimniec, liec tik visu, kas tev ir, galdā! Mēs mazliet pēc garā ceļa uzkodīsim, – sieviete izkomandēja.
– Vai šķiņķīti gribat? – saimniece ierunājās.
– Kas tad to negribēs? Protams! – svešiniece salti noteica. – Mums tādu mantu reti kāds iedod. Vienmēr atbild, ka viss nodots valstij.
– Mēs to paņemam paši, ja nedod! – otrs svešinieks ar sarkano degunu kaut ko noņurdēja.
– Neaizmirsti pudeli! – viens no vīriešiem uzsauca. – Kaut ko stiprāku, lai varam sasildīties! – Un saimniece aizjoņoja uz pagrabu, kurā glabājās pērno ogu un ābolu vīns. Arī tas stiprais šņabis. To gan viņas vīrs bija iegādājies no paziņām, lai būtu kāds, kas palīdz lauku darbos.
Kad viņa aizelsusies ienāca virtuvē, trīs atbraucēji jau laida vaļā dziesmas, kuras šie te nezināja un arī nesaprata – “Katjušu”, “Suļiko” utt.
“Laikam jau pašiem bija kas līdzi,” saimniece nodomāja, “ja jau tik ātri piestrēbušies.”
– Sieva, vai zini Suļiko? – vecākais, knapi mēli locīdams, uzprasīja.
– Nē!
– Kas par dumju tautu! Nezina Suļiko. Mūsu dārgā vadoņa mīļāko dziesmu? – viņš vervelēja.
– Nu ir kultūriņa! – otrs vīrietis, jau manāmi iereibis, nospļāvās uz tīri izberztās grīdas. – Mēs tev iemācīsim ne tikai to, – acis pārgriezis, vīrietis turpināja un aukstām acīm nomērīja viņas labumus. Sieviete kā sieviete, viss savā vietā. Derētu izmīcīt gultā. Vīrietis atcerējās karu, kad viņi iegāja Eiropā. Tur tās mantas bija papilnam. Visiem tika gan vecas, gan jaunas. Pat mazas meitenītes.
– Tev vīrs ir? – Viņš ar acīm viņu izģērba.
– Jā! Mežā pilda valsts uzdotās normas.
– Saimnieks un mežā? – viens apjautājās. – Kāpēc viņa te nav? Te jau ož pēc bandītiem.
– Viņš mežā pilda normas, – sieviete atkārtoja. Viņa patiešām bija nobijusies.
– Mežā? Vai no bandītiem nav bailes?
– Mūsu mežos bandītu nav, – sieviete, balta kā linu drēbe, atbildēja.
– Nav? Kā tu to zini? – vīrietis jautāja.
– Pēteris, mans vīrs, katru dienu iet uz turieni. Gan zāģē, gan cērt. Ar zirdziņu izvelk baļķus no meža. Viņam nav laika skatīties apkārt, kur ir tie cilvēki.
Vīrietis, kuru sieviete visu laiku sauca par Robertu, pārvērstā, rupjā balsī noprasīja: – Un maizi viņš atdod bandītiem. Ko? Un bandītus tu sauc par cilvēkiem?! Šitie razboiņiki! – un uzsita ar dūri uz galda tā, ka trauki palēcās.
– Nē! Nē! – saimniece drebēdama attrauca. – Nē, taču! Viņam pašam pusdienās maz kas iznāk. Un bandīti patiešām šeit nav redzēti.
– Tu skaties! – Vīrietis pavicināja ar pirkstu. – Tiklīdz kas, tā mēs ar Jēkabu būsim klāt. Uzreiz piežmiegsim. Pat gailis pakaļ nedziedās. Re, kā Mirdziņai reiz gāja. Gājusi pa mežu un labi, ka gājusi pa ratu izdangāto meža ceļu. Būtu gājusi pa otru celiņu, būtu beigta. Tieši bandītu ķepās. Fiks un fertih. – Viņš ar roku novilka pa savu sārto kaklu. – Kā viņai toreiz noveicās! Izrādās, ka tie viņu jau bija gaidījuši. Bet nekā. Vēlāk mūsu vīri gāja tos ķert. Bet pūt ļipā! Nu neviena paša.
Pēc kāda laika no istabas pa atvērtajiem logiem atskanēja vīriešu un sievietes balsis. To viņi sauca par dziedāšanu. Bļāva cits par citu skaļāk.
– Vecmāmiņ, tas Roberta onkulis laikam vai nu sadzēries, vai noguris? – mazā klusu ierunājās.
– Droši vien. Viņa izskats nav nekāds labais. Laikam iepriekšējā dienā pārāk daudz līksmojis. Izskatās tāds kā neizgulējies. Zem acīm tumši maisiņi. Arī seja pelēka.
Beta ar vecmāmiņu Annu sēdēja uz sola netālu no atvērtā loga. Pa to nāca smirdīga dvinga. Viens no atbraucējiem uztina no saplēstas avīzes ļuļķi un, nemitīgi klepodams, pīpēja.
– Vecmāmiņ, ko viņi no mums grib?
– Nezinu, bērns, laikam ēst.
– Tev viņi patīk? – mazā ziņkārīgi noprasīja. – Nē! – vecmāmuļa Anna klusītēm atsaucās.
Betai liekas, ka tā svešā sieviete veco tantiņu pazīst.
– Veco tantiņ, vai tu zini, kas tā par tanti Mirdzu? Viņa sēž onkulim klēpī.
– Kā tu zini?
– Re, loga stiklā var redzēt. Viņš kaut ko viņai saka.
Pēkšņi istabā kaut kas bija noticis. Robis strauji piecēlās un nošņāca. – Kuce! – Sieviete noslīdēja uz grīdas, strauji piecēlās un dusmīgi skatījās uz Robertu. Varēja redzēt, ka vīrietis nespēja atslābināties. – Ejam, mauka! – viņš skaļi kliedza.
– Veco tantiņ, kas tagad būs? Ja nu viņa tevi pazīst? – mazā čukstēja.
Vecā tantiņa kaut ko domāja, līdz klusām atbildēja. – Diemžēl nezinu, bet pēc taisnības viņa ir mana radiniece, kas pazuda jau sešpadsmit gadu vecumā. Māsa nomira badā tālajā Krievijā, bet Mirdza kaut kur aizklīda. Vēlāk viņa sasitās ar tādiem pašiem komjauniešiem, un nu ir šeit. Nezinu, ko viņa darījusi visus šos gadus. Domāju, ka karā nav bijusi. Neizskatās.
– Kāpēc mēs neejam ēst? Man arī gribas ēst. – Mazā rādīja uz punci.
– Lai jau viņi paēd, būs garu ceļu braukuši. Mēs pēc tam paēdīsim.
Kad trijotne izmeimuroja no istabas un iekāpa ratos, abas sēdētājas bez baiļu pazīmēm joprojām skatījās atbraucējos. Vecai tantei aizvien šķita, ka kaut kur ar to sievišķi ir sastapusies. “Un tik līdzīga Mirdziņai! Vai Dieviņ, vai tiešām tā būtu viņa? Tikai laiks un dzīve ievilkusi vaigos un pierē rūpju rievas. Bet var jau būt, ka tās ir ļaunuma pazīmes.”
Pa to laiku saimniece aicināja abas mazliet iekost. Svešiniece cieši ieskatījās saimnieces acīs un pavēlēja: – Savāc meitenes mantas! Viņa brauks mums līdzi!
– Apžēliņ! Meitene vēl tik maza. Viņai būs ceļā grūti. – Vecā sieviete sasita plaukstas. – Pažēlojiet! Mums te ir kaza. Viņai katru dienu jādzer kazas piens, lai kājiņas iztaisnotos. Arī pirtiņā mums ir siltums.
– Mēs viņai to kazu dabūsim.
– Jā, parādi vispirms, kur viņa līdz šim dzīvoja? – Biedrene sekoja līdzi vecajai pirts sieviņai. – Tur, pirtiņā, kopā ar mani viņa arī dzīvoja, – pirts sieviņa klusām teica. – Salmos, tur ir silti. Vēl paklājam apakšā paladziņu, virsū sedziņu. Mēs abas labi saprotamies. Viena veca, otra maza. Saimniece atvēl mums maizīti, reizēm piena krūzīti vai sūkalas. Putru gan es pati uzvāru. Bērnam tā ļoti garšo.
– Kāpēc nedzīvojāt istabā?
– Saimniece agri ceļas. Baidās, ka mums traucēs. Viņa caurām dienām kolhoza tīrumā vai arī mežā, – viņa atbildēja.
– Nu ir gan tie buržuji. – Mirdza nikni novilka.
– Kā tevi šeit sauc? – sieviete noprasīja Annas tantei.
– Visi mani dēvē par pirts Annu. – Večiņa pasmaidīja. Un viņas acīs iedzirkstas zilas spuldzītes.
– Kas tu būtu saimniecei? Vai kalpone?
– Tāpat te palīdzu. Tad, kad daudzi devās uz Latviju, arī es pievienojos. Es no Vitebskas puses, – viņa piebilda un ieskatījās sievietē. – Man taču strādāt vajadzēja. Maizīte jānopelna. Dēliņus paņēma karš. Arī meitiņa atbrauca. Viņa dzīvo Kurzemē.
– Tā? Un tu no Vitebskas puses? Es arī no turienes, – sieviete ieinteresēti turpināja savu sakāmo. – Un tā tur?
– Nejauši nokļuvu viņas sētā. Biju ļoti piekususi pēc tālā ceļa. Viņa mani pabaroja, izguldīja un atļāva palikt tik ilgi, cik gribēšu.
Man tikai šis tas jāpalīdz.
– Ak tā? – Beidzot sieviete pasmaidīja. Viņa bija atpazinusi savu radinieci. Kur tie gadi! Jau karš pagājis, bet viņa ir izdzīvojusi.
– Vai neatpazini mani, Mirdzu, Annas tante?
– Laikam gan. – Vecenīte skatījās zili izbalējušām acīm. – Līdzīga esi. – Vecenīte mazliet viltīgi pasmaidīja. – Kaut kur redzēta.
– Es taču esmu tava māsasmeita Mirdza! Vai nepazīsti? Annas tante, brauksi mums līdzi?
– Tikai kopā ar mazo. – Vecenīte, kuras vaigs vairāk atgādināja sažuvušu plūmi, uzsmaidīja. Gan seja, gan izbalējušās acis izstaroja tādu gaišumu, ka, šķiet, viss pagalms pielijis ar sauli.
Mirdza pagriezās un atkal iekāpa droškā.
– Jēkab Ivanovič, ņemsim līdzi arī večiņu! Var redzēt, ka abas saradušas. Būs, kas mums cimdus noada un audeklu uzauž. Arī vārīt viņa prot. Es to neprotu.
– Kāpēc tu viņas ņem? Pati savu bērnu nevarēji izspiest? – otrs vīrietis smīnot uzprasīja. – Cik tur tā darba, es tev pāris minūtēs tādu uztaisīšu. Netici?
– Es kaut ko ieraudzīju, – sieviete klusu nočukstēja.
– Ko?
– Par to krustiņu uz kakla, – viņa klusām turpina. – Atceries, Robert, es tev stāstīju?
– Ko?
– Par mežu, kur slēpās tās divas sievietes.
– Kur viņas palika?
– Tās abas maukas nošāvu, bet tos divus bērnus man biedri palīdzēja aizvest uz bērnunamu. Tur tādu bija daudz.
– Maita! – Vīrietis izgāza žulti uz sievieti. – Es nesaprotu, kāpēc tu nošāvi tās sievietes, bet bērnus atstāji?
– Viņi tik un tā būtu nomiruši badā, – sieviete nomurmina.
– Kāpēc tad atstāji?
– Domāju, ja bērni bļaus, tad tie bandīti ātrāk nāks pie savām sievām.
– Ak tā! Stratēģisks plāns? Gluži kā biedram Žukovam? Tu nu gan varēji nemuldēt par to gadījumu vismaz svešu cilvēku klātbūtnē. Un vēl partijas biedrene. Ko teiksi rajona partijas komitejā, ja tie tur uzzinās?
– Neuzzinās, Robert Ivanovič! Es klusēšu. Jēkab, tu arī.
– Tu gan esi sterva! – Jēkabs noburkšķēja un uztina jaunu pīpi. – Pati nolaida no kājām tās divas m…s, bet tagad ņem vienas bērnu. Pasaki, ko tu, partijas madāma, gribi no tā čūskulēna? Izaudzināt kaut ko sev līdzīgu? Tādu pašu maitu?
– Es pēc tā gadījuma mežā ilgi viņus meklēju, – sieviete taisnojas. – Manī kaut kas svila. Kaut kas dega. Bērnunamā viena no viņām vairs nebija. Tur stāstīja, ka sveši cilvēki atbraukuši un paņēmuši pie sevis.
– Redzi, Jēkab, viņai svila, viņai dega. Kas? Sirdsapziņa? Jēkab, vai tā maz zina, kas ir sirdsapziņa? Svoloč! – Pieļurbājies līdz potītēm, Roberts jeb Robčiks pieliecās viņai pie auss. – Tev tagad pakaļa nesvilst, m…a? Jēkab, – viņš pagriezās, – tu dzirdēji? Nošaut bērnu mātes un tad viņai svila. Nu i sterva! – Pat šiem Sarkanajā armijā pabijušajiem vīriem tas likās par daudz. – Žēl, ka es toreiz, kad mīcījāmies tajā gultā, to nezināju. Tad es gan tevi tā būtu izdrāzis, ka tu nezinātu ne dienu, ne nakti.
– Robčik, piedod, kā es varēju zināt, ka tā meitenīte paliks dzīva? Viņas abas bija nozilējušas no bada. Es aizvedu uz patversmi, lai atkopjas. Man taču piena nebija. Es viņu nedzemdēju. Vēlāk uzzināju, ka vienu no viņām paņēmis kāds vīrietis, bet otra aizvesta. Cilvēki zināja stāstīt, ka tas bijis viņas tēvs.
– Ak, nenoķēri vis? Maita! – Jēkabs iepūta dūmus viņas sejā. – Droši vien kāds no tiem bandītiem, kas vazājas apkārt, – Robčiks šņāca, – un tev nebija prāta pateikt tur strādājošai vecenei, lai novēro, pie kuras kāds varētu atnākt. Sterva! – viņš vēlreiz nošņācās.
– Es to liku darīt. Bet tie ieradās naktī. Man ilgi sāpēja sirds, – Mirdza teica. – Ilgi. Vari man ticēt, Robčik. – viņa apgalvoja.
– Tev? Un sāpēja sirds? Nevar būt! Vai tev tā maz ir? Cik tu savējo nomušīji? Nezini?
– Tie bija arī tavējie, Robert. Tu teici, lai taisu abortu. Es to arī darīju.
– Vai tādai var ticēt? – Jēkabs nomeimuroja uz soliņa. – Viņa taču ir īsta kuce. Cik bērnu, tik abortu.
– Es visu laiku domāju par to bērnu, kas ar viņu notiks?
– Jēpi, tu dzirdi? – viņš atkal uzrunāja biedru.
– Dzirdu, jau dzirdu. Mirdza, būs jāpainteresējas partkomā, no kurienes tu… Vai tavā lietiņā kaut kas nesmird?
Sieviete nobijusies klusu izdvesa: – Nē! Esmu tīra kā kristāls. – Robčik, pastāsti viņam. Mēs taču abi kopā uz šejieni atbraucām pēc kara. Abi no vienas sādžas. Abus partija atsūtīja ieviest te kārtību un pāraudzināt šejienes cilvēkus. Ko viņi zina no komunisma? Nekā. Re, pēc tām izvešanām visi sastājās kolhozos. Partijas griba ir jāpilda. Kā māca diženais vadonis, atjaunot, uzcelt no jauna fašistu nopostīto ir mūsu galvenais uzdevums. – Viņa pagriezās pret meiteni, kura visu laiku, mutīti atvērusi, uzmanīgi klausījās sarunā. Vecmāmiņa Anna gan reiz bija teikusi, ka nedrīkst klausīties pieaugušo sarunās, bet tagad drīkstēja darīt visu. Arī šaut drīkst. Pif, paf, un cilvēka vairs nav. Ieroc zemē kā putniņu, kurš nokritis tieši no debesīm.
– Tu dzirdēji, mazā? – Sieviete sapurināja Betas plecus.
– Jā! – Meitene palocīja galvu un skatījās uz augšu. – Dlīkst pif, paf un…
– Stulbais skuķis! – Mirdza nošņācās. – Gan es tevi pāraudzināšu, bandītēn.
– Jā, tante bantīte, – mazā nopietni atbildēja, un abi vīrieši smējās.
– Tu dzirdēji, tante bantīte? Nu i skuķis! Knapi runā un jau apsaukājas. Bantīte…
– Abas brauksiet pie manis, – viņa nosarkusi vēlreiz nošņāca. Bet mazā, ieķērusies vecās Annas rokās, cieši piespiedās pie viņas krūtīm. Viņai bija bail no svešinieces.
– Re, kāda sagadīšanās! Nejauši iebraucām svešā sētā un es vienā mirklī tieku pie meitas. Robert, vai dzirdi? Pie mūsu meitas.
Viņa ir te. Tā ir viņa.
– Ne es viņu perēju, ne audzināšu, – Roberts nospļāvās un piegāja pie ratiem. – Vari meklēt kādu citu muļķi.
– Robčik, tu taču solīji? Atceries, kad dzīvojām sādžā. Tu mani toreiz izvilki no akas, – Mirdza raudulīgi lūdzās. – Tu solīji, ka mīlēsi mani.
– Solīt jau solīju. Toreiz tu biji citāda, bet tagad negribu. Izjājusies ar visiem un visādiem. Man bojāta prece nav vajadzīga. Jēkab Ivanovič, taisamies! Un, tu arī – viņš pavēlēja vecajai tantiņai. – Jūs abas veiklāk! Vairs nav laika.
Pēc pusstundas rati izripoja no sētas ar pieciem braucējiem. Viens gan nebija redzams. Tas rātni sēdēja vecenītes klēpī un vēroja kokus, putnus, zāli. Betai šķita, ka visskaistākie ir mākoņi. Kā tikai tur nebija! Pūkaini sunīši, zaķēni. Pat lāči.
Pēc neilga laika mazā skrandu Beta saldi iemiga sēdekļa aizmugurē, vecās tantiņas Annas sačervelējušajās rokās un nemaz nejuta, ka viņai iesākusies jauna dzīve, kurā galvenā noteicēja ir un būs mamma Mirdza, kuras nekad nebūs mājās. Viņu partija aicināja strādāt MTS-ā, tāpēc viņa tur bija vienmēr. Pie tāda nenormēta darba viņa bija pieradusi. Reiz, kad tur, Krievijā, likvidēja latviešus, Mirdza aizbēga uz pilsētu un iestājās tehnikumā, kur apguva lauksaimniecību. Pa to laiku padomju vara nošāva viņas brāļus, tēvu apcietināja, māte nomira badā, bet Mirdza, tiklīdz beidzās mācības, saņēma norīkojumu darbam čekā. Arī Roberts tika norīkots tajā pašā kantorī. Tur abi kļuva par mīļākajiem. Vēlāk viņiem pievienojās Jakobs jeb Jēkabs. Viņi ķēra šķiras ienaidniekus un ekonomiskos noziedzniekus. No šīs trijotnes daudzi baidījās. Mirdza mēdza teikt – ja baidās, tātad ciena. Pārtika gan bija visai trūcīga. Bet to atsvēra biežā ciemošanās pie kaimiņiem, kuri negaidītos viesus vienmēr uzcienāja ar to, kas nu bija. Ar kāpostiem, degvīnu. Un tad atnāca karš. Nu jau oda pēc asinīm. Bruņojušies ar revolveriem, viņi trieca bijušos dzimtenes nodevējus, kulakus no lēģeriem un cietumiem, bez ieročiem uz frontes pirmajām līnijām. Nē! Šautenes bija. Uz trim viena. Lai izpērk grēkus! Par to viņus Staļina tētiņš apbalvoja ar mirdzošām medaļām un ordeņiem. Arī Mirdza bija izpelnījusies bļembukus. Viņa gan tos nenēsāja. Nebija, kur izrādīties. Taču MTS baļļukos viņa tos pielika pie vienīgās kleitas un noslēpumaini, indīgi smaidīja. “Redzat, kas es esmu! Par mani neviens nedrīkst smīkņāt.”
Mājās viņa parasti pārradās vēlās vakara stundās, kad Beta jau gulēja, bet ar veco tantiņu sarunas nevedās. Vecā tantiņa nesaprata radinieci. Viņa bija daudz pieredzējusi, daudz zaudējusi un par padomju varu neko labu nedomāja. Viņa bija laimīga, ja varēja ko labu kādam izdarīt. Tagad negaidīti mazā meitene kļuvusi par viņas mīluli un lolojumu.
Betas dienas vairāk ritēja pie vecās Annas tantes, kur viņa kopā ar pārējiem mājas bērniem palīdzēja dziju tīt kamoliņos, tumšajos vakaros uzraudzīja petrolejas lampu un klausījās pasakas. Tantei Annai to bija daudz. Vesela pūralāde. Gan par milžiem, gan bārenītēm un princesēm.
Reizēm, kad sirds pilna, vecā tantiņa stāstīja par saviem bērniem – trim puikām un vienu meitiņu. Toreiz, kad viņa vēl bijusi jauna, stalta, skaista un dzīvoja kopā ar bērniem un vīru bijušajā Vitebskas guberņā, viņiem bijusi sava mājiņa un dārzs. Gan viņai, gan vīram spēks vēl bija kaulos. Strādāja no rīta līdz vakaram gan kolhoza laukos, gan vakara stundās rāvās vai pušu savā mazajā lauciņā, lai tikai visi būtu paēduši.
Kad bērni paaugās, visi bija lieli palīgi. Visi prata strādāt. Gan art, gan sēt. Neviens no darba nebaidījās, tāpēc maize un putra vienmēr bija uz galda, bet svētku reizēs lielā māla bļodā kārdinoši smaržoja gaļa. Vēlāk, kad dēli izauga par skaistiem puišiem, bet meita par skaistu jaunavu, ne viens vien precinieks nolūkojās glītajā meitenē, kas dziedāja gan ganu gaitās iedama, gan govis slaukdama. Un tad atnāca nelaime. Kādu nakti viņu mājā ielauzās bruņoti vīri ar sarkanu apsēju ap vienu roku. Tas bija toreiz, kad kādā tur gadā vai nu nošāva, vai noindēja lielu biedru. Ļaunas mēles melsa, ka vainīgs esot pats biedrs Josifs, kuram ejot grūti. Visu laiku jādomā par kulakiem, kas nedod maizi, un par bērniem, kuriem jāizaug tik lieliem, lai varētu noturēt rokās šautenes. Tās varot noturēt tikai stiprie, tāpēc daudz jāēd. Taču maizes ar katru dienu kļuva arvien mazāk un mazāk. Tāpēc Staļins, kurš domāja par bērniem, nolēma uzcelt tik daudz fabriku, lai tajās visu vajadzīgo saražotu – šautenes, lielgabalus, vilcienus un citas labas lietas, kas vajadzīgas karam.
– Veco tantiņ, kas ir karš? – bērni prasīja.
– Karš ir laiks, kad daudzus nošauj. Bērni paliek bez saviem tētiem.
– Vai man arī bija tētis? – mazā Beta tincināja.
– Kā tad citādi! Tev noteikti bija tētis.
– Mamma Mirdza teica, ka viņu nošāva vācieši. Viņš bija lidotājs. Un viņam bija tik daudz ordeņu! Tik daudz… – Beta izplēta rokas, ka vecā Annas tante iesmējās. – Droši vien? – viņa saminstinājās. – Droši vien, bet, Betiņ, mēs pirmīt runājām par darbiņu.
– Jā, jā! Es tev prasīju, kas tanīs lielajās mājās strādāja? – meitene atgādināja. – Tu teici to svešo vārdu – raž…
– Ražoja, – tantiņa vēlreiz atkārtoja.
– Jā! Jā! – meitene uzgavilēja. – Bet, kas ražoja tos lielgabalus?
– Protams, strādnieki, kuru bija daudz, daudz. Tieši no zemajām būdiņām viņus par brīvu aizveda uz Sibīriju svaigā gaisā. Arī latvieši, kuri bija piedalījušies revolūcijā, nonāca vergu nometnēs. Arī manu brāli aizsūtīja pie baltajiem lāčiem.
– Tur dzīvo lāči?
– Jā, brūnie. – Bet baltie?
– Tie vēl tālāk ziemeļos, kur ir tikai ledus kalni.
Mazā meitene, kas sēdēja uz nelielās taburetes, to nesaprata, tāpēc katru reizi uzdeva kādu jautājumu.
– Vecmāmiņ, kas ir levolūcija?
– Meitiņ, tas ir briesmīgs notikums. Toreiz, kad biju vēl jauna, nogāza krievu caru un varu sagrāba tie, kas negribēja strādāt, bet tikai šaut.
– Vecmāmiņ, tu teici, ka bez darbiņa nebūšot maizītes, – meitene dziļdomīgi noteica.
– Nebija jau arī. Atceries, es tev stāstīju, ka mūsu mājā ienāca onkuļi ar šautenēm un nozaga mūsu maizīti, arī to, kas bija pagrabā nolikts ziemai. Neko neatstāja. Pat maizes doniņu bērniem atņēma. Mans Arnoldiņš turēja rociņā pēdējo kancīti. Kāds bārdains vīrs to izrāva, nosvieda zemē un uzmina ar kāju.
Betiņa sastinga. – Un šitā viņi dalīja al maizīti?
– Jā, bērniņ, tā bija. Tikai mammai nestāsti. Tad viņa paliks dusmīga.
– Es viņai neko neteikšu! – meitene piecēlās un apvija rociņas ap vecās sievietes kaklu un bučoja, bučoja viņu. – Es tevi mīlu!
– Es tevi arī, manu mazo meitentiņ. – Tā viņas abas pieglaudušās labu brīdi sēdēja, līdz vecmāmiņa atcerējās par dzijas kamoliņiem. Bet Betiņa sastingusi sēdēja un atkal kaut ko domāja.
– Vecmāmiņ, ko jūs ēdāt?
– Visu ko. Bērni salasīja balandas, gārsu, nātres un citas zālītes.
Es vārīju balandu zupu.
– Vai tev galšoja?
– Nē, bet visiem gribējās ēst, jo iestājās bads. Cepu kliju maizīti, klāt piecepu pat skaidas. Nedaudz, tomēr.
Betiņa atkal sastinga. – Vecmāmiņ, es to saplotu. Kad man dažreiz nebija, ko ēst bēlnunamā, mums deva putlu un tēju. Tēju gan valējām dzelt, cik glibas. Putlu nē. To ēda tantes baltos ķiteļos. Viņas to putlu pat nesa uz mājām.
– Kā tu to zini?
– Ledzēju.
– Nabaga bērns. – Vecās tantiņas sastrādātā roka noglāstīja bērna galviņu.
– Tu pati esi nabaga! – Beta teica.
– Kāpēc tu tā domā?
– Tev nebija, ko ēst, – mazā attrauca un pieglaudās pie vecās sievietes krūtīm.
– Vecmāmiņ, vai tu vēl ko pastāstīsi?
– Jā, mīlulīt. Lai gan tu vēl esi ļoti maziņa. Varbūt tu mani sapratīsi. – Varēja manīt, ka vecenītei ļoti gribas kādam izstāstīt savu sāpi.
– Un tad, sākās karš. Arī dēliņi karoja katrs savā pusē. Viens krita par krieviem un Staļinu. Otrs nokļuva vācu gūstā, kur paņemts vlasoviešos. No tā laika viņu saukuši par Ivanu. Par trešo nav nekādu ziņu. Kāds izbijis karotājs, bez vienas rokas, stāstīja, ka Pēterītis aizsūtīts uz tālo Prūsiju, uz Kēnigsbergu. Krievi to pilsētu vēlāk nosauca par Kaļiņingradu. Arī vīru nogalināja svešinieki. Vienīgo meitu par sievu apņēma kāds traks krievs, kas viņu dauzīja kā tādu pelavu maisu, līdz pats kaut kur pazuda.
– Kul? – meitene taujāja.
– Neviens to nevarēja pateikt. Stāsta, ka viņš apzadzis kādu lielu virsnieku. Varbūt kādā Sibīrijas lēģerī baro utis. Kaut viņš neatgrieztos! – vecā Annas tante pikti meta krustu un raudādama lūdza Dievu. Mazā Beta klausījās vecās tantiņas stāstījumos, nometās ceļos un, nu raudāja abas kopā.
– Eņģelīti, manu Eņģeli, kāpēc Dievs viņai nepalīdzēja? Kāpēc bija tas nolādētais kalš? Kāpēc? – nakts tumsā viņa sauc savu glābēju. – Kāpēc?
– Cilvēku ir daudz, bet Viņš ir viens, – Eņģelis čukst pie auss.
– Kas viens?
– Dievs ir viens.
– Bet tu?
– Tad es vēl nebiju Eņģelis.
– Kas tu biji?
– Es biju cilvēks.
– Kad es nomilšu, tad es alī būšu Eņģelis?
– Jā, ja tu būsi laba.
– Kā laba?
– Tā, – Eņģelis gluži kā tauriņš izpleš spārnus un ar vienu apsedz meiteni.
Kādu laiku istabā valda pilnīgs klusums.
– Manu Eņģelīt, – mazais cilvēka bērns to atkal uzrunā, – kas ir labs?
– Labs? – Eņģelis brīdi domā. – Es domāju, ka to nevar sataustīt ar rokām. To var salīdzināt. Pasaulē ir tik daudz kā slikta, bet pretī labs. Paskaties – vai karš ir labi?
– Nē, – meitene atbild. – Kalā sit visus nost. Visus, tu dzirdi? Visus. Tā teica vecā tantiņa. Un, tad aplok.
– Tātad? To tu jau zini, kas ir slikti?
– Bet, es tev plasīju, kas ir labs? – jautāja meitene.
– Labi ir tad, ja cilvēkiem nav jākaro. Labi, ja netrūkst maizītes. Tas ir labi, vai ne? Labi, ja tu izdari otram kaut ko labu.
– Jā, tad il labi. Bet ja pāri nodara kaķītim, sunītim? – mazā nebeidza tincināt.
– Tad tas arī ir slikti. Visi, kas cieš no ļauniem cilvēkiem, kam sāp, arī dzīvniekiem, iet slikti. Betiņ, guli mazulīt. Tu par daudz domā. Tev tagad jāatpūšas, jāuzkrāj spēki jaunai dienai. Tagad aizmiedz. Rīt tev būs daudz darbiņa.
Pagāja mēnesis, gads, divi gadi. Betai jau apritējušas četras vasaras. Tagad viņa var kustēties kā zālīte vējā. Ripot kā kastanītis rudenī. Taču te, šajā istabā, zālītes nav. Beta kopā ar mammu dzīvo kādā koka divstāvu mājā. Vecā tantiņa aizbraukusi kaut kur tālu, tālu. Mamma teica, ka viņai jāauklē mazbērniņš. Tas ir, dēla meitiņa. Tagad Beta tiešām ir liela un viena. Viņa stāv pie neliela netīra loga, kas aplipis ar mušām un zirnekļiem, un skatās, ka pagalmā ir bērni. Meitene arī grib tur, bet durvis ir ciet. Viņa vēl atceras veco tantiņu, kura kaut kur izkāpa ar lielu somu, mašīnu, ar kuru brauca uz šejieni, un mammu, kas smaidot stāstīja, cik Betai būs labi pilsētā. Tur būšot jūra un daudz, daudz cilvēku. Mamma, kā parasti, meloja. Beta zina, ka melot ir slikti. Tā teica vecā tantiņa. Jūra ir kaut kur. To viņa neredz. Tikai kaijas reizēm pārlido pāri mājai. Meitene ieraujas stūrītī pie loga un skatās ārā. Tur bērni spēlējas smilšu kastē. Beta arī tur grib, bet durvis ir aizslēgtas. Tāpēc viņa nekur netiek, bet mamma būs vēlu vakarā.
Mamma Mirdza vakar uzvārīja zupu. Tagad tā ir auksta un negaršīga, bet ēst gribas. Meitene paņem bļodiņu, pakāpjas uz soliņa un to uzliek uz plīts, ielej. Tad uzmanīgi aiznes un noliek uz galda, kur atrodas sagriezta maizīte, ko jau apciemojušas mušas. Meitene ēd un domā – vecās tantiņas vārītās zupas bija daudz garšīgākas. Un kādas pankūkas viņa cepa! No kartupeļiem, miltiem. Un, ja bija ievārījums, tad Beta, piemiegusi acis, gluži kā kaķis, baudīja vecās tantiņas taisīto. Viņa vispirms nolaizīja ievārījumu un tad ēda pankūku. Annas tante nekad, nekad neaizmirsa iedot krūzīti silta piena. Tagad, mamma arī ir atstājusi krūzīti ar pienu, taču tur peld mušas, cita par citu lielāka. Pāris karotes apēdusi negaršīgo virumu, viņa noliecas un ar karotīti izzvejo mušas un uzliek uz galda. Tā, tagad viņa pati taisīs zupu. Pāri palikušo viņa salej katliņā un ielej bļodiņā pienu. Var jau paņemt arī tīru bļodiņu no plaukta, bet mamma tad rājas. Piešmucē visu, un kas tad to mazgās? Tāpēc meitene ēd no bļodiņas, kurā jau bijusi zupa. Meitene sadrupina maizīti, un zupa gatava. Kad brokastis un pusdienas, abas, divi vienā, paēstas, Bella atkal pieiet pie loga. Tur notiek kauja. Liels zirneklis noķēris mušu. Tā spiedz kā traka. Tūlīt būs cauri. To Betas sirds nespēj izturēt. Viņa paņem sērkociņu kastīti, izņem vienu sērkociņu un iet mušai palīgā. Drīz vien zirnekļa tīkls ir pārrauts un muša aizlido, bet zirneklis, palicis bez pusdienām, ātri ieskrien kādā loga caurumā. Tikmēr Beta, paņēmusi kabatlakatiņu, slauka nelielo loga rūti, lai labāk redzētu ārā notiekošo. Tur, uz soliņa, sēž kāda tante, kuras galva noslīgusi gluži kā koka zars, bet uzraugāmie sākuši kautiņu. Mazie zeperi, tā parasti teica vecā tantiņa, plūcas ne pa jokam. Vienam kaut kas noticis ar degunu. Viņš tik skaļi brēc, ka pat Beta to dzird. Arī tante uzlec kājās. Viņa pieskrien pie svešā zēna un cērt pliķi. Tagad ir divi puikas ar skaļām balsīm. Sieviete vairs nezina, ko darīt. Pārējie bērni pamukuši katrs uz savu pusi un no stūriem novēro situāciju. Tā jezga ievelkas līdz brīdim, kamēr parādās vēl dažas sievas. Viņas paķer katra savējo, ar plaukstu uzdod pa pakaļām un aizvelk uz mājām. Kārtībai jābūt. Nu pagalmā ir iestājies miers un bērziņš – tā teiktu vecā tantiņa.
Meitenei nav, ko darīt. Viņa uz naktsskapīša ir atradusi kastīti, kurā ir daudz krāsainu podziņu.
Sarkanās ir mūsējie. Mamma stāstīja, ka sarkanie vienmēr visus uzvar. Tur reiz karojis tētis, kuru Beta nekad nav redzējusi. Tētis ir vislielākā Poga. Viņam ir tik daudz ordeņu, ka mamma Mirdza nevar pat saskaitīt. Beta reiz uzprasīja mammai, kur ir tētis? Bet mamma palika dusmīga. Kaut ko nopurpināja un aizgāja. Viņai, lūk, esot sapulce. Droši vien viņa nezina, kur ir tētis. Tanī sapulcē noteikti pateiks, un tad Beta zinās par tēti visu. Pēc brītiņa, gultā gulēdama, Beta atceras – reiz bērnunamā tante stāstīja, ka viņš ir dzīvs, ka tētis ir Ļeņins un viņš ir dzīvs. Būs jāpasaka mammai. Lai nemeklē tēti. Beta viņu bija redzējusi pati savām acīm. Zālē, kur atradās skaista, balta statuete, bērni vingroja katru dienu. Ļeņins katru dienu skatījās uz viņiem un priecājās, cik visi skaisti vingro un soļo. Tas nekas, ka visiem bērniem bija līkas kājas un palieli vēderiņi. Tētis taču mīlēja visus. Arī Betu. Meitenei gan gribējās dzīvu tēti, bet dzīvais bija miris. Vai mamma mīl šo tēti – baltu, mazu? Tur viņš stāvēja un skatījās. Audzinātājas tante teica, ka Ļeņins mīlot visus bērnus, bet viņus visvairāk, jo viņi esot Ļeņina onkuļa mazbērni. Tad jau viņš nav mans tētis – meitene, skatīdamies uz saviem pirkstiņiem, domā. Tad jau viņš ir vectēvs. Jāuzprasa mammai Mirdzai. Viņa to noteikti zinās.
Istabā pamazām satumst. Balts mēnesis pa netīro lodziņu iespraucas rūtī un meitene viņam pamāj ar rociņu.
– Tu arī esi viens? Tev arī nav, ar ko parunāt? – Bet mēnestiņš klusē.
– Kāpēc tu klusē? – meitene prasa. – Tu negribi ar mani runāt? Nu, ja negribi runāt ar mani, tad runā ar zvaigznītēm, ja? To tev ir ļoti daudz. Tu zini cik zvaigznītes tev ir apkārt? Nē? Es arī nezinu. Tagad gaidīsim mammu abi. – Pamazām meitene aizmieg.
Eņģelis noglāsta Betas galvu.
– Dusi saldi, manu bērniņ. Es tev padziedāšu dziesmiņu.
– Jā, manu Eņģelīt. Es tevi ļoti mīlu. – Bērns apņem ar rociņām spilvenu un laimīgi smaida.
– Guli, mīļā, līdz rītam un skaties sapnīti par kumeliņu. Tev taču patīk kumeliņi?
– Jā! – mazās lūpiņas kustas. – Patīk… Reiz es redzēju mazu zirdziņu. Tādu pavisam mazu un ar garām, garām krēpēm.
– Kur tu viņu redzēji?
– Pie mana bērnunama, kur dzīvo daudzi bērniņi. Arī es tur dzīvoju. Un zirdziņš arī tur dzīvoja.
– Ko tad viņš tur darīja? – Eņģelis noglauda bērna galvu.
– Viņš palīdzēja onkulim vest zālīti.
– Tad jau viņš bija labs palīgs.
– Jā, Eņģelīt. Ļoti labs, tāpat kā Beta. Vai es esmu laba?
– Protams, bērns, protams! – Eņģelis lēnām attālinās un pazūd istabas kaktā.
Meitene pamostas un skatās, kur ir viņas mīlulis. Bet viņa nav. Arī mammas vēl nav.
– Mamma! – meitene sauc. Taču neviens neatbild. Meitene atver acis. Istabā ir tik kluss, ka pat mušas nedzird sīcam. Mammas nav. Uz galda ir kartupeļi un sāls trauciņš.
“Mamma bija, kamēr es gulēju,” meitene nodomā un sāk raudāt. – “Atkal esmu viena. Man gribas atpakaļ uz bērnunamu! Tur ir citi bērni. Tur var spēlēties. Un putra.”
– Neraudi, Beta! – atskan jau pazīstamā balss pie griestiem. – Tu taču zini, ka mammai nav laika. Viņa par tevi vienmēr domā.
– Tāpat kā tētis Staļins?
– Citādi.
– Kā citādi? Kāpēc? Kāpēc viņa mani gribēja?
– Redzi, Beta. Cilvēka dzīves ceļš iet kā pa kalniem, kā pa lejām. Viņš vienmēr ko meklē, atrod un atkal iet. Paklūp. Mammai Mirdzai ir tieši tāpat. Reiz viņai bija maza meitiņa, bet, tāpat kā tevi, viņai nebija laika pieskatīt, tāpēc viņa noalgoja kaimiņu lielāko meiteni, kurai vajadzēja ne tikai pieskatīt mazuli, bet arī nomazgāt traukus, sanest ūdeni no akas, gatavot ēst. Kādu laiku viss bija labi, taču kādu dienu meitene mazo neielika gultiņā, bet atļāva mazajai stāvēt pie loga. Viņa tur spēlējās, bet meitene pati aizgāja pēc ūdens. Kad viņa atnāca, mazās vairs nebija. Izrādās, ka viņas mantiņa bija izkritusi pa logu. Meitenīte sniegusies tai pakaļ un izkritusi.
Tad nu gan sākās vētra. Mammai Mirdzai jau tas bija par daudz. Viņa aizsteidzās uz miliciju. No turienes ieradās divi vīri un aizveda meiteni nezināmā virzienā. No tā brīža, varbūt agrāk, pēc viņas vīrieša aizbēgšanas, Mirdza kļuva aizvien cietsirdīgāka. Viņa ārēji bija laipna, pat izpalīdzīga, bet iekšā viss vārījās kā elles katlā. Vajadzēja tikai spridzekli, lai viņa uzsprāgtu.
– Kas ir spridzeklis? – meitene prasīja.
– Mazās meitiņas aiziešana viņā saulē. Tas bija liels trieciens, no kura Mirdza neatguvās.
– Vai viņai sāpēja?
– Laikam toreiz sāpēja? Tas bērniņš tikpat ātri, cik atnāca, tikpat ātri aizgāja. Viņš aizgāja pie māsiņām un brālīšiem.
– Un tā meitiņa, kuru svešinieki aizveda? Kas notika ar viņu?
Kur viņa palika?
– Viņu vairs neviens neredzēja. Meitenes mamma gāja pie Mirdzas. Lūdza piedošanu. Raudāja. Lūdza, lai atbrīvo meiteni, jo neko sliktu nav gribējusi, bet Mirdza palika cieta kā krams. Asaras nelīdzēja. Viņas mazās meitiņas nāve vēl vairāk nocietināja sievietes jau tā akmeņaino sirdi, – atbildēja Eņģelis. – Lielā meitene nomira kaut kur Sibīrijā, ļoti aukstā zemē.
– Tu teici, ka tur, pie tevis, visi kļūstot par Eņģeļiem.
– Jā, es viņu tur satiku.
– Kur?
– Eņģeļu pilsētā.
– Tā pilsēta ir skaista? – mazā taujāja.
– Ļoti skaista! – Eņģelis turpināja stāstīt. – Tā ir burvīga. Dīvaina gaisma apgaismo ielas, mājas, kokus. Šķiet, ka tas viss celts no kristāla. Apkārt lido Eņģeļi garos, baltos tērpos. Vieniem rokās ir cītaras, citiem stabules.
– Bet ko viņi ēd?
– Viņiem tikai jāiedomājas un uz galda parādās nektārs, dažādi augļi.
– Eņģelīt, es gribu nomirt, tad es arī tur būšu. Un tu būsi vienmēr kopā ar mani.
– Nē, mīļā! Dievs visiem nolicis savu laiku.
– Ak tā? – Beta nostiepj vārdus kā veļas auklu pagalmā. Pēc brīža turpina:
– Vai viņa, mana pamāte, mani vairs negrib?
– Grib jau grib, bet..
– Kas par, “bet”? – meitene ziņkārīgi jautā savam sargam.
– Redzi, viņa vienmēr ir aizņemta. Bet naktī viņa tev uzvāra kartupeļus ar visu miziņu. Citreiz atnes no ciemiem. Vai tev garšo kartupeļi ar miziņu?
– Jā! Ar rūgušpienu, – Beta nedroši atbild.
– Nu, tad ej droši pie galda! Ēd, kamēr silti! Kad paēdīsi, tad iziesi ārā.
– Manu Eņģelīt, durvis atkal būs ciet.
– Man liekas, ka kāds aizmirsis tās aizslēgt.
– Vai, es tūlīt!
Beta izlec no gultas un skriešus apģērbjas. Tad paķer kartupeli un skrien pie durvīm.
– Vaļā! Urā!!! – viņa sajūsmā kliedz.
– Betiņ, tu kaut ko aizmirsi pateikt.
– Paldies, manu Eņģeli! Paldies! Man to jau teica vecā tantiņa:
“Meitiņ, nekad neaizmirsti pateikt paldies!” Tagad es iešu. Jā?
– Ej mana mazā! Tev vēl saulīte vajadzīga, lai izaugtu liela meita.
– Kā puķīte?
– Jā, arī puķītēm vajadzīga saulīte.
Pagalmā neviena nav. Neliels zvirbuļu bariņš kaujas par maizes druskām. Kāds dzeltenīgs runcis viņus novēro un ir sagatavojies lēcienam. Ausis pieglaustas, astes galiņš trīc. Jā, starp zvirbuļiem un kaķiem nekad nav miera. Beta izpēta, ka nelielais placis ir cieši noslēgts ar dēļiem. Ciet ir arī durvis, kas ved uz trokšņainu ielu. Tur gan viņa neies, jo meitenei ir bail ne tikai no mašīnām. Viņa tur var arī pazust.
Beta iekāpj smilšu kastē. Nu gan var darboties. Meitene salasa kociņus. Tur būs mežs. Tad saplūc zālīti un iestāda smiltīs. Viņa skatās apkārt. Vajadzētu ūdeni. Kur lai to dabū? Tad viņas galviņā iešaujas viena prātīga doma. Re, pie mājas stūra nolikta vanna. Tur noteikti būs meklētais lietusūdens. Tādā esot ļoti labi mazgāt galvu. Tā reiz teica vecā tantiņa Anna. Tad mati paliekot mīksti. Taču nav neviena trauciņa.
– Pagaidiet, puķītes! Es tūlīt! – Viņa kāpj uz istabu, kas atrodas jumta istabiņā. Tā kāpšana gan pagrūta, jo kājas vēl mazas. Kad viņa atgriežas, pagalms pilns ar bērniem. Uz soliņa apsēdušās sievas un uzrauga savējos. Beta sarāvusies apsēžas uz lievenīša. Viņa redz, ka viņas puķu dārzs ir samīdīts, bet puikas kastes vienā stūrī taisa ceļu. Meitenes stāda jaunas puķes. Pagalmā parādās citi zēni. Viņi, aizņemti ar savām darīšanām, meiteni nepamana. Kāds zēns, noķēris vaboli, pēta.
– Roli! – viņš sauc, – re, ko es atradu! – Arī pārējie pievērš uzmanību vabolei. Tas jau ir interesanti.
– Paskatieties, viņai ir daudz kājiņas.
– Cik daudz? – kāda meitene noprasa.
– Daudz… – zēns atbild, jo vēl neprot skaitīt.
Beta nolemj palīdzēt. Viņa ir iemācījusies skaitīt līdz desmit, tāpēc klusām pieiet pie bariņa un vēro vaboli.
– Vabolītei ir sešas kājiņas! – Meitene sasit netīrās plaukstas.
Bērni ar zināmu cieņu steidz aplūkot nezināmo pienācēju.
– Tu no kurienes?
– Es tur dzīvoju. – Beta rāda uz durvīm.
– Tur? – kāds zēns pārjautā.
– Jā, es un mamma.
– Tā tur esot baigā… – zēns vēl grib ko teikt, bet viena no sēdošajām tantēm viņu asi pārtrauc. – Artur, cik reizes tev var teikt, ka tev ne par vienu nekas nav jāsaka!
Tad viņa pieliecas pie kaimiņienes un čukst: – Vecā Almas tante, kas dzīvo turpat augšā, man daudz ir stāstījusi par mazo meitenīti, kas dzīvo viņai pretī. Vienmēr ieslēgta. Vienmēr viena.
– Ak, Dieviņ, tētiņ! Kāpēc māte neko nedara?
– Viņa ir liela sieva partijas komitejā. Tāpēc viņai nav laika bērnam. Strādā no rīta līdz vakaram. Braukā pa kolhoziem. Tu atceries, ka pēc tās lielās izvešanas, – viņa apskatās apkārt un pieliecas pie blakus sēdētājas auss, lai neviens nedzird, – nav kam tur strādāt. Tagad sabraukuši visādi vazaņķi ar savu bērnu varzu no varen plašās. Ieņēmuši izsūtīto mājas un dzer vienā dzeršanā. Arī pati esot no Krievijas.
– Vai manu vai! – otra ievaidas.
– Bet bērns? Vai tas ir viņas bērns? Tad jau būs krievulēns.
– Viņu tā mātīte paņēmusi no bērnunama. Runājot latviski – tā teica Almas tante.
– Mūsējais, – pirmā sieva apmierināti nosecina un vērīgi noskatās uz bērnu.
– Bet izaugs par komunistēnu, – teic otrā.
– Gan jau laiks rādīs. Var jau būt, ka ne. Artur, bērni, iepazīstieties ar meiteni! – Bērni sarosās. Pienāk tuvāk un skatās uz meiteni kā brīnumā. Viens no zēniem saka: – Mani sauc Arturs.
– Kā sauc tevi? – viņš noprasa.
– Beta, – meitene atdzīvojas. Kāds grib ar viņu runāt.
– Arturs. Spēlēsimies kopā! – Var redzēt, ka pieradis komandēt pārējos bērnus.
Bērni pievienojas Betai smilšu kastē. Laiks paiet nemanot. Pēdējie saules stari vēl iespīd mazajā pagalmā.
Mammas un omas sauc bērnus mājās. Bērni cits pēc cita pazūd. Tikai Betu neviens negaida, neviens nesauc. Viņa var spēlēties viena līdz tumsai. Meitenei negribas iet augšā. Viņa apsēžas uz sola, kur bija sēdējušas tantes, un skatās gaišajos logos. Tur noteikti ir labi un silti. Arī Betai gribētos būt siltumā, bet viņai jāgaida mamma. Nokārtu galvu, nogurusi viņa gaida, līdz iesnaužas. Mēness nolūkojas bērnā un lēnām aiziet aiz kāda mākoņa. Vienīgi kāda spoža zvaigzne šūpojas un aicina mazo pie sevis. Bet meitene nedzird. Viņa sarāvusies guļ uz soliņa dzestrajā gaisā un kaut ko sapņo.
Pēc laba laiciņa kāda maiga rokas pieskaras plecam un silta balss aicina pie sevis. Meitene atver acis. Beta viņu pazīst. Tā ir sieviete, kas sēdēja uz soliņa. Artura vecmāmiņa.
– Nāc, bērniņ, paēdīsi un, – ja mamma vēl nebūs, varēsi pie mums pagulēt. – Viņa paņem meiteni aiz rociņas un ved pie sevis. “Kā tāds pamests kaķēns,” viņa domā. “Pasargā, Dievs, no tāda likteņa.”
Kad viņas ieiet virtuvē, pie galda jau sēž vesels pulciņš ēdāju. Beta trīc. Viņa ir nosalusi. Sieviete uzliek Betai uz pleciem siltu lakatu, lai viņa ātrāk atsiltu. Bērni izbrīnīti skatās uz meiteni. Viņiem mazās ir žēl. Arī Arturs tur sēž. Arī viņa sirsniņā kaut kas sakustas.
– Beta, sēdies man blakus! Paēdīsi!
Tante apsēdina meiteni pie galda un priekšā noliek lielu baltu šķīvi. Parasti mājās Beta ēd no metāla bļodiņas. Ielējusi zupu, tante pasniedz meitenei maizi. Zupa ir smaržīga un karsta. Tajā ir pupiņas, kartupelīši, burkāniņi. Meitene zvejo ar karoti šos gardumus un labsajūtā kā runcis nolaizās.
– Meitiņ, ēd arī šķidrumiņu klāt. Tas ir buljoniņš, – tante saka, – ātrāk sasilsi!
– Jā? – Beta laimīgi smaida, piekož maizīti un, kad beidzot viņa ir paēdusi, saka tantei: – Paldies!
– Laba meitene! – tante uzslavē. – Betiņ, es iziešu ārā un apskatīšos, vai tava mamma nav atnākusi no darbiņa. – Pēc brīža viņa norūpējusies atgriežas. Meitenes galva liecas arvien zemāk un zemāk, līdz sasniedz galdu.
– Nav, vēl nav. Betiņ, meitiņ, es tevi izguldināšu pie mums. Pabiezi jau mums te ir, bet vietiņas pietiks visiem. – To pārējo Beta vairs nedzird. Pilnais puncis un nogurums aizslēdz acis gluži kā atslēgas durvis. Meitene atkal redz sapni – sapni par Eņģeli, kurš līdzīgi tauriņam lidinās virs galvas.
– Beta! Vai mani dzirdi? Kā tev šodien gāja?
– Ai, manu Eņģelīti, ja tu zinātu, kādu garšīgu zupu es ēdu! – meitene murmina. – Garšīgu, garšīgu. – Es to nekad neaizmirsīšu. Tā smaržoja kā, kā… nevaru pateikt. Bet ļoti smaržoja.
– Jā, pasaulē tomēr ir arī labi cilvēki, kas neaizmirst pabarot svešu bērnu. Es zinu, meitiņ, ka tu to atcerēsies visu mūžu.
– Jā, manu Eņģeli. To smaržu un garšu. Visu mūžu. Bet kas ir mūžs?
– Mūžs? – Mūžs ir tavs laiks, Beta, – Eņģelis atbildēja.
– Vai vecai tantiņai arī ir mūžs?
– Jā, mazā. Bet viņa jau ir nodzīvojusi garu mūžu.
– Bet es?
– Tavs mūžs ir tikai sākumā. Tu augsi un uzplauksi kā roze.
– Patiešām?
– Tici, tā būs.
– Vecā tantiņa arī uzplauks kā roze?
– Nē, viņa lēnām novītīs.
– Es to negribu! Negribu! Vecai tantiņai jādzīvo ilgi, ilgi. Es gribu viņu! – Meitene sāk raudāt.
– Nebaidies, Beta. Viņa sagaidīs tavu plaukšanu.
– Kā roze, ja? Es arī uzplaukšu.
– Jā, mīļā.
– Vai mammai arī ir mūžs?
– Jā, mazā!
– Tad jau viņa arī nomirs?
– Jā!
– Kā puķe novītīs un nomirs.
– Šī puķe ir rūgta, bērns.
– Kā rūgta? – meitene pārjautā.
– Viņai ir asi dzelkšņi, kas kož. Daudziem no tā ir bail. Daudzus viņa ir sadūrusi.
– Man arī, man arī bail! – mazā sauc.
– Nebaidies! Es tev esmu blakus, mana meitiņa. Bet tagad uzklausi mani, vai dzirdi?
– Jā!
– Var jau būt, ka viņas dvēsele ir slima? Tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem vienam pret otru.
– Manu mīļo Sargeņģeli, kā lai es viņai palīdzu?
– Kam?
– Mammai Mirdzai?
– Kad viņa atnāks mājās, ierāpo klēpī un viņu apmīļo. Tu redzēsi, arī viņa pasmaidīs. Tu taču nezini, kas viņai sāp, vai ne?
– Nezinu. – Meitene domīgi saka. – Nezinu gan. Tad jau es būšu ārste! Es ārstēšu viņas Dvēseli.
– Lai tev izdodas, Beta!
– Tu jau lido projām?
– Pagaidām! – Eņģelis pamāj ar spārniem un, ietērpies spožā, žilbinošā gaismā aizlido.
Pēkšņi kaut kas nodārd. Saimniece veikli uztraušas un pieskrien pie durvīm.
– Kas tur?
– Vai pie jums nav mana meita? – atskan aizsmakusi sievietes balss.
– Ir, bet viņa jau sen guļ.
– Atslēdziet! Citādi izlauzīsim durvis! – atskan kāda pavēloša vīrieša balss.
Saimniece atslēdz durvis, un istabā iedrāžas sveša sieviete un milicis.
– Es visus dzīvokļus apskrēju, bet viņas nekur nav. Labi, ka atradās. Visu dienu braukāju pa kolhoziem. Ne dzērusi, ne ēdusi. Arī Roberts nav nekā ēdis. Mēs esam galīgā badā.
Saimniece saprot mājienu.
– Sēdieties pie galda! Mums te pupiņu zupiņa izvārīta. Varbūt vispirms paēdīsiet un tikai tad paņemsiet meiteni. Viņa pašreiz guļ. Tīri vai žēl modināt.
Abi nelūgtie viesi, mēteļus nenovilkuši, apsēžas pie galda un kāri ķeras pie karotēm. Paiet īss mirklis, un zupas katls ir iztukšots.
– Kas par zupu! Garšīga gan, – vīrietis, vēl ēzdams maizi, nosaka. – Mana Mirdziņa, piedodiet, neesam precējušies, tādu nevāra.
Sieviete, kuru vīrietis skaļi aprunā, nikni paskatās un nosaka: – Tu, Robert, iesi kājām uz savu māju, bet es paņemšu meitu un aiznesīšu uz savu istabu. – Par Robertu nosauktais vēl ar plaukstu savāc drupačas un visu ieber mutē.
– Saimniecīt, varbūt jums ir kaut kas stiprāks? Te jau ir silti, bet mēs, pa laukiem braukādami, esam pamatīgi pārsaluši. Šitie dubļi! Ceļi neizbraucami. Vot, – viņš rāda virs ceļiem. – Tāpat kā pie mums Krievijā. Mēs abi ar Mirdzīti atbraucām, lai jums palīdzētu celt jaunu dzīvi. Vot! Laukus no budžiem iztīrījām, bet tagad savējie neko neprot. Pat cirvi iztrīt, ni un ni. – Roberts savicina rokas. – Iedod kādu mēriņu siltumam! – viņš lūdzas.
Saimniece izvelk pudeli no sienas skapīša. Nu tikai sākas dzīres. Saimniece reizēm viņus apsauc, lai taču runā klusāk. Bērni un vīrs guļot. Taču alkohols dara savu, līdz jautro sprēgāšanu pārtrauc negaidīta cilvēka rupjā balss:
– Ko tad jūs te darāt? Nakts laikā te, manā mājā, notiek dzeršana? Nu, ka visi projām! Man rīt jāiet uz darbu. Vai tad citur nevarējāt?
Roberts pieceļas. Knapi turas kājās. Sarkanajā ģīmī iezvērojas acis. – Kas tu te tāds? Mums te tagad viss kopējs! Arī tava sieva ir mūsu. Kopēja. – Viņš uzsit ar dūri pa galdu. – Budži tādi. Par maz, par maz viņus kāvām, Mirdziņ, skaties, kā šie te dzīvo, bet mums… Jūs, ja bļausiet, aizvedīsim uz attiecīgu vietu, uz učastoku, no kurienes pat pelīte neaizmuks. Vai sapratāt?
Vīrietis nobāl. Tad klusi saka: – Bet man rīt uz darbu.
– Kur tu strādā?
– Metalurgā.
– Zinu, zinu, kā jūs tur stiepjat gumiju. – Roberta acīs atkal iedzirkstas sarkana uguntiņa. – Gluži, kā kolhozos, – viņš turpina.
– Neviens neprot uztrīt cirvi.
– Ko tu? Cirvis, cirvis. Mums metāls vajadzīgs. Lai strādā! Iesim! – Mirdza mudina vīrieti.
Roberts, neievērodams klātesošos, piedzēries kaut ko murmulē tālāk.
– Reiz mans draugs Sašiņš kādā būdā vienā naktī sacirta gulošos. Veselus sešus. Vai saprotat? Veselus sešus. Tagad guļ, kājas atstiepuši. Tēvs, māte un četri sīkie. Iedomājieties, viņi Sašam nedeva pudeli! Būtu iedevuši, būtu dzīvi. Bet Sašiņu noķēra un uz Kolimu prom. Vai jūs to saprotat, jūs, bļaģ? Par pudeli uz Kolimu. Manu draugu! Visu fronti izgājām kopā. Fašistus sitām. – Roberts paceļ elkoni un berzē acis, kurās nav redzamas asaras. Taču saberzis viņš tās ir pamatīgi. Neviens nevar pateikt, vai vīrietis ir vai nav raudājis par to nezināmo Sašiņu, kurš atrodas Kolimā. – Man un Sašiņam biedrs Staļins par varonību pat ordeni piešķīra. Un tagad Kolimā mans labākais draugs. – Var redzēt, ka vīrietim paliek sevis tik žēl, ka viņš tiešām sāk raudāt.
Mazajā virtuvītē iestājas klusums. Katrs domā savu domu. Saimniece ar drebošu roku ņurca priekšauta stūri. Saimnieks, ģērbies pidžamā, nolaiž galvu. Viņa jau sirmot sākušie deniņi blāvi viz petrolejas lampas apgaismotajā telpā. Te nevienam vairs nav, ko teikt… Pat tie abi apklusuši. Vienīgi kāda pamodusies muša sīc pie lampas.
– Ejam projām! – vīrietis burkšķ un streipuļodams virzās uz durvīm.
– Jā! Jā! – Mirdza atsaucas. Viņa vēl var noturēties taisni, tāpēc stutē vīrieti, lai tas nenogāžas. Tas, savukārt, apņēmis sievieti ap vidu, grābstās ap viņas pupiem. – Kas par kartupelīšiem! Ejam! Pamīcīsim tos, ja? – un pats smejas. – Mums te nav ko darīt.
– Bet meitene? Vai ņemsiet līdzi? – saimniece drebošā balsī jautā.
– Lai paliek, rīt. – Sieviete pamet ar brīvo roku. – Rīt. Mums ar Robertu vēl ir kādas darīšanas. Vai ne? – Viņa koķeti smejas un, roku uzlikusi uz vīrieša pleca, lēnām velkas ārā.
Kad durvis aiz abiem svešiniekiem aizvērušās, saimnieki klusu apsēžas. Viņi laikam ir šokēti. Saimniece izvelk no priekšauta kabatlakatiņu un šņukstēdama slauka asaras. Mazajā virtuvītē iestājas klusums.
Saimniece pieiet pie loga. To atver, lai izietu alkohola un cigarešu dvinga.
– Tā kā tādi mežoņi, – viņa klusi saka.
– Ir jau arī. Vai nedzirdēji par tiem sacirstajiem cilvēkiem?
– Jā! Nabaga meitene! Pie kādiem zvēriem viņa nokļuvusi. Kas būs ar viņu? – Abi klusēdami domā par vienu un to pašu – par meiteni un likteni.
Ir agrs rīts. Beta pamostas kopā ar pārējiem bērniem. No virtuves pavērtajām durvīm nāk kairinoša smarža.
– Jūs jau pamodušies? – kāda balss klusi uzrunā bērnus.
– Laikam visi, – saka Arturs. – Arī Beta. Omīt, kas te naktī bija par troksni? Man šķita, ka vesels žurku bars apcēlis mūsu māju.
– Tā jau arī bija, – sieviete atbild.
– Un tētis tās aizdzina.
– Jā, Robert. Viņš ar slotu, kā sētnieks slauka ielu. Uz vienu pusi, uz otru. Es uzsildīju ūdeni, ejiet nomazgāties. Jā, Betiņa pirmā. – Viņa uzsmaida meitenei.
Arturs nenociešas. – Kāpēc viņa pirmā?
– Viņa ir mūsu ciemiņš. Vai ne, Beta?
– Jā, tante! – meitene atsaucas.
– Viņa ieies vannā atsvaidzināties, – sieviete saka pārējiem bērniem. – Tev tas ir svarīgi, vai ne? – sieviete atkal uzrunā meiteni.
– Jā! – Mazā paskatās uz sievieti, kura viņai uzsmaida. Betas sirsniņa atmaigst. Ja kāds smaida, tad viss būs labi.
Kad meitene ienāk siltajā virtuvītē, tur viņu jau gaida silta skārda vanna. Pēc ūdens peldes Beta un pārējie bērni apsēžas pie galda, kur mazās krūzītēs kūp tēja. Blakus, uz šķīvīšiem, nolikta maizīte. Bērnu tētis jau sen ir darbiņā. Arī mamma ir darbiņā. Arturam gan ir labi. Viņa omīte nekur nestrādā. Viņa, kā teic pieaugušie, gana Arturu, lai viņš neizstrādā blēņas. Pēc brokastīm bērni iziet pagalmā. Betai tur patīk vairāk nekā pažobeles istabiņā, kur vienmēr ir auksti. Saules stari apņem nelielo pagalmu. Meitenes cep kūkas. Zēni brauc ar mašīnām. Tas nekas, ka uz četriem ir tikai divas, bet darīt vienmēr ir ko. Te ceļš jāpalabo, te kalniņš jāuzber.
Taču cik ilgi spēlēsies? Laiks kļuvis nemīlīgs, un sāk līņāt. Vecā tantiņa Anna teiktu – līst pēc suņa! To gan meitene nebija redzējusi, kā līst suņi. Arī bērnu vairs nav. Meitene lēnām čāpo augšā. Brīžiem ar divām kājām, brīžiem četrrāpus, līdz sasniedz mērķi.
Ir pagājušas dienas, nedēļas. Betas dzīvē nekas, nekas nemainās. Kamēr mamma nav mājās, meitene cītīgi pēta pažobeli un tur esošās vecās mantas. Viss, ko viņa nav redzējusi, tiek aptaustīts un pat iemēģināts. Kādā saulītes apgaismotā stūrī viņa atrod vecu, noputējušu ratiņu. Beta tādu jau bija redzējusi. Vecā tantiņa ar tādu tina dziju kamoliņos. Betai dzijas nav, tāpēc viņa būs šoferis. Viņa sameklē mazu soliņu, apsēžas un nu var braukt.
– Pi, pī! – pažobeles klusumā atskan sīka bērna balstiņa. – Pi, pī! Es braucu, es braucu pa pakalniem un lejām, kur bērni laimīgi ar priecīgām sejām. Puķītes zied, saulīte iet… – Tā nobraukusi kādu laiku, viņa attopas, ka vajadzētu arī pasažierus.
Viņa pieceļas un aizsteidzas uz istabu un tur paņem divas malkas pagalītes. Noliek pie beņķīša. Nu ir jautrāka braukšana. Meitene dzied:
– Cik priecīga es šodien! Man liela mašīna, kas tālu aizvedīs. Nē, nē! Ne tā, – Beta domā. – Es labāk ņemšu līdzi veco tantiņu. Es aizbraukšu pati pie viņas un viņa man brauks līdzi.
– Pagaidiet, bērni, – viņa uzrunā savus koka bērnus, – es paņemšu tikai sedziņu, lai jums būtu silti. – Beta skatās uz abiem bērniem – pagalītēm, uzsmaida un pazūd istabā.
Tad viņa nāk ar dvieli un zīmuli. Dvielis – sedziņa, bet ar zīmuli viņa ievelk actiņas, degunus un mutītes. Nu viņai ir īstas lellītes. Beta apsedz savus bērnus un sasēdina tos kopā, lai nesalst.
Vecā tantiņa vakaros pirms gulētiešanas bieži lasīja pasakas. Citreiz dziedāja kādu dziesmiņu. Arī Beta dzied šūpuļdziesmiņu:
– Saulīt tecēj, tecēdama,
Es paliku pavēni,
Nava savas māmuliņas,
Kas iecēla saulītē?
Jau saulīte zemu, zemu,
Māmulīte tālu, tālu,
Teku, teku, nepanāku,
Saucu, saucu, nesasaucu.
Pār Betas vaigiem līst asaru lietus. Šī dziesmiņa viņai atgādina veco tantiņu.
Viņa to vienmēr dziedāja, kad tina dziju, arī tad, kad ārdīja vecās vilnas jakas. Meitene sarāvusies sēž. Viņa gaida mammu Mirdzu. Pa mazo lodziņu redzama saule, kas lēnām iegrimst mākoņos. Beta sēž uz soliņa, galvu atspiedusi pret ratiņa sāniem, un guļ, līdz kāda roka pieskaras viņas plecam.
Meitene plaši atver acis un izbijusies skatās uz svešinieci, bet pretī smaida sīka, grumbiņām izvagota seja. Šķiet, ka pati saulīte iespīd pažobeles sīkajā lodziņā. Vecenīte noglauda bērna galviņu. No viņas plūst viegls siltums.
– Meitiņ, nāc pie manis. Kad tava mamma atnāks, tu mazliet jau būsi atpūtusies. Ieēdīsim kaut ko kopā.
Meitene pazīst vecenīti. Viņas jau pa gabalu ir redzējušās. Toreiz vecenīte iznesa no savas istabas čuru spaini, kam virsū bija vāks. Dažreiz pie viņas atnāk kaimiņienes, kas aiznes to uz ateju pagalma stūrī, atnes tīru ūdeni, produktus no veikala.
Betas podiņu nes mamma, jo Beta pa šaurajām kāpnēm var to izliet. Tad gan smirdētu visas kāpnes. Mamma to dara no rītiem, kad meitene vēl guļ.
Beta ieliek savu sīko plaukstiņu vecenītes rokā, un abas dodas uz tantes istabu.
Kad naktī pārrodas mamma, viņa jau zina, kur ir bērns, jo Almas tante ir atstājusi zīmīti.
Reiz, kad atkal neviena nav mājās, mazā Beta dodas ciemos uz pažobeli, kur dzīvo Almas tante. Beta grib ar viņu iepazīties tuvāk. Viņa ir viena, Beta arī ir viena. Var būt, ka abas var sadraudzēties? Tas nekas, ka viena ir vēl maza, bet otra jau veca. Almas tantes mugura saliekta kā zirga loks. Beta zina, ka lokus saliec cilvēka rokas. Bet kas salieca Almas tanti? Neviens to nezina pateikt. Mamma Mirdza to noteikti nezina. Meitene nolemj to uzzināt. Viņa klusu pieklauvē. Neviens neatbild. Tad viņa pieklauvē skaļāk. Pie durvīm viņa izdzird kādu šļūcam. Durvis atveras, un tajās parādās vecenīte, kuru Beta sveicina: – Labrīt, Almas tante! Vai drīkst ienākt? – viņa pajautā. Tas ir pieklājīgi. Tā mācīja vecā tantiņa. Meitene vēl nezina, ka bez aicināšanas neviens ciemos nenāk. Arī dāvanas viņai nav… Atvērtajās durvīs meitene redz mazu istabiņu ar noputējušām mēbelēm. Vienā no tām ir grāmatas. Pilns skapis. Tās kā magnēts piesaista mazās meitenes uzmanību. Mammai gan ir tikai divas grāmatas, bet tās ir svešā valodā, kuru meitene nesaprot. Uz vienas ir onkulis ar lielām ūsām. Mamma stāsta, ka tas esot tētis Staļins. Tad jau Beta ir ļoti bagāta. Divi tēti. Viens tētis bērnunamā, bet otrs uz grāmatas. Grāmatas meiteni piesaistīja kā brīnums, kā pasaka. Tās ir kaut kas neaptverams. Tajās ir viss – ceļojumi, pasakas par princesēm, rūķīšiem un vēl. Un vēl. Taču meitene vēl neprot lasīt. Parasti pasakas pirms gulētiešanas lasīja vecā tantiņa. Tagad viņas nav. Betai atliek tikai skatīties bildes.
– Almas tante, – Beta uzrunā istabiņas saimnieci, – vai drīkst pie jums paciemoties?
– Nāc iekšā, bērns. Nāc pie plīts! Tur tev būs siltāk! Tev jau mājā noteikti ir auksti. Nav kam iekurināt. Man arī nebūs vienai tik skumji un būs siltāk, – Almas tante saka. – Vai tu atkal viena?
– Jā, Almas tante. Mamma tikai strādā un strādā. Viņai nemaz nav laika cept kartupeļus vai pankūkas un vārīt kartupeļus.
– Ko tad tu, bērniņ, ēd?
– Parasti maizi, vārītus kartupeļus ar miziņu un rūgušpienu. Ai, cik tas ir garšīgi! Vārīti kartupeļi un rūgušpiens! – Beta priecīgi sasit plaukstas.
– Kur viņa strādā? Vai tu zini? – tante prasa.
– Nezinu, Almas tante. Reiz viņa teica, ka viņai jāskrien pa laukiem. Neviens negrib strādāt. Tikai viņa viena skrien un strādā. Tie atbraucēji tikai dzer. Viņiem negribas strādāt. Tāpēc mamma ir piekususi un nenāk mājās.
Kamēr Beta to visu stāsta, Almas tante sajauc miltus ar pienu, pieber sāli un cukuru.
– Vai tu ēdīsi kopā ar mani?
– Jā, Almas tante, ja drīkst. Mana vecā tantiņa arī cepa pankūkas. Ai, cik tās bija garšīgas!
– Nogaršo manējās! Varbūt tās arī tev garšos?
Beta sajūt atvieglojumu. Vēderā kaut kas iekņudas. Viņai tik tiešām gribas ēst. Dažreiz ēdiens pat sapnī rādās. Ja viņai būtu nauda, daudz, daudz, tad viņa nopirktu skaistas, lielas kūkas, kas pašas lien mutē.
– Paldies, Almas tante! Es jau nemaz tik dikti vēl negribu ēst. – Beta zina, ka atteikties ir pieklājīgi. Tā teica mamma Mirdza.
– Ak tā! – Almas tante novelk un pasmaida. – Ņem un ieēd manis ceptās pankūkas, – un ieliek meitenes klēpī lielu šķīvi.
Pie plīts ir silti. Turēdama klēpī šķīvi ar gardumiem, viņa pēta kaimiņieni. Viņas bēdu izvagoto seju un domā: “Kā lai uzprasa, kāpēc viņa ir viena? Vai tās grāmatas viņa visas ir izlasījusi?”
Beidzot abas ir paēdušas. Arī Beta ir sadūšojusies.
– Almas tante, vai tu tās grāmatas visas esi izlasījusi? Tev to ir tik daudz!
– Jā, mazā. Visas. Kad es biju jauna, tad mēs abi ar vīru vienmēr pirkām grāmatas. Man patika lasīt. Arī tagad kādu pārlasu.
Betai šķiet jocīgi, ka Almas tante ir bijusi jauna. Viņai šķiet, ka te nu viņa mazliet samelojusies. Tik veca un jauna. Tas tā nevarēja būt.
– Es arī daudz lasīšu, kad būšu liela! – meitene paziņo. – Tas būs tad, kad iešu skolā. Tādā lielā, lielā. Es atceros, ka bērnunamā, kurā biju, blakus bija skola un milzīgs, skaists dārzs, kur bija daudz puķu. Es tur biju kopā ar pārējiem bērniem. Mēs staigājām, staigājām… Jā, jā, Almas tante, vai tu man tici?
– Ticu, ticu, – viņa pasmaida, – bet vai tu atceries, kur tas bija?
– Jā, tante. Tas bija Rīgā. Trešajā bērnunamā.
– Ak tā! – vecenīte nopurpina. – Tad to tu jau atceries? Tev gan ir laba atmiņa, bērniņ.
– Jā! Mamma teica, ka es esmu bijusi vēl vienā, bet viņa nestāsta, kurā.
Almas, tante, kāpēc tu esi viena? Vai tev vīra nav? Tu teici, ka abi pirkāt grāmatas.
Vecenītes seja paliek nopietna. Acīs vērojamas skumjas un sāpes.
– Bija gan. Taču viņu paņēma karš. Arī manus dēliņus paņēma karš. Bija trīs, tagad neviena. – Vecenīte slauka asaras. Vismaz kādai dzīvai būtnei var izteikt savu lielo sāpi. Viņa vēl ko gribētu teikt, bet asaru kamols aizspiež kaklu. Meitene pieceļas un pieglaužas pie viņas. Tad ierāpjas viņas klēpī un apņem vecās sievietes kaklu un nobučo uz vaiga.
– Neraudi, mīļā tantiņa! Beta nekad neraud, ja ir viena. Bet tu raudi. Neraudi, citādi arī Beta raudās.
Almas tante notrauš asaru lāsītes, caur kurām pavīd smaids par mazās ārkārtīgo bērnišķīgumu un naivumu. Viņas dēli tajā laikā bija daudz piemērotāki skarbajai dzīvei, bet šis bērns, par kuru stāsta, ka esot bez vecākiem, ir naivs kā pavasara ziediņš, tīrs kā strautiņš. Almas tante apskauj meitenīti un samīļo.
– Ak, bērniņ, tā nu mēs abas esam vienas. – Viņa cieši apskauj meiteni un gluži kā vecā Annas tante piespiežas klāt. Nu viņas nav vienas. – Mazo bērniņ, lai Dieviņš tev vienmēr stāv klāt! – viņa skaļi saka.
Beta jau sen zina, ka Dieviņš ir blakus, bet mammai to nedrīkst teikt. Mamma apgalvo, ka Dieviņa nav un ka Beta ir dumja. Meitene mammai nekad nestāsta, ka viņa draudzējas ar Dieviņu un Sargeņģeli. Viņš vienmēr ir blakus Betas mazajās laimītēs un nelaimītēs.
– Almas tante, vai tev ir tavu dēliņu bildītes?
– Jā, saulīte. Ir gan. Pēc vārda “saulīte” meitenes seja uzplaukst.
Viņa mirdzošām acīm skatās tantes grumbu izvagotajā sejā.
Almas tante piešļūc pie viena no plauktiem, no kurienes izvelk lielu grāmatu. – Te ir, ja gribi paskatīties. – Beta ar bijību paņem to abās rokās un noliek uz galdiņa. Almas tante apsēžas blakus uz krēsla un, nu abas šķirsta noslēpumaino albumu.
Tur ir kāda bilde, kurā redzami divi jauni cilvēki – viņš un viņa.
– Almas tante – kas tie ir? – Beta prasa.
– Tie esam mēs, mans Jānis – vīrs un es, kad vēl biju jauna.
– Tu reiz biji jauna? – to meitene nevar saprast. Almas tante bija jauna.
– Tad jau Beta arī kādreiz būs veca. Vai tā? – viņa skatās tantē. – Tā reiz būs, jo visi cilvēki no bērniem izaug par skaistiem, stipriem cilvēkiem, tad viņi, ja viņiem ļauj dzīvot, noveco.
– Kas notiek pēc tam?
– Viņi nomirst un pārvēršas Eņģeļos.
– Es arī nomiršu un būšu Eņģelis?
– Tu, bērniņ, ilgi dzīvosi, līdz Dieviņš paņems pie sevis.
Pēc brīža: – Kur ir Dieviņš?
– Viņš ir visur. Viņš mūs sargā.
– Kā? Kāpēc tavus dēliņus viņš nenosargāja? – Beta nesaprot. – Redzi, mēs cilvēki esam daudz, daudz, bet Viņš ir viens. Kā lai Viņš viens visus nosargā? – Meitene atkal domā, uz delnām atbalstījusi zodu. Tad viņa pamana kādu jaunekļa bildi albumā.
– Bet tas? – Beta rāda uz jaunekli, kurš ģērbts citādā formā, nekā viņa redzējusi.
– Tas ir mans Ansis. Viņu paņēma vācieši. Tad viņš nokļuva krievu gūstā un krievi kaut kur viņu Krievijā nošāva. Varbūt nomira badā?
– Jā, Dieviņš nenosargāja, – meitene sērīgi piebilst. – Bet tas! – Meitene pieskaras kādai nelielai bildītei. – Viņu arī krievi nošāva?
– Viņš karoja pret sarkanajiem mežos. – Jā, meitene reiz no mammas dzirdēja, ka mežos dzīvojot bandīti un viņi reiz pat uzbrukuši mammai Mirdzai.
– Almas tante, vai viņš bija bandīts?
– Bandīts? – vecenīte pārjautā.
– Jā, bandīts. Mamma Mirdza teica, ka mežos dzīvo bandīti. – Nē, mīļā. Mans dēliņš cīnījās par savu zemi, par to, lai viņu mājās nenāk svešinieki un neaizved bērnus un sievas.
– Uz kurieni?
– Uz Sibīriju.
– Kas ir Sibīrija?
– Tā ir ļoti auksta zeme. Ļoti auksta. Tava mamma to noteikti zina.
– Viņa arī bija Sibīrijā?
– Nezinu, bet mammai gan neko nestāsti par mūsu sarunu! Lai viss paliek starp mums. Jā? Tas būs mūsu lielais noslēpums, – Almas tante uzmanīgi vēro mazo.
– Nebaidies, Almas tante! – Beta sajūt, ka vecā tante arī baidās no mammas. Daudzi baidās. Arī tās tantes sētā baidās no mammas.
– Es viņai nekad neko nestāstu. Un viņa jau man arī neko neprasa, jo viņas nekad nav. Vienmēr kaut kur brauc.
– Tas ir labi, gudra meitene! – Viņa piespiež mazo pie sevis.
“Gluži kā vecā tantiņa,” meitene nodomā, un viņas sirsniņā ieplūst siltums.
– Nē, es par to mammai neteikšu. Arī par grāmatām neteikšu. Nebaidies! – Betas sejiņa ir nopietna. Meitene zina, ka par to, ko viņas tikko runāja, nedrīkst stāstīt, citādi arī Almas tanti var nošaut vai aizvest uz tālo, auksto zemi. To Beta negrib, jo Almas tante ir laba.
– Kā sauc tavu trešo dēlu? – Beta klusi prasa.
– Ēriks. Viņš pazuda kaut kur Vācijā. Ja krievi nebūs viņu nošāvuši vai paņēmuši, tad ir dzīvs un vesels. – Almas tante noslauka asaras.
“Laikam tur kāds puteklis grauž,” Beta domā. Viņa vēl nezina, kā sāp mātes sirds pēc bērniem. Tās ir brūces, kas nekad nesadzīst.
Meitenes jautājumi tās atvērušas, un tās joprojām asiņo.
– Almas tante, es jau esmu liela, man drīz būs pieci gadi. Es tev varētu palīdzēt atnest ūdeni no akas.
– Bērniņ, to ne. Tur tu esi vēl par mazu un trauslu, bet pastrādāt ar lupatiņu, to tu gan varētu. Sarunāts? – Viņa noslauka asaras, paskatās uz mazo knīpu un uzsmaida.
– Sarunāts! – Meitene skatās uz tanti.
– Par palīdzēšanu es tevi vienmēr uzcienāšu.
– Jā! – Beta atkal smaida. – Es tev varu palīdzēt.
Almas tante iedod Betai lupatiņu, un nu abas slauka putekļus no lielajiem plauktiem. Tante pat ļauj apskatīt kādu grāmatu, kur ir bildes. Vislabāk meitenei patīk grāmata, kurā ir gleznu reprodukcijas. Tur kāda tante guļ gluži plika un smaida. Almas tante skaidro, ka tā ir holandiešu gleznotāja Rembranta sieva Saskija. Viņa patiešām ir skaista. Kādā citā attēlā, ko sauc “Naktssardze”, redzami vīri ar zobeniem. Rembrantam ir daudz tumšās krāsas. Taču meitenei viņa gleznojumi patīk, jo tur ir arī gaišas vietas. Tantei ir arī kāda grāmata, kas domāta bērniem. Tur skaistas meitenes sarkanos brunčos dejo, svin Līgo svētkus. Kad meitene kaut ko prasa, kas tas, kas tur? – Almas tante vienmēr atbild. Mamma Mirdza jau sen būtu kaut ko uzbļāvusi, bet Almas tante pacietīgi stāsta un šad tad noglauda viņas galvu. Betai patīk pie Almas tantes, jo pie viņas ir silti un viņa nekad meiteni nesauc par dumju.
Viņa parasti saka: “Ak, tu mana gudriniece!” Beta mīl vecos cilvēkus. Gan vecā tantiņa Anna, gan Almas tante mīl viņu. To meitene jūt. Arī Eņģelis naktī stāsta par to, kas ir mīlestība.
Vakarā mamma Mirdza atnāk vēlu, vēlu. Viņa ir sasarkusi. Par kaut ko laimīga. No viņas nāk savādas smaržas. Laikam iemetusi? – teiktu vecā tantiņa Anna. Taču tur ir vēl kādas smaržas.
“Tā smird vīrieši,” meitene secina. Un gultā aizgriežas uz sienas pusi. Šoreiz mamma pat nemēģina Betai pieglausties. Viņa nogurušā balsī tikai nosaka:
– Betiņ, meitiņ, rīt mēs brauksim uz citu pilsētu. Tur mums abām būs pavisam labi. Svaigs gaiss, ūdens.
“Kā viņa mani nosauca?” meitene satrūkstas. “Par meitiņu? Tā mamma nekad viņai nav teikusi. Tas ir kas jauns.”
Nākamajā rītā pie sētas piebrauc liela mašīna. Kamēr mamma un kaut kāds onkulis iekrauj mantas, Beta skrien pie Almas tantes.
– Tante, es atkal kaut kur braukšu. Tikai nezinu, kur. Es atnācu atvadīties.
Almas tante pieliecas, apņem meiteni un nobučo. – Esi laimīga, meitiņ! Lai tava sirsniņa vienmēr ir skaidra! Es lūgšu par tevi Dieviņu! – Viņas cieši apskaujas.
– Almas tante, kas ir laime?
– Cik cilvēku, tik laimes, katram sava, – Almas tante atbild un sejā iezogas skumjas. – Tev ir sava laime. Tu esi dzīva.
– Un tev?
– Man reiz bija laime?
– Kāpēc bija?
– Mana laime bija ģimene. Vīrs, dēli…
– Tad jau tu, Almas tante, esi nelaimīga?
– Ko nu tur… – Vecā sieviņa pieliek kabatlakatiņu pie acīm. – Gan jau būs labi. Cik vairs nu ilgi, kad mani bērni un mans Jānis mani sagaidīs tur, augšā. Tad mēs visi būsim laimīgi.
Betai paliek tā jocīgi. Var būt, ka viņa veco sieviņu redz pēdējo reizi? Meitene vēlreiz iedod buču.
– Tante, es tevi mīlu! – viņa saka un pagriežas, lai ietu. Tad paskatās atpakaļ un pamāj ar roku. – Atā, mīļā Almas tante! Nu gan man jāiet.
Kad mazā ir aizgājusi, vecā sieviete apsēžas. “Tā dzīvē ir, cilvēki satiekas, iemīl viens otru un izšķiras, un kā lieli kuģi katrs aizpeld uz savu pusi.”
Pa to laiku lielais matracis, skapis, galds, krēsls jau iecelti mašīnā. Arī koferis ar maisiem jau atrodas tur. Šoferis abas iesēdina priekšā. Beta sēž mammas klēpī un domā par laimi. Kas ir tā laime? Viņai ienāk prātā arī atbilde. Tikai tā atbilde ir skumja – “Tas ir mirklis, pieskāriens…”

ATKAL CEĻĀ UN JAUNĀS MĀJAS
Mašīna lēnām brauc gan augšā, gan lejā. Pa labi, pa kreisi. Betas acis, domājot par laimi, par Almas tanti, lēni aizveras. Viņa guļ.
– Manu mīļo Eņģeli, es atkal braucu uz svešu vietu. Vai tu man būsi blakus arī tur?
– Būšu, mana mazā meitene. Būšu! – Kā tu zināsi māju, kur es dzīvošu?
– Atradīšu, mans bērns. No manis neko nevar noslēpt. Es biju un būšu tev blakus.
– Tu esi tik labs!
– Meitiņ!
– Manu Eņģelīt, kā es tevi mīlu!
– Es tevi arī. Vai zini, kas ir Eņģeļi?
– Nezinu, Tu man to neesi teicis.
– Eņģeļi ir visi tie, kam šeit, uz zemes, gājis grūti. Un vispār, vai kādam iet labi?
– Mamma saka, ka viņai iet labi.
– Jā, viņai ir labi, jo dzīvo uz to cilvēku sāpēm un asarām, kurus nošāva, izveda. No daudziem viņa savāca drēbes. Bet pati ir tukša kā muca.
– Kā tukša? – meitene nesaprot.
– Viņa neko nelasa, tikai klausās tenkas. Sevišķi, kad kāds iedzēris un dzērumā nenoturas. Vai nu kādu aizliegtu anekdoti izstāsta, vai stāsta kaut ko sliktu par vadoni.
– Kas tad notiek? – meitene iztaujā savu mīļo Sargeņģeli.
– Tad viņa aiziet uz attiecīgo iestādi un visu izstāsta.
– Arī par mani?
– Domāju, ka viņi par tevi zina vairāk, nekā tu pati par sevi.
– Arī par manu īsto mammu un tēti?
– Domāju, ka jā. Taču liecies mierā ar tādiem jautājumiem. Neviens tev nekad to nestāstīs. Tas jau ir noslēpums, kuru zina tikai daži. Tu visu mūžu domāsi par viņiem, taču atbildes nebūs. Tikai to es tev varu teikt. Nebūs! – Un Eņģelis ar vienu spārnu noslauka asaras, kas rit pār viņa vaigiem.
– Eņģelīt, – Beta iztraucē klusumu. – Bet mamma Mirdza arī lasa.
– Ko lasa?
– Divas grāmatas. Uz vienas tēta Staļina bilde, bet uz otras… – Beta neprot paskaidrot.
Pēc īsa laika sprīža viņa atkal prasa Eņģelim, kas ir noguris no bezgalīgajiem bērna jautājumiem.
– Kam viņa nodarīja pāri?
– To es tev nevaru teikt. Kad būsi mazliet lielāka, pateikšu. – Viņš samiernieciski paceļ vienu spārnu.
– Eņģelīt, kāpēc es tevi neredzu dienā?
– Es esmu viegls kā pieneņu pūkas. Tu tās esi redzējusi.
– Jā, manu Eņģelīt. Pie bērnunama auga pienenes. Kad tās izauga, parādījās pūkas, ko vējš sakustināja, un tās aizlidoja tālu, tāpat kā tu, Eņģelīt.
– Ko tu tur augšā dari? – Jautājumi līst kā zvaigznes no debesīm. – Es tur lidoju. Satiekos ar citām gaišām būtnēm. Mēs tur esam no visa kā brīvi. Mums nav auksti, nav arī karsti. Mēs esam viegli, viegli.
– Kāpēc es nelidoju?
– Tu esi cilvēks. – Kas ir cilvēks?
– Gan laba, gan slikta būtne.
– Jā, vecā tantiņa arī tā teica. Viņa teica, ka Dievs mūs visus radījis. Viņa arī teica, ka dzīve ir nežēlīga. Ka cilvēkam klājas grūti.
“To tev, meitiņ, dzīvē vajadzēs, tas tev jādara,” – viņa nebeidza atkārtot. “Dzīve ir nežēlīga un izdzīvo stiprākie. Tie, kuri daudz ko prot un var. Tāpēc jāmācās.”
– Kāpēc dzīve ir nežēlīga? – viņa jautāja Eņģelim.
– Redzi, ir cilvēki, kuri grib būt bagāti bez darba. Taču, lai paēstu, apģērbtos, ir daudz jāstrādā. Taču tādi ļaudis ir arī slinki. Viņi grib dzīvot uz citu rēķina. Atņemot iekrāto mantu, kas iegūta, daudz strādājot. Tā reiz notika ar veco Annas tanti jaunībā. Es tev to reiz stāstīju. Atceries?
– Jā, manu Eņģeli. Atceros. Tu tikai saki – labs, labāks. Bet kā kļūt labākam?
– Tev jāzina arī, ka ir ļaunums.
– Eņģelīt, kā man kļūt labākai? Es nesaprotu, – meitene atkal un atkal prasa.
– Redzi, Beta, kā tu zināsi, kas ir labs, ja nezināsi, kas ir ļauns. Tev patīk vecā Annas tante. Kāpēc?
– Tāpēc, ka viņa ir laba un daudz cietusi. Viņa gan zina, kas ir labs un kas ir ļauns, – meitene atbildēja. – Viņa ir gudra.
– Redzi, to sauc par dzīves gudrību. Tā daudziem atnāk ar gadiem. Bet ir arī tādi, kas no dzīves nekā nemācās. Viņi – kādi atnāk, tādi aiziet. Iedomīgi, skaudīgi, nenovīdīgi.
Ne visu Beta saprot. Taču Eņģeļa teiktais viņai šķiet pareizs. Tā tas ir. Tā notiek. – Kas tad notiek? – Beta prasa tālāk.
– Tajā pasaulē viņiem jāmācās ļoti ilgi, līdz viņi sapratīs, ka pašiem jākļūst labākiem. Visu mūžu, līdz kapa malai.
– Mīļo Eņģeli, vai es esmu laba?
– Tu vēl esi bērns. Pagaidām arī tev jāmācās. Ļoti daudz jāmācās. Es labāk pastāstīšu par sevi. Vai gribi? Man arī reizēm ir skumji, – klāstīja Eņģelis. – Tāpat kā tev. Sevišķi rudenī. Tad mani pārņem tāda smeldze, ka ne izsacīt. Reiz atnāca rudens. Dzērvju kāsis laidās projām. Arī meža zosis klaigādamas lidoja uz dienvidiem. Virs purviem pacēlās balta migla. Bērzi pamazām nometa savas zeltītās drānas, bet kastaņi kļuva ugunīgi sarkani. Man šķita, ka deg mājas. Cita pēc citas. Un tad man šķita, ka esmu palicis gluži viens. Viens pasaulē un Visumā, kur mirgo zvaigznes un izplata savu gaismu tumsā. Uz zemes mainās gadalaiki. Tie nāk viens aiz otra, bet šeit ir tikai tumsa un gaisma. Vai saproti mani, mans bērns?
– Nē, – Beta atbild. – Kāpēc tu gribi atpakaļ pie Dieviņa, – Beta prasa. – Kāpēc tu mani vairs negribi? Tu teici, ka vienmēr būsi pie manis.
– Piedod, mīļā! Es nezināju, ka tu mani tā mīli.
– Es mīlu tevi, veco tantiņu Annu, Almas tanti, – meitene uzskaita visus savus mīļos.
– Labi, Beta. Es tev kaut ko uzdāvināšu.
– Ko? – meitene mazliet viltīgi jautā. – Man neviens neko vēl nav dāvinājis.
– Tā būs īpaša dāvana.
– Jā?
Beidzot mašīna ir apstājusies pie kādas ceriņos ieskautas mājas. Viss smaržo. Betai šķiet, ka viņa pati sāk smaržot. Pie mājas durvīm stāv vecā tantiņa. Viņa smaida. Viņas goda priekšauts apņem viņas vēderu, bet tur, Beta labi zina, noslēptas pāris konfekšu, kuras var sūkāt.
“Ak, tā ir tā dāvana,” meitene atceras sapni. “Vecā tantiņa Anna ir mana Eņģeļa dāvana.” Viņas mazā sirsniņa priecīgi gavilē. Mamma gan ir nopietna. Viņai rīt jāpošas uz jauno darbu. Kā viņa tur teica? MTS? Kas tas tāds ir? Ko viņa tur darīs? Jāuzprasa vecajai tantiņai. Viņa gan zinās. Kad mamma kopā ar onkuli ir izpakojusies, onkulis aizbrauc, bet mamma iet apgulties. Viņa ir piekususi. Beta pa to laiku ieiet virtuvē un izprašņā veco tantiņu.
– Veco tantiņ, par ko strādā mamma?
– Viņa ir varena, jo strādā par lielu priekšnieci.
– Kādu priekšnieci, mīļo tantiņ?
– Viņa ir MTS partijas sekretāre.
– Ko? Kas tā tāda ir?
– Viņa tur vada partiju.
– Ak tā, – meitene izliekas, ka sapratusi. – Bet ko tā partija dara? Ko viņa tur ēd? – Tas nav skaidrs.
– Partija, partija, – vecā tantiņa nezina, ko teikt. Beidzot viņa saka: – Partija vieniem dod varu. Citiem neko. Tur cilvēki neatzīst kapitālismu un Dievu. – Beta, lai gan ir nogurusi, apsēžas uz klucīša un turpina izprašņāt. – Es tik un tā nesaprotu, ko mamma Mirdza tur dara?
– Viņa māca citiem nemīlēt Dievu.
– Veco tantiņ, bet Dievs, Dieviņš ir labs. Tu man to teici.
– Es jau arī tā domāju, bet mamma tā nedomā. Betiņ, bērniņ, izej drusku ārā. Es tur redzēju divus bērnus. Varbūt tev izdosies sadraudzēties? Kad pusdienas būs gatavas, es tevi pasaukšu. Jā? Paņem pa ceļam maizīti! Mazliet iegrauzīsi.
– Jā! – Beta paķer maizes gabaliņu un izskrien ārā.
“Tavu dzīvu bērnu! Tā kā uzvilkta atspere,” vecenīte nodomā un pieliek plītī malciņu, un kaut ko cep un vāra. Visa virtuve smaržo.
Beta norij siekalas.
Ārā, aiz nožogotas sētas, spēlējas divi bērni. Meitene un puika. Beta pieiet tuvāk sētai un gaida, vai viņu ieraudzīs. Jāiepazīstas.
Pēkšņi atskan bļāviens. Puika viņu pamanījis.
– Krievene! Krievene!
Meitene apmulst. – Es neesmu nekāda krievene. Es runāju latviski. Tātad latviete.
– Es dzirdēju, ka tā sieviete ar vienu runāja krieviski, – puika skaidro.
– Varbūt, es to nezinu, – Beta droši runā pretī, – es krieviski neprotu. Vecā tantiņa prot, bet nerunā. Viņai tā valoda nepatīk.
Beidzot puika kļūst ziņkārīgs. Tas jau ir kaut kas.
– Elza, – viņš sauc māsu, – nāc iepazīties. Kā tevi sauc?
– Beta.
Tad aiz meitenes muguras atskan aicinājums nākt pusdienās.
– Mani sauc… Man jāiet. – Beta pamet ar roku bērniem. – Es drīzi atnākšu!
Viņa skrien. Vecā Annas tantiņa ir uzcepusi kartupeļu pankūkas. Visa telpa smaržo pēc Betas garduma. Vecā tantiņa ir pacentusies. Mamma Mirdza ir uzcēlusies, un abas pārrunā šodien piedzīvoto un nākotnes ieceres. Vecajai tantiņai sāp kājas. Viņai ir roze. Tās ir piepampušas, zilas. Tāpēc Betai vajadzēs iet uz bērnudārzu vienai. Tur viņa spēlēsies ar bērniem un vienmēr būs paēdusi.
Bērnudārzs atrodas tālu, kalnā aiz upes, pār kuru ved tilts tieši uz vecpilsētu. Pirmajā dienā mamma Mirdza aizved Betu uz bērnudārzu. Tad viņa aizsteidzas. Darbs negaida. Tur jābūt laikus. Turpmāk uz bērnudārzu Beta iet viena. Vispirms pāri pļavai, kur redzami lieli, skaisti taureņi. Betai vislabāk patīk tie krāsainie, ar aplīšiem uz spārniņiem. Interesanti ir arī sienāži, kas, ietērpušies zaļajos uzvalciņos, lec tik augstu, ka tos nav iespējams noķert un izpētīt.
Vislabāk meitenei patīk pie upes, kas līkumos plūst starp krūmiem un kaut kur pazūd. Vesels bars mazu zivtiņu līkumo pa zālēm.
Vecā tantiņa teica, ka tā esot Abava. Beta vairākas reizes atkārto: – Abava, Abava. – Pārgājusi pāri tiltam, meitene uzmanīgi paskatās uz vienu un otru pusi, vai nebrauc mašīnas, un pāriet pāri ceļam. Pa labi atrodas liels kalns, kuru sauc par pilskalnu. Pili gan tur neredz, tikai akmeņus, glīti saliktus. Vecā tantiņa stāstīja, ka tas esot vācu krustnešu pilskalns. Pie tā ir pirts, kur pilsētnieki mazgājas. Tas kādreiz gan esot bijis Pulvertornis. Vecā tantiņa stāstīja, ka sen, sen tur kāds valdnieks taisījis pulveri saviem lielgabaliem, lai varētu iekarot pasaules jūras. Beta iztēlojas lielos kuģus ar baltām burām un lielgabalus. Viņa arī reiz brauks iekarot jūras. Bet kas aiz pilskalna? Tur, lielu koku ieskauts, guļot vēl viens pilskalns. Tas gan vairāk izskatās pēc kalna, bet, ja audzinātāja tā stāstīja, tad tā tas ir. Viņa teica, ka pašā kalna augšā esot liels caurums. Ja tur ielaižot pīli, tad tā pēc kāda laika iznirstot Abavas ūdeņos. Beta aizsapņojusies iet, iet, līdz sasniedz mērķi.
“Interesanti, vai to pīli kāds noķēra? Jāuzprasa audzinātājai. Viņa visu zina.” Beidzot meitene ir sasniegusi mērķi. Netālu no vecās baznīcas ir bērnudārzs. Meitene ieiet pa vārtiņiem. Atkal nokavējusi. Audzīte gan zina, ka Betai tālu jāiet, – no jaunpilsētas uz vecpilsētu. Pat pieaugušam cilvēkam nav viegli mērot tādu ceļu. To bērnudārza darbinieces saprot, bet, kāpēc mamma tik mazu bērnu nepavada uz bērnudārzu, to nesaprot.
– Beta, – audzinātāja paņem meiteni aiz rokas, – tu nokavēji brokastis. – Ātri ģērbies nost, nomazgā rociņas un iesim paēst. Viņa ieved Betu ēdamistabā, kur neviena nav, bet uz galda šķīvītī guļ divas maizītes ar ceptu olu. Blakus paprāva krūze, tajā kūp tēja. Audzinātāja ieiet otrā istabā, no kurienes skan bērnu balsis. Beta tikmēr prātīgi ēd. Viņai ļoti garšo olas, tāpēc viņa vispirms apēd maizīti un tad ķeras pie garduma. Kad viņa ir paēdusi, ienāk saimniece Zenta. Viņa paskatās, pasmaida un skubina doties uz otru istabu.
– Paldies, Zentas tante! – meitene saka.
– Lūdzu! Lūdzu! – Viņas acis silti iemirdzas.
– Labi, ej, mīļais bērns!
– Jums arī novēlu labu dienu! – meitene atkal čiepst.
“Gluži kā cālēns,” sieviete nodomā.
– Kas tev iemācīja tik labi uzvesties? – viņa painteresējas.
– Vecā tantiņa Anna. Viņai slimas kājiņas, tāpēc man vienai jāiet uz bērnudārzu, bet mammai nav laika.
– Nekas, būs jau labi. Nāc, iesim kopā pie bērniem.
Kad abas ieiet grupiņā, pārējie sastingst, tad atskan balsis: – Beta! Beta atnāca! Nāc, – kāds puisītis aicina braukt ar mašīnu. Tā ir liela koka mašīna, kurā diviem pietiek vietas. Pie viņiem pieskrien bižaina meitenīte.
– Atceries! Mēs vakar rotaļājāmies. Es būšu mamma, bet tu, – viņa padomā, – tu būsi krustmāte Beta. – Meitenes sāk smieties. Beta pat nevar iedomāties, ka viņa būs krustmāte. Bet tad meitenes attopas.
– Mums ir vajadzīgs tētis. Kas būs tētis?
Istabas vidū kāds patukls puišelis visu laiku šūpojas uz koka zirdziņa.
– Pēterīt! – meitene sauc. – Tu būsi tētis!
– Liec mani mierā, Dace, es būšu jātnieks, – puika lepni atbild.
– Jātnieks! Tētis! Vareni, – Dacīte sasit plaukstas un kopā ar Betu gulda bērnu – lelli leļļu gultiņā. Tad abas notupstas uz celīšiem un grib nodziedāt savam bērniņam kādu šūpuļdziesmu. – Beta, vai tu zini kādu šūpuļdziesmu?
– Jā, vecā tantiņa man to dziedāja.
– Nodziedi mūsu bērniņam. Redzi, viņš grib gulēt.
– Labi, – Beta saka, – labi! – Aijā, žūžū, lāča bērni, – viņa klusu dzied.
– Beta, tu skaisti dziedi. Kas tevi tā mācīja? – Dace kļūst ziņkārīga.
Beta nezina, teikt vai neteikt patiesību. Beidzot viņa izdveš:
– Mans Eņģelis.
– Tavs Eņģelis? – Dacīte pārjautā.
– Eņģeļu nemaz nav! – meitene saka un pieceļas kājās. Tie ir tikai pasakās. Tā saka mana vecmāmiņa.
– Ir gan, – Beta pastāv pie sava. – Nav vis! – Dacīte piecērt kāju.
– Ir gan! – Beta uzstāj. Šķiet, ka viņas tūlīt saplūksies.
Tad Dace sastingst un jautā: – Kāds viņš izskatās?
– Liels, balts un pūkains.
– Tāds kā mākonītis?
– Nē!
– Kāds tad?
– Kā balta migla – balta un pūkaina.
– Tu miglu esi redzējusi, Beta?
– Jā, sen, sen, kad dzīvojām pie liela purva. Tur agros rītos klaigāja dzērves, bet pļavā stārķi augstu cēla savas nosalušās kājas un meklēja vardes.
– Kā tu zini, ka stārķiem bija nosalušas kājas?
– Tās bija sarkanas, tāpat kā man. Kad salstu, man vienmēr rokas ir sarkanas. Tāpat arī stārķim.
Dace skatās uz Betu ar savām lielajām, zilajām acīm un apbrīno viņu.
– Tu esi gudra! Es miglu neesmu redzējusi. Mums te tādas nav. Tētis gan ir redzējis. Mamma reiz teica, ka viņš dažreiz ejot kā pa miglu. Viņš reizēm runā – kā pa miglu visa dzīve iet. Es to nesaprotu, kā dzīve var iet kā pa miglu?
– Man šķiet, ka tas ir tad, kad tavs tētis ir mazliet vairāk iedzēris tos grādīgos.
– Tu tā domā?
– Jā, es viņu reiz redzēju tādu ar spīdošām acīm. Atceries, kad mana mamma, tava mamma, mēs visi bijām pie upes. Tā bija karsta vasara. Mēs draiskojāmies, plunčājāmies, bet viņi dzēra, kaut ko runāja un dziedāja, – Beta apgalvo.
– Jā, jā! Atceros! – Dace uzvaroši skatās uz draudzeni. Interesanti, ka tu visu redzi un atceries.
– Nē, Dacīt, it nemaz, – Beta saka. – Mamma Mirdza saka, ka es esmu tik dumja kā zoss.
– Kāpēc zoss ir dumja? – Dace uzvaicā.
– Vecā tantiņa Anna saka, ka viņai maza galviņa. Bet man ir liela galva, – meitene rāda.
– Tev tiešām nemaz tā galviņa nav maza. – Dace apliek rokas ap savu galvu, tad Betas galvu. – Nu nav, itin nemaz nav maza. Tāda pati kā manējā, – viņa piebilst. – Mana mamma katru dienu saka, ka es esmu gudra meita.
– Jā? – Beta pārvaicā.
– Bet tētis saka, ka es esmu viņa skaistule. – Man nav tēta. – Beta knibina pirkstus.
– Nekas, Beta! Gan jau mamma kādu atradīs. Tādu lielu, skaistu, kas tevi pacels rokās augstu, augstu, – Dace priecīgi klāsta draudzenes lielo nākotni, kurā būs vieta arī tētim. Tikmēr es tev aizdošu savu tēti. Tu esi ar mieru, ka es tev aizdodu tēti?

Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/gina-viegli-a-valliete/atradene-un-e-elis/) на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.